Rokosovskis, Konstantīns (1896.-1968.g.)
Poliski - Konstanty Rokossowski.
Krieviski - Константин Константинович Рокоссовский.
Poļu izcelsmes krievpadomju militārais darbinieks, divkārtējs Padomju Savienības varonis, PSRS maršals.
Dzīvesgājums. Dzimis 1896.gada 21.decembrī dzelzceļnieku ģimenē. Kad Konstantīnam bija 6 gadi nomira tēvs, bet 1911.gadā - arī māte.
I Pasaules karā (1914.-1918.g.). 1914. gadā brīvprātīgi iestājās Krievijas armijā. I Pasaules kara laikā karoja tagadējās Latvijas teritorijā. 1917.gadā pieslējās lieliniekiem.
Krievijas Pilsoņu karā (1918.-1922.g.). KP biedrs no 1919.gada.
Kā eskadrona komandieris Urālos cīnījās pret Kolčaka spēkiem.
Izcēlies kaujās ar "Melno baronu" Ungernu Aizbaikālā un Mongolijā. Šeit iepazinās ar nākamo sievu.
Staļina represijās. 1935.gadā kļuva par divīzijas komandieri.
1937.gada 27.jūnijā arestēja NKVD un apsūdzēja sakaros ar Polijas un Japānas izlūkdienestiem.
3 gadus atradās ieslodzījumā. Ticis spīdzināts, ievietots nāvinieku kamerā. Divas reizes imitēts nāvessods nošaujot. Tomēr nevienu neapmeloja un neatzina sevi par vainīgu. 1940.gada 22.martā atbrīvots un reabilitēts. Staļins, spriežot pēc viņa skopajiem izteicieniem, uzskatīja Rokosovski par talantīgu karavadoni.
II Pasaules kara laikā (1941.-1945.g.). Otrā pasaules kara laikā izvirzījies kā viens no spējīgākajiem Sarkanās armijas komandieriem. Komandējis virkni armiju un frontu, kas piedalījās kaujās par Maskavu, Staļingradas kaujā, Vislas-Oderas un Berlīnes operācijās.
Kaujās par Smoļensku (1941.g.). 1941.gada jūlija kaujās par Smoļensku Rokosovska vadītajām vienībām tika uzdots debloķēt aplenkumā nokļuvušās 16., 19. un 20. armijas, tomēr viņa mēģinājumi cieta neveiksmi. Iznākumā tikai 16. un 20. armiju atliekas iespēja pātcelties pāri Dņeprai pateicoties Rokosovska armijas grupas rīcībai - tā atkaroja vāciešiem Jarcevu un pārceltuves pāri upei. Tomēr krievi pie Smoļenskas bija cietuši sakāvi.
Kaujā par Maskavu (1941.g. beigas).
Staļingradas kaujā (17.07.1942.-02.02.1943.). Karoja kā Donas frontes pavēlnieks.
Kurskas kaujā (1943.g. jūlijs). Kaujā komandēja Centrālās frontes karaspēku.
Padomju Savienības maršals no 1944.gada.
Uzbrukuma operācija Baltkrievijā (1944.g.). Kā 1.Baltkrievijas frontes komandieris piedalījās Operācijas "Bagrations" laikā 1944. gada jūnijā - augustā. Jau pēc kara plaši izskanēja notikumi ar diviem galvenajiem triecieniem. K.Rokosovskis piedāvāja veikt divus triecienus, nevis vienu, kā bija nolemts iepriekš. Pēc viņa domām trieciena vietā, kas bija purvaina, uzbrūkošais karaspēks ceļu mazā skaita dēļ traucēs pats sev. Tāpēc to vajadzēs iesaistīt kaujās pa daļām, bet tādēļ vāciešiem aizsargāties būs vienkāršāk. Par Rokosovska piedāvājumu daudzi šaubījās, jo uzskatīja, ka bīstami ir izkliedēt spēkus. G.Žukovs pēcāk atzīmēja, ka uzbrukuma plānu Ģenerālštābs bija sagatavojis jau līdz 22.maija apspriedei, kurā notika pazīstamais gadījums, kad Staļins piedāvāja Rokosovskim "iziet un padomāt" par savu priekšlikumu. Kā stāstīja pats Rokosovskis, "iziet un padomāt" viņam nācies veselas divas reizes. Galu galā tika apstiprināts divu triecienu plāns, kura rezultātā vācu armijas grupa "Centrs" patiesi tika sagrauta.
Baltkrievijas operācijas noslēgumā Rokosovska komadētais karaspēks nonāca netālu no Varšavas. Pilsētā sākās Varšavas sacelšanās, tomēr divus mēnešus Sarkanā armija stāvēja pie pilsētas, līdz vācu karaspēks apspieda sacelšanos.
Vēlāk Rokososkis tika iecelts par 2. Baltkrievijas frontes komandieri, kas karoja Austrumprūsijā un Pomerānijā.
Uzbrukumā Berlīnei (1945.g.). 1945.gada 16.aprīlī sarkankrievu karaspēks - 1.Baltkrievijas fronte G.Žukova vadībā un 1.Ukrainas fronte I.Koņeva vadībā, sāka uzbrukuma operāciju Berlīnei. Pēc dažām dienām uzbrūkošajiem pievienojās K.Rokosovska komandētā 2.Baltkrievijas frontes armija.
Divkāršs Padomju Savienības varonis - 1944. un 1945.gados. Kara laikā Maskavā 63 reizes salutēja Rokosovska karaspēka daļām.
1945.gadā komandēja uzvaras parādi Sarkanajā laukumā Maskavā.
Pēc kara. 1945.-1949.gados ieņēma Ziemeļu karaspēku grupas virspavēlnieka amatu.
Polijas Tautas republikas Aizsardzības ministrs 1949.-1956.gados. Polijas maršals no 1949.gada.
1952.gadā iecelts par Polijas Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku. Darbojās līdz 1956.gadam, kad par Polijas līderi kļuva reformators Vladislavs Gomulka.
Kandidāts KP CK 1961.-1968.gados.
PSRS AP deputāts 1946.-1954.gados.
Miris 1968.gada 3.augustā.
