Puškins, Aleksandrs (1799.-1837.g.)
Krieviski - Александр Сергеевич Пушкин.
Krievu dzejnieks.
Radniecība. Vecvectēvs Ābrams Hanibāls.
Vienīgais zināmais dzejnieka ārlaulības bērns bija no dzimtzemnieces Olgas Kalašņikovas, kuras ģimene piederējusi dzejnieka senčiem vēl kopš viņa leģendārā vecvectēva Ābrama Hanibāla laikiem. Olgai bija 19 gadu. Dēka Mihailovskā turpinājās pusotru gadu. 1826.gada pavasarī Olga paziņoja, ka ir stāvoklī. Dzejnieks mēģināja no atbildības izvairīties. Bērns – dēls – piedzima vasarā, bet nodzīvoja tikai divus mēnešus.
Sieva - Natālija Gončarova. Puškins ieraudzīja Natāliju 1828.gadā deju skolotāja Jogeļa ballē. Izredzētā bija trīspadsmit gadus jaunāka par dzejnieku. Viņa runāja angliski, vāciski un franciski, aizrāvās ar vēsturi, ģeogrāfiju un literatūru. Natālijai piemita aristokrātiskas manieres, un viņa prata būt vienlaikus laipna un vēsi distancēta. Puškina bildinājumu viņa pieņēma bez kaismīgas sajūsmas. Visticamāk, galvenais iemesls bija vēlme tikt prom no despotiskās mātes. Tomēr Natālija apņēmās Puškinam būt laba sieva. “Mana Madonna” – tā dzejnieks dēvēja savu elku. Viņš sievu dievināja un nespēja bez viņas iztikt ne dienu, turklāt bija neiedomājami greizsirdīgs. Sievai viņš ir veltījis daudz darbu, bet dzejolis Madonna tiek uzskatīts par nepārspētu mīlas lirikas šedevru.
Tajā pašā gadā Puškins ar sievu no Maskavas pārvācās uz Carskoje Selo. Puškins bija laimīgs. Viņš negaidīja no laulības nepārtrauktu svētlaimi un nepārejošu kaisli. Viņam bija vajadzīgs patvērums – savs nams, savs pavards un sieviete, kura, kā šķita, pilnībā izprot viņa dvēseli. 1832.gadā piedzima meita Marija, 1833.gadā – dēls Aleksandrs, 1835.gadā – dēls Grigorijs, 1836.gadā – meita Natālija.
Dzīvesgājums. Dzimis 1799.gadā.
1820.gadā Puškins par brīvdomību, aizskarošiem dzejoļiem un epigrammām, kas tēmētas uz pašu caru, krita nežēlastībā. Dzejnieku izsūtīja no galvaspilsētas, un sākās viņa dienvidu trimda - Puškins tika izsūtīts uz Kišiņevu.
1823.gadā Puškinu pārsūtīja uz Odesu un nodeva ģenerālgubernatora Voroncova uzraudzībā.
Voroncovs Puškina dienvidu trimdu nomainīja uz ziemeļu trimdu, un Puškins aizbrauca uz Mihailovu, kur apmetās 1824.gada augustā, dzīvoja līdz 1826.gada septembrim.
1926.gadā dzejniekam tika ļauts atgriezties Maskavā, kur viņš atradās policijas uzraudzībā.
Dueļi. Pats Puškins daudz cīnījies dueļos. Pēc paša pierakstiem izriet, ka viņam bijušas vismaz 29 uzvaras. Viņš tiem aizrautīgi trenējies. Dzejnieki biogrāfi nevar nosaukt precīzu dueļu skaitu, taču uzskat, ka to bijis vismaz daži desmiti.
Piemēram, 1816.gadā tikko 17 gadu vecais Puškins apvainojās uz savu radinieku tēvoci Pāvelu Hanibālu (Павeл Ганнибал) un izsauca to uz dueli. Ķildas iemesls bija kāda meitene ballē, ko bija uzlūdzis uz deju viņa tēvocis. Par laimi radinieki izlīga vēl pirms dueļa. Pēvels bija bīstams ienaidnieks, karavīrs, kas bija piedalījies 1812.gada karā. Par laimi vairums dueļu tā arī neuzsākās dēļ izlīgšanas, vai arī beidzās ar abpusēju aizšaušanu garām.
Pēc šī gadījuma Puškins izsauca uz daudziem dueļiem - ar iemeslu un arī bez tā. Parasti par ieganstu bija kāršu spēle, greizsirdība un at tas, ka līdzcilvēki apsprieda Puškina dzejoļus. Reiz pašu Puškinu izsauca uz dueli par to, ka viņš nevietā bija iesmējies par kāda paziņas pateiktu frāzi.
Aleksandras Kirhofas pareģojums. Interesanti, ka dzejnieka nāvi bija paredzējusi kāda Pēterpils pareģe - 1817.gadā baronese Aleksandra Kirhofa izteica vēlāk slavenu palikušu frāzi par to, ka Puškins ies bojā no balta cilvēka baltā zirgā rokas 37 gadu vecumā. Ja tas tomēr nenotikšot, tad Puškinu gaidot gara dzīve.
Pie pareģes Aleksandrs nonāca draugu kompānijā, kad uzdzīvoja kādā septembra vakarā. Jau pašā sākumā viņa noteica, ka Puškins izceļas savu biedru vidū, apgalvoja, ka drīz viņš saņems lielu naudu un kļūs slavens. Tad tiks izsūtīts un viņa dzīve beigsies 37 gadu vecumā. Patiesi, tās pašas dienas vakarā Puškinam atgrieza lielu parādu un visai drīz viņš kļuva arī slavens. Pēc tam viņu izsūtīja uz Kišiņevu un no pareģojuma nepiepildījies palika pats briesmīgākais. Stāsta, ka Puškins bieži atcerējies pareģi un bijies nenovēršamā. Viņš domājis, ka "baltais cilvēks" varētu būt gaišmataina sieviete, tādēl nekad neluncinājies ap blondīnēm.
Uz liktenīgo divkauju Dante ieradās baltā zirgā un gaišā apģērbā.
Puškina nāve. 1835.gadā Žoržs Dante (1812.–1895.g.), gvardes kavalērijas poručiks, ballē ieraudzīja Natāliju un tūdaļ viņā iemīlējās. Viņš bija pievilcīgs un interesants, Natālijai Dantes pielūgsme glaimoja, taču nekāda lūgšanās nespēja piespiest Puškina sievu mesties viņa apkampienos; tas nenotika. Faktiski par dzejnieka nāves iemeslu kļuva viegls flirts.
1836.gada 4.novembrī Puškinam un vairākiem viņa draugiem pa pastu pienāca paskvila franču valodā, kurā Puškinam bija piešķirts “ragneša patents.” Sacerējums saturēja smalkus mājienus ne tikai uz Danti, bet arī uz pašu caru. Puškins nosūtīja Dantem izaicinājumu. Pēc nedēļas Dante bildināja Natālijas māsu Katrīnu. Puškins bija spiests divkauju atsaukt, jo Dante tagad bija Katjas līgavainis (laikabiedri bija pārliecināti, ka Dantes laulība ar vecāko Gončarovu meitu bija aizsegs, lai aplidotu Natāliju). Tomēr situācija tikai saasinājās, sabiedrībā klīda kazarmu kalambūri un baumas par Puškina ģimeni.
1837.gada janvārī, vairs nespēdams to izturēt, Puškins pats eskalēja situāciju, lai divkauja būtu neizbēgama. Viņš bez apspriešanas pieņēma ļoti skarbus divkaujas nosacījumus.
1837.gada 8.(10.?)februārī pie Čornajas upes notika duelis starp A.Puškinu un Žoržu Šarlu Danti. Dantes lode sašķaidīja Puškina iegurni un iestrēga dziļi vēderā, bet viņam vēl pietika spēka atbildes šāvienam. Lode cauršāva Dantes roku (ar to viņš bija aizsedzis krūtis) un atdūrās pret mundiera metāla pogu. Ja tās nebūtu, lode ieurbtos Dantes sirdī.
Puškins pēc divām dienām nomira. Viņš neizsakāmi cieta, un ārsti spēja mokas atvieglot, vienīgi pieliekot brūcei ledu. 28. janvārī Puškina kalpi Dantem atnesa zīmīti: “Es jums piedodu. Man ir sašķaidīts iegurnis. Pasakiet Katrīnai, ka arī viņa ir apžēlota.”
Dante pēc dueļa nodzīvoja vēl 58 gadus.
Vēsts par Puškina nāvīgo ievainojumu aplidoja visu Pēterpili, Nikolajs I bija šokā. Dzejnieka nāves dienā pilsēta pamira. Uz atvadu ceremoniju ieradās piecdesmit tūkstoši cilvēku.
Daudzi Puškina nāvē vainoja Natāliju. Pēc vīra nāves viņa pārcēlās dzīvot uz laukiem. Divdesmit piecu gadu vecumā Natālija bija palikusi viena ar četriem maziem bērniem. Viņa dzīvoja ļoti noslēgti. Pie Puškina atraitnes precībās bieži brauca titulēti kungi, taču viņi nebija gatavi pieņemt Puškina bērnus. Natālija visiem bez minstināšanās atteica. Natālija apprecējās pēc septiņiem gadiem ar Pjotru Lanski, kurš nebija necik bagāts, toties viņu bezgalīgi mīlēja. Viņai bija trīsdesmit divi, viņam – četrdesmit pieci. Jaunais vīrs iemīļoja arī Puškina bērnus un izturējās kā pret savējiem. Viņiem piedzima trīs meitas. Natālija nomira piecdesmit divu gadu vecumā, vīrs viņu pārdzīvoja par četrpadsmit gadiem.
Ar savu dzeju padarīja slavenu 1764.gadā uzbūvēto Krimas hana pili "Asaru strūklaka."
Puškins savus dzejoļus esot rakstījis sapnī.
Darbi.
Jevgeņijs Oņegins. Poēma.
Boriss Godunovs.
"Čigāni." Poēma.
"Kapteiņa meitiņa." "Капитанскaя дочкa." Stāsta pamatā Harlovu un Jelāginu ģimeņu traģiskāis liktenis Pugačova sacelšanās laikā.
"Pasaka par ķēniņu Saltānu." (Сказкa о царе Салтане) Lielākā daļa vārdu, kas sākas ar "F" (Ф) burtu krievu valodā ir aizgūti. A.Puškins esot lepojies ar to, ka šai darbā ir tikai viens tāds vārds – флот ("flote").
Aplūkojamie objekti.
Piemineklis Maskavā. 1880.g.
Piemineklis Rīgā. Uzlika kā Maskavas dāvanu prokremliskā Rīgas dome ar N.Ušakovu priekšgalā Kronvalda parkā. 2023.gada 30.maijā Rīgas Pieminekļu aģentūra to nomontēja, lai vēlāk nodotu Latvijas Mākslinieku savienības muzejam. Tas notika par spīti esošā mēra Staķa mīsktmiesiskajai tērgāšanai par "krievu kultūru" utt.
Piemineklis Adisabebā.
Puškina piemineklis Asmērā. Eritreja. Uzstādīts par godu 210.dzejnieka dzimšanas dienai. Tā pakājē aiz stikla dobumā ir zeme no Puškina kapa.
Puškina kalni. 120 km no Pleskavas. Kādreiz tie saukti par Svētiem kalniem. Puškins te dzīvojis agrīnās jaunības gados in arī vēlāk trimdā (1824.-1826.g.). Mihailovā dzejnieks sarakstījis vairāk kā 130 darbu: „Boriss Godunovs,” daļa poēmas „Jevgēņijs Oņegins,” poēmu „Čigāni” un daudz dzejoļus.
Svjatogorskas klosterī (kalnā pirms pagrieziena uz Mihailovu) dus dzejnieka mirstīgās atliekas.
1922.gadā Puškina taku apvidum (ietver arī Trigorsku, Petrovsku, Voroņiču) piešķirts rezervāta statuss. Patlaban tā teritorija ir 9800 hektāru.
Mihailovas īpašums savulaik piederēja Puškina mātei. Pēc dzejnieka nāves kādu laiku tajā dzīvoja viņa dēls. 1899.gadā (Puškina 110.dzimšanas dienā) to atpirkusi valsts no Puškina mantiniekiem. Jau 1911.gadā te atklāts Puškina muzejs. 1918.gadā viss īpašums gāja bojā ugunsgrēkā. Brīnumainā kārtā neskarts palika tikai Puškina aukles namiņš.
Par spīti aizsargājamam statusam XX gs. sākumā šī vieta pirkta un pārpirkta. Mihailovā atradies cūkkopības sovhozs un aukles namiņā audzētas bites.
1937.gadā, atzīmējot dzejnieka nāves simtgadi, viņa māja tika atjaunota.
II Pasaules karā te apmetušies vācu karavīri. Vāciešiem atkāpjoties te viss tika iznīcināts – parks, dārzs, mājas, memoriālās lietas.
Puškina muzeju atjaunoja 1949.gadā, pārējās teritorijas vēlāk.
Mihailovas parkā ir Egļu aleja, ko XVIII gs. izveidoja Puškina tēvocis. Tā joprojām ir 250 m gara.
Liepu aleja, saukta arī par Annas Kernas aleju.
"Reliģija, par laimi, ir sveša mūsu domām un mūsu ieradumiem..."
"Mūsu tauta nicina garīdzniekus un ir vienaldzīga pret tēvzemes reliģiju, jo velti krievi tiek uzskatīti par māņticīgiem: varbūt nekur vairāk kā mūsu vienkāršo ļaužu vidū nedzird zobgalības pret visu baznīcisko."
Pušķins - lielkrievu propagandas simbols. Puškins 1937.gadā kļuva par vienu no komunistiskās propagandas simboliem. Ar Staļina rīkojumu tam veltīto muzeju tapa vairāk, nekā tādu bija Ļeņinam. Puškina vārdā PSRS pārsauca ielas, tapa pieminekļi un to iekļāva izglītībā kā cīnītāju pret carismu. Cīņa pret A.Puškina ielu un piemineklis Rīgā labi parādīja krievu imperiālisma dabu un dekolonizācijas problēmas Latvijā.
Pētījumi.
Veicis krievpadomju literatūrzinātnieks Dmitrijs Blagojs. Saņēmis PSRS Valsts prēmiju par monogrāfiju "Puškina daiļrades ceļš. 1813.-1826" (1950.g.).
M.Cvetajevas grāmata "Mans Puškins," izdota tikai 1967.gadā.
Saites.
Krievu literatūra.
