Aliens

Nacisti un citplanētieši

Adolfs Hitlers un citi nacistu bonzas ņēma vēra pagānu priesteru pareģojumus un astrologu prognozes. Bet mazāk ir zināms par Citplanētiešu līdzdalību Trešajā Reihā. Ufologs Vests uzskata, ka rezultāts bija mērķtiecīgi slēpts noslēpums, tāpēc, ka lielu priekšzīmīgās armijas daļu un nacistu tehnoloģisko mantojumu sagrāba valstis no antihitleriskās koalīcijas.

Daudzi rietumu vēsturnieki un ufologi var teikt, ka tas skan pārāk fantastiski un absurdi.
Nacistu pētnieki guva sekmes atombumbas un cita modernā bruņojuma attīstīšanā, kā arī sasniedza ļoti augstu vispārējo tehnoloģijas līmeni. Tiek pieņemts, ka šādi panākumi bija pateicoties kontaktiem ar citplanētiešiem, kuri bija gluži regulāri.
Pirms Hitlers nāca pie varas, nacionālsociālisti bija izstrādājuši projektu āriešu izcelsmes vietas un leģendārās Šambalas meklēšanai. Viņi gribēja iegūt kaut kādas slepenas superzināšanas, kuras varētu izmantot, lai pārņemtu varu par pasauli. Slepenas ekspedīcijas tika nosūtītas uz Tibetu un Himalajiem. Tādu ekspedīciju skaits pieauga, nacistiem nākot pie varas 1933.gadā.
Slepenie projekti bija īpaši aktīvi 1938.-1939. gadā un laikam ekspedīcijas tika vēl pat sūtītas pēc militārās kampaņas sākuma Eiropā. Bet visi dokumenti attiecībā uz šiem projektiem un ekspedīcijām tika iznīcināti pirms Nacistiskās Vācijas kapitulācijas vai varbūt vēl aizvien tie atrodas neatklātās slēptuvēs.
Ufologi dažādos laikos pieņēma, ka dažas nacistu ekspedīcijas varbūt uzgāja NLO vraku un sazinājās ar tā komandu (ir ziņas par NLO avāriju Melnajā mežā pie Freiburgas Vācijā 1936.gadā). Tas iespējams notika ļoti augstu Himalajos. Vai varbūt vācieši ņēma ārpuszemes komandas gūstekņus, vai ieradās citplanētiešu bāzes.
Lai kā, vairums pētnieku uzskata, ka kontakts starp vāciešiem un NLO avārijā izdzīvojušās ekipāžas locekļiem bija abpusēji labvēlīgs. Citplanētieši saņēma materiālus savu kosmosa kuģu remontam, bet vācieši ieguva jaunas zināšanas un tehnoloģijas no citplanētiešiem. Tāda veidā Vācijas zinātniskā pētniecība guva sekmes pateicoties informācijai, ko ieguva no ārpuszemes civilizācijas. Ir tāds uzskats.
Patiešām, izcili zinātnieki pameta Vāciju un nacionāli zinātniskās skolas apstādināja savu darbību Otrā pasaules kara laikā. Un tas ir maz ticams, ka zinātniskie un tehnoloģiskie sasniegumi, kuri Vāciju nostiprināja, bija iespējami ņemot situācijas novērtējumu Vācijas nacionālajā zinātnē. Moderno tehnisko zinātņu darbības lauks Vācija bija sen pirms tās pamata kara ienaidniekiem - ASV un PSRS, kuras ietvēra milzīgu zinātnisku potenciālu.
Neviens nevar būt pārliecināts, vai nacistiem īstenībā bija kontakti ar citplanētiešiem, vai nebija. Aizsardzības tehnoloģiju un ekonomikas eksperti konstatējuši, ka 20.gadsimta 30.gadu beigās Vācijai piederēja tikai 57 zemūdenes, un četru Otra pasaules kara gadu laikā tā savas kuģu būvētavas uzbūvēja 1163 modernas, tehnoloģiski augsti attīstītas zemūdens un vēl pat ekspluatēja. Kā tas bija iespējams, kad Vācijai trūka materiāla karošanai un sabiedroto spēki bombardējot stāvokli padarīja vēl ļaunāku. Var tikai brīnieties, kāpēc nacisti ar ārpuszemes intelekta palīdzību neradīja vēl modernākas tehnoloģijas. Tas ir fakts, ka Vācija izmantoja tehnoloģijas, kuras tā saražoja īsā periodā.
Nacisti radīja pirmo iznīcinātāju ar reaktīvo dzinēju, kas spēja attīstīt līdz pat 1000 km/st. un bija daudz pārāka par jebkuru lidmašīnu antihitleriskajā koalīcijā. Tas ir noslēpums, kā Vācija spēja saražot 2000 jaunu kaujas mašīnu dažos 1945.gada mēnešos un vēl pat tās apgūt.

Otra pasaules kara lidotāju liecības par sastapšanos ar NLO. ASV kara arhīvi un britu gaisa spēku arhīvi glabā lielu skaitu kara lidotāju ziņojumu, kur teikts, ka viņi sastapušies ar neparastiem lidojošiem aprātiem, kas atgādināja britu militārās bruņucepures, kad lidojuši pāri Vācijai. Amerikānis Kenets Arnolds, kas pazīstams, kā NLO atklājējs 1947.gadā, nebija pirmais, kurš debesīs redzējis lidojošos šķīvīšus. Britu un amerikāņu lidotāji ar šo fenomenu saskārās Otrā pasaules kara laikā. Lidotāji, protams, atklāja uguni, kas nekādu ļaunumu tādiem objektiem nenodarīja.
1942.gada 25.martā poļu kapteinis Romāns Sobiņšķis stratēģisko bombardētāju eskadriļā īstenoja nakts reidu virs Vācijas pilsētas Esenes. Paveikusi uzdevumu, lidmašīna devās atpakaļceļā, paceļoties 500 m augstumā. Tiklīdz lidmašīna bija pametusi Vācijas gaisa telpu, ložmetējnieks satraukti signalizēja: lidmašīnai seko nezināms aparāts. Drīz vien visa ekipāža vēroja dīvainu objektu, kas laistījās spilgti dzeltenās gaismās. Sobiņšķis domādams, ka tas ir jauns vācu ierocis, deva pavēli ložmetējniekam atklāt uguni. Ekipāžai par lielu brīnumu lidaparāts ne tikai nereaģēja, bet pat neguva nekādus bojājumus. Samulsušais ložmetējnieks pārtrauca apšaudi. Dīvainais objekts ceturdaļstundas sekoja lidmašīnai, tad gluži kā zibens uzlidoja gaisā un pazuda.
1943.gada 14.oktobrī britu gaisa spēku majors R.T.Holms (R.Holmes) ziņo, ka Šveinfurtes (Schweinfurt) bombardēšanas laikā viņš redzējis dažādus „lielus spožus diskus.” Un objekti nereaģēja uz palaistajiem šāviņiem.
24.oktobrī angļu militārais resors nosūtīja izlūkdienestam pieprasījumu par notikušo. Atbilde pienāca pēc trim mēnešiem: „Dīvainajiem spīdošajiem objektiem nav nekā kopīga ar Lufwaffe vai kādiem citiem gaisa spēkiem uz šīs zemeslodes.”
Slavenās Kurskas tanku lielkaujas laikā starp Vāciju un PSRS 1943.gada vasarā tika novēroti dažādi NLO. Tie parādījās virs Padomju karaspēka daļām. Lūk, bijušā kara lidotāja apakšpulkveža A.Kovaļčuka no Minskas liecība: "Ar visādiem nezināmiem lidojošiem objektiem kara laikā "saruna" bija īsa: "Notriekt! Šaut!" Ja kas lidoja no austrumiem - savējie, no rietumiem - svešinieki. Mēs labi pazinām lidmašīnu tipus, neko nevarējām sajaukt... No lidojuma es atgriezos ar pēdējiem degvielas pilieniem un bez kaujas ieroču komplekta. Tikko piezemējos - trauksme! Kaimiņi ziņoja, ka uz mūsu pusi virzas bumbvedēju eskadriļa. Tie, kas varēja, uzreiz pacēlās gaisā, tādā situācijā tur drošāk. Vienīgi mans "putniņš" palika uz lidlauka. Taču bumbvedēji lidoja garām, bet aiz tiem no meža "uzpeldēja" milzu dirižablis 100-150 metru garumā! Lidoja tieši mums virsū, ļoti zemu - ap puskilometru. No tādas nekaunības bijām apstulbuši - to varēja notriekt pat no ložmetēja. Dirižablis, nekad neredzēts, līdzens, gluds, sidrabains. Beidzot zenītnieki "pamodās," sāka šaut no visiem stobriem. Bet dirižablim nekas nekaitēja. Tas aizlidoja uz mežu..." Mistiskais dirižablis, kas pēkšņi parādījās virs Kurskas kaujas laikā, neapšaubāmi bija NLO - tātad ne no šīs pasaules.
Amerikāņu virspavēlniecība ziņojumu par nezinām spīdošām lodēm saņēma no amerikāņu bombardētāja V-29 ekipāžas, kas bāzējas Dižonā, Francijā. 1944.gada 23.novembrī, lidojot virs Vācijas teritorijas, bombardētāja komandieris leitnants Freds Ringolds tālumā pamanīja vairākus spīdošus punktus, kas līdzinājās zvaigznēm. Pēc kāda laika punkti pietuvojās un pārvērtās par 8-10 oranžas krāsas lodēm, kas nedabīgi ātri traucās pa gaisu nu jau paralēli lidmašīnai. Radars šo objektus nefiksēja. Pēc komandiera pavēles pilots pagrieza lidmašīnu un lidoja tieši dīvaino objektu virzienā. Bombardētajam tuvojoties, lodes izgaisa. Kad lodes atkal parādījās zināmā attālumā, komandieris atkal deva pavēli tām pietuvoties. Šoreiz lodes pazuda pavisam.
ASV gaisa spēku pārtvērējiznīcinātāja pilots, kurš 1945. gada ziemā lidojis pāri Vācijas teritorijai arī redzējis NLO.
Šā laika posma, daži autori neatlaidīgi apgalvo, iepriekšminētas liecības pierāda, ka Trešā reiha rīcībā bijuši slepeni ieroči. Viņi atsaucās arī uz vācu konstruktoriem Schriever, Habermol, Miethe un Belluzzo, kuri teikuši, ka nodarbojušies ar lidojošajiem diskiem kopš 1941.gada. Bet ievērojamākie aviācijas eksperti neatzīst šo versiju. Viņi saka, ka pat mūsdienu tehnoloģijas nepieļauj lidojošu aparātu ražošanu, kas būtu tikpat neievainojami un ātri kā šie objekti (NLO). Patiešām ekspertiem bija pilnīga taisnība, bet viņi neņēma vēra faktu, ka Vācija spēja radīt šādus aparātus pēc kontakta ar citplanētiešiem.

Raūls Streičers - nacistu astronauts? 85 gadus vecais Raūls Streičers (Raul Streicher) sagatavoja sensacionālu ziņojumu Der Spiegel, kas tika publicēts 2000.gadā. Kapteinis neatlaidīgi apgalvoja, ka īstenībā viņam pienākas pirmā kosmonauta gods, nevis PSRS kosmonautam Jurijam Gagarinam. Viņš piebilda, ka viņa pirmais orbitālais lidojums noticis 1945.gadā(!!!). Tas izklausījās pilnīgi neticami un Der Spiegel uzsāka rūpīgu gadījuma izmeklēšanu un izpētīja Trešā Reiha klasificētos arhīvus. Pētījumu rezultātā tika pierādīts, ka kapteinis nav melojis.
Pirms Otrā Pasaules kara Vācija izveidoja slepenu pētniecības institūtu tīklu, kas strādāja pie jaunu ieroču radīšanas un uzlabošanas, kā arī izstrādāja cilvēku ietekmēšanas metodes. 1938.gadā specializēts raķešu dzinēju pētniecības institūts tika dibināts netālu no Wēvelsburgas, kur atradās SS galvenā pārvalde/štābs. Trešā Reiha maršals Gerings bija institūta kurators, kas konstruēja panzerfaust, Panzerknakke izšaujamus kabatas granātu cilindrus un dažādas kaujas raķetes, ietverot Fau-3 raķešu komplektu. Nacisti lika lielas cerības uz pēdējiem, kā, piemēram, A9/A10 raķešu izmēģinājuma lidojumiem, kas bija daļa no kompleksa, ko varētu izmantot arī kā transkontinentālas vai kā kosmosa raķetes (Hitlers bija plānojis 1945.gada vasarā iznīcināt Ņujorku).
Testa raķešu lidojumi kosmosā tika uzsākti 1943.gadā, bet izgudrojums vēl bija tehniski nepilnīgs un 16 no 18 startējušajām raķetēm eksplodēja vai nu paceļoties, vai arī gaisā. Nākamajā gadā pētniecības institūts konstruēja apmēram 40 uzlabotas raķetes. Tajā pašā laikā fīrers pavēlēja komplektēt militāros astronautus no vācu čempionu vidus. Jaunā ekskadra, kas sastāvēja no 100 līdz 500 pilotiem, tika izveidota 1944.gada martā. Raūls Streinčers arī biju viņu vidū.
Pēc atsevišķu veiksmīgu raķešu pārbaudes 1944.gadā galīgā astronautu atlase bija pabeigta. Hitlers izraudzījās divus kandidātus, vērtējot viņu horoskopus, jo viņš astroloģijai ticēja. Tie bija Mārtins von Dulens un Raūls Streičers.
Raķete ar Dulenu tajā bija pirmā, kas startēja 1945.gada 18.februāri un aptuveni trīs minūtes pēc starta raķete eksplodēja. Sešas dienas vēlāk cita raķete ar Raūlu Streičeru tajā, veiksmīgi startēja; tā iegāja orbītā un piezemējās ūdenī pie Japānas krastiem. Tā, Raūls apgalvo, ka viņa lidojums 1945.gada 24.februārī bija sākums kosmosa pētīšanai.
Kad nacisti aptvēra, ka viņu zibens karš ir zaudēts, viņi nolēma uzspridzināt nelielo kosmodromu netālu no Vēvelsburgas, un plānoja pētījumu rezultātus noslēpt pilī Karpatu kalnos. Šajā pilī nolēma patverties arī slepenā institūta pētnieki. Institūta vadītājs bija šās pils īpašnieks. Viņš cerēja, ka tur pēc kara beigām varēs turpināt pētījumus un pēc kāda laika revanšēties. Bet straujš sabiedroto spēku uzbrukums izjauca šos plānus. Amerikāņi sagūstīja institūta vadītāju Verneru fon Braunu, bet padomju karaspēka rokās nonāca daži institūta projekti. Vēlāk tie tika izmantoti PSRS kosmosa tehnoloģija izstrādāšanā un attīstīšanā.

Postkriptum: Diez cik pārliecinoši nevar apgalvot, ka nacistiem jaunu tehnoloģiju radīšanā palīdzēja citplanētieši. Taču šī tēma noteikti tiks turpināta. Šis raksts ir tāds kā ievads.

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Andris Kraševskis.

Pirms kāda laika uzrakstītajā esejā „Trešā reiha tehnoloģiju saistība ar citplanētiešiem” rakstīju, ka Hitlera apsēstība ar okultismu un astroloģiju ir labi zināma, bet mazāk ir zināms par nacistu (hipotētisko)sadarbību ar ārpuszemes intelektu progresīvu tehnoloģiju radīšanā. Tad nu esmu sadomājis turpināt šo eseju, uzrakstot otru daļu, kuru varētu nosaukt arī par „Trešā reiha „Rozvela” ”. Šī būs eseja par NLO avārijām Trešajā reihā.
Verners fon Brauns un Luftwaffe projekta komanda iespējams ieguva ārpuszemes, starpzvaigžņu kuģa detaļas no avarējuša kosmosa kuģa.
Vācu gaisa spēki vadīja NLO Otrajā pasaules karā? Neatkarīgi pētnieki apliecinājuši, ka vācu zinātnieki ieguvuši NLO, kas bija avarējis Otra Pasaules kara laikā- un mēģināja izmantot citplanētiešu kuģi Trešā Reiha „ļaunajā kara mašīnā”.
Pārsteidzoši projekta, ar kodētu nosaukumu Base 211, pierādījumi nesenā pagātnē ir atklāti Vācijā. Un ufologi pēc nacistu kosmosa kuģa fragmentu pārbaudes ziņo, ka kopētais kuģis ir ārkārtīgi līdzīgs citplanētiešu kuģim, kas glabājās ASV valdības slepenajā NLO pētniecības bāzē- Area51.
Saskaņā ar ekspertu pētījumiem, lidojošais šķīvītis avarējis 1936. gadā netālu no Freiburgas pilsētas. Nacisti ieguvuši kosmosa kuģi un pilnīga slepenībā to transportējuši-, vācu zinātnieki to remontējuši un pat testējuši tā enerģijas un dzinējspēka sistēmas.
Simtiem zinātnieku, politiķu un augsta ranga vācu virsnieku bija daļa no Base 211, kuri izmantoja Luftwaffe locekļus par testa pilotiem.
Krietni daudz sabiedroto pilotu pat ir ziņojuši par īslaicīgu sastapšanos ar „Foo Fighter”, lidojošiem diskiem, kaut gan šie incidenti reti parādījās oficiālajos ziņojumos.
„Neviens nevēlējās tikt apstādināts no lidojumiem dēļ noguruma kaujās”, sacīja vēsturnieks, kas aplūkoja dokumentus par Base 211.
Viņš uzskatīja nacistu NLO projektu par „vienu no vislabākajiem Hitlera apsēstības, ar pārdabiskiem fenomeniem un citas pasaules spēkiem, piemēriem”.
„Mums varbūt vajadzētu pateikties tiem, kas pievērsa tam Hitlera uzmanību”, sacīja vēsturnieks.
Pie šī projekta nacistu zinātnieki strādāja tajā pašā laikā, kad Vācija cenzdamās pārspēt ASV attīstīja atombumbas projektu. Nacistu NLO(kosmosa apguves)programma novirzīja lielu daļu gudrāko prātu un resursu no atombumbas izstrādes projekta un tas iespējams bija viens no cēloņiem, kāpēc nacistiskā Vācija zaudēja karā.
1936. gads- NLO avārija pie Freiburgas. Vācu rakstnieks Džons fon Helsings aprakstīja avarējuša lidojošā šķīvīša uziešanu 1936. gadā Melnajā mežā, netālu no Freiburgas un apgalvoja, ka šī tehnoloģija tika izmantota un apvienota ar informāciju, kuru Vril biedrība bija ieguvusi caur čenelingu, un tika īstenota tālāk projektā „Haunebu”. Tules biedrība finansēja projektu, Vril vadīja attīstības virzienu un SS tehniskā nodaļa konstruēja aparātu kaut kur Vācijas ziemeļrietumos, stingrā slepenībā.
Tiek uzteikti apgalvojumi, ka avarējušais disks nogādāts Velvesburgas pilī, kur SS kopā ar Vril attīstīja jauna veida dzinēju Haunebu diskiem.
Vril bija apsēsta ar koncepciju par enerģijas iegūšanu no „Melnās saules”- neredzama mūžīga gaisma ar neierobežotu enerģiju, kas nav redzama cilvēka acij, bet pastāvoša tajā, ko mēs pašlaik saucam par antimatēriju.
Par Vril emblēmu kļuva „Melnā saule”. Slepena tūkstošiem gadu veca filozofija nodrošināja pamatu, uz kura vēlāk varēja uzbūvēt Trešā Reiha okulto praksi. „Melnas saules” simbols ir atrodams daudzās senās Babilonijas un Asīrijas kulta vietās. Viņi attēloja „Melno sauli”- dievišķīguma iekšējo gaismu- krusta formā. Tas neko daudz neatšķīrās no vācu bruņinieku krusta.
Polija. Īsi pirms Otrā Pasaules kara sākuma, 1938. gada vasarā(tātad gadu pirms sākas Otrais Pasaules karš)netālu no diviem ciematiem Czernica un Kopaniec Góry Kaczawskie Mts., Jelenia Góra provincē, notika dīvains incidents. Vietējie iedzīvotāji pamanīja diska formas NLO, kas bija nogāzies no debesīm. Drīz vien ieradās SS grupa no Jelenia Góra garnizona(bet 1938. gada Polija vēl bija brīva valsts, te kaut kas nelīmējas, varbūt kļūdains gaduskaitlis)un nogādāja disku uz Jelenia Góra pilsētu, kur to izpētīja trīs nacistiskās Vācijas zinātnieki: profesors Max von Laue, profesors Verners fon Heizenbergs un profesors Oto Hans. Pēc tam NLO tika nogādāts īpaša institūtā Berlīne vai kāda citā slepenā vietā. Leģendā teikts, ka tur vācieši strādāja pie nacistu atombumbas izstrādes. 1944/45. gadā viņi konstruēja diska formas lidmašīnu, pazīstamu ar nosaukumu V-7 Vril vai Haunebu- Hitlera brīnumaino ieroci.
Citās Polijas vietās- īpaši Polijas centrālajā jūrmalā pie Ustkas pilsētas, tur atradās speciāli izmēģinājuma laukumi- īpaši vācu bumbām Fi-103 A2/V-1, raķetēm A-4/V-2 un A-9/A-10/V-5, un Urzel- kas spēja izšaut no iegremdējamas zemūdenes, superlielgabals V-3 Tausendfüßler (aka Schnelle Elise vai Hochdruckpumpe), rocket fighters Ba-239/V-4 Natter, un AA-missiles Rheinbote, Rheintochter-1 un Rheintochter-3.
Visus šos ieročus atklāja Polijas zemes armijas poļu izlūkošana Otrā Pasaules kara laikā un par to informēja MI6 un citus sabiedroto izlūkošanas dienestus.
1946. gadā Padomju Savienība izmēģināja nacistu raķetes. Viņi tās izšāva pret Zviedriju un citām Skandināvijas valstīm.
Cita versija par avāriju. Daudzkrāsaina lode vai lodes formas NLO bija novērots nogāžamies Evas Braunas vecākiem piederošā tīrumā. Notikuma vietu aplenca SS grupa no Jelenia Gora pilsētas(tajā laikā saukta par Hirschberg). Avarējušais disks tika transportēts uz Hirschberg SS bāzi un turēts ļoti stingrā apsardzībā un augstākās pakāpes slepenībā. Diska izmēri: diametrs- 7, 6 metri, augstums- 3, 8 metri. Tas sastāvēja no milzīga kupola, ko ietvēra šaura ārēja mala, un mazākā lēzena kupola apakšējā daļā. Kupola augšā arī bija plakana un liela. Kuģim bija sešās ovālas formas struktūras, kas atgādināja iluminatorus, bet necaurspīdīgus, vai iekārtas, kas izstaroja kaut kādu gaismas tipu, tās atradās netālu no augšējā kupola pamata.
Kuģa zemākajā ārējas malas virsmā bija 12 gaismas avoti. Diska krāsa bija blāvi metāliski pelēka. Uz kupola bija T burtu atgādinošs simbols ar diviem balstiem tā sānos. Turklāt ieeja diskā atradās uz augšējā kupola. Vispārēji diska forma līdzinājās vācu karavīra bruņucepurei ar nelieliem izvirzījumiem apakšējā daļā. Apaļās kabīnes iekšpusē bija trīs nelieli sēdekļi, vadības panelis, un tur atradās trīs citplanētieši: viens bija miris, divi- dzīvi. Viens no dzīvajiem citplanētiešiem nomira pēc avārijas un otrs dzīvais citplanētietis nonāca vāciešu gūstā un nomira pēc pusotra mēneša. Citplanētieši bija punduri, apmēram 0,9- 1 m gari, ar lielām, bez matiem, bumbierveida galvām, maziem distrofiska izskata rumpjiem, garām tievām rokām ar četriem pirkstiem, pelēku ādu un lielām tumšām, slīpam, acīm(tipiski pelēči!). Vācieši bija nobijušies, ka pārvietojot disku uz tālāku vietu, tas varētu eksplodēt garāka ceļojumā laikā. Tāpēc pētniecības laboratorija tika uzcelta tuvu avārijas vietai.
No Hirschberg disks tika pārvietos uz stipri apsargātu apakšzemes vietu, kas visticamāk bija par “Der Riese” sauktais nacistu komplekss, kas atradās netālu no Gory Sowie kalniem(tagadējās Polijas dienvidrietumos), kas tika izmantota arī par urāna rūdas ieguves vietu. Šis komplekss bija plašs apakšzemes angāru tīkls, ko savienoja tuneļi. Citplanētiešu ķermeņi un avārijā izdzīvojošais citplanētietis arī tika pārvietos uz šo kompleksu. Citplanētietis, kas pēc avārijas nodzīvoja mazliet ilgāk par mēnesi, acīmredzot apgādāja vāciešus ar kaut kāda tipa informāciju un izmisīgi lūdzis nacistu medicīnas doktoriem palīdzību, bet viņi nav spējuši palīdzēt. Tāpēc, ka viņa ķermeņa bioloģiskā struktūra bija atšķirīga. Citplanētietis nomira no nezināmas slimības.
Avarējušā kuģa izcelsmes vieta acīmredzot bija dubultzvaigznes Ra sistēmā, kas uz Zemes pazīstama kā 78 mu-1, Cygni, kas atrodas 73, 1 gaismas gadu attālumā. Izdzīvojošais citplanētietis informējis vāciešus, ka viņi būvējuši apakšzemes bāzes polārajos rajonos Kanādas ziemeļu apgabalos, iespējams Bafina salā. Šī informācija nonāca pie paša Adolfa Hitlera. Bet nebija nekādu reālu tehnisku datu citplanētieša sniegtajā informācijā, kas varētu palīdzēt nacistu zinātniekiem kopēt citplanētiešu tehnoloģijas, par spīti viņu izmisīgajiem centieniem iegūt tādus datus. Izdzīvojošais citplanētieis informējis vāciešus, ka NLO avārijas iemesls bijusi mazliet nepareiza tehniska darbība.
Adolfs Hitlers un dažas citas augstākās pakāpes nacistu figūras, tai skaitā Verners fon Brauns un gaisa spēku maršals Hermanis Gērings apskatīja avarējušo disku, citplanētiešu ķermeņus, un apspriedās ar nacistu zinātniekiem par iespēju objektu izmantot kā superslepenu ieroci. Starp šiem zinātniekiem, kas iesaistījās avarējušā diska izpētē, bija Max Von Laue, Oto Hans(kurš atklāja atoma kodola ķēdes reakciju, kuru izraisa apšaude ar neitroniem) un Verners Heizenbergers. Par laimi(un par nelaimi nacistiem)citplanētiešu tehnoloģijas bija ļoti sarežģītas, izsmalcinātas un grūti saprotamas. Disks patiešām iedvesmoja dažus nacistu zinātniekus konstruēt dažādus diska formas lidmašīnu modeļus un tā sauktās lidojošās bumbas. Avarējušais ārpuszemes kosmosa kuģis bija viens no faktoriem, kas iedvesmoja Hitleru ar ārkārtēji tādu pašu pašpārliecinātību sākt Otro Pasaules karu, cerot izmantot kosmosa kuģi kā superieroci, kas palīdzētu viņam iekarot pasauli. Sakarā ar PSRS karaspēka tuvošanos viss apakšzemes komplekss tika uzspridzināts, un disks un citplanētiešu ķermeņi tika paslēpti kāda no apakšzemes tuneļiem, ieeja tika nosprostota ar daudziem milzīgiem akmeņiem. Tie tur atrodas vēl aizvien, un Polijas valdība par to neko nezina. No diska enerģijas iekārtas nākot radiācija, bet sakarā ar netālu esošajām urāna atradnēm, šis radiācijas avots nav ticis atklāts.
Dīvainības stāstā. Pilsēta Czernica atrodas Silēzijā, kas bija Vācijas sastāvā līdz 1945. gadam. Ja NLO avarēja tur 1938. gadā, tā bija vācu pilsēta. Tā stāsts par to, ka vācieši ieņēma avārijas vietu pēc iebrukuma ir aplams. Autori rakstot par Haunebu, nekad nav pieminējuši Czernica avāriju. Vēl viens stāsts par avāriju Czernica nosauc 1937. gadu un vēsta par vācu okupāciju. Polijas okupācijas sākums ir 1939. gads. Pat ja NLO avārija notika netālu no Polijas pilsētas, gaduskaitlis ir aplams. Evas Braunas ģimene paaudzēm dzīvoja Minhenē. Evas Braunas tēvs bija galdniecības amata skolotājs. Tas ir ļoti mazticami un arī nekur nav dokumentēts, ka viņam tālu Silēzijā piederējusi zeme. Laikam jau stāsts par NLO avāriju Polijas teritorijā ir mūsu laiku leģenda, modernās mitoloģijas sastāvdaļa. Bet dikti interesants. Šie divi teikumi adresēti Golemam.
Vēl viens disks. 1937. gada jūlijā nacistu partijas elite, kā, piemēram, Hitlers un Gērings, sāka sūtīt īpašo spēku komandas uz dažādām pasaules daļām. Šīs komandas vāca visa veida pārdabisko, zinātnisko un reliģisko informāciju. Noasa šķirsta meklēšanas laikā, gar Turcijas robežu Ararata kalna rajonā, komandai kāda no senākajiem ciematiem netālu no Tigras upes tika atklāts kāds stāsts. Stāsts bija par to, ka pirms 200 paaudzēm no debesīm nogāzās dīvaina mirdzoša „māja”, kas nogāžoties radīja tādu troksni, ka pamodināja visus ciema iedzīvotājus.
Kaut kad vēlāk, kāds cilvēks ceļojot no viena ciemata uz citu uzdūrās šim objektam. Stāsts kļuva zināms Vācijā pirms izpētes ekspedīcijas. Mēnesi vēlāk ieradās divas komandas. Viena grupa sastāvēja no zinātniekiem, kas bija priekšgājēji Hitlera īpašo ieroču divīzijai nacistu kara mašīnā. Šis grupas pētnieki izklāstīja, kā viņi atrada šo „māju”. Viņi to uzgāja labā kārtībā. Tas bija pirmais ārpuszemes kosmosa kuģis, kas nonāca nacistu rokās. Disks bija 25 metrus diametrā, 8 metrus augsts. Kuģis bija kompakts bez redzamas ieejas, un pārsteidzoši reaģēja uz ārējiem spēkiem, tas šķiet slīdēja dažus metrus virs zemes un bija vajadzīga neliela piepūle, pārvietojot to.
1938. gada decembrī disks nonāca Vācijas zinātnieku rokās, vietā uz ziemeļiem no Minhenes. Apkārtējie kalni un vecās sāls raktuves tika pielāgotas pētniecībai un kuģis tika atjaunots. Jau sen tika konstatēts, ka šis kosmosa kuģis nebija nevienai citai valstij piederošs slepens mehānisms. Nacistu zinātniekiem bija apbrīnojami panākumi sīki analizējot un izprotot kosmosa kuģi un tā uzbūvi. Līdz 1941. gada jūlijam, kad kāds no viņu zinātniekiem vadot ierīci radīja zaudējumus ASV, neviena valsts nezināja, ka Hitleram pieder šāds mehānisms un, ko viņš ar to dara.
Amerikas Savienoto Valstu militārā izlūkošana, zem šifrēta nosaukuma Oz, veiksmīgi notvēra nacistu disku. Disks tika nosūtīts uz ASV. Arī PSRS bija uzzinājusi par nacistu rīcībā esošo ārpuszemes kosmosa kuģi. Zināms, ka PSRS armija centās sagrābt nacistu bagātības un sagūstīt viņu zinātniekus. Iespējams, ka tieši no sagūstītajiem nacistu zinātniekiem PSRS uzzināja par kosmosa kuģi.
Un vēl otrs. 1941. gadā vācieši slēdza līgumu ar Dienvidamerikas indiāņu Ugha Mongulala cilti, kas viņiem lūdza palīdzību pret uzmācīgiem cilvēkiem. Viņu hronikas/leģendas liecināja, ka pirms 15 000 gadiem uz Zemes ieradās dievi un atkal nozuda pirms 12 000 gadiem. Atnācēji Unter-Akakor pilsētā atstāja lidojošu disku.
Ir spekulēts, vai vācieši atrada šo lidojošo disku un mācēja to izmantot, konstruējot savus lidojošos diskus.
Post criptum: Ar to stāsts par nacistu NLO un viņu iespējamajiem kontaktiem ar citplanētiešiem vēl nav galā. Gaidiet šīs sērijas turpinājumu, kuru manis pēc varat saukt par Minhauzena stāstiem.  

Saites.
Nacistu "lidojošie šķīvji."