Pitejs, Masīlijas (IV gs.pmē.)
Grieķu ceļotājs un ģeogrāfs.
Dzīvesgājums. Ziņas par grieķu ceļotāju Piteju ir visai trūcīgas. Tik daudz zināms, ka viņš bija bagātās grieķu kolonijas Masīlijas pilsonis, kas dzīvojis IV gs.pmē. un bijis Maķedonijas Aleksandra laikabiedrs.
Pitejs bija turīgs un izglītots cilvēks. Laikam bijis tirgotājs, ceļotājs un zinātnieks viena personā. Viņš labi zinājis Homēra eposus un Hēsioda poēmas, kur atkārtoti pieminētas zemes oikumēnas rietumos. Bez šaubām Pitejs bija lasījis arī Hērodota sacerējumu ar norādēm par tālām zemēm Eiropas ziemeļos un rietumos. Tāpat viņam bija zināma mācība par Zemes lodveidīgo formu un plašo jūru oikumēnas rietumos. Vēsturē Pitejs iegāja kā melis, jo laika biedri un vēlākas paaudzes nav spējušas noticēt Piteja ceļojuma aprakstam un nepamatoti noniecināja viņa veikumu.
Piteja ceļojums. Par savu ceļojumu Pitejs uzrakstījis sacerējumu ”Par pasaules jūru.” Sacerējums gan nav saglabājies līdz mūsdienām. Daži šī darba fragmenti saglabājušies Piteja visnesaudzīgāko kritiķu darbos.
321.g.pmē. marta mēnesī Pitejs ar vienu kuģi pameta Masīlijas ostu un gar labi pazīstamo Pireneju pussalas piekrasti devās uz „Hērakla stabiem.” Šķērsojis jūras šaurumu, Pitejs turpināja ceļu ziemeļu virzienā, līdz sasniedza Veksizamas salu, kuru vairums mūsdienu ģeogrāfijas vēsturnieku identificē ar Bretaņas pussalu. Pirms Piteja Bretaņas pussalu bija sasnieguši jau Himilkona kuģi.
Piteja triēra bija pirmais Vidusjūras baseina kuģis, kas no Veksizamas (Bretaņas?) salas šķērsoja vētraino un bīstamo Svina jūru (Lamanša jūras šaurumu) un piestāja krastā, kur pacēlās stāvas, baltas krītakmens klintis. Pitejs nosauca atklāto zemi par Bretaniki (tagadējā Lielbritānijas sala), un šis apzīmējums pierāda, ka masīlietis patiešām tur bijis, jo nosaukums Bretanike atvasināts no gallu valodas vārdiem brit - "tetovēts," krāsots - un tania - "zeme," tātad „zeme, kuras iedzīvotāji tetovē savu ķermeni." Savukārt Baltās klintis un nosaukums „Alvas zeme” liecina, ka Pitejs piestāja Kornvelsas pussalā, kur atradās senās pasaules bagātākās alvas atradnes.
Bretanikes apraksts. Pitejs centās izpētīt Bretanikes dabu, iedzīvotāju sastāvu, zemes izmērus un konfigurāciju. Pitejs raksta: Bretanike ir trīsstūraina sala.” Viņam izdodas aptuveni pareizi noteikt šī trīsstūra proporcijas - 3:6:8, taču vairāk nekā divas reizes pārspīlē Lielbritānijas salas izmērus, lai gan viņš bija apbraucis apkārt salai. Pēc Piteja aprēķiniem milzīgā trīsstūra malas ir 1390, 2800 un 3700 km garas. Iespējams, ka šis trīsstūris aptver ne tikai Lielbritāniju. Paša Lielbritānija tik liela nav.
No „Alvas zemes” viņa kuģis brauca gar Bretanikes dienvidu krastu un tad pagriezās uz ziemeļiem Iernas jūrā(Īrijas jūra). No triēras klāja rietumos bija saskatāma liela sala, ko Pitejs devēja par Iernas salu, kas atbilst Īrijas salas nosaukumam gallu valodā - Eire jeb Erina. Sala bija „apaugusi ar mežiem un vienmēr zaļām pļavām.” Salas iedzīvotāji esot mežonīgi un neviesmīlīgi.
Izbraucis cauri Iernas jūrai Pitejs sasniedza Obudu salas (Hebridu salas), kuru iedzīvotāji „nepazīst zemes augļus un pārtiek vienīgi no zivīm un gaļas”. Pēc septiņām dienām Pitejs nonāca Orkadu salās (Orkneju salās), kas visas „neapdzīvotas, bez mežiem un noklātas ar akmeņiem un smiltīm.”
Atstājuši Orkadu salas, triēra pēc sešām diennaktīm piestāja salā „pie pašas sasalušās jūras.” Pitejs nav minējis šis salas nosaukumu, bet vēlākie antīkie autori vienprātīgi to saukuši par Tuli.
Tules apraksts. Pitejs raksta, ka Tule klimats ir bargs un neviesmīlīgs, un vietējie iedzīvotāji sakot, ka viņu zeme ir „vieta, kur saule guļ.” Ziemā saule pat neparādās pie apvāršņa, bet vasarā nakts ilgst tikai divas trīs stundas. To Pitejs pats novēroja uzturēdamies Tules salā. Pitejs apgalvo, ka Tule ir ļoti liela sala un esot „bagāta ar augļiem.” Tules iedzīvotāji sēj rudzus un kuļ tos „lielās slēgtās telpās, kurp aizved graudus, jo šajā zemē maz skaidru un saulainu dienu.” No medus salas iedzīvotāji gatavo reibinošu dzērienu. Pavasarī un vasarā salas iedzīvotāji pārtiek no augļiem un labības, bet ziemā dzer pienu un ēd gaļu. Salinieki dzīvo no baļķiem celtās mājas ar salmu jumtiem. Par Tules salas iedzīvotājiem valdot daudzi virsaiši, bet „sievas ir visiem kopīgas, un laulības viņi nepazīst.” Aiz šīs salas „nav vairs ne sauszemes, ne jūras, pat ne gaisa, bet tur atrodas dīvains visa tā sajaukums, kurā jūra un zeme, vispār viss liekās karājamies gaisā, un tur nevar ne kājām iet, ne ar kuģi izbraukt.”
Pitejs atpakaļceļā apmeklēja Dumnas un Vergas salu, Berikas un „Svēto dzintara salu” Abalu, „Ziemeļu stabu” un „Sudraba kalnu”, Gadiras pilsētu un Tanaidas upi, gutonu, skitu un citas ciltis. Piteja atpakaļceļa rekonstrukcija ir atkarīga no tā, kur lokalizē Tuli un kā identificē viņa sacerējumā minētās vietas.
Teorijas un hipotēzes. Tules apraksts pārsteidz ģeogrāfijas vēsturniekus ar savu lietišķo konkrētību un aculiecinieka vērojuma precizitāti. Nav šaubu, ka te runa ir par reālu salu vai zemi Atlantijas okeāna ziemeļos, kuru IV gs.pmē. apmeklēja grieķu ceļotājs Pitejs. Taču pētniekiem galvas sāpes rada jautājums: kur tieši lokalizējās Tule? XIX gadsimtā vairums zinātnieku Tuli identificēja ar Šetlendas vai Fareru salām, taču tām Piteja apraksts neatbilst. Tules salas aprasts Piteja sacerējumā ir līdzīgs Islandes dabai, augu un dzīvnieku valstij. Tomēr nav iespējama Tules identifikācija ar Islandes salu, jo tā līdz pat VIII gs.mē. nebija apdzīvota, bet Pitejs raksta par to, ka Tulē dzīvojuši zemkopji un lopkopji. Aprakstīdams tālo ziemeļu zemi, Pitejs lieto sengrieķu vārdu nēsos, kas nozīmē „sala” vai „pussala.”
Slavenais norvēģu polārpētnieks Nansens vadīdamies pēc šī un citiem apsvērumiem pierādīja, ka PitejaTule lokalizējama Norvēģijas vidusdaļā.
Tam ne visi, protams, piekrīt. Vācu (bijušās VDR) vēsturnieks Štihtennots domāja citādāk. Viņš pretēji citu zinātnieku viedoklim, uzskatīja, ka masīlietis vienmēr ļoti precīzi noteicis apmeklēto zemju un jūru izmērus. Piteja sniegtie Bretanikes izmēri ir pareizi, ja atzīst, ka ar vārdu Bretanike ceļotājs apzīmējis Lielbritānijas salu kopā ar salu grupām ziemeļos no tās un Skandināvijas pussalu. Štihtennots secināja, ka Tule lokalizējama nevis Norvēģijā, bet atradās uz ziemeļaustrumiem notās. Viņaprāt Piteja Tule aptvēra plašu teritoriju starp Botnijas līci, Somijas līci un Balto jūru, t.i., mūsdienu Somijas ziemeļos un bijušās PSRS, tagad Krievijas ziemeļrietumos. Tomēr vairākums pētnieku piekrīt Nansena hipotēzei.
Tikpat sarežģīta problēma kā Tules atrašanās vieta, ģeogrāfijas vēsturniekiem, ir arī Piteja atpakaļceļa maršruts. Zinātnieki šajā sakarībā ir sagudrojuši daudzas hipotēzes. Ievērojamākās no tām ir trīs:
1. Pitejs no Tules, kas atradās Norvēģijas vidusdaļa, brauca dienvidu virzienā gar Lielbritānijas austrumu piekrasti līdz Kantijai (tagadējā Kentas grāfiste Lielbritānijā). No turienes viņš devies pāri Ziemeļjūrai un braucis ziemeļaustrumu virzienā gar Holandes un Vācijas piekrasti, kamēr sasniedzis Abalas salu (Helgolandes sala pie Elbas upes grīvas), kur „jūras ūdeņi pavasarī sanes dzintaru.” Uzzinājis dzintara iegūšanas vietu, Pitejs pagrieza savu kuģi dienvidu virzienā un pāri Ziemeļjūrai un Biskajas jūras līcim, garām Pireneju pussalas rietumu piekrastei un Gadiras pilsētai (senajai Gadesai) Pitejs atgriezās Masīlijā. Pretī šai hipotēzei runā, tas, ka Helgolandes salā nav un nebija dzintara. Arī Tanaidas upe sagādā šai hipotēzie grūtības.
2. Otru hipotēzi par Piteja atpakaļceļa maršrutu piedāvāja vēsturnieks Štihtennots. Viņš pieņēma, ka Tule atradās Somijas ziemeļos un bijušās PSRS, tagadējās Krievijas ZR. Štihtennots atsaucās uz vietu Piteja sacerējumā, kur teikts, ka atpakaļceļā „no Tules viņš apbraukājis visu Eiropas jūras krastu no Gadiras līdz Tanaidai.” Tanaida bija grieķu nosaukums Donas upei, ko tā laika ģeogrāfi uzskatīja par Eiropas austrumu robežu. Sengrieķu ģeogrāfi atzina, ka Tanaida savieno „Viesmīlīgo jūru” ar Pasaules okeāna ziemeļu daļu. Tāpēc Tanaidu, ko atpakaļceļā apmeklējis Pitejs, var identificēt ar Ņevu vai Daugavu, ko masīlietis uzskatījis par Donas augšteci. Vācu vēsturnieks, atzina, ka Pitejs pirmais atklāja ceļu uz Baltijas jūru, kurā lokalizējamas arī Dumna (kāda no Dānijas salām) un Berika(?). Savukārt ar Dzintaru bagātā Abalas sala ir vai nu Rīgenas sala, vai kāda no salām Oderas upes grīvā, kur patiešām ir lielas dzintara atradnes. Piteja minētā Gadira ir ģermāņu apdzīvota vieta Garda Oderas lejastecē. Ar nosaukumu „Ziemeļu stabs” Pitejs apzīmējis vienu no jūras šaurumiem, kas savieno Baltijas jūru ar Ziemeļjūru, pa kuru ceļotājs atgriezies Masīlijā.
3. Visai radikālu hipotēzi 1969.gadā izvirzīja krievpadomju pētnieks Boldakovs. Viņš lokalizēja Tuli Norvēģijā. Tāpat kā Štihtennots atsaucās uz vietu, kur teikts, ka atpakaļceļā Pitejs apmeklēja Tanaidu. Tikai Bolgakovs bija pārliecināts, ka Piteja minētā upe Tanaida patiešām bija Dona. Viņš pieņēma, ka Pitejs atpakaļceļā izmantojis upju sistēmu, kas saista Baltijas jūru ar Melno jūru. Pēc Bolgakova domām Piteja atpakaļceļa maršruts bija šāds: Pitejs ar kuģi devies augšup pa Daugavu, pēc tam pa Volgu lejup un Tanaidu uz Azovas jūru. No turienes pa parasto maršrutu Melnā jūra-Egejas jūra-Vidusjūra atgriezies Masīlijā. Taču ir visai grūti izskaidrot, kā Pitejs un viņa ceļabiedri varēja pārvilkt smago triēru pāri 119 m augstajai ūdensšķirtnei starp Daugavu un Volgu. Kā argumentu savai hipotēzei Bolgakovs minēja faktu, ka pirms divarpus tūkstošiem gadu ūdens līmenis Kaspijas jūrā un okeāna bijis daudz augstāks un līdz ar to tas bijis augstāks arī Daugavā un Volgā. Šī iemesla dēļ Pitejam un viņa ceļa biedriem bija vieglāk pārvilkt kuģi no vienas upes uz otru.
Piteja ceļojuma nozīme ģeogrāfijas vēsturē un vērtējums. Laika biedri un vēlākas paaudzes neticēja Pitejam un sauca viņu par meli. Tiesa daži antīkas pasaules ģeogrāfi, piemēram, Erastotēns atzinīgi vērtēja Piteja veikumu. Tomēr, senajā pasaulē un viduslaikos iesakņojās priekšstats par Piteju kā meli. Viens no bargākajiem Piteja kritiķiem bija ievērojamais senās pasaules ģeogrāfs Strabons (64./63.g.pmē.- 23./24.g.mē.), kurš dzīvoja Romas impērijas uzplaukuma laikā. Viņš raksta:
„Pitejs, kurš stāsta par Tuli, ir pēdējais melis... Pitejs, kurš vienmēr un visur māna ļaudis... Visi Piteja nostāsti par Tuli (kā arī citām vietām šajā rajonā) patiešām ir izdomāti, jo pat par mums zināmām zemēm viņš, kā jau iepriekš minējām, visbiežāk stāsta melus, tāpēc jo melīgākas ir viņa ziņas par taļām zemēm.”
Savu viedokli Strabons argumentē šādi: „Ir pilnīgi neticami, ka vienkāršs un ne sevišķi bagāts vīrs varētu apbraukt un apstaigāt tik milzīgas platības.”
Mūsdienu zinātnieki atzinīgi vērtē Piteja veikumu. Lai arī paliek neskaidrības jautājumā par Tules atrašanās vietu, tomēr var teikt, ka viņš noteikti apmeklējis Lielbritānijas un Īrijas, Hebridu un Orkneju salas, Ziemeļjūru un tās piekrasti. Iespējams, ka viņš apmeklējis arī Norvēģiju un Baltijas jūru. Tas, protams, ir hipotētiski. Piteja ieguldījums ģeogrāfijas zināšanu klāstā ir izcils. Vēl simts gadus pirms Piteja Hērodots atzinās, ka neko nezina par Eiropas ziemeļiem un rietumiem, bet pēc Piteja pārdrošā ceļojuma, šī nezināšanas migla bija daļēji izklīdināta un vismaz par Eiropas rietumu piekrasti no Biskajas līča līdz Ziemeļjūrai bija gūti pareizi priekšstati. Diemžēl tikai nedaudzi senās pasaules ģeogrāfi spēja pareizi novērtēt Piteja devumu ģeogrāfijas zinātnes attīstībā.
Nospiedums civilizācijā.
Piteja pusmītiskās salas nosaukumu XX gs. sākumā vācu mistiķis Zebotendorfs ņēma par nosaukumu savai okultajai biedrībai "Tule."
