Bļumkins, Jēkabs (1900.-1929.g.)
Krieviski - Яков Григорьевич Блюмкин vai Симха-Янкелв Гершев Блюмкин.
Iesaukas - Isajevs (Исаев), Maksis (Макс), Vladimirovs (Владимиров), Dzīvais (Живой), Gurfinkels (Гурфинкель), Jēkabs Ērlihs (Якоб Эрлих) u.c.
Žīdu revolucionārs, diversants, čekists - Vācijas sūtņa Mirbaha slepkava, krievpadomju spiegs un izlūkdienesta darbinieks.
Dzīvesgājums. Dzimis 1900.gada 25.martā (12.martā pēc vecā stila) Odesā, strādnieku ģimenē.
Pēc vienas no versijām 1913.gadā Odesā pabeidzis bezmaksas talmuda un toras sākumskolu, ko vadīja pazīstamais "žīdu literatūras vectētiņš" - Mendele Moihers-Sforims (Менделе Мойхер-Сфорим).
Pēc citas versijas līdz 1915.gadam kopā ar ģimeni dzīvojis Lembergā (mūsdienu Ļvovā) un mācījies vācu ģimnāzijā.
Jaunībā rakstījis dzeju.
Pēc tam strādājis par elektromontieri Odesas tramvaju depo, teātrī, brāļu Auriča un Izraelsona konservu fabrikā.
Politiskās darbības sākums. Iestājies eseru partijā, Bļumkins 1917.gada augustā-oktobrī kā aģitators Dibinātājsapulces vēlēšanās (Учредительное собрание) darbojies Pievolgā.
Kā revolucionārs darbojās Ukrainā, atbalstīja Odesas Tautas republiku. 1917.gada janvārī iestājies matrožu vienībā, kuras sastāvā cīnījies pret ukraiņu Centrālo Radu.
1918.gadā revolucionāro notikumu laikā Odesā piedalījies Valsts bankas vērtību ekspropriācijā.
1918.gada janvārī Bļumkins kopā ar Mišu Japončiku aktīvi organizēja Odesā "1.Brīvprātīgo dzelzs vienību" no kriminālajam aprindām.
Viņš bija ļoti talantīgs cilvēks, zināja abas savas žīdu valodas - jidišu un ivritu, mācījās arī austrumu valodās. Tādēļ strādāja izlūkošanā un bija tai noderīgs.
Čekists, bija cieši sakari ar Odesas noziedzīgo pasauli, Mišu Japončiku u.c. Lielinieku darbības laikos pieslējās Trockim, interesējās arī par okultismu un ezotēriku - bija liels Šambalas mīta cienītājs.
Maskavā. No 1918.gada maija darbojās Maskavā. Pēc kreiso eseru partijas rekomendācijas viņš tiek nozīmēts par vadītāju čekas nodaļai, kas cīnās pret starptautisko spiegošanu. No 1918.gada jūnija iecelts par vadītāju čekas nodaļai, kas veica ārzemju vēstniecību apsardzes un to iespējamās noziedzīgās darbības novērošanu. Tieši šādā statusā viņš veica vācu sūtņa slepkavību.
Mirbaha noslepkavošana. 1918.gada 6.jūlijā Bļumkins kopā ar eseri Nikolaju Andrejevu ieradās Vācijas vēstniecībā un pieprasīja tikšanos ar Mirbahu. Ar viņiem tikās citi vēstniecības diplomāti, taču viņi pieprasīja tikšanos tieši ar grāfu Mirbahu. Tā kā neilgi pirms tam bija arestēts Mirbaha brāļadēls, tad vācu sūtnis piekrita tikties. Tikšanās laikā Bļumkins no portfeļa izvilka revolveri un sāka šaut uz Mirbahu, spridzināja portfelī iemontētās bumbas. Rezultātā Mirbahs tika nogalināts. Abi slepkavnieki no vēstniecības aizbēga, izlecot pa logu. Uz ielas viņus gaidīja mašīna, bet Bļumkins bija ievainots.
Tieši tai laikā Maskavas Lielajā teātrī norisinājās V Padomju kongress. Pienāca ziņa, ka Bļumkins un Andrejevs nogalinājuši Mirbahu, paši patverdamies pie čekistiem, jo abi bija čekas darbinieki un čekā bija daudz eseru. Bļumkins tika ievietots slimnīcā. Ieradās čekas priekšnieks Dzeržinskis un mēģināja savējos saukt pie kārtības, taču viņš tika saņemts kā ķīlnieks. Tādejādi tika izprovocēts tā saucamais "kreiso eseru dumpis" Maskavā.
Pats Bļumkins apgalvoja, ka atentāts bijis saskaņots ar Ļeņinu un Dzeržinski, arī pilsētā tā mēļoja, lai gan īstu pierādījumu tam nav. Toties, tas izprovocēja tā saukto kreiso eseru dumpi Maskavā, ko lielinieki apspieda ar militāru spēku (latviešu strēlnieki).
Vācija, protams, prasīja sodīt slepkavas. Tādēļ kara tribunāls Bļumkinam piesprieda nāvessodu nošaujot. Tomēr Trockis panāca, ka nāvessods tiek nomainīts pret "vainas izpirkšanu revolūcijas aizstāvēšanas kaujās." Tādēļ krievu puse formāli arī it kā Bļumkinu meklēja, taču reāli meklēšanas pasākumi nenotika. Slimnīcā viņš apārstējās un no turienes aizbēga, noiedams pagrīdē. Bija labi zināmi restorāni, kuros viņš ieturēja maltītes, viņa mītnes vietas, taču neviens reāli viņu aizturēt i netaisījās.
Trockis paņēma Bļumkinu sev štābā, kur, pēc vienas no versijām, viņš pavadīja visu Pilsoņu kara laiku kā Trocka apsardzes priekšnieks. Pēc tam Trockis viņu nosūtīja uz mācībām, pēc tam atkal darbojās ГПУ. Šī informācija gan ir pretrunā ar Bļumkina darbību Ukrainā.
Darbība Ukrainā. Jau 1918.gada septembrī Kijevā patvarīgi iesaistījās kreiso eseru pagrīdes darbībā. Viņš piedalījās teroristiskā akta sagatavošanā pret ukraiņu hetmani Skoropadski un atentātā pret vācu okupācijas spēku komandieri Ukrainā - Eihornu.
1919.gada aprīlī Bļumkins labprātīgi ieradās padoties Kijevas čekā. Īpaša izmeklēšanas komisija, kas tika saskaņota ar VCIK Prezidiju un F.Dzeržinski, pieņēma lēmumu par Bļumkina amnestiju. Viņš izdeva daudzus savus biedrus no kreiso eseru rindām - par to viņam nāvi piesprieda kreisie eseri. Pret Bļumkinu tika veikti 3 atentāti, viņš tika ievainots un nozuda no Kijevas.
Neticamie 20. gadi. Čeka nosūtīja Bļumkinu spiegošanas darbā uz Persiju, lai uzturētu sakarus ar Kučukhana revolucionāro valdību. Tad viņš piedalījās Kučukhana valdības gāšanā un atbalstīja hanu Ehsanullu - vietējo "kreiso" un komunistu ielikteni. Pēc apvērsuma nodarbojās ar Persijas Komunistiskās partijas veidošanu, kļuva par tās CK locekli un Giļjanas Padomju republikas Sarkanās Armijas štāba komisāru Irānas ziemeļos. Piedalījās kaujas un aizsargāja Enzelas pilsētu no uzbrūkošās Irānas šaha armijas. Bija arī Irānas delegāts 1.Apspiesto austrumu tautu kongresā, ko lielinieki sasauca 1919.gadā Baku.
Kā spiegs darbojās Palestīnā, Stambulā kā tirgonis uzturēja spiegošanas centru.
Ir ziņas par Bļumkina personīgu piedalīšanos balto virsnieku masveida nogalināšanā Krimā 1920.gada novembrī-decembrī pēc Vrangeļa armijas sakāves.
2020.-2021.gados Bļumkins bija 79.brigādes štāba priekšnieks, bet pēcāk - brigādes komandieris (krieviski - комбриг). Viņš plānoja un realizēja soda akcijas pret Lejas Pievolgas sacēlušajiem zemniekiem, apspieda Jelaņas sacelšanos (Еланскоe восстаниe) un atamana Antonova pretošanos Tambovā.
2021.gada rudenī Bļumkins komandēja 61.brigādi, kas tika nosūtīta karot pret Ungernu.
Atgriezies Maskavā, Bļumkins izdeva grāmatiņu par F.Dzeržinski un kļuva par viņa favorītu. Ar Dzeržinska personisku rekomendāciju Bļumkins 1920.gadā iestājās Krievijas lielinieku KP (РКП(б)), tika nosūtīts uz mācībām Sarkanas Armijas Ģenerālštāba akadēmijā Austumu fakultātē (Академиa Генерального штаба РККА, факультет Востока), kurā gatavoja aģentūru un vēstniecību darbiniekus. Te viņš savām ivrita zināšanām piepulcēja arī turku, arābu, ķīniešu un mongoļu valodu zināšanas, kā arī plašas zināšanas militārajā, ekonomikas un politiskajā jomā.
1921.gadā čekas uzdevumā Rēvelē (mūsdienu Tallinā) ar provokācijas palīdzību noteica Valsts krātuves (Гохран) darbinieku sakarus briljantu zagšanā un kontrabandā. Šo Bļumkina biogrāfijas epizodi rakstnieks Juliāns Semjonovs (Юлиан Семенов) ielika savas grāmatas "Briljanti proletariāta diktatūrai" (“Бриллианты для диктатуры пролетариата”) sižeta pamatā.
Čekistu rindās atgriezies, 20.gados Bļumkinam patika burzīties bohēmiskās kompānijās - pie rakstniekiem, māksliniekiem un dzejniekiem. Sagājies ar Jeseņinu, iepazinies ar Majakovski, Šeršeņeviču un Marienhofu. Bija viens no poētiskās "Brīvdomātāju asociācijas" (“Ассоциация вольнодумцев”) dibinātājiem, apmeklēja imadžinistu saietus, pats rakstīja dzeju.
Piemēram, Hodosevičs stāstījis gadījumu, kad Jeseņins, lakstojoties ap kādu smukulīti, tai teicis: "Redziet, Bļumkinu! Ja vēlaties, viņš Jūs aizvedīs uz čeku un parādīs kā šauj cilvēkus?" Bohēmisti esot kaifojuši par noslēpumaino Bļumkina personību. Vienīgais, kas tam neesot padevies, esot bijis Mandelštams. Tiek stāstīts atgadījums, kad Bļumkins rādījis kāda cilvēka aresta orderi, bet vārgais un tizlais Mandelštams izrāvis to čekistam no rokām un saplēsis. Lai nu kā, bet abi turpinājuši čupoties arī pēc šī notikuma. Reiz Kijevā Mandelštams ar sievu gājuši pa ielu, te piepeši kāds cilvēks uz viņiem notēmējis revolveri. Sieva bijusi šausmās, bet tas izrādījies tāds Bļumkina jociņš - abi tikai pamājuši viens otram un viss.
Trocka adjutanta amatā. Pēc saīsinātā mācību kursa Ģenerālštāba akadēmijā 1922.gadā Bļumkins kļuva par kara un jūras lietu tautas komisāra L.Trocka adjutantu. Pildīja Trocka īpaši svarīgos uzdevumus un satuvinājās ar to. Bļumkins rediģēja Trocka grāmatas "Kā bruņojās revolūcija" (“Как вооружалась революция”) 1923.gada izdevumu. Trockis rakstīja par Bļumkinu: "Revolūcija dod priekšroku jauniem mīlniekiem."
1923.gada rudenī saskaņā ar Dzeržinska pavēli Bļumkins atkal kļūst par ОГПУ Ārzemju nodaļas darbinieku. Vienlaikus viņš tiek iekļauts Kominternes sastāvā konspiratīvajam darbam. Kominternes priekšsēdētāja G.Zinovjeva uzdevumā, sakarā ar revolūcijas nobriešanu Vācijā, Bļumkins tika komandēts uz Vāciju, lai instruētu un apgādātu ar ieročiem vācu marksistus.
1924.gadā strādāja par ОГПУ politisko pārstāvi Aizkaukāzā un Aizkaukāza čekas kolēģijas locekli. Vienlaikus viņš bija ОГПУ Aizkaukāza karaspēka komandiera palīgs un Ārējās tirdzniecības Tautas komisariāta (krieviski - Наркомвнешторг) pilnvarotais cīņā pret kontrabandu. Piedalījies zemnieku dumpja apspiešanā Gruzijā. Komandēja militāro triecienu Bagramtepei, ko 1922.gadā bija sagrābis Persijas šaha karaspēks.
Piedalījās robežkomisijās, kas noregulēja strīdīgos robežjautājumus starp PSRS, Turciju un Persiju. Tolaik Bļumkins, kas prata austrumu valodas, slepeni iebrauca Afganistānā, kur mēģināja uzņemt sakarus ar ismailītu sektu Pamirā - tie par savu dzīvo dievu uzskatīja Agahanu (tolaik dzīvoja Punā, indijā). Kopā ar ismailītu karavānu "dervišs" Bļumkins iekļuva Indijā, kur viņu tomēr arestēja britu policija. Bēga no ieslodzījuma, paķerot līdzi arī arestēta angļu aģenta slepenās kartes un dokumentus.
Dalība Rēriha ekspedīcijā. Pirmo reizi šo notikumu darīja plaši zināmu sabiedrībai literatūrzinātnieks Oļegs Šiškins. Viņaprāt, Rērika ekspedīciju uz Tibetu Šambalas meklējumos finansējusi čeka un tajā ņēmis dalību arī Bļumkins. Tā īsti nav pierādīts, it kā uz vienas ekspedīcijas fotogrāfijas viņš tomēr esot redzams. Rēriha fonds bijis ļoti sašutis un iesūdzējis Šiškinu tiesā, kurš tā īsti tomēr šo lietu nav varējis pierādīt. Tādejādi šis atrodas zem jautājuma, lai gan varētu būt visai iespējams.
1926.gadā ОГПУ nosūtīja Bļumkinu kā savu pārstāvi un Mongolijas republikas valsts drošības galveno instruktoru. Pildīja īpašus uzdevumus Ķīnā, Tibetā un Indijā.
1927.gadā atsauca uz Maskavu dēļ nesaskaņām ar mongoļu varas iestādēm un Austreņu sektora (Восточный сектор ИНО) priekšnieka Georga Agabekova (Георгий Агабеков) dezertēšanu. Bēgot uz Rietumiem, Agabekovs atklāja informāciju par Bļumkina darbību Mongolijā. Bļumkinam piedēvēja P.Ščetinkina (П.Е.Щетинкин) - MTR Valsts militārās apsardzes instruktora un partijas šūniņas vadītāja, slepkavību.
1928.gadā Bļumkins bija ОГПУ rezidents Konstantinopolē un pārraudzīja krievpadomju spiegošanu visos Tuvajos Austrumos. VKP uzdevumā nodarbojās ar rezidentu tīkla veidošanu Palestīnā. Caur čekistu kanāliem noorganizēja žīdu manuskriptu izvešanu no PSRS antikvariātiem. ОГПУ veica milzīgu darbu PSRS rieteņu daļā, lai savāktu senos Toras ruļļus, Talmudu tekstus. Ar rokrakstu vākšanas mērķi Bļumkins brauca uz Odesu, Rostovu pie Donas, mazajiem Ukrainas miestiņiem - apsekoja sinagogu un žīdu lūgšanu namu bibliotēkas. Grāmatas tika izņemtas pat no valsts muzejiem un bibliotēkām.
Palestīnā Bļumkins izveidoja kontaktus ar Leopoldu Treperu (Леопольд Треппер), nākamo antifašistiskās organizācijas "Sarkanā kapella" un padomju izlūkdienesta tīkla vadītāju nacistiskajā Vācijā. Bļumkinu aizturēja un deportēja no Palestīnas britu mandāta varas iestādes.
Vienlaikus viņš slepus uzņēma sakarus ar no PSRS izraidīto Trocki, lai gan nav izslēgts, ka to viņš veica ОГПУ uzdevumā kā provokators, cenšoties iemantot Trocka uzticību.
Nāve. Sajūtot ko nelāgu, jau 1929.gadā mēģināja noiet pagrīdē.
Viņa mīļākā Līze Rozencveiga (Gorska) uzrakstīja ziņojumu par Bļumkina sakariem ar Trocki. Bļumkins pretojās čekistiem aresta brīdī, bēga ar mašīnu, tomēr tika arestēts kā pirmais no lieliniekiem.
1929.gada 12.decembrī čekisti viņu pēc troikas lēmuma nošāva ОГПУ iekšējā pagalmā kā trockistu. Šaušanas laikā esot kliedzis: "Lai dzīvo Trockis!" bet tā varētu būt arī pasaciņa.
Avoti.
Troikas lēmums ir saglabājies, parakstījis Jagoda.
Nāves akts nav uziets.
Nospiedums kultūrā. 1920.gados Blumkins bija viens no slavenākaiem cilvēkim Padomju Krievijā.
"Lielā Padomju enciklopēdija" (galvenais redaktors O.Šmits) viņam veltījusi 30 rindiņas.
Viņam veltījuši dzejoļus Nikolajs Gumiļovs, Sergejs Jeseņins, Vadims Šeršeņevičs.
Valentīns Katajevs stāstā "Verters jau uzrakstīts" (“Уже написан Вертер”) savu varoni Naūmu Bezbailīgo (Наум Бесстрашный) apveltījis ar Bļumkina īpašībām.
Dāvida Markiša romāns "Kļūt par ļauno" (Cтaь ļutovыm), kurā baismīgi aprakstīts Bļumkins kā literārs personāžs.
