Aliens

Okeānijas tautu senatnes lidojumi

Par Klusā okeāna reģiona (polinēziešu, mikronēziešu un melanēziešu) tautu leģendām, kas saistītas ar lidojumiem, rakstījis Dēnikens. Man gan nav pie rokas nevienas grāmatas, kur viņš būtu atstāstījis kaut vienu šī reģiona tautu leģendu par lidojumiem. Tāpēc nāksies izmantot citus avotus.

Polinēzija.
Lieldienu salas nostāsti. Salinieku pirmdzimtene Lielā Maari (vai Hiva) lēnām grimusi. Tās iedzīvotājiem draudējusi iznīcība. Bija steigšus jāmeklē jauna dzimtene. Visi meklējumi bija veltīgi. Visi Hotu Matua sūtītie izlūki atgriezās mājās vīlušies un nomākti.
Izskatījās, ka salai bija jāiet bojā kopā ar tās iedzīvotājiem. Taču tā nenotika. Lidojošais dievs Make Make nogādāja priesteri Hau Maku pa gaisu uz kādu nepazīstamu salu. Make Make viņam aprakstījis ceļu, kā salu var sasniegt no Lielās Maari un brīdinājis par bīstamajiem rifiem. Tad dievs priesteri Hau Maku nogādāja atpakaļ Lielajā Maari. Priesteris pastāstījis Hotu Matua par savu piedzīvojumu. Tā Lielās Maari zemes iedzīvotāji atraduši jaunu dzīves vietu un tā bija sala, kuru mēs pazīstam ar nosaukumu Lieldienu sala.
Lieldienu salas mitoloģijā aprakstīti dievu transportlīdzekļi. Mīti vēsta, ka daži dievi ietērpušies „svētā bruņurupuča bruņās” varējuši pārvietoties gan zem ūdens, gan pa sauszemi. Tāpat mītos tiek vēstīts par „lidojošajām olām” - dievu lidaparātiem. Tos Lieldienu salas iedzīvotāji laiku pa laikam novērojuši lidināmies debesīs.

Maoru mīti. Maori ir tauta, kas kopš XIV gs. apdzīvo Jaunzēlandes salas. Viņiem ir leģenda „Pou un milzu putns,” kurā vēstīts par stiprinieka Pou lidojumu uz milzu putna muguras pāri jūrai. Šo leģendu atļaušos izstāstīt pilnā apjomā.
Pou un milzu putns. „Stipriniekam Pou-rangahuam, kas dzīvoja Turangā, bija mazs zēns, kuru viņš ļoti mīlēja. Ko vien bērns iekāroja, Pou-rangahua bija gatavs viņam sagādāt par katru cenu. Kad zēns paaugās, Pou ievēroja, ka viņš bieži izbāž mēli un allaž tikai vienā virzienā. Ja zēns gulēja, viņš apvēlās uz otriem sāniem, lai izbāztu mēli, un, ja stāvēja, tad apgriezās apkārt un ar mēli rādīja uz to pašu pusi.
Pou par to aprunājās ar sievu, un viņi nolēma, ka mazais ir izsalcis un ar mēli rāda, kur ir laba ēdmaņa.
- Es viņam to atradīšu - teica stiprais Pou-rangahua.
Viņš apjoza ieročus, paņēma līdzi pārtiku un iestūma savu kanoe viļņos. Sieva palika noskatāmies, kā viņš aizbrauc. Viņa redzēja, kā rotājās muskuļi uz vīra muguras, kad viņš cilā airi. Un redzēja arī, cik neliela un vientuļa ir kanoe, ar katru mirkli kļūdama mazāka, un kā ik reizi, paceļot airi, iezibas tā šķautnes. Tad kanoe bija vairs tikai sīks punktiņš un beidzot pazuda pavisam. Pou-rangahua airēja neskaitāmas jūras jūdzes pa atklātu okeānu, lai atrastu ēdienu dēlam.
Viņš brauca pa bezgalīgo jūras klaju dienu pēc dienas, līdz beidzot kanoe čirkstēdama atdūrās tālas zemes krasta smiltīs. Pou izlēca malā laimīgs, ka atkal jūt zemi zem kājām. Viņš itin drīz iedraudzējās ar šejieniešiem, un tie dalījās ar viņu savās vakariņās. Pou aiz prieka iekliedzās, nogaršojis kūpošus dārzeņus, kas grozā bija nolikti viņam priekšā. Tie bija saldāki par visām paparžu saknēm, kādas viņš bija baudījis. Tā bija kumara. Pou nekad agrāk par to nebija pat dzirdējis. Tā neauga lielajā, gaišajā zemē, no kuras nāca viņš, un viņam uzreiz bija skaidrs, ka pēc šā ēdiena karojis viņa dēlēns.
Kādu laiku Pou palika jaunajā zemē, taču ilgojās nokļūt savās mājās Turangā un redzēt dēla seju, kad viņš būs nogaršojis kumaru. Bet - ak vai! - Pou kanoe bija nozudusi. Varbūt vētra to bija satriekusi pret krastu gabalu gabalos, varbūt paisums to bija maigi pacēlis un aiznesis projām. Pou vairs nebija laivas, ar kuru atgriezties mājās.
Ariki Tane bija viņa draugs, un nākamajā naktī, kad abi gulēja blakus uz guļampaklājiem un Pou lūkojās uz tām pašām spožajām zvaigznēm, kas mirdz arī virs viņa mājas tālajā Turangā, viņš izsūdzēja savas bēdas Tanem. Tane atspiedās uz elkoņa.
- Ir tikai viena iespēja - viņš teica - un tā ir bīstama, bet cilvēks, kas grib atgriezties mājās pēc gara ceļojuma, daudz nedomā par briesmām.
- Kad braucu pa Kivas okeānu, briesmas draudēja uz katra soļa, dažbrīd nebiju tālu no nāves, tomēr es tās pārvarēju, - atbildēja Pou. – Kāds lielāks posts gan var mani piemeklēt kā nelaime uz jūras, kad mani no bezgalīgajiem ūdeņiem šķīra tikai izdobts baļķis?
- Tu biji briesmās toreiz, - Tane piekrita, - un briesmas tev draudēs arī tagad. Tev būs jāceļo uz Rua kapangas lielā putna muguras.
Pou sažņaudza rokas tā, ka kauliņi zem tumšās ādas kļuva balti.
- Uz Ruakapangas lielā putna muguras, - viņš čukstēja. – Bet kā viņš mani aiznesīs, draugs?
- Es jau teicu, ka tas būs bīstami, - Tane atbildēja. - Ja tikai tev pietiek drosmes, vari rāpties viņam mugurā un cieši turēties pie viņa. Putns ātri vien aiznesīs tevi uz mājām. Pusceļā no dziļā okeāna paceļas augsts kalns Hikurangi, tur dzīvo milzis cilvēkēdājs Tama. No viņa tev jāpiesargās, jo, ja tu kritīsi viņa nagos, tavs spēks neko nelīdzēs.
- Kā es varu izvairīties no šā briesmoņa?
- Tev jānogaida brīdis, kad saule riet okeānā, tad tās stari padara milzi aklu un, ja tu būsi drošsirdīgs, varēsi palidot viņam garām tā, ka viņš nepaspēs tevi noķert.
Nākamajā rītā agri Pou-rangahua paņēma divus grozus un uzkāpa mugurā lielajam putnam moa. Tais laikos Ruakapangas lielais putns vēl spēja lidot. Tas sasita spārnus un bez piepūles pacēla Pou un viņa smagos grozus. Laiski vicinādams spārnus, putns devās uz dienvidiem. Pou palūkojās lejup un tālu lejā ieraudzīja savu draugu mazos stāvus. Uz tuvējās klints stāvēja Tane un, ar roku sargādams acis no spilgtās gaismas vēroja, kā Pou uzsāk bīstamo lidojumu.
Tik daudz jūdžu, cik Pou bija nobraucis kanoe vienā dienā, tagad viņš nolidoja vienā stundā, un, kad saule sāka rietēt, viņš ieraudzīja augsto Hikurangi kalnu. Pou paraustīja putnu aiz kakla, un tas sāka lidot lēnāk, kamēr saule skāra jau jūru. Tad žilbinoši spilgtajā gaismā viņi metās garām kalnam. Izdzirdis milzu spārnu vēzienus, Tama ierēcās, taču, iekams viņš pamanīja lidoņus, tie bija garām un drošībā.
Kad kļuva redzami Ao Tea Roas krasti, Pou sirds salēcās, iedomājoties, ka viņš atkal redzēs sievu un bērnu un kāds prieks viņiem būs par Pou dārgumu. Steigdamies ātrāk nokļūt mājās, Pou pastrādāja divus ļaunus darbus. Pirmkārt, viņš izrāva lielajam putnam divas spalvas, un tas bija smags grēks. Pēc tam viņš piespieda putnu aiznest viņu tieši uz mājām, kaut gan Tane bija brīdinājis, lai viņš, aizlidojis līdz zemei, kapj nost no putna; bet Pou dedzīgi vēlējās ātrāk nokļūt mājās un savā steigā kļuva patmīlīgs, kādi cilvēki dažkārt mēdz būt.
Pou sagaidīja ar sajūsmu, un viņa dāvan Ao Tea Roai bija lieliska, jo ikviena ciema cilvēkiem bija iemesls slavināt Pou-rangahuu un jauno ēdienu, viņš atvedis uz Turangu.
Viņpus jūras dienas vilkās lēni, un Tane velti gaidīja putnu, kuru bija aizdevis Pou. Tas bija aizkavēts pārāk ilgi, un Hikuranga Tama ar savām burvestībām to noķēra un aprija karstajā dienvidū...”  

Saites.
Senatnes lidojumi.
Okeānija.