Normandijas desanta operācija (1944.g.)
1944.gada 6.jūnijā Sabiedrotais angļu-amerikāņu karaspēks D.Eizenhauera vadībā veica Normandijas desanta operāciju, tā veicot iebrukumu Ziemeļfrancijā un atklājot 2.fronti Eiropā.
Politiskā un militāra situācija pirms operācijas. Desanta izsēdināšana Francijā tika plānota jau 1943.gada rudenī, taču dažādu iemeslu (Čērčils par desantu Sicīlijā, nepietiekama loģistika un karaspēka daudzums) tomēr tā tika uz laiku atlikta par labu desanta izsēdināšanai Sicīlijā 1943.gada rudenī.
V.Čērčils brīdināja Gollu par Sabiedroto izsēšanos malā Normandijā 1944.gada 4.jūnijā - t.i. divas dienas pirms operācijas sākuma. Vienlaikus viņš lika saprast, ka frančiem jāpakļaujas visām Sabiedroto pavēlniecības prasībām. Gollam, kas aizstāvēja franču pašnoteikšanās tiesības, šāds noteikums bija nepieņemams.
Pirms izsēšanās Normandijā Sabiedrotajiem bija pilnīgs priekšstats par Normandijas nocietinājumiem – kur atrodas mīnu joslas, kur ugunspunkti un radaru stacijas. Informācijas vākšana bija galvenais franču pretošanās kustības devums. Tādēļ operācijas laikā radaru stacijas visai sekmīgi tika iznīcinātas.
Vācieši izsēšanos vairāk gaidīja Kalē apkaimē. Rommela panākumi Ziemeļāfrikā bija saistīti ar to, ka viņš pats sev bija priekšnieks – viņam bija iespēja pa tiešo kontaktēt ar Hitleru un iegūt resursus. Atrodoties Ziemeļfrancijā, viņam lielākā mērā bija jārespektē klasiskā militārā subordinācija.
1.amerikāņu armiju Normandijas desanta operācijā komandēja O.N.Bredlijs.
Operācijas gaita. Agrā 6.jūnija rītā – vienos naktī sāka izsēsties gaisa desants.
Sabiedroto pusē bija nospiedošs pārsvars gaisā - 6.jūnijā vācieši veica 250 izlidojumus, bet Sabiedrotie – nedaudz vairāk par 13 000. Faktiski virs Normandijas tika iznīcināti vācu gaisa spēki, kas bija fatāli vāciešiem turpmākajā kara gaitā.
Izsēšanās no jūras puses bija paredzēta 80 km garā posmā – 5 placdarmos: no rieteņiem uz austreņiem Jūtas, Omahas, Gold, Džūno un Svord placdarmi. Katrā bija nozīmētas savas vienības ar sekojošām rezerves vienībām – britu divīzijas, amerikāņu divīzijas, viena kanādiešu kājnieku divīzija. Sākumā tika paredzēts izsēdināt 3 gaisa desanta divīzijas, kurām bija jānodrošina lielā placdarma flangi.
Pirmajā dienā izsēdās 160 000 karavīru ar vairākiem desmitiem tanku. Līdz jūnija beigām bija izsēdušies jau 875 000 karavīru. Operācijā bija iesaistīti apmēram 7000 peldlīdzekļi: 1200 karakuģi (5 līnijkuģi, 25 kreiseri).
Pēc sabiedroto plāna visiem 5 placdarmiem bija jāsavienojas kopā jau pirmajā dienā, jāieņem Kāna, Karantēna, Baijo u.c. lielākās apdzīvotās vietas. Tam bija jānodrošina, lai varētu būvēt molbery ostas un lai tās nebūtu aizsniedzamas vācu artilērijai – tātad tālāk par 20 km.
Pirmās dienas mērķi sasniegt neizdevās. Vismazākie panākumi bija Omahas placdarmā, ta bija arī vislielākie Sabiedroto zaudējumi. Omahas placdarmam iepretim atradās vislabākā vācu vienība – 352.kājnieku divīzija. Šai iecirknī neprecīzi nostrādāja Sabiedroto bumbvedēji un netika izpostītas vācu ložmetēju ligzdas.
Vislabākie panākumi bija Džūno un Gold sektoros, kuros izsēdās kanādiešu un britu vienības. Tos izdevās savienot un tas kļuva par lielāko placdarmu – līdz dienas beigām tas bija apmēram 10 km dziļumā un 19 km platumā.
Gaisa desanta vienību darbībai arī bija nozīmīgi panākumi – viņām gan neizdevās izveidot vienu lielu placdarmu, bet tās izraisīja haosu vācu aizsardzībā. Pats Rommels ar ģimeni bija plānojis doties uz Berlīni. Augstākie štāba virsnieki bija devušies uz štāba mācībām, neatradās savos posteņos. 3.vācu gaisa flotes štābā uzskatīja, ka laika apstākļi nav labi, ka gaidāma vētra, un nekāds uzbrukums nevar notikt. Šādi faktori summējās un 1.dienas kauju rezultātā, lai gan neizdevās izveidot vienu lielu placdarmu, tomēr izdevās visai stabili nostiprināties krastā. Galvenais, protams, bija Sabiedroto pārsvars gaisā. Vācu vienības varēja pārvietoties tikai naktīs un savējo atbalstu no gaisa nesaņēma.
Kotentainas pussala tika pārgriezta un bloķēta Šerbūras osta, vēlāk ieņemta. Tā bija pirmā lielā osta un pēc tam molbery vētrām pakļautās ostas pludmalēs vairs nebija tik svarīgas.
Tālāk notika lēna virzīšanās iekšzemē. Normandijas ainavu lielā mērā veidoja vietējie bokāž - Normandijas lauki-tīrumi ar apkārt augošiem bieziem krūmiem. Šīs krūmu joslas vācieši bija izveidojuši par tādiem kā aizsargvaļņiem, kuriem cauri izspraukties bija visai grūti. Sabiedrotie par to nebija padomājuši.
Vācieši savu Rieteņu tanku grupējumu (2.SS tanku divīzija, 2.tanku divīzija) kaujās iesaistīja salīdzinoši vēlu, jo desanta operācijas sākumā vēl nebija pārliecināti, vai galvenais desanta trieciens tomēr nebūs Kalē apkaimē.
Operācijas nozīme. Sabiedrotie bija atvēruši Otro fronti, tā atvieglojot krievu militāro stāvokli Austreņu frontē. Tas ļāva Stalinam uzsākt plašu vasaras uzbrukumu Baltkrievijā.
