Nikopoles kauja (1396.g.)
Kauja pie Nikopoles (Ziemeļbulgārija) 1396.gada septembra beigās starp krustnešiem un Bajazīda I komandēto osmaņu turku armiju.
Politiskā situācija pirms kaujas. 1390.gadu sākumā turki praktiski bija pakļavusi visu Bulgāriju un izgājuši pie Ungarijas karalistes dienvidu robežām. Reāls kļuva osmaņu turku iebrukums Centrāleiropā.
1394.gadā pāvests Bonifācijs IX pasludināja jaunu krusta karu pret turkiem. Tobrīd Eiropā bija tā saucamā Lielā šķelšanās, jo paralēli pāvestam Bonifācijam IX franču kontrolētajā Aviņjonā atradās cits pāvests - Klements VII. Tādejādi daļa Eiropas valstu atzina vienu, bet cita daļa - otru pāvestu. Tomēr Bonifācija IX aicinājumam atsaucās bruņinieki no daudzām valstīm, īpaši no Francijas.1396.gadā Ungārijas karalis Sigizmunds ar venēciešu atbalstu vadīja jaunu Krusta karagājienu pret osmaņu turkiem, lai noņemtu Konstantinopoles blokādi.
Spēku samērs pirms kaujas. Krustnešu armijā bija sapulcējušies bruņinieki no visas Eiropas, mūsdienu vēsturnieki to skaitu lēš uz 16 000.
Turkiem bija neliels skaitliskais pārsvars - ap 17 000 kareivju, no kuriem daļa bija vāji bruņota. Bez tam bija arī viens sabiedrotais - serbi, serbu kņaza Stefana Lazareviča kaujas vienība. Viņa tēvs bija kritis kaujā pret turkiem Kosovas laukā 1389.gadā. Tagad serbi atradās turku karaspēka rindās kā vasaļi.
Kaujas gaita. Galvenais krustnešu sagrāves cēlonis bija viņu pašu neorganizētība un darbību nesaskaņotība. Franči, tāpat kā ne reizi vien Simtgadu kara laikā, pašpārliecinati sāka uzbrukumu, neieklausoties ungāru karaļa aicinājumā nogaidīt kamēr viņa izlūki noskaidros pretinieka armijas skaitlisko daudzumu. Pārvarot priekšējo turku rindu pretestību franči sadūrās ar galvenajiem turku spēkiem un tika pilnīgi sakauti.
Tiem palīgā mēģināja doties Sigismunds un sākumā darbojās visai veiksmīgi. Tomēr tad tam uzbruka serbi un tika sakauts. Var teikt, ka tieši Lazareviča vienības uzbrukums nosvēra kaujas iznākumu par labu turkiem.
Kaujas rezultāti. Vairāki tūkstoši krustnešu krita gūstā, tos turki sodīja ar nāvi, bet dzīvību saudzēja tikai 300 pašiem dizciltīgākajiem.
Kaujas nozīme. Tā krustnešiem neizdevās padzīt turkus no Balkāniem uz Mazāziju, viņu "krusta karš" beidzās tikko sācies. Palīdzība nāca negaidīti pavisam no citas puses - 1402.gadā Timura armija pilnīgi sakāva turkus pie Ankāras, pašu Bajazīdu I sagūstīja un iebāza metāla krātiņā. Pēc šiem notikumiem Osmāņu valsts uz vairākām desmitgadēm iegrima savstarpējās nesaskaņās, bet Eiropa varēja uzelpot. Paši eiropieši nekad vairs nesavāca tik "raibu" armiju un šo "krusta karu" patiesi var uzskatīt par pēdējo.
Saites.
Krusta kari.
Kauju saraksts.
