Pirmvaloda
Nostrātiskā valoda. No latīņu val. vārda noster - "mūsu."
Hipotētiska valoda, kas pirmsākumos bijusi kopēja visai agrīnajai cilvēcei.
Saskaņā ar pirmvalodas hipotēzi visas pasaulē esošās valodas cēlušās no vienas pašas - pirmvalodas. Šo hipotēzi kā ticamu uzlūko daudzi lingvisti, tomēr tā nav pierādāma un tādēļ arī nav pielietojama. Ņemot vērā valodu ātro evolūciju, to senumu var izpētīt kādus 5000 gadus "dziļi." Situāciju grūtķu padara arī tas, ka, jo senāka valoda, jo mazāk par to rakstu liecību, jo rakstības periods ir tikai kādus 6000 gadus cilvēces vēsturē.
Izpēte. Cilvēce ieguva spēju artikulēti runāt jau Āfrikā pirms apmēram 100 000 gadiem.
Daļa palika Āfrikā, bet otra daļa pārvietojās uz Tuvajiem Austrumiem. Tad arī notika pirmā valodu dalīšanās - afrikāņu un neafrikāņu valodās.
Tālāk Tuvo Austrumu valoda sadalījās 3 daļās:
- austreņu (no tās izveidojās amerindiāņu un austrāliešu valodas);
- rieteņu (no tās izveidojās nostrātiskā un denekaukāziešu valodas);
- dienvidu jeb Kongo-Sahāras (tās cilvēces daļas valoda, kas atgriezās Āfrikā).
1786.gadā angļu tiesnesis no koloniālās Indijas Viljams Džons konferencē publiskoja savu hipotēzi par kādas kopējas indoeiropiešu senvalodas eksistenci. Viņš bija pētījis sanskritu.
Tālāk lingvisti noskaidroja, ka šī indoeiropiešu valoda tika lietota Tuvajos Austrumos, Kaspijas un Melnās jūras baseinos tūkstošiem gadu ilgi, sākot ar kādu 5000.g.pmē. Tad no tās attīstījies sanskrits un grieķu valoda.
ar laiku tika noteiktas vēl 9 pirmvalodas, kas pēc laika atbilda indoeiropiešu pirmvalodai. Piemēram: afrāzijas valoda - no tās cēlušās arābu un žīdu valodas, Urālu valoda - somu un ungāru valodas un altajiešu valoda - mongoļu, japāņu un korejiešu priekštece.
Jau XIX gs. daži lingvisti, uztaustījuši kopējos avotus un saknes, ņēmās rekonstruēt šīs mirušās valodas. Tomēr stingru zinātnisko metožu nepielietošana un nenoteiktīb/aptuvenība ar laiku stipri diskreditēja šādas valodas rekonstrukcijas iespējamību.
It kā 1852.gadā mācītājs Čārlzs Fosters grāmatā „The One Primeval Language” pārliecinoši parādījis, ka visas valodas cēlušās no vienas. Vēlāk esot ticis pierādīts, ka tā bijusi šumeru valoda.
1963.gadā krievu zinātnieki V.Iļļičs-Svitičs un A.Dolgopoļskis paziņoja, ka atklājuši virkni vārdu, kas piederot tādai aizvēsturiskai valodai, kādā pirms 10-12 tūkstošiem gadu runājuši Tuvajos Austrumos. Viņuprāt, no šīs valodas cēlušās 6 no pašlaik izdalītajām 10 protovalodām - indoeiropiešu, afrāzijas, kartvelas, urāliešu, dravīdiskā, altajiešu. Abi pētnieki, neatkarīgi viens no otra, sāka analizēt un salīdzināt 25 pašus stabilākos katras valodas vārdus, (tos nekad neaizņemas no citām valodām), tādus kā "es - mani" un "tu - tevi," kā arī vārdus, kas apzīmē ķermeņa daļas - "acs," "roka," "zobs" utt. Pēc tam viņiizpētīja nākamos 50 stabilākos vērdus, pēc tam - vēl nākamos 500.
Tai pat 1963.gadā amerikāņu afrikānists Dž.Grīnbergs publicēja savu pētījumu, kas pierādīja ka visas afrikāņu valodas cēlušās no 4 lielām ģimenēm. Viņs bija analizējis 300 stabilākos valodas vārdus. Lai gan pētījumam bija daudz trūkumu, tā rezultātus atzina zinātniskā sabiedrība un turpmāk uz tiem balstījās. Panākumu iedvesmots, Dž.Grīnbergs šo pašu metodi pielietoja Amerikas valodu analīzei un 1987.gadā paziņoja par amerikāņu pirmvalodas atklāšanu, kura atšķīrš no iepriekš noteiktajām senajām nadenes un eskimoaleutu valodām, no kurām cēlušās visas Amerikas aborigēnu valodas.
lingvisti ir cerīgi, ka soli pa solītim izdosies restaurēt šīs pirmvalodas - austreņu, rieteņu un dienvidu un nonākt pie neafrikāniskās pirmvalodas. Tad, iespējams, varēs ķerties pie Homo sapiens "mātes valodas" atšifrēšanas - tā varētu būt pagalam nabadzīga.
Pirmvalodas iespējamā uzbūve. Pamazām zināšanas par hipotētisko pirmvalodu ir paplašinājušās. Šodien mums zināmi jau vairāk kā 1000 šīs valodas vārdi. Šī valoda uzskatāma par "dzīvībai nepieciešamu," jo tai bija tikai dažu krāsu nosaukumi - vairumā gadījumu saucās tādas pat krāsas dzīvnieka vārdā. Tajā pilnīgi trūka vārdi, kas apzīmēja jūtas, dvēseles stāvokli - "mīlestība," "sāpes." Toties bija vādi, kas apzīmēja "slāpes" un "badu."
Darbības vārdi. Zināms, ka nostrātiskajā valodā darbības vārds atradies frāzes beigās, pie tam darbības vārdi var būt aktīvi, pasīvi un atgriezeniski. Locot darbības vārdus vienskaitļa 1. un 2.personā, tie veidojas, pievienojot infinitīvam vārdus "mani" un "man."
No 1000 izpētītajiem pirmvalodas vārdiem var secināt, ka to lietojusī sabiedrība bijusi visai primitīva un dzīvojusi no medībām un vākšanas. Tai vēl nebija par loka ar bultām, tā vēl neaudzēja augus, tai bija viens vienīgs mājdzīvnieks - suns (indoeiropiski - kuon, nostrātiski - kuina).
Tādējādi no vienas rakstības formas nezināmu iemeslu dēļ cēlušās trīs atšķirīgas: divupiešu, ēģiptiešu un indoeiropiešu. Tāda dažādība varēja rasties dabiski laika, attāluma un ģeogrāfiskās nošķirtības dēļ.
Saites.
Lingvistika un lingvisti.
