Šambala
"Baltā sala."
Tibetiešu grāmatās tā saukta par Čang-Šambalu, t.i. - "ziemeļu Šambalu," jo atrodoties uz zemeļiem no Indijas un Tibetas.
Mītiska garīgās pilnības un labklājības zeme, tajā valda absolūta harmonija, miers un nemirstība, tā parasti tiek novietota kaut kur Centrālāzijā, visbiežāk grūti pieejamos Himalaju kalnu rajonos.
Apraksts. Informācija par Šambalu ir juceklīga un bieži vien pat pretrunīga. Leģendas stāsta, ka Šambala ir labestības un gudrības zeme bez ļaunuma un nodevības. Citās leģendās turpretim šī zeme raksturota kā impērija, kurā valdot vardarbība un nežēlība. Tās iedzīvotājiem neesot ne mazākā priekšstata par žēlsirdību un labestību. Katrā ziņā še valdot ķēniņi, kas ietekmē visas pasaules norises un kuru garīgā un laicīgā vara ir neierobežota.
Kopš senseniem laikiem klīda nostāsti par noslēpumainu zemi kaut kur Āzijas vidienē. Baumas bija izplatītas ne tikai Āzijā, bet arī Eiropā. Viduslaiku gudrie un astrologi arī uzskatīja, ka kaut kur Himalajos varētu būt šī zeme. Ziņas par šo zemi bija daudzu pasaules tautu folklorā.
Pirmā dzirdēšana Rietumos. Rietumos šis vārds kļuva pazīstams XIX gs. vidū pateicoties krievu mistiķei H.Blavatskai un tās „Slepenajai doktrīnai.” Tā uzskatīja, ka mītiskajā Šambalā mīt cilvēces garīgie Skolotāji – mahatmas. Tie vēro, lai cilvēki galīgi nenoietu no ceļa, regulāri stājoties „izredzēto” priekšā, lai caur tiem paustu cilvēcei slepenas doktrīnas. Mahatmas ir vienojušies tā dēvētajā „Baltajā brālībā” – sava veida pasaules Valdībā.
Vairums tomēr uzskata Šambalu tikai par mītisku un reāli neeksistējošu zemi, ko līdzīgu Džonatana Svifta lidojošajai laputiešu salai.
------------------------------------
Apraksts. Informācija par Šambalu ir juceklīga un bieži vien pat pretrunīga. Leģendas stāsta, ka Šambala ir labestības un gudrības zeme bez ļaunuma un nodevības. Citās leģendās turpretim šī zeme raksturota kā impērija, kurā valdot vardarbība un nežēlība. Tās iedzīvotājiem neesot ne mazākā priekšstata par žēlsirdību un labestību.
Kopš senseniem laikiem klīda nostāsti par noslēpumainu zemi kaut kur Āzijas vidienē. Baumas bija izplatītas ne tikai Āzijā, bet arī Eiropā. Viduslaiku gudrie un astrologi arī uzskatīja, ka kaut kur Himalajos varētu būt šī zeme. Ziņas par šo zemi bija daudzu pasaules tautu folklorā.
Saskaņā ar budistu priekšstatiem Šambalu apņem 8 sniegotas virsotnes, kas atgādina lotosa ziedlapiņas. Centrā - Šambalas galvaspilsēta Kalapa, ar ķēniņa pili.
Pēč Šambalas uzvaras būs jauna ēra, jauns laikmets ar garīgās kultūras augšupeju. Tas sāksies ar Piektā Budas Maitrejas atnākšanu.
Reizēm līdz ar Šambalu pieminēta arī pazemes pasaule Agarti. Reizēm ar šiem diviem dažādajiem vārdiem domāta viena un ta pati vieta. Citkārt Šambala tiek minēta kā Agarti valsts galvaspilsēta.
Šambalas ķēniņu dinastija. Pirmais no ķēniņu-priesteru dinastijas bija Sučandra, kura laikā Šambala kļuva par galveno kalačakras mācības centru. Pēc Sučandras Šambalā valdīja vēl 6 priesterķēniņi. Tiem seko vēl 25 ķēniņi - saukti par Kaļki, katrs no tiem valdījis 100 gadu.
Pirmās ziņas. Pirmo reizi Šambala minēta XI gs. budistu tekstā "Kalačakra." Saskaņā ar to, Šambala bija valsts Vidusāzijā, kurā valdīja apgaismoti budistu ķēniņi. Naidinieku spiestiem, tiem nācies ar visiem saviem pavalstniekiem, brīnumainajām svētnīcām un pilīm pārvākties uz Tibetu, kur tie noslēpās no mirstīgo acīm.
Āzijas ticīgie uzskatīja, ka Šambala - tā ir valsts, kurā tiek glabāti augstākie tantrisma un budisma noslēpumi. Šo zemi var sasniegt un atrast tikai apgaismots cilvēks. Netālā nākotnē Šambalas cietoksnis kļūs par pēdējo patiesās mācības mitekli cīņā pret barbaru pūļiem. Šambalas valdīšanai šajos juku gados ķēniņa veidolā iemiesosies pats dievs Višnu.
Pēc šambalas spēku uzvaras karā iestāsies jauna ēra budisma izplatībā - ieradīsies Piektais buda, Maitreija. Daudziem budisma praktiķiem Šambala ir Tīrā zeme, kurā vēlams pārdzimt.
"Šambalas ceļvedis." Šo grāmatu XVIII gs. vidū uzrakstīja 3.pančenlama. Viņš gan skaidroja, ka ceļojumu uz Šambalu nav iespējams veikt telpā, bet tikai veicot daudzas garīgas prakses. Citiem vārdiem sakot - ceļojums uz Šambalu ir garīgais ceļojums sevī.
Pirmā nopietnās ziņas Rietumos.
H.Blavatska. Rietumos šis vārds kļuva pazīstams XIX gs. vidū pateicoties krievu mistiķei H.Blavatskai, kura to 1888.gadā pieminēja savā darbā „Slepenā doktrīna.” Tā uzskatīja, ka mītiskajā Šambalā mīt cilvēces garīgie Skolotāji – mahatmas (īstenībā gan bodhisatvas, kuru nosaukumu Blavatska pārveidoja, jo uzskatīja par eiropiešiem saprotamāku), kas devuši tai "slepenās doktrīnas" mācību. Tie vēro, lai cilvēki galīgi nenoietu no ceļa, regulāri stājoties „izredzēto” priekšā, lai caur tiem paustu cilvēcei slepenas doktrīnas. Mahatmas ir vienojušies tā dēvētajā „Baltajā brālībā” – sava veida pasaules Valdībā.
Vēlāk Blavatskas sekotaji paziņoja, ka "slepenas doktrīnas" mācība nākusi no Šambalas. Sekotāja angļu ezotēriķe Beilija to apliecinaja savās "Vēstulēs par okulto meditāciju." Vēl trakāk - pati Helēna Rēriha precizēja, ka Blavatska ir Šambalas "Baltās brālības" sūtne.
Agvans Dordžijevs (1854.-1938.g.). Pirmo nopietno mēģinājumu izmantot Šambalas vārdu politikā veica burjatu mūks-budists Agvans Dordžijevs. Viņš tika mācījies Lhasā un kļuvis par 13.dalailamas asistentu. Tā kā briti un ķīnieši aktīvi plānoja Tibetas pakļaušanu, tad Dordžijevs pārliecināja dalailamu 1898.gadā vērsties pie Krievijas pēc militāra atbalsta. Dordžijevs dalailamai Krieviju stādīja priekša kā pašu Šambalu, bet caru Nikolaju II – kā lamas Dže Conkapa reinkarnāciju. Tai laikā Krievijas Ārlietu ministriju vadīja kņazs Espers Uhtomskis, kurš izrādīja lielu interesi par lamaismu un bija uzrakstījis pat vairākas grāmatas. Viņš nokārtoja Dordžijeva tikšanos ar imperatoru. Tā bija pirmā audience, kurā burjats uzstājās kā oficiāls dalailamas pārstāvis.
Turpmāko gadu laikā Dordžijevs ne reizi vien ceļoja starp Lhasu un Pēterpili, taču krievu militāro palīdzību no cara tā arī nesaņēma. Vienīgi Pēterpilī pēc cara rīkojuma tika uzcelta Kalačakras budistu svētnīca - pirmais rituāls tajā notika 1913.gadā un bija veltīts Romanovu dinastijas ilgai valdīšanai.
Dordžijevs tika arestēts 1938.gadā Staļina represiju laikā, un nomira čekas cietumā jau pirmajā mēnesī.
Melnais barons Ungerns (1885.-1921.g.). Pilnā vārdā Romāns fon Ungerns-Štermbergs. Dzimis 1885.gada 29.decembrī Grācā (Austrijā) baltvāciešu ģimenē, kas pastāvīgi mitinājās Igaunijā. Viņa dzimta nāca no 13.gs. un vismaz divi tā senči bija piederējuši Teitoņu ordenim (krita no poļu zobena). Ar laiku dzimta sāka dienēt krievu ķeizaram. Viņa vectēvs Indijā esot kļuvis par budistu, pēc tam to pieņēmis arī tēvs un viņš pats.
Varonīgi cīnījies Pirmajā pasaules karā 2.Samsonova armijā, demonstrējot lielu personīgu varonību un pilnīgu nāves nicināšanu. Par to apbalvots ar Jura krustu un 3.šķiras Sv.Annas ordeni.
1917.gada augustā Ungernu norīkoja uz Aizbaikālu ģenerālleitnanta Semjonova dienestā. 1919.gadā atamans Semjonovs tam piešķīra ģenerālleitnanta pakāpi. Tie abi neieredzēja lielinieku režīmu. Ungerns apmetās Daurijā un sāka komplektēt Aziātu divīziju, pamatā no mongoļiem un burjatiem. Te viņš palika līdz 1920.gadam.
Ungerns pavisam droši nojūdzās uz Šambalas tēmas: sevi viņš uzskatīja par Čingizhana un Romanovu dinastiju mantinieku vienlaicīgi, kā arī par pēdējo Šambalas ķēniņu. Savus savāktos mongoļus un burjatus – par Šambalas kareivjiem! Visas šīs „šambaliādes” kulminācija bija pilnīgi mistiskā Mongolijas galvaspilsētas Urgas (tagadējā Ulanbatora) ieņemšanas 1920.gada 3.februārī. Ungerns pilsētu ieņēma ar trešo mēģinājumu, neskatoties uz 20-kārtīgo pretinieka pārspēku (pilsētā saimniekoja ķīnieši). Pēc šīs militārās veiksmes augstākais Mongolijas garīgais līderis Kutuktu viņam piešķīra kara dieva Mahakalas goda nosaukumu.
Pēc Urgas ieņamšanas Ungerns iznīcināja visu pilsētas žīdu kopienu – vairāk kā 50 cilvēkus, kā atriebību par viņu tautiešu organizēto apvērsumu Krievijā.
Ilgu laiku pēc tam barons nekādas aktīvas darbības vairs neveica, jo krievu monarhisti savā vairumā visur bija sakauti. Nodarbojās ar sīkumiem – simboliski apprecēja ķīniešu princesi un mēģināja savus kazakus pievērst lamaismam un šamanismam. Tā viņš pamazām izloloja savas „šambaliādes” turpinājumu – milzīgu Centrālāzijas balti-dzelteno impēriju ar Tibetu centrā, atgriešanos pie āriskajām saknēm, „Rigvēdu” likumu atjaunošanu. Šādu maniakālu ideju pārņemts Ungerns ar savu karaspēku pameta Urgu un devās iznīcināt Krievijas lieliniekus.
Nekāda lielā karošana neiznāca, jo viņu aizmigušu sasēja paša mongoļi un pameta jurtā. Tā viņš nonāca komūnistu gūstā. Sarkanarmieši šajā netīrajā un apskretušajā vīrelī nekādi nespēja sazīmēt Melno baronu, par kuru pat dziedāja kādā revolūcijas laika dziesmā. Pats Ungerns pielika ne mazums pūļu, lai sagūstītāji tam noticētu. Viņš nevēlējās slēpties.
1921.gada 21.septembrī Novorosijskā notika tiesa, pēc kuras lēmuma Ungerns tika nošauts. Kara tribunālu vadīja čekists Ivans Pavļunovskis, Sibīrijas ĀK pārstāvis.
Tā bēdīgi beidzās „Šambalas ķēniņa” gaitas.
"Zvēri, cilvēki un dievi." Šai 1922.gadā izdotajā grāmatā poļu zinātnieks Ferdinands Osendovskis aprakstīja savu ceļojumu pa Mongoliju. Lamas viņam stāstījuši par kādu noslēpumainu pazemes valstību (lamas gan lietojuši nosaukumu Agarti), kas atrodoties zem Mongolijas, un kurā mitinoties Pasaules valdnieks ar savu svītu. Lamas vēstījuši arī par šausmīgu karu, kas sāksies tad, kad materiālisms faktiski būs iznīcinajis esošo pasauli. Tomēr Agartas iemītnieki paspēs laikā, iznāks no pazemes un apturēs vardarbību.
Čekisti Šambalas meklējumos. Beidzoties Pilsoņu karam Krievijā, jaunā padomju valdība sāka izrādīt interesi par ārlietām, tai skaitā arī par Tibetu. Čičerins (Ārlietu tautas komisārs), kas pārstāvēja pragmatisko līniju, nosūtīja uz Lasu vairākas diplomātiski-izlūkojošas misijas. Viena no tādām misijām sasniedza Lasu 1922.gada 9.aprīlī un tika dalailamas pieņemta. To vadīja Ārlietu tautas komisariāta darbinieki Ščerbatskis un Homutņikovs. Misija pētīja dalailamas politiskās simpātijas, tā attieksmi pret Ķīnu un Angliju, ar kurām jaunajai Krievijas valstij būs jākonkurē par ietekmi Tibetā.
1924.gada augustā Lasā ieradās nākamā delegācija, ko vadīja NKVD Austrumu nodaļas darbinieks S.Borisovs. Misija tradicionāli sekmēja Anglijas turēšanos drošā attālumā un pētīja, vai uz Tibetu nevarētu pārnest „sarkanās revolūcijas liesmas” no Krievijas.
Tomēr paralēli oficiālajai Krievijas līnijai bija arī otra – „šambalistu” līnija, kurā darbojās slaveni čekisti F.Dzeržinskis un J.Bļumkins. Tie bija ieņēmuši meklēt mistiskās Šambalas zināšanas, lai varētu uzlabot sociālismu. Šis Šambalas ekspedīcijas ideologs bija ārsts, ezotēriķis, rakstnieks un ģeogrāfs Aleksandrs Barčenko, kas pie viena teicās esam arī telepāts. Viņu pieņēma Dzeržinska vietnieks – Jēkabs Agrānovs, aktīvi palīdzēja kriptogrāfijas nodaļas priekšnieks Gļebs Bokijs. Pats Barčenko Šambalas izpētei radīja slepenu grupu „Vienotā darba brālība.” Ekspedīcijai piešķīra milzīgu naudas summu – 600 000 ASV dolāru! Tai bija jādodas ceļā 1925.gadā.
Tomēr pārsvaru guva viedoklis, ka nevar ļaut piekļūt Šambalas noslēpumiem gadījuma rakstura cilvēkiem un Barčenko nomainīja ar čekistu Jēkabu Bļumkinu (tas pats žīdu slepkavnieks, kas 1918.gadā nogalināja Vācijas sūtni Krievijā – grāfu Mirbahu) lamas izskatā. 1925.gadā viņš panāca N.Rēriha ekspedīciju (nu, re – čekisti Rēriham neļāva atslābināties!) un nostaigāja kopā ar to pa visu Tibetu un Uiguristānu. Naivais Rērihs ar sajūsmu stāstīja par savu ceļabiedru: „Izrādās, mūsu lama prot krieviski. Viņš pat zina daudzus mūsu draugus. Lama pavēsta daudzas daudznozīmīgas lietas... Vēl reizi pārsteidz lamu organizācijas spēks un neapjaušamība. Visa Āzija kā ar saknēm, ir šīs ceļojošās organizācijas caurausta.” Jā, caurausta jau gan, cienījamo māksliniek, taču šai organizācijai ir cits nosaukums...
1937.gada Staļina-Berijas slepkavošanas vilnis skāra arī „šambalistus.” 1936.-1938.gadam tika arestēti visi „Vienotās daba brālības” dalībnieki. Gāja bojā arī Gļebs Bokijs, Jēkabs Bļumkins (viņu gan nošāva kā pirmo lielinieku jau 1929.gadā), Aleksandrs Barčenko u.d.c. - revolūcija kārtējo reizi "aprija" savus bērnus. Tāpat izrēķinājās arī ar dalailamas pārstāvi Krievijā – Agvanu Dordžijevu. Viņu arestēja 1938.gadā un jau pirmajā mēnesī cietumā tas nomira. Pēc čekistu versijas „šambalisti” organizēja centru „Šambala-Dunhora,” kas spiegojis Anglijas labā un nodarbojies ar kaitniecību. Nav šambalistu, nav problēmas...
Nikolajs Rērihs. Vēl vairāk Šambalas tēmu attīstīja Nikolajs Rērihs, kas no 1924.-1928.gadam ceļoja pa Tibetu, Mongoliju un Uiguristānu. Iespējams, Rērihs bija iedvesmojies no 3.pančelamas XVIII gs. vidus grāmatas "Šambalas ceļvedis." Viņš uzgleznoja veselu rindu bilžu, veltītu šai noslēpumainajai valstij un tās varoņiem. Interesanti, ka dažādos avotos minēti dažādi viņa ekspedīciju gadi – piemēram, 1925.-1932.gads.
Tomēr, papētot tuvāk ekspedīcijas materiālus (viņa ceļabiedru dienasgrāmatas) nekāda Šambalas meklēšana kā ceļojuma mērķis stādīta netika. Faktiski N.Rēriha Pirmās amerikāņu Centrālāzijas ekspedīcijas misija bija diplomātiska un tai bija divi mērķi: Tibetas galvaspilsētas sasniegšana un N.Rēriha iecelšana par Rietumu budistu galvu – Rigdan Džano iemiesojumu (Rērihs tā sauca 25.Šambalas ķēniņu). Slepenais Rēriha mērķis bija pavisam dīvains un patiesi Melnā barona Ungerna cienīgs – nākamā budas Maitreija vārdā apvienot Centrālāzijas budistu tautas un radīt „Jauno valsti” tālaika Sibīrijas, Mongolijas, Tibetas un pat Kalmikijas teritorijās. Nudien nav skaidrs kā viņš to gatavojās panākt. Ar tādiem mērķiem nav brīnums, ka viņa ekspedīcijai 1925.gadā piesitās viltuslama čekists Jēkabs Blumkins ar bandu...
Rērihs šo ideju pat aprakstīja vēstulē ASV prezidentam: „Liela valsts dzims Austrumos... Āzijas tautu savienība – tā jau ir izlemta lieta, tautu un cilšu savienība eksistēs pastāvīgi, tas būs kas līdzīgs Valstu federācijai. Mongoļi, Ķīna un Tibeta radīs pretsvaru Japānai...” Nu patiesi – estēts un mākslinieks Rērihs turpina 1920.gados sākto Ungerna lietu!
Tomēr īsti Rēriha ekspedīcijai nevedās un tai nepalīdzēja pat amerikāņu aizbildniecība. Dalailama atteicās Rērihu ielaist Lhasā, savukārt Rērihs nolēma pārbaudīt viņa pacietību. 140 dienas ekspedīcija pavadīja Lhasas pievārtē plānajās vasaras teltīs, lai gan bija niknie ziemas mēneši. Rezultātā mira 5 ekspedīcijas dalībnieki. Tikai pēc tam ekspedīcija devās ceļā cauri Tibetai un Uigurijai uz Krieviju.
Cietis neveiksmi diplomātiskajā jomā, Rērihs nodevās Šambalas poetizācijai, par kuru tā arī nepavēstīja neko konkrētu. Bet kā atmiņas par ceļojumu palikušas Rēriha Šambalas gleznu cikls, kas iegājis pasaules Zelta fondā.
Uzreiz pēc ceļojuma Rērihs Kulu ielejā izveidoja Himalaju pētniecības institūtu. Viņa sieva Helēna kļuva par šī institūta prezidenti. 1929.gadā Rērihu ģimene nāca klajā ar Agni Jogas mācību, kurai par pamatu tika ņemtas teozofijas idejas. Budisma terminoloģijas vieta šai mācībā tika izmantota okultiska un hinduiska terminoloģija. Rērihi paziņoja, ka Šambala ir Indijas garīgo mācību avots, un Šambalas iedzīvotaji ir "uguns pavēlnieki, kas reiz cīnīsies ar tumsas pārstāvjiem."
Nikolajs Rērihs uzrakstīja grāmatu "Šambala: jaunas ēras meklējumi." Tajā Rērihs to raksturo kā svētu pilsētu ziemeļos no Indijas, kur visas pasaules labā tiekot sludināta un praktizēta Budas Matreijas mācība. Arī viņš stāstīja par Šambalas saistību ar pazemes Agarti, kura varot nokļūt pa tuneli zem Himalajiem. Tomēr viņš arī visai strikti norādīja, ka Šambalas identificēšana ar Agarti ir kļūda, jo tas neesot viens un tas pats.
Rērihu pāris vispār mēdza uzvesties dīvaini. Ko vērts vien ir viņu paziņojums, ka Markss un Ļeņins ir cilvēces mahatmas, kuri regulāri kontaktējušies ar saviem brāļiem Himalaju kalnos. 1926.gadā viņi pasniedza PSRS Ārlietu ministram Čičerinam sauju zemes ar lūgumu to ielikt zārkā mirušajam proletariāta vadonim. Zemi esot iedevuši Himalaju mahatmas.
Džeimss Hiltons. Nākamais Šambalas popularizētājs bija britu rakstnieks Džeimss Hiltons, kas 1933.gadā izdeva darbu „Jaunais horizonts,” kurā tā pati Šambala tika dēvēta par Šangri La. Hiltons šai leģendai bija iedvesmojies no Hunzas ielejas Pakistānā, kas pamatoti tiek uzskatīta par valsts skaistāko ieleju. Paši ķīnieši, visdrīzāk tūrisma komercijas nolūkos, kaut kā šo leģendu saistījuši ar tibetiešu apdzīvotu pilsētiņu Šangrilu (laikam Junaņas provincē?).
Hiltona grāmatu ekranizēja režisors Frenks Kapra un kopš tā laika vien muļķis varēja būt nedzirdējis par to. Tā kļuva par masu kultūras elementu – izveidoja viesnīcu, naudas ellīšu un restorānu tīklu ar tādu nosaukumu, par Šangri La nosauca 1942.gadā Merilendā pēc F.Rūzvelta pavēles uzcelto ASV prezidentu rezidenci (šodien gan tā pārdēvēta par Kempdeividu).
Dikti nopietni Šambalas eksistenci uzņēma nacistu ideologi, kamdēļ Hitlers organizēja vairākas ekspedīcijas uz Āziju.
Nacistu Tibetas ekspedīcija. Nacisti arī interesējās par Šambalas tēmu un sūtīja uz Centralāziju vairakas ekspedīcijas.
Teozofe Alise Beilija pēc Otra pasaules kara apgalvoja, ka Šambals enerģiju uz kādu laiku lietošanā ieguvis Ādolfs Hitlers. Vairāki nacisma un okultisma pētnieki izvirzījuši līdzīgu domu.
Ideja par pazemes valsti ar izredzēto rasi Šiklgrūberam likās ļoti tuva. Vācijas okultistu aprindās bija populāra leģenda par supercivilizāciju, kas plaukusi tagadējā Gobi tuksnesī. Kad civilizāciju piemeklējusi katastrofa, tās atlikušie pārstāvji apmetusies Himalajos unsadalījušies divās nometnēs - kreisās un labās rokas ceļā. Labās rokas ceļa piekritēji savu centru nosaukuši par Agarti, un tā bijusi labsirdības, gaismas un taisnīguma valsts, kuras valdnieki neesot jaukušies pasaulīgās lietās.
Savukārt kreisie izveidojuši Šambalu - spēka un melnās enerģijas ķēniņvalsti. Ta bijusi cieši saistīta ar cilvēces problēmu risināšanu, tur mitis varenais Šausmu ķēniņš, kas apveltīts ar neticamu enerģiju un spēku. Viņš, parakstot paktu, spējot izmainīt vēl pilnība neizveidojušās cilvēces likteni.
Vairāki budisma pētnieki šo pasaciņu nosaukuši par XX gs. eiropiešu tumsoņu teoriju.
Vēsturnieks Gumiļevs šais absurdos gājis vēl tālāk un piedēvējis Hileram cilvēku upurēšanu šambaliski-reliģiskos mēŗķos: "Fašistu ideologi balstījās uz leģendu, ka senatnē Austrumos tika radīta Šambalas valsts - varenības centrs, kas pārvalda stihijas un cilvēku masas. Un magiem esot iespējams noslēgt savienību ar Šambalu, upurējot cilvēkus. Nacisti uzskatīja, ka ar cilvēku upuriem iespējams piesaistīt vareno uzmanību un saņemt no viņiem palīdzību. Tāpēc arī tika noslepkavoti 6 miljoni žīdu un 750 000 čigānu." Vo, murgi!
Japāņu okupācija. 1937.gadā, kad japāņi iekaroja Iekšējo Mongoliju, tie izvērsa masīvu propagandas kampaņu. Tika sludināts, ka Japāna ir pati Šambala, un tā iegūta vietējo iedzīvotāju paklausība.
Šambala Krētā. Meklējot ieeju Šambalā, nacisti 1940.gadā ieņēma britu kontrolē esošo Vidusjūras salu.
Redfīlds. Uzrakstījis daiļliteratūras darbu „Šambalas noslēpums.” Tajā viņš Šambalu raksturo šādi: "Tibetiešiem ir ticība, ka aiz fiziskās un materiālās pasaules eksistē cita - garīga realitāte. Un Šambala, kas atrodas tepat uz Zemes, jau dzīvo šajā garīgajā realitātē. Šambala tik tiešām eksistē. Tajā dzīvo tādi paši cilvēki kā mēs. Viņi kā no jauna piedzimuši tajā svētajā vietā un atrodas uz augstākas attīstības pakāpes. Viņi palīdz radīt enerģiju un rast apgaismību mūsu pasaulei. Šambalas iemītnieki veido izredzēto kopienu, kas atrodas uz daudz augstākas attīstības pakāpes. Šambala - tas ir daudzu leģendu un paredzējumu pirmavots. Tā palīdz daudzām kultūrām iegūt garīgu informāciju. Šambala - tas ir cilvēces nākotnes modelis."
Teozofu uzskati. Tie, protams, ir superīgi!
Uz Zemes pirms daudziem jo daudziem gadiem esot eksistējušas nesalīdzināmi augstākas civilizācijas par tagadējām. Kā piemēri tiek minēti trešās pamatrases lemūrieši (lūdzu nejaukt ar mūsu lapā aplūkotajiem Pirmsplūdu laiku Klusā un Indijas okeānu rajonu iedzīvotājiem!) un ceturtās pamatrases atlanti. Atlantu rases bojāeja notikusi relatīvi nesen - pirms 10-11 000 gadu. Savukārt piektās pamatrases ārieši radušies no atlantu apakšrases Centrālajā Āzijā. Teozofu starpā arī pastāv viedoklis, ka tieši atlanti uz šīs pasaules izveidojuši garīgos centrus. Viens no tādiem atradies Gobi tuksnesī - Šambala.
Jau Blavatska "Slepenajā doktrīnā rakstīja": "Jau pirms Ādama un viņa ziņkārīgās sievas Ievas, tur, kur tagad atrodami sāls ezeri un neauglīgi tuksneši, bija plaša jūra pie Himalaju kalniem. Un tur bija sala, par kuru pasaulē nebija nekā skaistāka, un to apdzīvoja iepriekšējās rases pārstāvji. Viņi bija "Dieva Dēli," kas nodeva cilvēkiem daudzus dabas noslēpumus."
Teozofe un Blavatskas sekotāja Alise Beilija stāstīja, ka Šambala ir vieta, kur koncentrējas kosmiskā uguns, un tai ir attīroša iedarbība. Savos spiritiskajos seansos viņa esot regulāri kontaktējusies ar kādu tibetiešu gudro. Tā ietekmē sarakstījusi grāmatas "Veltījums," "Cilvēce un saules spēks," "Vēstules par okulto meditāciju," "Traktāts par kosmisko uguni," "Traktāts par balto maģiju." Viņa uzsvēra, ka Šambalai piemīt netveroša gribasspēka enerģija, un tā var būt arī destruktīva un graujoša, lai gan pēc savas būtības ir bezpersoniska un neitrāla. Nepareizi lietota tā var kalpot ļauniem mērķiem. Ja šo enerģiju uztver kā dievišķu, tad - dievišķiem mēŗķiem.
Pēc II Pasaules kara Beilija apgalvoja, ka Šambalas spēku uz kādu laiku ieguvis Ādolfs Hitlers.
Dažādi ezotēriķi. Beilijas mācība radīja daudz okultu biedrību un kustību, kuru paustās idejas un interpretācijas Šambalas sakarā kļuva arvien fantastiskākas. "Baltā tempļa brālības" dibinātajs Moriss Doreals savā grāmatā "Maitreja, Pasaules valdnieks" vēsta, ka Šambala ir varens tibetiešu templis, kas atrodas 75 jūdzes zem Himalajiem. Templim esot divas daļas: dienvidu pusē dzīvo adepti un guru, ziemeļu - lielais skolotājs Maitreja. Nākotnē Maitreja ieradīsies šai pasaulē ar saviem kareivjiem, lai uzvarētu tumsības spēkus.
Dobās zemes Šambala. XX gs. 50.gados Brazīlijas Teozofijas biedrības prezidents Enrike Hosē de Sūza nāca klajā ar teoriju par zemeslodes iekšējo tukšumu. Tajā atrodoties Agarti valsts ar galvaspilsētu Šambala.
Ernesta Muldašova Šambalas profanizācija. Ufas acu ārsts Ernests Muldašovs pārsvarā krieviski lasīt spējošo pasauli stipri satraucis ar savām 4 (nu jau laikam ir arī 5.) Šambalas cikla grāmatām, kurās apraksta brīnumu lietas: alas ar somati stāvoklī esošiem pirmcilvēkiem, Kailasa kalnu kā mākslīgas izcelsmes monumentu, Dievu pilsētām un lāzeru spoguļiem kalnos. Sarakstīts tā, ka raibs metas gar acīm. Atšķirībā no Redfīlda un Hiltona, Muldaševs savas grāmatas pozicionē kā baltu patiesību.
Krievu zinātniskās aprindas tomēr uz to beidzot bija spiestas reaģēt, un 2006.gadā Krievu ģeogrāfiskā biedrība noorganizēja pārgājienu pa Muldaševa aprakstīto maršrutu Aleksandra Salvačova vadībā. Viņu secinājums – Muldašova grāmatas ir izdomājumu pilnas, nekas (vai gandrīz nekas) no rakstītā neapstiprinājās.
Tomēr savu Muldašovs ir panācis – kļuvis slavens, nopelnījis labu naudiņu. Brīnišķi ekspluatēta cilvēka tieksme pēc brīnuma.
Arī latviski izdotas viņa grāmatas.
Avoti.
Kalačakra. XI gs. budistu teksts - tantra, kurā laikam pirmo reizi minēts Šambalas vārds.
Avatumsakasūtra – sens budistu raksts, kurš stāsta, ka cilvēki reiz sajaukuši melus ar patiesību. Tāpēc tika radītas slepenas zināšanas, ko glabāja Himalaju Lielie Skolotāji, ar kuriem varēja sazināties vien „pravieši ar savu sirds tīrību.” Šambalā arī glabājas svētais akmens, kurā ierakstītas visas šīs zināšanas.
Atradumi.
Šambalas karte. Mītiskās Šambalas karte, uz kuras malas rakstīts Mkha-gro-mi-rkun-gling. Iesākumā pētnieki nosprieda, ka tie ir karti aizsargājoši burvju vārdi pret ļaunajiem gariem. Taču pēc teksta tulkošanas un transliterācijas kļuva skaidrs, ka tas ir vietas nosaukums: „Zeme, kur dievi laupa cilvēkus.” Uz kartes ir tik daudz simbolu, ka tos nespēj saprast arī paši tibetieši. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ karte tika nepārtraukti pavairota, un tā viņa tapa pazīstama arī Eiropā.
Karte izskatās kā neliels kvadrāts, ko sadala taisnas līnijas, pārklātas ar tibetiešu simboliem. Senlaiku tibetiešu kartogrāfija kardināli atšķīrās no Eiropā pazīstamās. Ģeogrāfiskie objekti kartē izvietoti visai savdabīgi – ASV un Francijas teritorijas atrodas blakus Šambalai un gogu un mogogu tautām. Pētnieki uzskatīja, ka attēlojums ir galīgi nepareizs un vairs interesi par karti neizrādīja. Tā dokuments palika neatšifrēts vairākus gadsimtus.
Kartes pētniecība atsākās tikai pavisam nesen, kad vēsturnieks un ģeogrāfs L.Gumiļevs kopā ar filologu un Austrumu kultūras pētnieku B.Kuzņecovu.
Kartē nebija mēroga un daudzi objekti tika atzīmēti visai shematiski. Daudzos simbolus atšifrēt palīdzēja veiksmīgs minējums. Viens no Šambalas kartē atzīmētajiem punktiem bija atzīmēts kā „dēmonu valstība, kurā laupa cilvēkus.” Uzraksts blakus skanēja „pelēkās kapenes, kas izstaro gaismu” un tam blakus Nesendras pilsēta. Tas stipri atgādināja Ēģipti, kuras piramīdas bija pazīstamas tālu pasaulē. Nesendru pielīdzināja jaunajai Aleksandrijai.
Kartes atšifrēšana ilga 3 gadus. Pamazām tika atpazītas tādas senās pasaules teritorijas un pilsētas kā Bābele („zeme, kurā koncentrēti garīdznieki”), Jaruzāleme, Sūzas, Mīdija („nešpetnā Mīdu dzimta”), Jemena („zeme, kurā nav ciešanu”), Beludžistāna („melnā ciešanu ieleja”). Starp Beludžistānu un Baktriju atradās zeme, kas piesaistīja zinātnieku uzmanību.
Kartes centrā kartogrāfs bija iezīmējis senās Persijas galvaspilsētu Pasargadu (Persopoli?). Šai vietā shematiski bija attēlotas Kīra kapenes desmitpakāpju piramīdas veidā. Tā bija vesela sensācija, jo līdz šim par šo senatnes pieminekli vēsturniekiem bija visai trūcīga informācija.
Tai bija pavisam dīvains nosaukums – „staigātāji pa debesīm laupa cilvēkus.” Tomēr izskaidrojums izrādījās pavisam reāls, jo tā bija grieķu-baktriešu karaliste no Maķedonijas Aleksandra laikiem un viņi dzīvoja kalnu cietokšņos.
Ilgajā darbā noskaidrojās, ka kartes autori par Šambalu uzskatījuši milzīgu Āzijas teritoriju un vēl daļu Āfrikas. Tā pletās no skitu stepēm līdz Madagaskarai un no Nīlas līdz Himalajiem.
Kartes vecumu lēš no III-II gs.pmē., jo tajā ir atzīmētas robežu izmaiņas, kas radušās Maķedonijas Aleksandra karagājiena rezultātā. Turpretī romiešu invāzija kartogrāfiski nav fiksēta, tādēļ arī tāds uzskats par kartes sastādīšanas laiku. Iespējams, ka kartei nepieciešamās zināšanas iegūtas no persiešu zinātniekiem, kas Ahemenīdu impērijai sagrūstot bija aizbēguši uz Austrumiem.
Šambalas analogi pasaules tautu folklorā.
Šangrilas (Shangri-la) ieleja. Mītiska slepena ieleja Andu kalnos, kuru, līdzīgi Himalajiem, apmeklē kosmiskie Atnācēji, kuri lemj cilvēces likteņus.
Budistu mitoloģijā tā ir zudusi zināšanu ieleja.
Šī leģenda iedvesmojusi britu rakstnieku Džeimsu Hiltonu 1933.gadā uzrakstīt romānu „Zaudētais horizonts” (Lost horizon). Šangrila kļuvusi par sinonīmu paradīzei zemes virsū. Tajā dzīvojošie cilvēki ir gandrīz nemirstīgi, tie lēni noveco. Senajos tibetiešu rakstos runāts par veselām 7 šādām vietām. Hunzas ieleja. Pakistānā skaistākā un slavenākā ieleja, ielenkta ar 7000-8000 m augstiem kalniem. Tās pasakainās ainavas, cilvēku gaišums un ilgais mūžs iespaidoja britu rakstnieku Hiltonu Šangrilas leģendas radīšanai.
Lielās Baltās Hierarhijas Padome pavēlēja Lemūrijas ķēniņam Muram paņemt svētos tīstokļus un Saules disku un nogādāt tos uz Dienvidamēriku pie tikko radušās Titikakas ezera. Lemūriju izpostījušā katastrofa pacēla lielo Tiavanakas jūras ostu augstu gaisā. Ķēniņš Muru atlidoja uz ezeru savā adatveidīgajā sidrabainajā gaisa kuģī, un, pēc vairāku gadu klejošanas kopā ar saviem adeptiem, uzcēla Brālības Septiņu Staru klosteri. No šīs vietas brāļi Kut Humi (Koot Hoo-mi) skolotāja iedvesmoti, vada pasaules lietas.
Sava Šangrila ir Indijai, Nepālai, Butānai un tagad arī Ķīnai.
Tibetiešu un indiešu Šambala. Pamazām ģeogrāfiski tie bīdīja Šambalu uz ziemeļiem. Galu galā par to sāka uzskatīt Kuņluņas kalnus, Tarimas ieplaku (abas Uiguristānā) un pat Sibīriju.
Kāda tibetiešu leģenda vēsta, ka Šambala bijusi valsts Vidusāzijā, tur valdījis ķēniņš Sučandrs. IX gs. tur iebrukuši musulmaņi, un Šambala kļuvusi neredzama. Tagad to atrast spējot vienīgi apgaismotie.
Toties laikā, kad Šambala valdījis tās 25.ķēniņš Rigdena Džapo, notika šausmīga cīņa starp labajiem un tumšajiem spēkiem (par to tēlaini stāsta budistu zīmējumi tankas, kurās attēlota Džapo cīņa ar ienaidniekiem). Šī kauja simboliski nozīmē vieduma uzvaru pār tumsonību.
Budistu Šambala. Budisma kosmoloģijā pasaule simboliska veidā tiek attēlota mandalā, kuras pamata ir milzu okeāns. Tā centrā atrodas Sumeru kalns, un apkārtni veido 4 lieli un 8 mazi kontinenti. Dienvidu kontinenta atrodams Mapama ezers, no kura iztek Džambu upe - tās vārdā arī nosaukts kontinents Džambudvipa. Tas apkopo 5 valstis, krās dzīvo budisma mācības praktiķi. Centrā atrodas Vadžrapasana, austreņos - Utaja, dienvidos - Potala, rieteņos - Udijana, bet ziemeļos - Šambala.
Tiek vēstīts, ka Šambalas galvaspilsēta ir Kalapa, kas būvēta no dārgakmeņiem. Pilsētā netrūkst nekā, viss ir ziedošs un skaists. Iedzīvotaji ir veseli, spēka pilni un apveltīti ar maģiskām spējām.
Belovodje. Par tādu raksta savos tekstos krievu vecticībnieki. Leģendāra krievu brīvības zeme XVII-XIX gs. tautas teiksmās. Vecticībnieki tās atrašanās vietu norāda kaut kur Austrumos. Tās reālais prototips – Buhtarminas novads Altajā. Vecticībnieki veica pārgājienus Āzijas dziļumos un saniedza Tibetu un Uiguriju.
Tādējādi XIX gs. 80.gados Tibetas Caidamā dzīvoja krievu vecticībnieku grupa. Kas ar tiem notika tālāk – nav zināms.
Tuvāk esejā - Belovodje - vecticībnieku Šambala.
Hipotēzes.
Daudzi pētnieki uzskata, ka pastāv ģeogrāfiskas paralēles starp Šambalu un vienu vai vairākām Himalaju ielejām.
Dalailama teicis, ka „šodien neviens nezina, kur atrodas Šambala.”
Grāmatas „meklējot Šambalu” autore Elēna Brūka uzskata, ka zināmas līdzības ar Šambalu var saskatīt ar Mustangas ieleju Nepālā.
Pazeme. Vēl izplatītas baumas par lielu pazemes alu tīklu, kurā varētu būt izvietota šī Himalaju civilizācija. Daudzas alpīnistu un speleologu ekspedīcijas (1952., 1965., 1981.gados) vēsta par veselām neizpētītu alu sistēmām. Bieži vien ziņojumi ir visai mistiski - liekas, ka ar laiku alas un tuneļi maina savu atrašanās vietu. Vairākkārt pētnieki esot nonākuši tik milzīgās zālēs, ka tajās varot izvietoties neliela pilsētiņa. Bez tam arī dažas upes, kas ieplūdušas klinšu masīvos, parādās tikai pēc vairākiem desmitiem kilometru. Tātad pazemē var slēpties vis kas.
Raksti.
Golems. Lēģeru Šambala.
