Soiči Jokoi
Japāņu armijas kaprālis, kas padevās Guamas salā veselus 59 gadus pēc II Pasaules kara beigām.
1972.gada janvāra nogalē pasaules medijus apriņķoja ziņa, ka Guamas salā (ASV kontrolē) 24.janvārī sagūstīts kāds japāņu karavīrs. Divi vietējie mednieki ieklīduši salas džungļos dziļāk nekā parasti un pie kādas upītes pamanījuši garmatainu, bārdainu un trūcīgi ģērbtu vīru, kurš pārbaudījis pašdarinātus zušu murdus. mednieki iedomāju;šies, ka tas ir kāds no kaimiņu ciema iedzīvotājiem, taču uzrunātais svešinieks piepeši kļuvis agresīvs, meties virsū vienam no medniekiem un centies atņemt šauteni. medniekiem visai viegli izedevies vīru pievārēt un sasiet. Viņi aizveduši vīru uz ciematu un nodevuši varas iestādēm. Drīzi vien noskaidrojās, ka gūsteknis ir Soiči Jokoi un pats viņš sevi uzskata par Japānas impērijas armijas kaprāli. Viņš džungļos nodzīvojis vairāk nekā 27 gadus - kopš 1944.gada augusta, kad salu iekaroja amerikāņi.
1974.gadā Jokoi Japānā publicēja savus memuārus, viņš tajos atklāj, ka mednieku satikšana novedusi viņu panikā, jo uzskatījis, ka tie viņu nogalinās. Tādēļ viņš nolēmis uzbrukt pirmais. Visu ceļu līdz ciemam viņš esot lūdzies, lai viņu nogalina uz vietas, lai nespīdzina. Amerikāņi viņu nespīdzināja, bet gan pacienāja ar zupu. Jau pēc dažām dienām Jokoi bija kļuvis par Japānas nacionālo varoni. Noskaidrojās, ka Jokoi bija dzimis 1915.gadā, izmācījies par šuvēju, 1941.gadā iesaukts armijā. Sākumā dienējis Ķīnā, tad Ziemeļu mariānu salās, bet 1943.gada februārī viņa vienība pārcelta uz Guamu. Amerikšaņu uzbrukuma laikā viņš atkāpies salas iekšīenē 7 karavīru grupas sastāvā. beigusies munīcija, svēlāk sarūsējuši arī ieroči. 2 no grupas sagūstīja jau 1960.gadā. Jokoi un 2 viņa biedri apmetās pie kādas upītes, kats atsevišķi iekārtojis savuu dzīves vietu kilometra attālumā no citiem. Droši vien nav varējuši sadzīvot. Laiku pa laikam gan viņi tikušies un pēdējo reizi tas esot noticis 1964.gadā. Pēc tam biedri vairs nav rādījušies, iespējams, gājuši bojā plūdos.
lai gan iepriekš apgalvots, ka Jokoi nav zinājis par kara beigām, tomēr pats savos memuāros raksta, ka par to uzzinājis 1952.gadā. taču pavēles doties prom nav bijis, pie tam tolaik viņš jau bijis pieradis pie tādas vientuļnieka dzīves. Upes krastā, netālu no gleznaina ūdenskrituma, kur dzīvoja, viņš bija izracis alu. Noderēja šuvēja un amatnieka iemaņas, lai no augu lapām pagatavotu primitīvu apģērbu. lielākoties bijis nodarbināts ar pārtikas meklējumiem - izmantojot armijas nazi viņš no bambusu dzimumiem gatavojis murdus, kuros ķēris zivis, un slazdus, kuros pa reizei notvēris kādu mazāku zīdītāju. Ēdis žurkas, krupjus, čūskas. visu nācies ēst jēlu, jo iegīt uguni pēc sentēvu metodēm viņam nav izdevies arī pēc lieliem pūliņiem.
Jokoi bija saglabājis labu veselību. 1972.gada 2.februārī atgriezās Japānā un bija samulsis par savu lielo popularitāti. viņam nācās cīnīties ar japāņu birokrātiju, lai anulētu 1955.gadā izdoto miršanas apliecību un pierādītu, ka faktiski ir dzīvs. joko nožēlojis, ka nav spējis turēt imperatoram Hirohito doto zvērestu, vēlāk pukojies par samaitāto gaisu, japāņu valūtas devalvāciju un samaitāto jaunatni. Viņš dzīvojis ļoti taupīgi un mēģinājis no valdības dotās pensijas sakrāt biļetei uz Guamu - vietu, ko patiesi uzskatīja par savām mājām.
Galu galā Jokoi nodzīvoja 82 gadus un mira 1997.gada septembrī.
