Širaks, Žaks (1932.-2019.g.)
Franču politiķis, Francijas 22.prezidents divus termiņus - no 1995.-2002. un 2002.-2007.g., pavadījis Francijas politikā vairāk par 40 gadiem.
Radniecība. Cēlies no oksitāņiem Francijas dienvidos - Limuzēnas zemniekiem, tomēr langedoku nav pratis.
Tēvs - Ābels Fransuā, bankas ierēdnis, vēlāk ieņēmis augstus amatus aviācijas nozarē.
Vecākā māsa - Žaklīna, mirusi jau agrā bērnībā, Žaks viņu netika redzējis.
Meita - Lorāna, mirusi 2016.gadā.
Dzīvesgājums. Sākumizglītību guvis prestižajā Cours Hattemer privātskolā.
Tālāk izglītību turpināja divās prestižās koledžās.
Pēc bakalaura grāda iegūšanas nolēma dažus mēnešus pastrādāt uz kuģa, kas pārvadāja akmeņogles.
Tas arī pieslējās komunistiem - iestājās Francijas Komunistiskajā partijā, piedalījās tās sanāksmēs, izplatīja partijas laikrakstu L'Humanite u.c.
Aizraušanās ar komunisma ideoloģiju gan neturpinājās ilgi,un jaunais Širaks pameta partiju,pieslejoties ģenerāļa Šarla de Golla sludinātajām idejām. Viņš vārda tiešā nozīmē atsaucās ģenerāļa aicinājumam jaunajiem feančiem veltīt sevi valsts darbam un atgriezās pie studijām. Vienu pēc otras absolvēja divas prestižākās Francijas augstskolas - Parīzes Politikas zinātnes institūtu un Francijas Valsts administrācijas skolu. Pa vidu vēl paspēja noklausīties kursus arī Hārvarda universitātē ASV. Pirms braukšanas uz Ameriku Ž.Širakam bija grūtības ar ASV vīzu - viņa komunistiskās pagātnes dēļ.
Pēc studiju beigām brīvprātīgi pievienojās franču armijai Alžīrijā un vairāk kā gadu tur pavadīja virsnieka statusā.
1959.gadā atgriezās Francijā, kur viņu gaidīja augsta ranga ierēdņa amats Auditoru tiesā.
Visai drīz viņš secināja,ka politika ir saistosāka par ierēdniecību, oficiāli pievienojās "gollistiem," un sāka veidot savu politisko karjeru.
1962.gadā kļuva par vēlētu pašvaldības deputātu (municipālais padomnieks) Limuzēnas reģiona Sentfereolas komūnā.
Aktīvidarbodamies gollistu kustībā spēja piesaistīt tā brīža premjera Žorža Pompidū uzmanību u tai pašā 1962.gadā Pompidū viņu iecēla par sava personiskā biroja vadītāju. Te viņu sāka dēvēt par Buldozeru (Le Bulldozer) par godu īpašībai spēt izpildīt patrona uzticētos uzdevumus, neraugoties ne uz kādiem šķēršļiem (tā ka Šlesers nebūt nav bijis pirmais!). Ar šo iesauku viņš strauji ienāca Francijas politikā, iemantojot plašu popularitāti.
Kreisi noskaņoto studentu nemieri 1968.gadā noveda pie ģenerāļa de Golla demisijas, taču veicināja Širaka karjeru, jo viņa patrons Pompidū kļuva par Francijas prezidentu. Pats Širaks vispirms kļuva par lauksaimniecības ministru premjera Žaka šabāna-Delmasa valdībā. Velāk - par iekšlietu ministru jau nākamā premjera Pjēra Mesmēra kabinetā, kas bija viens no tuvākajiem de Golla līdzgaitiekiem. Paralēli tam Širaks bija otrais ietekmīgākais politiķis gollistu partijā.
1974.gadā Pompidū pēkšņi mira un Širaks tika ievēlēts par partijas "Demokrātu savienība repubikas aizstāvībai" (tā toreiz tika dēvēta gollistu partija) ģenerālsekretāru.
Nākamo politisko cīņu laikā Širaks un vēl 40 pazīstamu gollistu publicēja īpašu uzsaukumu ar aicinājumu atbalstīt d'Estēnu prezidenta amatam, kurš sīvākajās prezidenta vēlēšanās Francijas vēsturē ar nelielu pārsvaru uzvarēja sociālistu līderi F.Miterānu.
Pirmo reizi Francijas premjers (1974.-1976.g.). No 1974.-1976.gadam pirmo reizi Širaks kļuva par Francijas premjerministru, taču tikai uz 2 gadiem, jo sākās domstarpības. Ž.Širaks un citi gollisti bija atklāti neapmierināti ar d'Estēna ārpolitisko kursu un viņa iecerēt ekonomikas liberalizāciju.
1976.gadā Širaks izlēma par labāku atkāpties no premjera amata un nodoties sev idejiski tuvo labējo partiju konsolidācijai.
1977.-1995.gados Parīzes mērs. D'Estēns nolēma atjaunot vēl 1871.gadā likvidēto Parīzes mēra amatu un paradoksālā kārtā tieši Ž.Širaks uzvarēja 1977.gada Parīzes mēra amata vēlēšanās.
1981.gadā D'Estēns vēlēšanās zaudēja F.Miterānam un Širaks kļuva par faktisko Francijas labējo līderi.
Otro reizi Francijas premjers (1986.-1988.g.). Miterāna pirmās prezidentūras laikā Širaks spēja konsolidēt dažādas ievirzes gollistus un neogollistus, kuru panākumi 1986.gada valsts parlamenta vēlēšanās ļāva viņam otro reizi kļūt par premjeru. Par Francijas prezidentu bija kļuvis F.Miterāns un šī iemesla dēļ Širaks nonāca pretējā situācijā, nekā laikā, kad pirmo reizi premjerēja. Širaks atcēla vairākus iepriekšējo sociālistu valdību lēmumus. Tomēr viņam misējās ar vēlmi veikt pārkārtojumus augstākās izglītības sistēmā, kas noveda pie studentu masu protestiem, nemieriem un asiņainām sadursmēm ar policiju.
1988.gadā Širaks, par spīti studentu nemieriem, kandidēja prezidenta vēlēšanās un iekļuva otrajā kārtā - tomēr tajā ieguva tikai 46% vēlētāju balsu. par prezidentu atkārtoti tika ievēlēts Miterāns. Pēc zaudējuma Širaks atkāpās arī no premjera amata.
Pirmās prezidentūras laiks (1995.-2002.g.). 1993.gadā labējie viņa valdībā uzvarēja parlamenta vēlēšanās. Tobrīd Širaks atteicās kļūt par premjerministru, visus spēkus veltot 1995.gada prezidenta vēlēšanām. Šo vēlēšanu otrajā kārtā viņš pārspēja sociālistu kandidātu Laionelu Žospēnu - ar 52,6% balsīm pret 47,4% un tika ievēlēts par Francijas prezidentu.
Širaka pirmās prezidēšanas laikā Francija atgriezās pie gollisma politikas, virknē jautājumu demonstratīvi distancējoties no ASV, kā arī demonstratīvi veicot kodolizmēģinājumus Mururoas atolā.
Iekšpolitikā Širaks apvienoja tradicionālo labējo liberālismu ar gollistiem raksturīgo dirižismu (valsts iejaukšanos ekonomikā) un sociālo politiku, kā arī vairākkārt kritizēja "anglosakšu ultraliberālismu." Vienlaikus no 1997. līdz 2002.gadam par premjeru kļuva Žospēns, un tā dēļ Širaka prezidentūras lielākā daļa aizritēja Francijai raksturīgās "sadzīvošanas" politikas ietvaros.
Širaka pirmās prezidēšanas laikā prezidenta amata termiņš tika samazināts no 7 līdz 5 gadiem, un viņš kļuva par pēdējo valsts vadītāju, kas amatā atradās vēl 7 gadus.
Otrās prezidentūras laiks (2002.-2007.g.). Širaka pirmās prezidentūras beigās viņa reitingi nebija pārāk augsti, tomēr lielu pakalpojumu viņam izdarīja Nacionālās frontes līderis Žans Marī Lepēns. Viņa dēļ visi pārējie politiskie spēki aicināja otrajā vēlēšanu kārtā atbalstīt Širaku, kas saņēma fantastisku balsu skaitu - 82%. Tomēr kreiso aicinājums bija visai divdomīgs - labāk zaglis nekā nacists!
Otrās prezidentūras galvenie notikumi bija viņa atteikšanās 2003.gadā atbalstīt ASV iebrukumu Irākā un 2005.gadā notika referendums par tā dēvēto Eiropas konstitūciju. Neraugoties uz Širaka un citu politiķu aicinājuma, francūži balsojumā to noraidīja, kas noveda pie atteikšanās no tās visas Eiropas mērogā.
2004.gadā atcēla "Miterāna doktrīnu."
2005.gadā notika arī plaši imigrantu nemieri Parīzes piepilsētās, 2006.gadā - plaši jauniešu nemieri, kuros protestēja pret Širaka ierosināto un apstiprinato likumu par pirmo darba līgumu (Contrat premiere embauche). Arī tobrīd valsti tricinošie korupcijas skandāli noveda pie būtiskas Širaka popularitātes krituma.
2007.gada vēlēšanās arī varēja kandidēt Širaks (izmaiņas likumā viņa pirmās prezidentūras laikā), tomēr viņš pieņēma lēmumu atbalstīt Nikolā Sarkozī kandidatūru, kas arī kļuva par nākamo prezidentu.
Tiesāšana pēc prezidentūras. Ar Širaka vārdu tika saistīts korupcijas skandāls - viņam tika izvirzītas apsūdzības par vairākus gadu desmitus seniem likumpārkāpumiem, kad viņš vēl bija Parīzes mērs. Tā rezultātā viņš 2011.gadā (N.Sarkozī prezidentūras laiks) tika notiesāts ar diviem gadiem nosacīta cietumsoda - pats prāvā nepiedalījās slikta veselības stāvokļa dēl, bija 79 gadu vecs.
Širaks tika tiesāts par to, ka izmantojis pilsētaslīdzekļus, lai maksātu algas cilvēkiem, kas strādājuši nevis pilsētas, bet gan viņa partijas labā. Prāvai bija politiska pieskaņa, jo tā bija vērsta pret labējiem spēkiem kopumā - krietna daļa labējo līderu, arī N.sarkozī, bija sākuši savu karjeru Širaka paspārnē.
Širaka nāve. Miris 2019.gada 26.septembrī 86 gadu vecumā. Apglabāts 30.septembrī, parīzieši naktī stāvēja garā rindā, lai atstātu savu ierakstu viņa piemiņas grāmatā. Bēru dienā Širakam veltītajā dievkalpojumā ieradās ap 80 dažādu pasaules valstu un rangu politiķu - arī Žans klods Junkers, Vladimirs Putins (tas bija 1.gadījums visas prezidentūras laikā, kad viņš personiski apmeklēja kāda ārvalstu līdera bēru ceremoniju), Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers u.c. Viņš tika apglabāts Monparnasas kapsētā, blakus savai 2016.gadā mirušajai meitai Lorānai.
Nospiedums civilizācijā. Pēc aiziešanas no politikas pakāpeniski atguva popularitāti valsts iedzīvotāju vidū un mūža nogalē aizvien biežāk tika dēvēts par "pēdējo diženo Francijas prezidentu." Lai cik pretrunīgs arī nebūtu bijis Širaks kā plitiķis, neviens no viņa pēctečiem prezidenta amatā nav spējis pat pietuvoties viņa personības mērogiem un ierindojies Francijas vēsturē kā izcils valstsvīrs.
Saites.
Francija.
