Rāvana
Rāvana (sanskritā - रावण) - tas nozīmē ”Rēcošais.”
Šo vārdu viņam deva Šiva - zeme, kā stāsta, nodrebēja no Rāvanas sāpju kliedziena, kad kalns bija viņu piespiedis. Rāvana kopš tā laika kļuva par Šivas pielūdzēju visamūža garumā un stāsta, ka viņš komponējis himnu, zināmu ar nosaukumu Shiva Tandava Stotra.
Raksturojums. Rāvana ir galvenā antagonistu personība eposā „Rāmajana”; lielais Lankas ķēniņš. Klasiskajā tekstā viņš lielākoties tiek aprakstīts negatīvi: nolaupījis Rāmas sievu Situ, tā atriebjoties par savu māsu Šurpanakhu, kurai Lakšmans bija nošņāpis degunu un ausis, pēc tam, kad abiem bija apnicis uzjautrināties par viņas karsto velēšanos apprecēt vienu no viņiem.
Rāvanam piemīt visas mitoloģiskā pūķa iezīmes: desmit galvas, pārvietojās pa gaisu savos ratos Pušpaka, dzīvoja ūdeņu vidū Lankas salā, izpostīja zemes, aprija dzīvas būtnes un nolaupīja sievietes ("Mitoloģijas enciklopēdija").
Šis apraksts ir atvērts arī citām interpretācijām. Rāvanas biogrāfijā tiek pieminēts arī tas, ka viņš bija dievbijīgs Šivas sekotājs, izcils zinātnieks, spējīgs valdnieks un Veena maestro. Rāvanam ir savi apoloģēti un stingri, nelokāmi cienītāji hinduisma tradīcijās, no kuriem daudzi tic, ka viņa kā desmitgalvainas personas(Daśagrīva) apraksts ir tikai norādījums uz viņam piemītošajām ļoti pilnīgajām zināšanām par četrām Vēdām un sešām Upanišādam, kuras viņam bija sagatavojuši tikpat spēcīgi desmit zinātnieki. Lai nu kā, Atharvavēda piemin dēmoniskus brahmaņus, sauktus par Dasagva (desmitgalvains) un Navagva (deviņgalvains) un pārdabisko ķermeņa daļu skaita metafora, kas simbolizē varu, ir daudzos seno indiešu mītiskajos attēlojumos. Vēl cits Rāvanas desmit galvu izskaidrojums: deviņas galvas simbolizē deviņas emocijas (dusmas, lepnību, skaudību, laimi, skumjas, bailes, egoismu, kaisli, godkāri) un viena - intelektu.
Rāvana tiek uzskatīts par Ravana Sanhita autoru, kas ir viena no iespaidīgākajam un pārliecinošākajām grāmatām par indiešu astroloģiju. Ravanam bija pamatīgas zināšanas Ajurvēdā un politikas zinātnē. Viņam, kā stāsta, piederējis nemirstības eliksīrs, kuru uzkrāja zem savas nabas, pateicoties Brahmas dievišķajai dāvanai. Saskaņā ar kādu teoriju, viņš bija vēsturisks imperators, kurš valdīja par Šrilanku 2554.-2517. g.pmē.
Rāvanas ģimene. Rāvanas vecāki bija Višrava (Pulastju dēls) un Kaikesi (Sumali un Thataka meita). Kaikesi bija divi brāļi Maričs un Subahu. Rāvanas vectēvs Pulastju bija Brahmas dēls. Tādējādi sanāk, ka Rāvana raduraksti pa tēva līniju aizved līdz pašam dievam radītājām Brahmam.
Rāvanam bija seši brāļi un divas māsas:
1. Kubera - ziemeļu virziena ķēniņš un dievišķīgo bagātību aizbildnis. Viņš bija Rāvanas vecākais pusbrālis; abiem bija viens tēvs, bet katram bija sava māte;
2. Vibhišana (Vibhishana) - liels Rāmas piekritējs un viena no nozīmīgākajām "Rāmajanas" personībām. Kā Rāvanas brālis un ministrs, viņš runāja patiesību bez bailēm un deva padomu atdot Rāmam labprātīgi nolaupīto Situ un balstīt dharmu. Rāvana ne tikai noraidīja šo saprātīgo padomu, bet arī izraidīja viņu no savas ķēniņvalsts. Vibhišana meklēja aizsardzību pie Rāmas, kura tika dāvāta bez vilcināšanās. Viņš ir zināms kā liels Rāmas cienītājs;
3. Kumbhakarna - viens no visdzīvespriecīgākajiem dēmoniem hindu mitoloģijā. Kumbhakarna daudzus gadsimtus nostāvēja ar noliektu galvu. Tomēr viņš tika pievilts, kad prasīja, lai Brahma dāvā viņam nebeidzamu miegu. Rāvana, šausmināts par šādu izvēli, pierunāja Brahmu izdarīt izmaiņas brālim piešķirtajā veltē. Brahma mīkstināja savas dāvanas spēju, nosakot, ka Kumbhakarna gulēs ciešā miegā sešu mēnešus gadā un nākošos sešus mēnešus būs nomodā (dažās versijās, Kumbhakarna nomodā bija tikai vienu dienu gadā). Kara ar Rāmu laikā Kumbhakarna tika pamodināts no sava miega. Viņš mēģināja pārliecināt Rāvanu sekot Dharmas ceļam un atdot Sītu; lūgt žēlastību, piedošanu no Rāmas. Bet arī viņš cieta neveiksmi mēģinājumā uzvest Rāvanu uz pareizā ceļa. Lai kā, viņš cīnījās Rāvanas pusē un krita kaujas laukā. Pirms nāves viņš sastapa Vibhišanu un svētīja viņu par sekošanu taisnīguma ceļam;
4. Khara - Džanastanas (Janasthan) ķēniņš. Viņš aizsargāja ziemeļu Lankas ķēniņvalsti cietzemē un viņa ķeniņvalsts robežojas ar Košalas valsti, Rāmas ķēniņvalsti. Viņš bija labi pazīstams ar savu lielo izveicību karamākslā;
5. Dušans (Dushana) - Džanastanas viceķēniņš;
6. Ahiravana - pazemes ķeniņš, valdīja kopā ar rākšasu Rāvanu un dēmonu valdnieku Maju;
7. Kumbhini - Rāvanas māsa un Mathuras ķēniņa dēmona Madhu sieva. Viņa bija Lavanasura māte. Viņa bija slavena dēļ sava skaistuma un vēlāk devās uz jūru nožēlot grēkus;
8. Šurpanakha - Rāvanas māsa, ļauna un neglīta, kaut gan pati sevi uzskatījusi par nezin kādu daiļavu(deguns, kā pīpes galviņa, atkarājušās lūpas un taukaina āda). Šurpanakha gribēja apprecēt Rāmu vai Lakšmanu. Viņa to arī atklāti pateica abiem brāļiem. Taču viņi pamatīgi uzjautrinājās par Šurpanakhas iedomu precēties un visādi viņu izjokoja. Beidzot Šurpanakha saprata, ka neviens no radžas Dašarathas dēliem nemaz netaisās ar viņu precēties un ka par viņu uzjautrinās. Rakšasu sieviete kļuva bezgala nikna un sāka nešpetni lamāties. Lakšmans, zaudējis savaldību, lielā niknumā nošņāpa Šurpanakhai degunu un ausis. Šis incidents bija kā katalizators tālākajiem notikumiem (Kharas un Dušana rakšasu armijas sakāve un bojāeja divu kauju ar Rāmu un Lakšmanu rezultātā ,Sitas nolaupīšana, Sitas meklējumi, Lankas aplenkums un Rāvanas un citu rakšasu vadoņu bojāeja).
Rāvana bija precējies ar Mandodari (debesu arhitekta Majas meitu), Dhanyamalini un trešo sievu. Viņam no savām trim sievām bija septiņi dēli:
1. Indradžits (Meghanada);
2. Prahasta;
3. Atikaja;
4. Akshajakumara;
5. Devantaka;
6. Narantaka;
7. Trishira.
Dzimšana. Rāvana bija brahmaņa Višravas (Vishrava vai Vesamuni) un daitju princeses Kaikesi dēls. Viņš piedzima Devagana gotra, jo viņa vectēvs prātnieks Pulastju bija viens no Pradžapati vai no Brahmas prāta dzimušajiem dēliem un viens no Saptariši pirmajā Manvantara. Kaikesi tēvs Sumali(vai Sumalaja), daitju ķēniņš, vēlējās, lai viņa meita apprecētos ar visvarenāko un visspēcīgāko būtni mirstīgo pasaulē, kas spētu dāvāt viņam ārkārtīgi varenu mantinieku. Viņš izbrāķēja ķēniņus no visas pasaules, jo tie nebija tik vareni un spēcīgi kā viņš pats. Kaikesi meklēja starp prātniekiem un finālā izvēlējās Višravu, Kuberas tēvu. Ravana tāda veidā bija daļēji brahmanis un daļēji daitja.
Lai arī viņš daļēji bija brahmanis un daļēji rakšas, Rāma godāja Ravānu par Mahabrahmani ("lielo brahmani"). Rāmam par brahmaņa nogalināšanu bija jāveic grēku nožēla (Ashwamedha yagna).
Rāvanas brāļi bija Vibhishana, Kumbhakarna un Ahiravana. Caur savu māti, viņš bija saistīts ar daitjām Mariču (Maricha) un Subahu. Kaikesi dzemdēja arī meitu Mēnakši (“meitene ar zivij līdzīgām acīm”), kaut arī vēlāk viņa tika dublēta ar zemisko Shoorpanakhu.
Tēvs Višrava bija ievērojis, ka Rāvana, kaut arī agresīvs un uzpūtīgs, ir spējīgs zinātnēs. Višravas aizbildniecībā Rāvana apguva Vēdas, svētās grāmatas un arī mākslas un kšatriju (karotāju) dzīvesveidu. Rāvana bija arī lielisks veena spēlētājs un viņa karoga zīme bija veena attēls uz tā. Viņa mātes tēvs Sumali darbojās ciešā slepenībā, nodrošinot, ka Ravana ievēro arī daitju ētiku.
Rāmajana stāsta, ka Rāvanam bija cieši sakari ar jadu (Yadus) zemēm, kas ietvēra Gudžaratu, teritoriju no Maharashtra un Radžastānas līdz pat Mathura, dienvidos no Deli. Uzskata, ka Rāvana sastapis Lavanasuru, kurš arī uzskatīts par rākšasu, no Madhupura (Mathura) Surasenas rajonā, kuru iekaroja Rāmas jaunākais brālis Šatrughna.
Pēc Šivas lingas godināšanas Narmadas krastos, pašā jadu/jadavu zemju centrā, Rāvanu sagūstīja ķēniņš Kartavirja Ardžūna (viens no diženākajiem jadavu ķēniņiem).
Tapasja (Tapasya) Brahmam. Turpinot savu sākotnējo apmācību, Rāvana veica intensīvu grēku nožēlu (tapasju), veltītu Brahmam (Dievam Radītājam), kas ilga daudzus gadus (tikai nieka desmittūkstoš gadu). Savas grēku nožēlošanas laikā, Rāvana nocirta kādu no savām galvām, pavisam 10 reizes, kā upuri Brahmam. Katrā reizē viņš nocirta galvu, kas bija no jauna ataugusi, tādā veidā gūstot iespēju turpināt savu grēku nožēlošanu. Beidzot Brāhma, iepriecināts par Rāvanas askēzes bardzību, parādījās pēc tam, kad viņš desmito reizi bija nocirtis sev galvu un piedāvāja tam balvu. Rāvana pieprasīja nemirstību, ko Brahma, protams, atteica, bet deva viņam debesu nemirstības nektāru.
Rāvana vēl pieprasīja, lai viņu nevarētu nogalināt vai ievainot ne dievi, ne debesu gari, ne citi rākšasi, čūskas un plēsīgi zvēri. Tāpat izskanēja prasība pieškirt augstāku varu pār dieviem un citām pārdabiskām būtnēm. Nicinot mirstīgo cilvēku, viņš nepieprasīja Brahmam aizsardzību no tiem. Brahma deva viņam visas šīs dāvanas, papildus 10 viņa atdalītajām galvām. Bez tam Brahma apveltīja Rāvanu ar pamatīgām zināšanām par dievišķajiem ieročiem un maģiju.
Lankas ķēniņš. Saņēmis šīs brīnumainās dāvanas no Brahmas, Rāvana uzmeklēja savu vectēvu Sumali, un uzņēmās vadību par viņa armiju. Viņš tad nolūkoja Lankas pilsētu salā, kuru arī sauca tāpat. Uzskata, ka tā bija mūsdienu Šrilanaka, kaut gan šis jautājums par lokalizāciju būtu skatāms Lemūrijas pastāvēšanas jautājuma kontekstā.
Lanka bija idilliska lielpilsēta, kuru speciāli bagātību dievam Kuberam bija projektējis un uzcēlis debesu arhitekts Višvakarmans. Kubera dāsni dalījas ar visiem, kas viņu atzina, arī ar Rāvanu un jaunākajiem brāļiem un māsām, kas bija Kuberas pusbrāļi un pusmāsas dēļ savas pamātes Kaikesi. Rāvana pieprasīja Kuberam nodot Lanku viņa valdījumā, prasības nepildīšanas gadījumā draudot pielietot spēku. Višrava, viņu tēvs, deva padomu Kuberam atdot to Ravanam, jo viņš tagad ir neuzvarams.
Kaut arī Rāvana nelikumīgi piesavinājās Lanku, viņš tomēr tiek aplūkots kā labdarīgs un izcils valdnieks. Lanka viņa valdīšanas laikā uzplauka, tādā pakapē, kā stāsta, ka nabagu mājās bija zelta trauki, no kuriem tika ēsts un dzerts, un ķēniņvalstī neviens nezināja, kas ir bads.
Kunga Šivas sekotājs. Pēc Lankas iekarošanas Rāvana nonāca sadursmē ar Šivu pie viņa uzturēšanās vietas Kailasa kalnā. Rāvana sākumā gribējis satikt Šivu. Nandi, Šivas satiksmes līdzeklis, atteicās ielaist Rāvanu Šivas uzturēšanās vietā. Viņš tad sāka kaitināt Nandi. Nandi atbilldēja ar to pašu un nolādēja Rāvanu, ka Lanku iznīcinās pērtiķi. Lai parādītu Nandi savu mīlestību pret Šivu, Rāvana mēģināja pacelt un pārvietot kalnu. Šiva, kuru nokaitināja Rāvanas uzpūtība, piespieda ar savu vismazāko kājas pirsktu Kailasu, nospiežot stingri un sāpīgi viņu zem tā. Rāvana izrāva savas dzīslas un izmantoja tās kā stīgas, komponējot muziku un dziedot slavas dziesmas Šivam un, kā stāsta, darīja to vairākus gadus līdz Šiva viņu atbrīvojis.
Iepriecināts par Rāvanas pieķeršanos, Šiva dāvināja viņam dievišķo zobenu Chandrahas. Tas notika šā incidentā laikā, kurā viņš iemantoja savu vārdu ”Rāvana,” kas nozīmē ”Rēcošais,” to viņam deva Šiva- zeme, kā stāsta, nodrebēja no Rāvanas sāpju kliedziena, kad kalns bija viņu piespiedis. Rāvana kopš tā laika kļuva par Šivas pielūdzēju visa mūža garumā un stāsta, ka viņš komponējis himnu, zināmu ar nosaukumu Shiva Tandava Stotra.
Kungs Šiva, dodams Rāvanam savu zobenu Chandrahasa, brīdināja, ka ja tas tiks izmanots netaisnā lietā, tas nonāks atpakaļ trejača īpašumā un Rāvanas dienas tad var būt skaitītas. Rāvana ar šo zobenu nogalināja Džataju, kurš izdzirdējis nolaupītās Sītas izmisuma pilnos saucienus pēc palīdzības, pacēlies gaisā, mēģināja apturēt varenā Lankas valdnieka lidojošos ratus un izglābt nelaimīgo sievieti. Kad Rāvana bija nogalinājis Džataju, zobens pazuda.
Lai arī no Brahmas Rāvana bija ieguvis debesu nemirstības eliksīru, viņš galu galā kļuva par Šivas pielūdzēju. Viņš nocirta savu galvu, pasniedzot to Šivam kā upuri. Bet Šiva lika ataugt viņa galvai kopā vienu jaunu galvu. Tas atkārtojās deviņas reizes un Šiva bija apmierināts ar Rāvanas pieķeršanos viņam. Tādā veidā viņš ieguva vārdu Dasa-Seša.
Trīs pasauļu imperators. Likdams lietā savus toreiz patiešām bijību iedvesošos talantus, Rāvana uzsāka militāru kampaņu sēriju, pakļaudams savai varai cilvēkus, debesu būtnes un citus dēmonus. Iekarojis pavisam pazemes pasauli, viņš tajā par ķēniņu iecēla savu brāli Ahiravanu. Viņš kļuva par augstāko visu asūru pavēlnieku trijās pasaules, veidojot aliansi ar Nivatakavachas un Kalakeyas, diviem klaniem, kurus viņs nebija spējis pakļaut. Iekarojis daudzas cilvēku pasaules ķēniņvalstis, viņs veica piemērotus rituālus un tika kronēts par imperatoru.
Kubera kāda brīdī izteica pārmetumus Rāvanam par viņa nežēlību, sadusmojot viņu. Rāvana lidojošos ratos pacēlies debesīs, cīnījies ar dieviem un uzvarējis tos. Pats dievu valdnieks Indra cieta sakāvi divkaujā ar Rāvanas dēlu Meghanadu, kurš pēc uzvaras par Indru ieguva pievārdu Indradžits - Indras uzvarētājs.
Meghanada jeb Indradžits pārvaldīja Šivas dāvāto maijas mākslu un spēja kļūt neredzams. Ar maijas mākslas palīdzību Meghanada uzvarēja dievu valdnieku Indru un kā gūstekni nogādaja Lankas salā. Uzvarētajiem dieviem nācās pakļauties Ravanas varai: dievi kļuva par dēmoniskā Lankas valdnieka Rāvanas
kalpiem. Piemēram, Agni bija Rāvanas pavārs, Varuna piegādāja viņam ūdeni, bet Kubera - pārtiku. Savukārt vēju dievs Vāju Rāvanas pilī Lankā strādāja (kāds pazemojums!) par apkopēju - slaucija grīdu u.c.
Dievi, zobus sakoduši, pildīja Rāvanas pavēles. Ar spēku Rāvana bija guvis kundzību par dieviem, debesu un čūsku rasēm. Rāmajanas laikmetā, dažus simtus gadu vēlāk, Rāvanas dominance par cilvēku un dievu rasēm attēlotā tādā pakāpē, ka viņš pat esot noteicis Saules lēktu un rietu.
Lai atbrīvotos no Ravanas tirānijas, dievi griezās pie Višnu ar lūgumu, lai viņš piedzimst mirstīga cilvēka - Rāmas veidolā. Rāma, hindu mitoloģijā bija septītā Višnu avatara. Var teikt, ka Rāma piedzima tikai tāpēc, lai nogalinātu Rāvanu, kas tiranizēja cilvēkus un dievus.
Rāvanas neveiksmīgais mēģinājums iekarot Balto salu. Tomēr esot bijusi viena vieta uz Zemes, vai citā dimensijā, kuru Rāvana nespēja pakļaut savai varai. Tā bija Baltā sala (Šveta dvipa).
Eposs „Rāmajana” stāta, ka Lankas dēmoniskais valdnieks Rāvana sastapis dievišķi gudro Naradu. Rāvana uzdeva gudrajam šādu jautājumu: „Es zinu, tu esi pastāvīgs ceļotājs šajā pasaulē- saki man, kur es varētu sastapt varoni, pret kur spētu apmierināt savu cīņas sparu?” Narada Rāvanam izstāstījis par Švetadvipu: „Šeit ir liela Baltā sala Piena okeāna (Kšīroda) tuvumā, tur dzīvo diži, vareni cilvēki, daiļi kā mēness gaisma. Viņi ir slaidi un plecīgi, cildeni gan fiziskajā, gan garīgajā spēkā, stiprām rokām un balsi kā pērkonu. Ar nesadalītas uzmanības spēku, ar atdevību un pastāvīgu kontemplāciju, kas vērsta vienīgi uz Dievu Narajanu, tie izpelnījušies iespēju dzīvot šajā laimīgajā zemē.
Esmu pilnīgi drošs, ak, Rāvana, ikviens no šiem cilvēkiem pierādīs, ka viņš var būt pretinieks tavam spēkam un drošsirdībai; tad nu dodies turp, lai Dievs tevi svētī!”
Rāvana steigšus iekāpa gaisa kuģī un lidoja uz šo brīnišķīgo zemi. Šī zeme bija tādas apžilbinošas gaismas piesātināta, ka mirstīgo acis to nespēja izturēt. Tiek vēstīts par briesmīgu vētru, kas neļāva Rāvanas lidaparātam nolaisties Baltajā salā. Viņa karavadoņi, baiļu pārņemti, atteicās no karošanas. Rāvanam kādu laiku izdevās pabūt šajā tālajā ziemeļu zemē, bet ceļojums kopumā bija neveiksmīgs.
Sievietes. Rāvana izcēlās ar savu vīrišķību un agresiju sieviešu pakļaušanā. Rāvanam bija vairākas sievas, no kurām galvenā bija Mandodari - Majas un apsaras Hemas meita.
Mandodari bija slavena ar savu gudrību un žēlsirdību, kā arī ar skaistumu un šķīstību. Viņa skaistuma ziņā bieži salīdzināta ar Sītu.
Bez savām sievām, Rāvana uzturēja vēl milzīgu harēmu, kurā dzīvoja sievietes, kuras viņš bija sagūstījis savos daudzajos karagājienos. Rāvana bija pazīstams arī ar to, ka viņš nevairījās pielietot spēku pret sievietēm, kuras uzdrošinājās viņu izbrāķēt. Rāmajanā aprakstīti divi šādi gadījumi, kur Rāvana bija vardarbīgs pret sievietēm.
Pirmais Rāvanas vardarbības upuris bija vientuļniece - sieviete Vedavati. Precību nolūkā Vedavati veica grēku nožēlošanu. Viņa cerēja, ka tā dabūs Kungu Višnu par savu vīru. Rāvana sievieti sastapa pie vientuļnieku mītnes, viņa bargās askēzes laikā bija kļuvusi vēl daiļāka. Viņš bildinājis Vedavati un saņēma atteikumu. Rāvana izsmēja viņas stingrību un pieķeršanos Višnu; mēģināja iegūt Vedavati ar varu, sagrābjot viņu aiz matiem. Tas ļoti nokaitināja skaisto sievieti un viņa nogriezusi savus matus, teica, ka viņa tagad Rāvanas acu priekšā ieiešot ugunī. Pirms sadedzināšanās apvainotā sieviete apsolīja no jauna piedzimt, lai iznīcinātu Rāvanu. Tā viņa iegāja liesmojošā ugunskurā un debešķīgi ziedi nokrita visapkārt. Tā bijusi viņa, kura piedzimusi vēlreiz kā Sita un bijusi Rāvanas nāves cēlonis. Šo stāstu mēs visi labi zinām, tāpēc nav nekādas vajadzības lieki atkārtoties.
Vedavati, kā stāsta, atdzima kā Sita un izraisīja notikumu virkni, kas noveda pie Rāvanas bojāejas, izvēloties par vīru Višnu (Rāmu).
Otrais gadījums - Rāvana pielietoja spēku pret apsaru Rambhu. Rambha bija saderinājusies ar Kuberas dēlu.Dusmās par to Kuberas dēls nolādēja Rāvanu, sakot, ka viņa desmit galvas nokritīs, ja viņš izmantos pēc tam spēku pret jebkuru sievieti. Laikam tāpēc Rāvana vairījās Situ izvarot, kad tā kā gūstekne dzīvoja viņa pilī Lankā.
Rāvana un Sita. Eposā „Rāmajana” vēstīts, ka Sita bija piedzimusi no vagas uzartā laukā un viņu par savu meitu vija pieņēmis Mithilas valdnieks Džanaka. Toties džainistu, malajiešu, kampuciešu un tibetiešu teiksmas par Rāmu versijās Sita bija Rāvanas meita, kuru pametuši vecāki. Šī versija ir izklāstīta arī kāda no Bhagavatpurānas nodaļām.
Kad Sita bija izaugusi par jaunu skaistu sievieti, valdnieks Džanaka organizēja precinieku sacensības (svajamvaru). Uz precienieku sacensībām sabrauca prinči un ķēniņi no visas pasaules. Viņu vidū bija arī varenais Lankas ķēniņš Rāvana. Taču arī Rāvana nespēja izpildīt Džanakas izdomāto uzdevumu - uzvilkt Šivas loka stiegru un salauzt to. Viņš pat nevarēja to izkustināt no vietas, tāpat kā pārējie precinieki. Tā Rāvanam ar kaunu nācās noskatīties, kā šo pārbaudījumu spoži paveic Dašarathas dēls Rāma. Dziļi sarūgtināts Rāvana atgriezies Lankā.
Rāvana nespēja aizmirst Sitas daiļumu un dziļi sirdī loloja cerību iznīcināt gan Rāmu, gan viņa brāli Lakšamanu. Šāda izdevība radās, kad Rāvana no Šurpanakhas uzzinājis, ka viņa divi brāļi Khari un Dušans ir krituši kaujā ar Ajodhjas radžas Dašarathas dēliem, un, ka Pančavati vairs neviena rakšasa (dabīgi, tie, kas paglābās no Rāmas nāvējošā dievu ieroča, bija aizmukuši no Pančavati), nolēma atriebties abiem brāļiem.
Nodaļā "Rāma un Sīta" aprakstīts, kā Rāvana pēc rakšasa Mariča izstrādāta plāna nolaupīja Rāmas daiļo sievu Situ, aizvezdams to "gaisa ratos, kas līdzinājās saulei," par Rāmajānā aprakstītajiem lidaparātiem varat lasīt esejā Senatnes lidojošie aparāti. Lidojums gāja pāri ielejām, mežiem un kalniem. Sita gan lūdzās, gan sauca pēc palīdzības. Viņai mēģināja palīdzēt vientuļnieks Džataju, taču gāja bojā divkaujā ar vareno Lankas valdnieku Rāvanu. Rāvana veiksmīgi aizlidoja līdz Lankas salai (iespējams, mūsdienu Ceilona).
Nogādājis lidojošos ratos puspaka Situ Lankā, Rāvana steidzies viņai izrādīt savu grezno pili, armiju, dārgumu krātuves, cerot, ka Sitas sirds atmaigs un viņa piekritīs kļūt par Lankas ķēniņa sievu. Taču tas viss uz Situ neatstāja nekādu iespaidu un viņa kategoriski noraidīja Rāvanas bildinājumu, saglabādama uzticību Rāmam.
Rāvanas nāve. Pēc ilgiem meklējumiem Rāmam ar Sugrivas un Hanumāna palīdzību bija izdevies uzzināt, kur Rāvana aizvedis Situ. Rāma nekavējoties deva pavēli vanaru un lāču karaspēkam doties uz Lankas salu: pāri okeānam uz Lankas salu karavīri uzcēla tiltu un aplenca Lankas galvaspilsētu. Sākās niknas kaujas, kurās viņi nogalināja rakšasu vadoņus (Kumbhakarnu, Meghanadu - sauktu ari par Indradžitu un visbeidzot pašu Rāvanu).
Sevišķi nikna bija Rāmas divkauja ar desmitgalvaino Rāvanu. Šajā kaujā tika laisti darbā baismie dievu ieroči. Ravana uz Rāmas armiju raidīja bultas, no kurām lauzās laukā uguns liesmas, radot sajukumu Rāmas armijas rindās. Rāvana tiešām bija līdzvērtīgs pretinieks Rāmam. Jāsaka, ka Ravana cīnījās godīgi un vīrišķīgi. Tomēr Rāma, izmantojot "spārnoto gaismas ieroci", guva uzvaru pār Rāvanu: "Tērpts debesu drānās, Rāma iekāpa ratos un metās kaujā, kādu cilvēku acis iepriekš nekad nebija redzējušas.
Dievi un mirstīgie vēroja cīņu, skatījās apžilbināti, kā Rāma ar debesu kaujas ratiem metās cīņā. Nāvējošu šāviņu mākoņi aptumšoja debesjuma starojošo vaigu. Pār kaujas lauku nolaidās tumsa. Pakalnus, ielejas un okeānu satricināja briesmīgi vēji, saule kļuva blāva. Kad kauja arvien vēl nebeidzās, Rāma niknumā sagrāba Brahmas ieroci, kas bija pielādēts ar debesu uguni. Tas bija spārnotais gaismas ierocis, nāvējošs kā debesu zibens. Apaļa loka mests, šis zibens ierocis strauji drāzās lejup un caururba Rāvanas metāla sirdi."
Citi avoti par Rāvanu. Bhagavatpurānā teikts, ka Rāvana un viņa brālis Kumbhakarna bija Višnu mājvietas, planētas Vaikuntas vārtsargu Džaja un Vidžaja reinkarnācijas, kuri par savu nekaunību bija nolādēti piedzimt uz Zemes.
Šie vārtu sargi atteicās ielaist Sanatha Kumara mūkus, kuri parādījās kā jauni bērni. Šādas nekaunības saniknoti, mūki nolādēja viņiem tikt izraidītiem no Vaikuntas un piedzimt uz Zemes.
Dievs Višnu piekrita, ka abi pelnījuši sodu. Viņiem tika dotas divas izvēles, vai nu piedzimt simts reizes kā normāliem mirstīgajiem un Višnu pielūdzējiem, vai 3 reizes kā vareniem un spēcīgiem ļaudīm un Višnu ienaidniekiem. Abi izvēlējās otro variantu. Vārtsargu Džaja un Vidžaja trīs reinkarnācijas reizes mirstīgo pasaulē:
· Satja jūgā viņi piedzima kā brāļi Hiranjakašipu un Hiranjakša, abus nogalināja Višnu avatāra;
· Treta jūga- Rāvana un Kumbhakarna, abus nogalināja Rāma(Višnu avatāra);
· Dvapara jūgā- Kamsa un Šišupala, abus nogalināja Kungs Krišna.
Džainistu versija. Rāmajanas džainistu versijā Rāvana bija viens no Trisastisalaka Purušam, kas parādās katra laika ciklā. Saskaņā ar džainistu kosmoloģiju, katrā laika ciklā ir deviņas atvases no Baladevas (balabhadra) vasudevas (narajana), un partivasudeva (antivasudeva vai antivaronis). Rāma bija astotais Baladeva, Lakšmans - astotais Vasudeva un Rāvana - astotais Partivasudeva. Džainistu Rāmajanas eposā, tas bija Lakšmans, kurš galu galā nogalināja Rāvanu, ne Rāma, kā stāstīts hinduistu versijā. Beigās Rāma, kurš dzīvojis taisnu dzīvi, atteicās no savas ķēniņvalsts, kļūstot par džainistu mūku un galu galā sasniedzot mokšu. Kāds cits rokraksts vēsta, ka Lakšmans un Rāvana nonāk ellē. Lai nu kā, bet tika pareģots, ka abi atdzims kā taisni cilvēki un atbrīvošanos iegūs savu nākamības iemiesojumu laikā. Pēc džainistu tekstiem, Rāvana būs nākotnes džainisma tirthankara ("visszinošs skolotājs"). Saskaņā ar vēl kādu džainistu tekstu - Padmapuranu, kurā izklāstīts stāsts par Rāmu, Rāvana piederēja neāriešu Vidjadharas (Vidyadhara) - ļoti kulturālu un zinošu cilvēku, kuri bija džainisma sekotāji un praktizēja nevardarbības principu (ahimsu) -klanam. Viņi bija pret vēdisko dzīvnieku upurēšanu un nereti mēģināja apstādināt tādas prakses.
Šā iemesla dēļ vēdiskie priesteri viņus demonizēja un nosauca par rākšasiem. Kādā nodaļā parādās pats Rāvana kopā ar saviem kareivjiem un sniedz instrukcijas kādam ķēniņam Marutha par ahimsu un draud vēdiskajiem priesteriem ar nepatīkamām sekām (tas gan kaut kā nesader kopā ar nevardarbības principu). Pēc viņa instrukcijas visi upurējamie dzīvnieki tika atbrīvoti un yagnas apturēta. Trisastisalakaspurusa Caritra, kas arī satur stāstu par Rāvanu, viņš dodas uz Svarnatunga kalnu, lai parādītu cieņu prātniekam Anantavirjam (Anantavirya), kurš bija sasniedzis "viszinību, visaugstāko gurību" (Kevala Jnana). Parādījis savu cieņu un noklausījies sprediķi, Rāvana jautājis gudrajam vientuļniekam: ”Kā es nomiršu?” Vientuļnieks atbildējis, ka Rāvana nākamībā kritīs no Vasudevas rokas, sakarā ar cita vīrieša sievas iekārošanu. Rāvana tad nozvērējies, ka viņš nekad neiekāros cita sievu.
Rāvanas tempļi. Lai arī Valmiki Rāvanu attēlojis, kā nelieti, dēmonisku valdnieku, Indijā ir vairāki tempļi, kur Rāvana tiek godināts. Daudzi aplūko Rāvanu kā godājamu Šivas cienītāju un pielūdzēju. Rāvanas attēlojumi kopā vai saistībā ar Kungu Šivu aplūkojami daudzās vietās.
Kakinada Andhra Pradešā (Andhra Pradesh) ir milzīga Šivas linga, domājams pašā Rāvanas uzstādīta un netālu no tā Rāvanas statuja. Turienes zvejnieku kopiena pielūdz gan Šivas lingu, gan Rāvanu.
Madhyu Pradesh, Vidisha rajonā, Ravangram of Netaran ciematā tūkstošiem Kanjakubdžas (Kanyakubja) brahmaņu ikdienas Rāvanas templī izpilda pudžu (puja) un ziedo naivedyam/bhog (upurēšanas rituāls dieviem). Pirms gadsimtiem ķēniņš Šiva Šankara (Shiv Shankar) uzcēla templi Kanpurā, Utaras Pradešas pavalstī. Rāvanas templis ir atvērts reizi gadā, Dašehra (Dashehra) dienā, kad var veikt pudžu, izlūdzoties no Rāvanas labklājību.
Džainistu templis Alvara, Radžastānā ir nosaukts par Rāvanas Parsvanathas templi. Leģendā teikts, ka Rāvana ik dienas mēdza pielūgt Parsvanathu. Ceļojuma laikā uz Alvaru Rāvana attapās, ka ir aizmirsis paņemt Parsvanathas attēlu. Rāvanas sieva Mandodari, kā teikts leģendā, nekavējoties izgatavoja Parsvanathas attēlu. Un kopš tā laika Alvara ir Rāvanas Parsvanathas templis.
Ravan Ki Chanwari - Rāvana, kā stāsta, aprecēja princesi Mandodari vietā, kas atrodas 32 kilometru attālumā no Džodhpuras(Jodhpur), tagadējās Mandoras(Mandor). Tur atrodas Mandap (altāris vai paviljons), kur, kā stāsta, notikusi Rāvanas un Mandodari laulību ceremonija, un kuru vietējie iedzīvotāji dēvē par Ravan Ki Chanwari.
Saptamatri tēli - pie altāra atrodas Saptamatri (septiņu māšu) tēli. Saptamatri tēli ir no Pratihara dinastijas laika (6.gs.) un ir kā tāla atbalss no septiņām sieviešu dievībām Harapas (senākā Indijas civilizācija) attēlojumos.
Rāvanas svētnīca Džodpurā. Dave brahmaņi no Mugdal Gotra, Džotpurā/Mandorā, kas sākotnēji bija no Gudžaratas, apgalvo, ka esot Rāvanas pēcnācēji. Kopš senseniem laikiem viņi katru gadu Dashehra dienā atzīmē Rāvanas shraddh(Rāvanas nāves gadadienu). Viņi ziedo pin daan un pēc šā rituāla veic peldi. Nesen viņi Džodpurā uzcēluši Rāvanam templi, kur katru dienu veic pudžu ("godināšanu").
Murudešvaras (Murudeshwara) templis, kas veltīts Kungam Šivam, atrodas svētītajā pludmalē Bhatkal Taluk pilsētā Uttara Kannada rajonā, Karnatakas pavalstī, Indijā. Tas ir novietojies starp Honnavar un Bhatkal pilsētu (apmēram 12 km) un tas atrodas Arābijas jūras krastā. Šā svētā pilsēta datējama ar Rāmajanas laiku.
Rāvana - Vēdu zinātnieks. Rāvana vairāk pazīstams kā ļauns desmitgalvains dēmons. Mazāk zināms ir fakts, ka Rāvana bija arī izcils Vēdu zinātnieks.
Vēl mazāk zināma ir Rāvanas desmit galvu metaforiskā interpretācija: galvas esot simbolisks veids kā pasaulei attēlot viņa zināšanas. Tātad Rāvanas desmit galvas simbolizē pilnīgas sešu Šastru (Shastras) un četru Vēdu zināšanas. Viņš pat esot zinājis, ka Rāma ir pats Narajana (Višnu), kurš atnācis uz mūsu planētu cilvēka veidolā.
Tā kā Rāvana nebija cita veida kā sasniegt Narajanu, viņam bija jāattīsta varmācība un naids un jāpanāk, ka Rāma viņu nogalina. Protams, šo pieķeršanās veidu var nosaukt par stulbu un nekrietnu. Bet viņa iekšējais mērķis bija pārvarēt dzimšanas un nāves okeānu ar sevis paša nolieguma un padošanās aktu Narajanam.
Kā savā priekšvārdā Prečamadas „Rāmajanas” pārstāstam „Teiksma par Rāmu” raksta latviešu indologs Viktors Ivbulis, eposā Rāvana nav neglābjami zemisks, tāpat kā dievišķais Rāma nav līdz galam cēls. Piemēram, Rāma Sugrīvas brāli Bali nogalināja no slēpņa, viņam pat neparādījies, bez vilcināšanās lika lietā dievu ieročus, pat ja pretinieks bija bruņojies tikai ar primitīviem ieročiem (vālēm, šķēpiem, cirvjiem). Un Rāvanam bija dibināts iemesls atriebt savu māsu Šurpnakhu, kurai Lakšmans nogrieza degunu un ausis. Rāvana nepadarīja Situ ar varu par savu sievu. Karā ar Rāmu cīnījās varonīgi un pašaizliedzīgi.
Post scriptum: Tie, kas lasījuši Prečamdas „Teiksma par Rāmu,” vai vismaz Mitoloģijas enciklopēdiju šķirstījuši, tiem stāsts par Rāmas principālo ienaidnieku Rāvanu vispārējos vilcienos ir zināms. It kā jau neko jaunu neesmu pateicis. Taču rakstīšanas procesā es tomēr šo to jaunu uzzināju. Personīgie atklājumi, lai arī tie nav neko diži, ir atklājumi, kas bagātina prātu un dvēseli. Piemēram, biju pārsteigts, uzzinot, ka Indijā Rāvanam ir pat savs kults un savi tempļi. Jaunatklājums priekš manis bija Rāvanas desmit galvu metaforiskais izskaidrojums. Līdz tam netiku gudrs, ko nozīmē Rāvanas desmit galvas. Tā kā pašā Indijā Rāvanas personība nemaz tik viennozīmīgi netiek traktēta. Viņš no vienas puses mitoloģijā darbojās kā negatīvais varonis, bet no otras puses netiek aizmirstas arī viņa labās īpašības.
Saites.
Hindu mitoloģija.
