Aliens

Novgorodas republika (?-1478.g.)

Somugru iedzīvotāju republika ar demorātisku pārvaldes formu.

Karagājiens uz Sigtūnu (1187.g.). 1187.gadā novgorodieši kopā ar sabiedrotajiem karēļiem sagrāva tolaik lielāko pilsētu Zviedrijā - Sigtūnu. Zviedri to visai labi atcerējās un, kad XVII gs. sākumā zviedru armija bija ieņēmusi Novgorodu, karalis Gustavs II Ādolfs pieprasīja atgriezt dzimtenē tā saucamos Sigtūnas vārtus, kas bija uzstādīti Sofijas katedrālē. Tomēr nav zināmi neapstrīdami dati par to, ka novgorodieši tiešām būtu piedalījušies karagājienā uz Sigtūnu - par tādu svarīgu notikumu nav nekādu ziņu Novgorodas hronikās. Iespējams tādēļ, ka šo karagājienu nebija sankcionējusi Novgorodas vara, bet tajā piedalījās novgorodiešu pirāti - uškuiniki (ушкуйники).
Pati senākā zviedru hronika - "Ērika hronika" ir no XIV gs. sākuma un ziņo par Sigtūnas sagraušanu. Hronikā galvenā loma karagājienā atvēlēta nevis novgorodiešiem, bet gan karēļiem - tobrīd tie dzīvoja Novgorodas varā esošās zemēs. Zviedru hronikās atzīmēts, ka pilsēta stipri cietusi, pie tam tā, ka pēc karagājiena Sigtūna tā arī nav atspirgusi. Tomēr arheoloģiskie atradumi neapstiprināja viedokli par pilsētas sagraušanu, jo pilsēta visai labi funkcionējusi līdz pat XIV gs. vidum un galu galā nav izturējusi konkurenci ar 30 km attālumā esošo Stokholmu.
Nav arī pilnīgas skaidrības ar Sigtūnas vārtiem. Saskaņā ar vienu versiju tie patiesi bijuši izgatavoti XII gs. 50.gados vācu pilsētā Magdeburgā, bet Novgorodā nonākuši tikai XV gs. otrajā ceturtdaļā. - tātad gandrīz 300 gadus pēc aprakstītajiem notikumiem. Tādejādi slavenais karagājiens uz Sigtūnu vēl šodien ir diskutabls. Gustava II Ādolfa pavēli viņa karavadonis Jēkabs Delagardija tā arī neizpildīja, to pamatodams ar domu, ka vārtu paņemšana var izprovocēt nemierus Novgorodā. Drīzumā zviedri vispār pameta pilsētu.

Kristietība Novgorodas republikā. Saskaņā ar nostāstiem pirmais Novgorodas arhibīskaps ir bijis arhirejs (архиерей) Jānis (Иоанн), kura parādīšanās jau ir bijusi brīnumaina (kāda?). Saskaņā ar nostāstu tieši Jānis vadījis gājienu ar brīnumdarītaju svētbildi "Zīme" ("Знамение"), kas izglāba pilsētu novgorodiešu kaujā pret suzdaļiešiem. Cita leģenda vēsta par Jāņa brīnumaino ceļojumu uz Jeruzālemi dēmona (бес) mugurā. Ainas no arhibīskapa dzīves attēlotas un tagad apskatāmas Valdnieka palātā Novgorodas kremlī uz Jāņā celles arkveida griestiem un sienām.

Batija nenotikušais Novgorodas karagājiens (1238.g.). 1238.gada marta sākumā hana Batija karaspēks ienēma nelielo Toržas (krieviski - Торжок) cietoksni, kas atradās pie Novgorodas valdījumu robežas. Toržas aizstavēšanās bija pirmais gadījums ar krievu pilsētām, kad tā aizstāvējās veselas divas nedēļas (līdz tam maksimums bija 5-6 dienas). Te viņš savāca visus savus galvenos spēkus un no turienes devās uz Novgorodu. Tomēr, neaizejot 200 km (4-5 dienas gājuma), Batijs un viņa karavadoņi pagrieza karaspēku uz dienvidiem. Šī manevra cēloņi mūsdienu vēsturniekiem palikuši neizprasti.
Parastākais skaidrojums - pavasara dubļi. Tas varējis būt tik būtisks apstāklis, ka mongoļi nav aizgājuši līdz Novgorodai. Cits skaidrojums - iepriekšējās kaujās ar krievu kņaziem ciestie zaudējumi. Parasti krievu pilsētas aizstāvējās 5-6 dienas, t.i. tieši tik ilgi, kamēr mongoļi uzstādīja aplenkuma artilēriju. Tāpat nav arī nekādu datu, ka cīņās ar krievu kņaziem mongoļi būtu cietuši būtiskus zaudējumus. Šo pavērsienu neizskaidro ne varbūtējais karavīru nogurums, ne novgorodiešu bajāru atpirkšanās - par to nav nekādu drošu ziņu.
Mongoļi nekad tā arī līdz Novgorodai netika nonākuši un to nekad netika aplenkuši.

Zviedru tīkojumi. 1240.gada vasarā Ņevas upē parādījās zviedru kuģi ar karavīriem. Romas mudinātā karavadoņa Birgera Magnusona mērķis bija sagrābt teritoriju uz ziemeļiem no Ņevas, jo zināja, ka dienvidu kņazistes diezin vai nāks palīgā Novgorodai -tās nesen bija izpostījuši mongoī-tatāri. Kā vēl viens no zviedru mērķiem bija pievērst šo teritoriju iedzīvotājus katoļu ticībai. Novgorodas kņazam Aleksandram toreiz bija tikai 19 gadu, tomēr kņazs izveda karadraudzi kaujā un uzbruka zviedru nometnei, kas vēl nebija pilnībā nocietināta pret uzbrukumiem. Zviedri tika sakauti. Tieši izlēmība un pēkšņums bija galvenie faktori, kas kaldināja novgorodiešu uzvaru.
Kņazs Aleksandrs šai militārajā operācijā parādīja sevi kā spējīgu karavadoni. To "novērtēja" arī Novgorodas bajāri, kas viņā saredzēja autoritātes pieaugumu, tādēļ pielika visus spēkus, lai Aleksandrs būtu spiests pamest Novgorodu. Tomēr pēc gada pilsētai draudēja nākamās briesmas, tādēļ atkal nācās saukt palīgā uzvarošo karavadoni. 

Dmitrija un Andreja karagājiens pret Novgorodu (1284.g.). 1283.gadā Dmitrijs atgriezās no Piedņepras zemēm dzimtenē un salaba ar Andreju. Nākamajā gadā kopā ar vecāko brāli viņš devās karagājienā pret novgorodiešiem, kuru palīdzību viņš meklēja cīņā pret Dmitriju, un abas puses pat bučoja krustu Toržkā.

Tveras kņazs 1327.gadā Aleksandrs Mihailovičs pat nemēģināja organizēt kņazistes aizstāvēšanu no hana Uzbeka karaspēka, bet atbēga uz Novgorodu. 

Maskavas kņazs Ivans I Kaļita pastāvīgi konfliktēja ar kaimiņu krievu kņaziem. Tā, piemēram, pieprasīja meslu maksāšanu Novgorodai.

1348.gadā no Novgorodas atdalījās Pleskavas republika. 

Attiecības ar Hanzas savienību. XIV gs. beigās izveidojās paradoksāla situācija Novgorodas un Hanzas savienības attiecībās. No vienas puses abām bija izdevīgi savstarpēji tirgoties, taču no otras puses - visu laiku izcēlās savstarpēji konflikti. Abas puses pastāvīgi praktizēja tirgoņu aizturēšanas, preču konfiskāciju un dažādu šķēršļu radīšanu otras puses tirdzniecībai. Pastāvīgi bija arī mēģinājumi vienoties, tomēr panāktās vienošanās tikpat pastāvīgi tika pārkāptas. Novgoroda bija pietiekami spēcīga, lai visai adekvāti atbildētu varenajai Hanzas savienībai, kas apvienoja daudzas Vācijas un Baltijas pilsētas. Tomēr, protams, konflikti bija vienādi neizdevīgi gan Hanzas, gan Novgorodas tirgoņiem.
1385.gadā Novgorodā izcēlās ugunsgrēks, stipri cieta Tirdzniecības puse. Novgorodieši, izmntojot haosu, aplaupīja pilsētā esošos hanziešu tirgoņus un tā rezultātā starp Novgorodu un hanzu izcēlās karš, kas ilga vairākus gadus. 1392.gadā hanzieši un novgorodiesi noslēdza tā saukto Nibūra mieru - pēc Lībekas pārstāvja Johana Nibūra vārda.
Šis līgums kļuva par paraugu nākamajām attiecībām starp hanzas savienību un Novgorodu. Saskaņā ar vienošanos tirgoņiem konfiscētās preces bija jāatgriež. Visas strīdus situācijas bija jārisina vietā, kur tās radušās. Puses garantēja brīvu braukšanu gan Novgorodas, gan Hanzas savienības pārstāvjiem.
Šī vienošanās darbojās vairāk kā 100 gadu un tika izbeigta tikai tad, kad Novgorodu iekroja un pievienoja savai Maskavijas valstij lielkņazs Ivans III. Pēc viņa pavēles Vācu pārstāvniecība (Немецкий двор) Novgorodā tika slēgta 1494.gadā.

1386.gadā Donas Dmitrijs ar karaspēku ieradās pie Novgorodas, kā atbildi par novgorodiešu (ушкуйники) sirojumu Pievolgas zemēs. Novgorodieši bija spiesti samaksāt 8000 rubļu lielu kontribūciju - kā reizīiti tik, cik Donas Dmitrijs meslos bija samaksājis hanam Toktamišam.

Maskavas kņaza Vasīlija I (~1395.g.) valdīšanas laikā Novgorodā atjaunojās bajāru Domes Republika, atbrīvodamās no mežonīgo Maskavas kņazu varas un kundzības.

Maskaviešu tīkojumi uz Novgorodas labumiem jau bija seni, tie nebeidzās pat laikos, kad pašai Maskavai nācās stipri ciest no Zelta Ordas tīkojumiem. Pakāpeniski uz tiem sāka pretendēt arī kaimiņu Lietuvas ķēniņi. XV gs. vidū par galvenajiem ārpolitiskajiem spēkiem, kas ietekmēja Novgorodas republiku, palika Maskavas un Lietuvas valstis. Pats par sevi saprotams, ka arī Novgorodas iekšienē sabiedrība sadalījās divās piekritēju grupās.
Novgorodas republikas eksistences pēdējās desmitgadēs tās iekšienē notika nikna cīņa starp Maskavas kņazu piekritējiem un tiem, kas simpatizēja Lietuvai. Galu galā uzvarēja prolietuvieši, kas arī izrādījās liktenīgi Novgorodas valstij. 1440.gadā par Lietuvas dižkunigaiti kļuva Kazimirs IV Jagelonis, kas 1447.gadā tika izvēlēts arī par Polijas karali. Nu likās, ka Novgorodas "leišu" frakcijai parādījies patiesi spēcīgs sabiedrotais, kas varētu aizstāvēt novgorodiešu aristokrātiju strīdos ar Maskaviju un pat liegt kņaza Ivana III cilvēkiem ievākt nodevas novgorodiešu zemē.

1456.gada ziemā maskavieši sakāva novgorodiešu zemessardzi pie Rusas, kaujā nozīmīgu lomu spēlēja maskaviešu lielkņaza Vasīlija II Tumšā ieveidotā Valdnieka galma triecienkavalērija (krieviski - ударнaя конницa Государева двора).

Novgorodas bajāri saprata, ka Novgoroda viena pati nevar stāvēt pretim spēkā pieaugošajai Maskavas valstij. Tādēļ Novgorodas bajāru grupa ar pazīstamo Marfu Borecku (Марфa Борецкa) kā pretspēku uzlūkoja Lietuvas valsti, kuras ķēniņš vienlaicīgi bija arī Polijas karalis Kazimirs IV. Tāda Novgorodas un poļu-leišu savienība varēja kļūt par nopietnu šķērsli Ivana III ekspansijas tīkojumiem.
Tmēr novgorodiešu problēma bija tā, ka šādai nostājai trūka vienprātības. "Zemstes ļaudis" - vienkāršie novgorodieši, nevēlējās konfliktēt ar vienas ticības pārstēvjiem un iet savienībā ar katoļu karali. Bajāri vairumā bija par savienību ar Kazimiru IV. Savienības tēmu ar katoļu karali savā propagandā aktīvi izmantoja Maskava, iztēlojot Ivanu III kā ticības sargu.

1470.gadā novgorodieši Kijevas metropolītam prasīja bīskapu. Šāda novgorodiešu rīcība izsauca zibenīgu maskaviešu kņaza Ivana III atbildi. Maskavietis atklāti nosauca novgorodiešus par nodevējiem un sāka pulcēt karaspēku.
1471.gada 12.jūlijā maskavieši Ivana III vadībā pilnīgi sakāva novgorodiešus kaujā pie Šeloņas upes. Kazimirs IV tā arī nepalīdzēja, jo tobrīd bija iesaistīts cīņā par Čehijas kroni un nevēlējās atklāti sadurties ar maskaviešiem. Gūstā nonāca gandrīz 2000 novgorodiešu karavīru, tai skaitā arī Marfas Boreckas dēls Dmitrijs, kas tika sodīts ar nāvi.
Kaujai bija liela nozīme abām pusēm, īpaši jau novgorodiešiem - runa gāja par Novgorodas republikas neatkarību. Sakāve šai kaujā aizsāka Novgorodas beigu norietu, jo galu galā novgorodiešu karadraudze nespēja pretoties maskaviešu profesionālajai armijai, kaut arī skaitliski mazākai. Formāli Novgorodas republika palika neatkarīga vēl 7 gadus, taču visiem bija skaidrs, ka pakļaušanās Ivanam III ir tikai laika jautājums.

Novgorodas republikas gals (1478.g.). Novgorodas republika tika iznīcināta 1478.gadā. Maskavas lielkņazs Ivans III, apprecējis Bizantijas princesi Sofiju un jūtot Zelta Ordas vājumu, arvien vairāk sāka uzskatīt sevi par Austrumromas valsts mantinieku. Nespēdams paciest, ka Novgorodas republika kontrolē svarīgus tirdzniecības ceļus ar Rietumeiropu, Ivans III to 1478.gadā pievienoja Maskavas lielkņazistei, izlaupot Hanzas tirdzniecības kantorus. Daudzi augstmaņi tika nogalināti vai izsūtīti, viņu vietā nometinot salašņas no Maskavas valsts nomalēm. Ar to Novgorodas loma Hanzas tirdniecībā un vēsturē tika izspēlēta uz visiem laikiem. Maskavieši ieguva kontroli pār tirdzniecību uz Rietumeiropu.
Lietuva Kazimira IV personā saviem piekritējiem Novgorodā nesteidzās palīdzēt, jo gaidīja ka maskavieši un novgorodieši viens otru novārdzinās savstarpējos ķīviņos. Arī Pleskava tagad palika bez Novgorodas palīdzības, ko steidzās izmantot Livonijas ordeņa mestrs Bernhards fon der Borgs.

Pēdējā Novgorodas neatkarība (1611.-.1617g.). 1609.gadā ķeizara Vasīlija Šuiska vojevoda Mihails Skopins-Šuiskis (Михаил Скопин-Шуйский) pēc ķeizara rīkojuma noslēdza ar zviedriem militāru savienību, kas bija vērsta pret poļiem. Tas rādījās visai loģiski gan krieviem, gan zviedriem. Tai pat gadā Novgorodā sāka ierasties zviedru karaspēks, ko vadīja Jēkabs Delagardija un Everts Horns - šiem karavīriem bija jādodas tālāk kopā ar vojevodu Skopinu-Šuiski karot ar poļiem.
Pēc diviem gadiem situācija bija krasi mainījusies - vojevoda bija jau pagalam, poļu armija bija ieņēmusi Maskavu un sagūstījusi ķeizaru Vasīliju Šuiski. Nu zviedri, izmantojot situāciju, sāka sagrābt novgorodiešu zemes - apkārtējās pilsētas Korelu, Ivangorodu, Koporji, Gdovu. 1611.gada jūlija zviedri sagrāba arī Novgorodu - pilsētā esošais krievu garnizons neizrādīja nekādu pretestību. Pēc dažām dienām starp Zviedriju un Novgorodu tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru zviedru princis Kārlis Filips tika pasludināts par Maskavas ķeizaru un Novgorodas lielkņazu. Līdz ar to pēc būtības Novgoroda tika pasludināta par neatkarīgu no Maskavas, kurā visu laiku atradās polu garnizons. 
1614.gadā Novgorodas zemēs esošō zviedru vienību priekšgalā nostājās Everts Horns, kam, atšķirībā no Delagardija, novgorodiešu intereses interesēja maz. Viņš pavēstīja, ka par Novgorodas valdnieku vēlas kļūt pat Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs, t.i. laupīja Novgorodai tās iluzoro neatkarību. Svešo varu tīkojumi Novgorodā nebija diez ko populāri un pēc Horna paziņojuma sākās novgorodiešu masveida bēgšana. Vietējie bajāri uz Maskavu nosūtīja sūtniecību ar arhimandrītu Kipriānu priekšgalā. Interesanti, ka novgorodieši lūdza Maskavas ķeizaru Mihailu Fjodoroviču iestāties par Novgorodas valsti. Maskavas ķeizars par atbildi izdeva divus rakstus: pirmajā, par ko paziņoja publiski, novgorodieši tika nodēvēti par nodevējiem (tā maskavieši vēlējās maldināt zviedrus), bet otrajā, slepenajā, ķeizars piedeva novgorodiešiem visu viņu vainu, ar to, pirmāmkārtām domājot zvērestu princim Kārlim Filipam.
Pēc virknes militāru sadursmju 1617.gadā Stolbovas miera līgumā Zviedrija atgrieza Maskavijai Novgorodu. Šāda "neatkarība" pilsētai bija izmaksājusi dārgi - puse pilsētas bija izpostīta, miera noslēgšanas brīdī Novgorodā dzīvoja tikai 527 iedzīvotāji. Atjaunošanai vajadzēja vairākas desmitgades.

Saites.
Novgoroda.
Novgorodas kņazi (?-1480.g.).