Panislāmisms
XIX gs. otrā pusē radusies reliģiski politiska mācība, kas sludina musulmaņu tautu apvienošanos cīņai pret "kristīgo Rietumu uzbrukumu."
Panislāmisma dibinātājs ir Džamaledins al Afgani (1839.-1897.g.), šī mācība ir sarežģīta un pretrunīga. Savas izcelsmes laikā tas, no vienas puses, bija vērsts pret musulmanismo Austrumu koloniālo verdzību. No otras puses panislāmisms bija politisks līdzeklis islāma zemēs.
Iekšpolitiski panislāmisti bija nacionālo atbrīvošanās un sociālo kustību apspiedēji. Atzīstot tikai musulmaņu tautu reliģisko kopību, panislāms noliedza, ka viņu vidū pastāv sociāla nevienlīdzība un pretrunas. Tādēļ panislāmisti nepieļāva nekādas šķiru cīņu izpausmes, paziņodami, ka visi ir ticības brāļi un starp viņiem nevarot būt nekādu pretrunu.
XIX gs. beigās un XX gs. sākumā panislāmisti uzskatīja par iespējamu nākt klajā ar plāniem, kā apvienot visas musulmaņu zemes vienā valstī, kuras priekšgalā atrastos turku sultāns - kalīfs. Pēc II Pasaules kara mūsdienu panislāmisma līderi (atradās galvenokārt Pakistānā) nodarbojās ar projektiem, ka radīt musulmaņu valstu bloku. Viņi paziņoja, ka šim blokam jāstājas pretī tiklab Rietumiem, kā ar PSRS uzturētajam sociālistiskajam blokam. Sevi un visu islāma pasauli tie centās iztēlot kā neatkarīgu "trešo spēku," kam sagaidāma cīņa divās frontēs - pret imperiālismu un pret komunismu. Tomēr musulmaņu valstu blokam bija pretkomunistiska ievirze, jo šo valstu līderi veda sarunas un slēdza līgumus ar Rietumvalstīm.
Saites.
Islāms un musulmaņi.
