Aliens

Puertorikas AZ

Novēroto NLO gadījumu skaits šai salā ir tik milzīgs, ka ir pamats uzskatīt Puertoriku par tādu kā viņu bāzi. Novērojumi krājas kopš 1987.gada, jo sevišķi salas DR. Visvairāk gadījumu koncentrējas starp Kaborohas un Lahas pilsētām. Te atrodas Kartāgas ezers (Laguna Cartagena). Uz dienvidiem no tā ir Bermeja kalni (Sierra Bermeja). 

1. Kāda Kartāgas ezera krasta iedzīvotāja apgalvo, ka viņas ģimene jau no 1956.gada novērojusi NLO, kas iznirst un ienirst Kartāgas ezerā.
2. NLO „aprij” divus ASV „Tomcat F-14” iznīcinātājus. To vērojuši vairāk kā 100 aculiecinieki. Nekādas pēdas nav atrastas vēl līdz šai dienai.
3. 1987.gada 31.maijā ap pulksten 14 notika zemestrīce. Dažus mirkļus pēc skaļas eksplozijas pazemē zeme kustējās augšup un lejup, daudzos dzīvokļos radās plaisas. Sākumā salas seismoloģiskais centrs paziņoja, ka nemieru epicentrs atrodas 27 m zem Kartāgas ezera. Nākamā dienā šī vēsts tika steidzami rediģēta un tika paziņots, ka epicentrs atradies uz rietumiem no salas atklātā jūrā. Nākamajās naktīs daudzi redzēja, ka ezera apvidū debesīs karājas NLO- daudzi. Arī naktī pirms trīces vairāki iedzīvotāji bija novērojuši milzīgu šķīvjveida NLO.
4. Senjors Kruss, Lahas Civil Defense Agency vadītājs, vairākas naktis bija novērojis spoži spīdošus apļus, kā arī ovālus objektus, kas, veikdami taisnleņķa pagriezienus, virs šā apgabala lidinājušies. Dažreiz tie ieniruši ezerā, kur zem ūdens nozuduši.
5. Senjoru Marsiolu Kamačo, kas dzīvo netālu no Kartāgas ezera pie Magvajo pagasta robežas, 1991.gada 13. augusta naktī negaidot apciemoja divas svešādas būtnes. Viņa gulēja, kad ap diviem naktī sadzirdēja trokšņus, kasšķita nākam no balkona. Senjora devās palūkoties un pamanīja divus spokainus tēlus, kas sarunājās nepazīstamā valodā. Viņa uzmanīgi pacēla žalūzijas un ieraudzīja divas pavisam neparastas būtnes. Abas pētīja kādu no balkona stādiem – tropu krāšņumaugu ar nosaukumu Monsterosa deliciosa, kas stipri caurumaino lapu dēļ tika dēvēts par „Šveices sieru”. Būtnes noplūca no cera zināmu skaitu lapu un izdeva kādas svešādas skaņas. Senjora nespēja pakustēties, tikai lūkojās abos. Tie bijuši kādus 1.20 m augumā, viņiem bijušas nesamērīgi platas un virzienā uz zodu sašaurinātas galvas.Ļoti tievi un to mati likās esam pelēkā krāsā. Lielas, slīpas acis, kas sniedzās līdz galvu malām unkurās nemanīja ne zīlītes, ne acu ābolus. Sejas bija plakanas ar šauru atveri lejasdaļā, bez lūpām. Senjora nejuta nekādas bailes un bija fascinēta no būtņu, viņasprāst, bērnišķīgā izskata. Rokas tiem bija ievērojamāki garākas nekā cilvēkiem. Pie viņu garajām, tievajām plaukstām sieviete pamanīja četrus pirkstus. Būtnes nemanīja novērotāju, vai arī manīja, bet ignorēja viņu. Tās paņēma apsekotā auga lapas un devās prom Kartāgas zera virzienā, sarunājoties kādā ļoti raitā, savādi skanošā valodā. Ceļa galā tieielīda krūmos un vairs nebija redzami. Pēc divām nedēļām senjora Kamočo viņus tur satika vēlreiz. Šoreiz viņa būtnēm tuvojās un mēģināja sazināties. Kad tā būtnes uzrunāja, viņas alūkoj\ās un spēji aizdrāzās pa ielu ezera virzienā.Uliss Peress 1991.gada augusta beigu dienā ap 11.30 brauca ar savu motociklu pa šķembu ceļu. Viņš devās uz liellopu fermu, kas atradās visai nomaļā vietā starp Lapargeras ciematu un Kartāgas ezeru. Neuzmanības dēļ viņš ieskrēja peļķē, tā ka motors noslāpa. Kad vīrs atkal mēģināja to iedarbināt, viņa uzmanību piesaistīja ceļam līdztekus iekārtotais apūdeņošanas kanāls. Pir tā viņš pamanīja kādu būtni darbojoties līdzīgi cilvēkam: „Pēkšņi saskatīju kādu, kas sēdēja uz kāda kluča vai arī balstījās pret līdzās esošu koku. Būtnes āda atgādināja jēlu gaļu – kā kādu vietu, kam āda nogriezta – baltu ar sarkaniem punktiņiem. Apmēram tā tas izskatījās. Bālgana āda, līdzīga tai, kāda ir gaišajām salamandrām. Kādu acumirkli saskatījāmies nepakustēdamies. Nekaunos atzīties, ka būtne man iedvesa bailes un es centos iedarbināt motoru un ātri tikt prom. Kad izkustējos, radījums pielēca kājās un ienira kanāla ūdenī – redzēju tā pēdas pazūdam zem ūdensrozēm. Man bija izdevies iedarbināt motociklu, un es bēgu. Kad tiku mājās, nervozi atstāstīju, ko biju redzējis. Draugi un radinieki negribēja man ticēt, tomēr nolēma kopā ar mani doties to vietu aplūkot. Taču, kad tie redzēja saspaidītās ūdensrozes, viņi man noticēja, un tos tāpat sāka pārņemt baiļu sajūta.” Ulisa Peresa aprakstītā būtne bija tāda pati kā tās, par kādām vēstī jau agrāk minēti gadījumi. Vīrieti visvairāk iespaidojusi lielā galva ar milzīgajām melnajām acīm. Un tāpat kā citās raizēs, šai vietai bija saistība ar Kartāgas ezeru, jo apūdeņošanas kanāls ar to saistījās.
6. Kaboroho starpgadījums. 1988.gada 28.decembra vakarā notika tai vietā. Ap pulksten 19.45 pieminētajā vakarā daudzi cilvēki redzēja pie debesīm zilganu gaismu, kas pārslīdēja Sjerabarmejas kalnājam uz dienvidiem no Kartāgas ezera. Tuvojoties, NLO krāsa pārtapa oranždzeltenā, un beidzot notikuma aculiecinieki varēja redzēt milzīgu trijstūra veidojumu ar puslodes veida izliekumu apakšējā malā. Pilnīgi negaidot šai vietā parādījās divi F-14 tipa Tomcat flotes iznīcinātāji un tūlīt uzsāka nepazīstamā lidojošā objekta vajāšanu. Reāģējot uz to, NLO savukārt atkal un atkal mēģināja izvairīties, saraustītā veidā mainot lidojuma virzienu. Kad tas neizdevās, objekts gaisā pēkšņi apstājās un šūpodamies palika uz vietas. Viens no abiem iznīcinātājiem bija pienācis lidķermenim tik tuvu, ka draudēja sadursme. Pa to laiku jau bija sapulcējušies vairāk nekā 100 aculiecinieku, kas spocīgajam scenārijam sekoja ar pieaugošu baiļu sajūtu. Pūlis uzbudināti skaļi iekliedzās, jo ikviens bija pārliecināts, ka tūlīt jānotiek sadursmei ar nenovēršamu eksploziju. Taču ar bailēm gaudītā eksplozija nenotika. Tās vietā notika kaut kas pilnīgi neiedomājams – pirmais no abiem iznīcinātājiem bez pēdām pazuda no redzes lauka. Tūlīt lidojošajam objektam no labās puses tuvojās otrs Tomcat – un pazuda, it kā būtu gaisā vienkārši sairis! Tieši pēc šā notikuma lidojošais objekts apgriezās un pārlidojā pār kādu mazu, palmu ieskautu ezeru. Tur tas pārsteidzošā veidā sadalījās divās daļās, pie kam aculiecinieki pieredzēja žilbinošu, taču pilnīgi klusu eksploziju. Viena puse tad aizlidoja uz ziemeļiem, kamēr otra lielā ātrumā attālinājās uz austrumiem. Abas sākotnēji kopīgi vienu objektu veidojošās daļas strauji pazuda pie apvāršņa. Vesela virkne šā gandrīz neticamā gadījuma aculiecinieku esot novērojuši kādu citu iznīcinātāju, kas šķitis noslēpumus zondējot vispirms no droša attāluma. Kad šis pilots pamanījis, kas noticis lidojošā objekta tiešā tuvumā, tas mēģinājis ar manevru, kādu gaisā veic, kad izrādās, ka uzsākto nolaišanos turpināt nedrīkst, no norišu vietas nozust. Tai pašā acumirklī no objekta izšāvušās trīs sarkanas „zvēra acis”, dzinušās pakaļ šim trešajam F-14 un kopā ar lidmašīnu pazudušas Puertorikas ziemeļos. No trim aprakstītajiem Tomcat – kā arī to apkalpēm, līdz pat šai dienai nav nekādu ziņu. Daļa liecinieku redzēto apliecinājusi ar zvērestu, taču ASV un Puertorikas varas iestādes izvairās atzīt, ka kas tāds noticis. To apstiprināja arī Mutual UFO Netvork direktors senjors Sesars Remuss 1997.gada augustā.
7. Sanhermanas notikums – līdzīgs iepriekš aprakstītajam. Noticis par to sešas nedēļas agrāk, 1988.gada 16.novembrī. Risinājies apvidū virs Sanhermanas pilsētas uz ZA no Kartāgas ezera.
8. Eljunkes mežs. Puerto-Riko mūžamežu rajons. Bijuši tur daudzi mistiski notikumi. Pazudis liels skaits civilistu. 80. gadu sākumā virs meža it kā esot notikusi NLO nogāšanās. Pēc tam militāristi uzreiz slēguši pieeju visam apgabalam.  

Saites.
Anomālās zonas.
Puertorika.