Nacionālociālisms, nacisms
Politisks virziens, kas radās1919.gadā Vācijā. 1933.gadā vadoņa Ādolfs Šiklgrūbera (Hitlera) vadībā nacionālsociālisti agrāba varu Vācijā. Nacisma ideoloģija nobrieda vācu humānistu domātāju aprindās.
Klasiskajā veidā fašisma ideoloģija ir klasiski šovinistiska - balstās uz militāro ekspansiju, rasu nevienlīdzību, vadoņa kultu, impērisku domāšanu un panģermānismu.
Vēsture. Vācu nacistu partijas avots ir mistiķa Zebotendorfa dibinātā okultā "Tules" biedrība. 1918.gada beigās Zebotendorfs uzdeva avīzes reportierim Karlam Hareram, vienam no organizācijas dalībniekiem, izveidot "darbaļaužu pulciņu," lai arī vienkāršie darbarūķi varētu iepazīties ar atdzimstošās Vācijas vīzijām.
1919.gada 5.janvārī organiozācija pieņēma nosaukumu "Vācu strādnieku partija" (Deutche Arbeiterpartei), bet 1920.gada februārī pārkrustījās par Vācijas Nacionālsociālistisko strādnieku partiju (VNSSP). Viens no tās biedriem bija Ādolfs Hitlers, kas sākumā sekoja partijai kā spiegs, bet vēlāk kļuva par tās kvēlāko aizstāvi.
1933.gada janvārī partijas vadītājs Ā.Hitlers kļuva par valdības, pēc tam arī par Vācijas valsts galvu. Nacisti izveidoja diktatorisku valsts aparātu (SA, SS, Gestapo) un vērsa represijas pret sava režīma pretiniekiem.
1936.-1939.gados kopā ar Itālijas fašistiem vērsās pret republikāņu kustību Spānijā un līdzēja tur nodibināt Franko režīmu.
Noslēdza militāro savienību ar fašistisko Itāliju un bija vieni no II Pasaules kara izraisītājiem, kura rezultātā tika sakauti. Nacistiskās Vācijas līderi tika tiesāti starptautiskā prāvā Nirnbergā 1945.gadā un viņu partija aizliegta.
Nacistu propaganda.
Nacisti un māksla. Tā kā nacisma ideoloģija radās vācu domātāju-humānistu vidē, tad pēcāk tā arī loti tiecās izpausties pirmāmkārtām tieši garīgajā un intelektuālajā nevis materiālajā sfērā. Tādēļ Hitlers mākslai piešķīra lielu nozīmi, to raksturojot kā "pacilājošu un pienākumu uzliekošu misiju." nacistiem lojālais dzejnieks Gotfrīds Benns rakstīja, ka "stils svarīgāks par patiesību," savukārt Gēbelss piebilda, ka "nacionālsociālismam ir saknes mākslā." Hitlera lēmumam uzturēt publiskas personas bija stratēģisks raksturs, jo runa gāja par ciešu attiecību nodibināšanu ar personām, kas sastādīja dažādu profesionālo grupu eliti un noteica toni sabiedrībā (šodien tos varētu nosaukt par "ietekmeņiem"- influencers).
"Reinharda saraksts." Protams, nacisti savas propagandas nolūkos centās izmantot tā laika "zvaigznes," un to skaits neesot bijis visai liels - tikai 253 spīdekļi.Piemēram,starp tām bija kinoaktrises: Lila Dagovera, Lida Bārova, Keta Dorša, Olga Čehova, Elizabete Flikenšilda, Marianna Hope, Brigita Horna. Kinoaktieri: Gustavs Grundhens, Herihs Georgs, Pauls Hartmans, Albrehts Šonhalss, Villijs Fričs, Gustavs Frolihs, Hanss Alberss. Dziedātāji: Irma Bailke un Konstancs Neteshaims. Kinorežisore un aktrise - Lanija Rīfenštāle. Diriģents - Vilhelms Furtvenglers. Visas šīs slavenības uzskaitītas tā saucamajā "Reinharda sarakstā," kas tā nosaukts par godu Impērijas Finanšu ministrijas valsts sekretāra Friča Reinharda (1895.-1969.g.) vārdā. 1938.gada 18.jūnijā šis ierēdnis sastādija šādu sarakstu ar 253 uzvārdiem.
Visi sarakstā iekļautie būtībā baudīja visai "saldu" dzīvi ar tādām priekšrocībām, par kādām ierindas Vācijas pilsoņi varēja tikai sapņot. Līdz 1937.gadam pats Hitlers tiecās uz tiešu mākslas kontroli, taču ar laiku sāka piešķirt lielāku nozīmi politiskiem apsvērumiem. Arī pats Hitlers tika pielicis savu roku Reinharda saraksta sastādīšanā, kas izriet no viņa kancelejas vadītāja Henriha Lammera 1938.gada 7.jūlija vēstules: "Dārgais Reinharda kungs, vakar es Jūsu dokumentu stādīju priekšā Vadonim..."
Saskaņā ar Lammera rakstīto, Hitlers pavēlējis piemērot lojālajiem mākslas darbiniekiem elastīgu nodokļu aplikšanas sistēmu. Tādejādi nacistiem labvēlīgo zvaigžņu ienākumi lielā mērā palika pašu spīdekļu rīcībā, piemēram, diriģents Furtvenglers tā ietaupīja 35% - 39 600 reihsmarku no sava 117 000 reihsmarku gada ienākuma. Keta Dorša gadā saņēma ap 152 700 reihsmarkām un jaunie nodokļu iekasēšanas principi ļāva tai par 1/4 daļu samazināt nodokļu parādu. Lai gan Hanss Alberss skeptiski izturējās pret nacistu režīmu, populārajam "gaišmatim Hansam" tika ļauts no sava 562 000 reihsmarku gada ienākuma ietaupīt ap 100 000 reihsmarku nodokļu naudas. Salīdzinājumam - augstākie nacistu ierēdņi tolaik gadā saņēma 18 000 reihsmarku, strādnieki - 2400-3600 reihsmarku gadā.
Šādas dāvanas nacistu favorītiem nenāca par brīvu - tiem bija jāatbalsta nacistu režīms un nedrīkstēja pievērst uzmanību viņu noziegumiem. Favorītus Hitlers dāsni apdāvināja ar naudu, gleznām, nekustamajiem īpašumiem. Savu iemīļoto tēlnieku Arno Brekeru viņš iepriecināja ar lielisku muižu, ko piešķīra kā mākslinieka darbnīcu.
Interesants ir stāsts par aktrisi Olgu Čehovu, kas īstenībā strādāja sarkankrievu izlūkdienestam.
Protams, pēc nacistu režīma krišanas denacifikācijas procesā šīs žvaigznes"dažādi liedzās un izvairījās atbildības, visiem spēkiem mēģinot distancēties no politikas.
Nacisti un ģenerāļi. Katrs no ģenerāļiem feldmaršaliem Gerds fon Runštets, Vilhelms Keitelis un Ginters fon Klūge saņēma čekus vairāk nekā par 250 000 reihsmarku. Ģenerālpulkvedim Heincam Guderiānam piešķīra čeku pat par 1,24 miljoniem reihsmarku. Šāda sistēma augstāko armijas amatpersonu apdāvināšanā plauka, paša Hitlera atbalstīta.
Brūnā elite. Pārsvarā no vācu sīkburžuāzijas cēlušies nacisti veidoja tā laika Vācijas eliti. Piemēram, reihsmaršals Hermanis Gērings, SS reihsfīrers Henrihs Himlers un propagandas ministrs Jozefs Gēbelss paši uzturēja savu "galmu," ko, atkarībā no garastāvokļa, piebaroja un sniedza tam dažādas privilēģijas. Apmēram 3-4 miljoni vāciešu Trešā Reiha laikā izmantoja dažādas režīma sniegtas priekšrocības.
Rehu pētošie vēsturnieki izveduši Hitlera paralēli ar Francijas "karali-Sauli": "Hitlers kļuva līdzīgs Ludviķim XIV, tiesa, bez Versaļas. Kaisle pēc krāšņuma, ķēniņu pilīm, prinču nesaskaņas atgādināja par absolūto suverēnu." (franču vēsturnieks D'Almeda)
Saites.
Ādolfs Hitlers (1889.-1945.g.).
