Mēness anomālijas
- Detaļas
- 4338 skatījumi
Astronomiskas anomālijas.
1. Mēness lielums un pavadoņa neiespējamība. Pati lielākā Mēness anomālija ir pats Mēness. Nevienai no Saules sistēmas planētām nav tik milzīga pavadoņa (kā citu piemēru gan min Plūtonu). Saskaņā ar universālās gravitācijas formulu, tiklīdz Mēness atrodas starp Zemi un Sauli, tam būtu jāatstāj apļveida orbīta ap Zemi, pārvēršoties par neatkarīgu planētu, kuras orbītas parametri ir tuvu Zemei. Tomēr Mēness spītīgi "nepamana" Sauli, it kā tās nemaz nebūtu.
2. Saskaņots rotācijas ātrums. Pārsteidzošā Zemes un Mēness rotācijas ātruma sakritība, kuras rezultātā Mēnesim no Zemes redzama tikai viena puse - 59% tā virsmas. Liekas neiespējami, ka kosmisko objektu haotiskās rašanās laikā varētu nejauši izveidoties šāda planetāra "simbioze."
3. Dobais Mēness. Karls Sagāns savā 1966.gada grāmatā "Saprātīgā dzīvība Visumā" paziņoja, ka Mēness kā dabisks Zemes pavadonis nevar būt dobs, un vairums zinātniskās sabiedrības tam piekrita.
Tomēr 1969.gada 20.novembrī, kad uz Mēness virsmas nometa "Apolona-12" nosēšanās moduļa pacelšanās pakāpi (citur teikts, ka 12 t smagu izlietotas degvielas konteineru), uz Mēness novietotā seismiskā stacija (laikam tā bija nosūtīta jau kādas iepriekšējās "Apolona" misijas laikā?) reģistrēja mēnestrīci - reverberāciju, Mēness atlieku skanēšanu. Mēness ne vien tikai ieskanējās kā zvaniņš, bet gan darīja to ilgāk par stundu.
Nākamā lidojuma laikā ("Apolons-13"?) uz Mēness virsmas atkal tika nomesta liela krava - šoreiz efekts bija vēl lielāks un Mēness "skanēja" vairāk kā 3 stundas.
Tas viss radīja versiju, ka Mēnesim ir tukšs vidus. 70 km dziļumā zem Mēness grunts ir metāla garoza, kas apjož visu planētiņu. Vēl vairāk - tas radīja aizdomas arī par Mēnesi kā mākslīgu objektu un pat kā par Citplanētiešu kosmosa kuģi. Par metāliskās joslas pastāvēšanu liecināja arī no seismogrāfa saņemtie dati par ķīmisko analīzi. Ticis arī uziets, ka no Mēness dzīlēm ik pēc pusstundas izlaužas 1 minūti ilgs augstfrekvences signāls.
Neskatoties, ka šādi pārsteidzoši rezultāti tika iegūti pašas NASA-s darbības rezultātā, aģentūra vēlākajos laikos šim faktam nepiešķīra gandrīz nekādas uzmanības. Vismaz atklātībā nekādas ziņas par to nav nonākušas.
4. Gravitācijas anomālijas. Kāpēc Mēness gravitācija iedarbojas tikai uz ūdeni? Saskaņā ar akadēmiskās zinātnes nostādnēm Mēness gravitācijas spēki spējīgi pievilkt miljoniem ūdens tonnu bēguma laikā, bet nav spējīgi pievilkt putekļus gaisā tā paša bēguma laikā. Arī ar pašu ūdens pievilkšanos Mēness virzienā skaidrības nav nemaz. Kādēļ gan neveidojas viens ūdens "izvelvējums" Pasaules okeānā, kas kā "pumpa" sekotu pa visu ūdens klaidu, sekojot Mēness kustībai ap Zemi.
5. Mēness un Saules izmēru salāgotība. Mēness un Saule debesjumā ir kā "pielāgoti" viens otram pēc izmēriem, protams, skatoties no Zemes. Tā kā viss kosmosā, arī Saules sistēmā, ir izveidojies haotiski sablīvējoties pirmatnējiem putekļu mākoņiem, tad iespējamība, ka izveidosies viens otram pēc izmēriem atbilstoši Saule un Mēness, nav gandrīz nekāda.
Optiskās anomālijas.
1. Anomāla gaismēnu izplatīšanās likumi. Uz Mēness nestrādājot gaismas un ēnu izplatīšanās likumi tā, kā tiem būtu jāstrādā uz sfērisku ķermeņu virsmām. Gaismēnas uz Mēnesi krītot tā, it kā Mēnesis nebūtu apaļš. Mēnesim nav blika un pusēnas, kā visiem sfēriskiem ķermeņiem. Pusēna norāda uz objekta telpiskumu. Uz Mēness virsmas Zemes ēna nekad nedeformējas, kas norāda, ka Mēness ir plakans.
2. Kustīgas ēnas uz Mēness. Interesenti norādīja, ka uz Mēness virsmas var pamanīt dažādas ēnas, kas arī nepārtraukti pārvietojas.
3. Mēnesim sava gaisma. Interesanti, ka Mēness izstaro pats savu, pie tam aukstu, gaismu. Gaismas aukstums pierādīts ar eksperimentiem: ar mēraparātiem naktī tikusi izmērīta temperatūra ēnā un Mēness gaismā un Mēness gaismā tā vienmēr bija zemāka. Ja jau gaiši pelēkais Mēness saņem un atstaro gaismu no nokaitētās Saules bumbas, tad kādēļ tā atstarotā gaisma ir "auksta"? Kā to skaidro akadēmiskā zinātne?
4. Mēness bieži apgaismots ne no Saules puses. Bieži vien var novērot, ka Mēness apgaismots ne no tās puses, kurā atrodas Saule.
5. Mēness viļņi. Pavisam neparasta parādība. To varēja nofilmēt ar stipra zūma kamerām. Pa Mēness disku pārvietojas tāds kā horizontāls restarta vilnis. Fenomens nofilmēts vairākkārt (arī 2012., 2014. un 2017.gados). Kā tikko vilnis no apakšas šķērsojis visu Mēnesi un izzudis augšā, tieši tāds pats nāk nākamais vilnis un ar tādu pašu ātrumu.
Lokālas anomālijas.
1. Uzliesmojumi uz Mēness. Laikam pirmo reizi par uzliesmojumiem uz Mēness sāka runāt pēc tam, kad kāds pētnieks Markonijs Tesla mēģināja noraidīt radiosignālus uz Mēnesi. Pēc tam britu, franču un amerikāņu astronomi sāka ziņot par uzliesmojumiem un pat kustīgām ugunīm uz Mēness virsmas.
XX gs. 30.gados tā laika presē varot uziet visai daudz šādu ziņojumu par uzliesmojumiem uz Mēness.
50. un 60.gados civilie astronomi atkal novēroja dīvainas pārvietošanās pa Mēnesi, gaismas anomālijas, pastāvīgas gaismas avotus (tie parasti atrodas krāteru iekšpusē), dīvainus krusta veida uzliesmojumus.
1953.gadā tādu uzliesmojumu novēroja Stjuarts, kas to uzņēma foto.
Pēc pirmajiem lidojumiem uz Mēnesi cilvēki visā pasaulē pamanīja, ka ap mūsu pavadoni notiek kas dīvains. Vairāku gadu laikā desmitiem astronomu ziņoja, ka uz Mēness var novērot dažādas neparastas parādības. Uz Mēness virsmas dažādās vietās parādījās spilgti uzliesmojumi, kas laistījās dažādās nokrāsās. Uzliesmojumi atšķīrās pēc izmēriem un mirdzēšanas ilguma, pārvietojās uz dažādām pusēm.
2. Sarkanais mākonis Alfona krāterī (1958.g.). 1958.gadā krievpadomju profesors Kozirevs (tolaik strādāja Pulkovas observatorijā) pavēstīja, ka Alfona krātera centrālā daļa vairākas stundas ilgi bijusi segta ar lielu sarkanas krāsas mākoni (vulkāniska aktivitāte uz Mēness esot beigusies kādu miljardu gadu atpakaļ). Parādībai tā arī šodien vēl nav gūts izskaidrojums.
3. Tektoniskas anomālijas. Vairākās NASA zondu fotogrāfijās redzamas tektoniskas anomālijas. Viena no tādām atrodas tā sauktajā Krīžu jūrā, un par to ziņoja kādas Bāzeles avīzes darbinieks Lūks Burgīns.
Cits nesaprotams veidojums atrodas Iztvaikojumu jūrā, un ir novērojams no Zemes ar parastu teleskopu. Tā koordinātes ir 16,5 grādi ziemeļu platuma un 4-6 grādi austrumu garuma. Šai vietā pa nelīdzano Mēness virsmu stiepjas taisna josla, līdzīga ceļam. Liekas, ka tā pat šķeļ klintis. Katrs tās gals izskatās kā perpendikulāri nogriezts. Šis veidojums ir gandrīz 30 km garš. Mazticama tā dabiskā izcelsme.
Bioanomālijas. Interesanti, ka Mēness cikls labi saskan ar sievietes menstruālo ciklu - olšūna nobriest apmēram 28 dienas. Senie cilvēki šo kopsakaru sen jau ir apjautuši un tādēļ sievieti asociē ar Mēnesi. Šim ciklam ir kardināla nozīme cilvēka dzīvības radīšanā.
NLO uz Mēness. Fiksēti daudz NLO lidojumu pa un ap Mēnesi. Tādēļ atsevišķā esejā sakopotas zinas par NLO novērojumiem uz un ap Mēnesi.
Mēness anomāliju pētīšana. Jau 1871.gadā britu astronoms Viljams Bjorts sastādīja personīgu Mēness nolsēpumu katalogu.
Lai noskaidrotu šīs neparastās parādības uz Mēness pirms "Apolona" misijas sākšanās, NASA 1965.gadā nodibināja īpašu zinātnisku sabiedrību tieši šo anomāliju pētīšanai. 1968.gadā NASA izdeva Mēness anomālo notikumu hronoloģisku katalogu. Visā pētījumu laikā tika konstatēti 579 neparasti notikumi uz un ap Mēnesi. Starp tiem bija:
- kustoši un spīdoši objekti;
- krāsainas pagarinošas tranšejas;
- gigantiski kupoli, kas mainīja savu krāsu;
- izzūdoši krāteri;
- ģemetriskās figūras (tās minējis jau astronoms Viljams Bjorts savā 1871.gada personīgā Mēness noslēpumu katalogā).
Zeme bez Mēness? Pie tam pastāv aizdomas, ka tas Zemei "pievienojies" pavisam nesen - jau cilvēces rakstītās vēstures laikā. Šādu versiju radījusi Mēness kā pavadoņa anomalitāte, jo tas ir par lielu priekš tās. Tā radās hipotēzes par Mēnesi kā mākslīgi novietotu orbītā ap Zemi, jeb pat kā citplanētiešu kuģi.
Tas sasaucas ar dažām ziņām no senatnes. Tā, piemēram, X-XI gs.pmē. ķīniešu astronomu aprakstos par dabas spīdekļiem Mēness nekur nav pieminēts. Arī citu zemju zvaigžņu kartēs to nevarot sameklēt.
Piemēram, Aristotelis savā "Vēstulē par Arkādiju" runā, ka Zeme jau bijusi aizņemta, kad debesīs parādījies Mēness.
Arī Rodas Apolonijs runā par laiku, kad ne visas bumbas jau bijušas pie debesīm.
Čibču indiāņi no Kolumbijas arī runā par laiku, kad Mēness pie debesīm vēl nebija - to stāsta leģendā par dievu Bočiku.
Zulusu leģendas runā par to, ka Mēness atvests savā vietā kaut kur no tālienes.
Ir lasīts, ka Mēness parādījies Zemei pirms 12 000 gadu, kā rezultātā esot sākusi mainīties visa planēta (ūdens paisumi un bēgumi, gravitācijas izmaiņas). Mazais Zaļais nekādi nevar saprast, cik visi šie minējumi ir pamatoti.
Tādejādi, iespējams, ka Mēness novietots orbītā ap Zemi apzināti tieši šādā pozīcijā, lai stabilizētu dzīvību uz planētas.
Anomālijas ar izpēti.
1. Kosmiskās izpētes korporācijas nespēj uzrādīt reālus Mēness fotouzņēmumus no Zemes orbītas. Bieži NASA u.c. kosmosa izpētes organizācijas pieķertas datorgrafikas izmantošanā.
Mēness krāteri. Ar tiem nosēta visa Mēness virsma, kas radušies no meteorītu triecieniem daudzu gadu gaitā. Tomēr dīvaini, ka tie ir ļoti vienveidīgi, jo dziļuma ziņā tiem vajadzētu stipri atšķirties, taču tā nav.
Ukertas krāteris. Mēness krāteris, kas atrodas Mēness diska centrā, Zemei tuvākajā punktā. Fotouzņēmumos krātera rajonā var saskatīt gigantisku pakalnu, kas paceļas līdz pat 11 km augstumā. Saskaņā ar I.Carjova (И.Царев) no "Fenomena" ("Феномен") publicētajiem datiem šis objekts sastāv no vairākiem "torņiem." "Torņu" virsmu apgaismošanas datoranalīze parādīja neparastu lietu - visapgaismotākie izrādījās iecirkņi, kas atrodas veidojuma iekšpusē, nevis ārpusē. Zinātnieki uzskata, ka šādu fenomenu var izskaidrot tad, ja "torņi" pilnībā sastāv no caurspīdīga materiāla, līdzīgi kristālam vai dimantam, kam gan ir visai grūti noticēt. Cita versija - torņi ir mākslīgi veidojumi, kas ir saprātīgu būtņu uzcelti pirms miljoniem gadu.
Iespējamās būves. Pirmās tādas laikam atklāja NASA. Pēc tam XX gs. 50. un 60.gados tādas sāka fotografēt padomju un amerikāņu kosmosa kuģi Mēness orbītā.
13 jūdžu garš tilts. XX gs. 50.gadu pašā sākumā tolaik autoratīvs gaisa parādību speciālists Palitcers Praizs publiski paziņoja par to, ka uz Mēness virsmas uziets mākslīgas izcelsmes "tilts." Tādu "tiltu" esot pamanījuši arī citi pētnieki - veselu 13 jūdžu garumā. Agrāk tai vietā tāds neesot bijis, un pēc laika arī esošais pazudis.
Stēla. Kosmiskie aparāti, kas riņķojuši ap Mēnesi, safotografējuši tādas kā stēlas vai spices. Tās veido regulāras ģeometriskas figūras, saiet kopā ar noslēpumainiem taisniem ceļiem un pēdām, kas iet cauri krāteriem un ielejām, pāri pakalniem un akmeņu kaudzēm nenogriežoties.
Berda krāterī atrodas 6 km augsta stēla.
Siena. Citā vietā ir 300 m augsta siena.
Kvadrātveida būve. Vēl citā vietā - kvadrātveida būve.
Pilsētu un kupolu atliekas. Ir uzņēmumi, kuros redzamas it kā pilsētu atliekas ar ielām. Ir ziņas arī par kupolu atliekām, kas šīs pilsētas aizsargājuši. Pirmo reizi šos kupolus ieraudzījuši un par to paziņojuši plašai sabiedrībai franču astronomi ap 1963.gadu. 33 tādas kupolu fotogrāfijas atsūtīja Lunar Orbitter-3, tās tika publicētas bez komentāriem 1967.gadā Vašingtonā. 300 Mēness krāteru fotogrāfijas ar kupoliem atsūtīja amerikāņu kosmosa kuģis Reinger-3. Ap Mēnesi riņķojošie kosmiskie aparāti ir novērojuši uzliesmojošu gaismu kupolos.
Piramīda. Kāds esot redzējis tādu/as NASA fotogrāfiju/as no Mēness neredzamās puses, kurā redzama piramīda. Neko tuvāk nezinām.
"Stikla" celtnes. Milzīgu izmēru (vairāku tūkstošu metru augstumā) it kā celtnes no stikla tikušas novērotas uz Mēness. Domājams, tās ir mākslīgas, bet to funkcija nesaprotama. Tām ir ļoti regulāra forma, tādēļ ir pamats uzskatīt tās par mākslīgām.
Pirmo reizi tās pamanīja un aprakstīja 1930.gadā, bet 1960.gadā tās bija jau vairāk par 200. Pēc tam tās nofotografējuši Survevor-6, Apollo-10, Klementina, Orbiter-2 un Apollo-16.
"Šķemba." (The Shard) NASA oficiālā fotogrāfija ar numuru LO-III-84-M. Tajā redzams stateniska stiklveida stēla 1,5 jūdzes augstumā. Virs tās gala krustveida objekts, Šoreiz NASA nevar to apzīmēt ar savu parasto "optisko ilūziju," jo šis objekts ir bijis pilnīgi reāls - par to liecina ēna, ko tas met uz Mēness virsmas.
Tornis. Tā augstums ir ap 11 km.
2021.gada beigās ķīniešu kosmiskā misija "Nefrīta Zaķis - 2" Mēness neredzamajā pusē pamanīja neparastu objektu, ko nosauca par Noslēpumaino būdu.
Kritika un NASA-s attieksme. NASA šos objektus pasludinājusi par optiskām ilūzijām un gaismēnu spēli, citos gadījumos - ar nepietiekama asuma fotoattēliem.
Dīvaini, bet šādas fotogrāfijas ar nesaprotamiem objektiem un citām dīvainībām, pati NASA bez īpašās slēpšanas (un arī bez komentāriem) visai viegli nodeva atklātībai. Iespējams, ka iesākumā tur vienkārši par tādu problēmu neiedomājās, īpaši jau tādēļ, ka daudzi noslēpumainie objekti kļuva jaušami tikai lielā palielinājumā. Atradās zinātnieki, piemēram, Freds Steklings, kas "civilajai aģentūrai" pieprasīja paskaidrojumus.
Optiski fenomeni.
Maltas krusts. 1957.gadā kādā amerikāņu žurnālā bija ievietota krātera Fra Mauro fotogrāfija, kur Mēness virsmas gaismēnās kontrastaini izdalījās precīzs Maltas krusts, kas pēc kāda laika izzudis. Šis fotoattēls pēc tam tika pārpublicēts daudzos pasaules izdevumos.
Balti un sarkani plankumi. Astronomi, kas nepārtraukti novēro Mēnesi, tur ierauga gan baltus plankumus, kas maina izmērus, gan sarkanus apļus, kas vai nu dalās, vai savienojas vienā veselā.
Līnijas. Neizprotamas izmaiņas novēro krāteros, kur parādās un pazūd noslēpumainas līnijas, mainot krāsu un formu.
Mākoņi virs krāteriem. 1958.gadā krievpadomju astronoms Kozirevs virs Alfonsa krātera divas stundas novēroja sarkanu mākoni, kas pārklāja visu centrālo daļu. Spektra analīze rādīja, ka mākoņa sastāvā ir ogļskābā gāze. Tā kā vulkāniskā darbība uz Mēness bija izslēgta, tad vienīgais izskaidrojums - mākslīgi izraisīts sprādziens.
Tieši tādu pašu mākoni viņš novēroja 1961.gadā virs Aistīda krātera.
1969.gadā amerikāņu astronauti novēroja, ka no Aistīda krātera pret debesīm tika raidīts spēcīgs gaismas stars.
Apollo-13 Mēness foto, 20.04.1972.
Apollo-14 sensacionāla bilde - ar milzīgo "S" burtu.
Kosmonautu un vadības centra sarunas. Apolona misijas laikā bija radiosarunas starp astronautiem un vadības centru Hjūstonā. Gandrīz lieki atgādināt, ka sarunām līdzi sekoja tūkstošiem un tūkstošiem radioamatieru visā pasaulē. Tad arī daudzi no tiem pievērsa uzmanību astronautu neparastajiem ziņojumiem - nedabisku atturību un neparastu astronautu intonāciju svarīgajos lidojuma brīžos, it kā tie kaut ko nepateiktu līdz galam tiešajā ēterā
10 gadus pēc pirmā lidojuma uz Mēnesi (1978.g.?) Moriss Šatlens (Maurice Chatelain - bijušais NASA-s darbinieks, viens no misijas radioaparatūras konstruktoriem) izdeva grāmatu "Mūsu senči, kas ieradušies no kosmosa" (Nos Ancetres Venus du Cosmos). Tajā viņš raksta, ka bijis personīgi klāt radioseansa laikā, kad Nīls Ārmstrongs stāstījis par nelieliem nezināmas izelsmes objektiem, kurus tas redzējis zināmā attālumā no "Apolona." Pēc tam šai ziņojumā tika stāstīts par kaut kādiem akmens blokiem, kas bijuši netālu no nosēšanās vietas.
"Vēstules no Andromēdas." Tekstu šai grāmatai telepātiski saņēmis kāds Alekss Kalvērs. Tajā viņš apgalvo, ka Mēness bijis gigantisks kosmosa kuģis, kas ieradies pirms miljoniem gadu un atvedis kaut kādus reptīļus, ko izlaist uz Zemes. Mēness esot dobs, tam patiesi esot metāla apvalks. Iekšā esot citplanētiešu bāzu atliekas pēc kara, kas noticis pirms 113 000 gadu. Bāzes aizņemot Slepenā Zemes valdība, kas sadarbojoties ar ārpuszemes civilizācijām.
Bāzes uz Mēness. Alekss Kalvērs nav vienīgais, kas to apgalvo. Ir bijis vesels vilnis tādu paziņojumu. Iespējams, ja ASV un citas pasaules valdības ir atradušas citplanētiešu bāzes uz Mēness, tad tagad tās nodarbinātas ar šo faktu slēpšanu.
Izdotas grāmatas.
Par Mēness anomālijām izdevis grāmatu "Mēs uz Mēness atklājām svešas bāzes" F.Šteklings, kas ar datoru izanalizēja daudzus Mēness fotoatēlus. Grāmatā ievietotajās fotogrāfijās redzamas apaļas, olveida un cilindriskas formas celtnes.
Anglis Patriks Mūrs visas Mēness anomālijas ir sistematizējis katalogā "Īslaicīgie Mēness fenomeni." Tur fiksēti ~700 gadījumi Šis pētnieks, tāpat kā daudzi citi ufologi, uzskata, ka Mēness ir Citplanētiešu bāze.
Cilvēki, kas uzskata, ka uz Mēness ir citplanētieši.
Alens Haineks - ASV GKS konsultants NLO jautājumos;
Donalds Keihoa - majors;
Timotija Huda - pētniece;
Kristofers Krafts - bijušais NASA direktors;
Farida Iskioveta - bijusī NLO jautājumu konsultante ANO;
Misters Inglišs - noslēpumaina persona, veicis kaut kādu slepenu fotografēšanu NASA-i un astronautiem;
Marks Hārbers - bijušais jūras kara izlūkošanas komandieris;
Vilards Vanāls - seržants;
Veins Ehovs - būdams kara izlūkošanas darbinieks, iesniedza ASV kongresam NLO izpētes materiālus;
Džeimss Hjūrakss - doktors no NASA kosmiskās programmas.
-----------------------------------------------------------------------------------------
Anomālijas uz Mēness. Mēness anomālijas vai viltus fizika? Parasti mēness dīvainības
Oriģināls ņemts no ss69100 Mēness anomālijās vai viltus fizikā?
Un pat šķietami sen iedibinātās teorijās ir izteiktas pretrunas un acīmredzamas kļūdas, kuras vienkārši tiek apslāpētas. Ļaujiet man sniegt jums vienkāršu piemēru.
Oficiālā fizika, ko māca izglītības iestādēs, ļoti lepojas ar to, ka zina dažādu fizisko lielumu attiecības formulu veidā, kuras, iespējams, eksperimentāli tiek droši atbalstītas. Mēs stāvam uz to, ko viņi saka ...
Jo īpaši visās uzziņu grāmatās un mācību grāmatās ir norādīts, ka starp diviem ķermeņiem ar masām ( m) un ( M), ir pievilcīgs spēks ( F), kas ir tieši proporcionāls šo masu reizinājumam un apgriezti proporcionāls attāluma kvadrātam ( R) starp viņiem. Šī attiecība parasti tiek uzrādīta formulas formā "Universālās gravitācijas likums":
kur ir gravitācijas konstante, kas ir aptuveni 6,66725 × 10 −11 m³ / (kg · s²).
Izmantosim šo formulu, lai aprēķinātu, kāds ir pievilkšanās spēks starp Zemi un Mēnesi, kā arī starp Mēnesi un Sauli. Lai to izdarītu, attiecīgās vārdnīcu vērtības mums jāaizstāj ar šo formulu:
Mēness masa - 7,3477 × 10 22 kg
Saules masa - 1,9891 × 10 30 kg
Zemes masa - 5,9737 × 10 24 kg
Attālums starp Zemi un Mēnesi \u003d 380 000 000 m
Attālums starp Mēnesi un Sauli \u003d 149 000 000 000 m
Smaguma spēks starp Zemi un Mēnesi \u003d 6,66725 × 10 -11 x 7,3777 × 10 22 x 5,9737 × 10 24/380 000 000 2 \u003d 2 028 × 10 20 H
Piesaistes spēks starp Mēnesi un Sauli \u003d 6.6725 × 10 -11 x 7.3477 10 22 x 1.9891 10 30/149000000000 2 \u003d 4,39 × 10 20 H
Izrādās, ka Mēness pievilkšanās spēks pret sauli ir vairāk nekā vēl divreiz (!) vairāknekā Mēness pievilkšanas spēks zemei! Kāpēc tad mēness lido ap zemi, nevis ap sauli? Kur ir vienošanās starp teoriju un eksperimentālajiem datiem?
Ja jūs neticat savām acīm, lūdzu, paņemiet kalkulatoru, atveriet uzziņu grāmatas un pārliecinieties pats.
Saskaņā ar šīs universālās gravitācijas formulu šai trīs ķermeņu sistēmai, tiklīdz Mēness atrodas starp Zemi un Sauli, tam jāatstāj apļveida orbīta ap Zemi, pārvēršoties par neatkarīgu planētu, kuras orbītas parametri ir tuvu Zemei. Tomēr Mēness spītīgi "nepamana" Sauli, it kā tās nemaz nebūtu.
Pirmkārt, pajautāsim sev, kas varētu būt nepareizi ar šo formulu? Šeit ir maz iespēju.
No matemātikas viedokļa šī formula var būt pareiza, bet tad tās parametru vērtības ir nepareizas.
Piemēram, mūsdienu zinātni var stipri kļūdīties, nosakot attālumus kosmosā, balstoties uz nepatiesām idejām par gaismas izplatīšanās būtību un ātrumu; vai arī ir nepareizi novērtēt debesu ķermeņu masas, izmantojot to pašu tīri spekulatīvi secinājumi Keplers vai Laplass, izteikts kā debesu ķermeņu orbītu, ātrumu un masu attiecība; vai vispār nesaprast makroskopiskā ķermeņa masas būtību, jo visas fizikas mācību grāmatas ir ļoti atklātas, postulējot šo materiālo objektu īpašību neatkarīgi no tā atrašanās vietas un neiedziļinoties tās rašanās cēloņos.
Arī oficiālā zinātne var kļūdīties ar gravitācijas spēka esamības iemeslu un darbības principiem, kas, visticamāk, ir. Piemēram, ja masām nav pievilcīga efekta (kas, starp citu, ir tūkstošiem vizuālu pierādījumu, tikai tie tiek noklusēti), tad šī "universālās gravitācijas formula" vienkārši atspoguļo kādu Īzaka Ņūtona izteikto ideju, kas izrādījās nepatiesa.
Ir tūkstošiem dažādu veidu, kā kļūdīties, bet patiesība ir viena. Un tās oficiālā fizika apzināti slēpjas, citādi kā izskaidrot šādas absurdas formulas aizstāvēšanu?
Pirmais un acīmredzamas sekas tam, ka "universālās gravitācijas formula" nedarbojas, ir fakts, ka zemei nav dinamiskas reakcijas uz Mēnesi... Vienkārši sakot, diviem tik lieliem un tuviem debess ķermeņiem, no kuriem viens ir tikai četras reizes mazāks diametrā nekā otrs, vajadzētu (pēc mūsdienu fizikas uzskatiem) griezties ap kopēju masas centru - tā saukto. barijcentrs... Tomēr Zeme griež stingri pa savu asi, un pat jūras un okeānu bēgumam un plūsmai nav absolūti nekāda sakara ar Mēness stāvokli debesīs.
Mēness ir saistīts ar vairākiem pilnīgi nežēlīgiem faktiem par neatbilstību klasiskajā fizikā izveidotajiem uzskatiem, kas literatūrā un internetā pārdabiski tiek saukti "Mēness anomālijas".
Acīmredzamākā anomālija ir precīza Mēness revolūcijas perioda sakritība ap Zemi un ap tās asi, tāpēc tas vienmēr ir vērsts pret Zemi ar vienu pusi. Ir daudzi iemesli, kāpēc šie periodi kļūst arvien vairāk nesinhronizēti katrā Mēness orbītā ap Zemi.
Piemēram, neviens neapstrīd, ka Zeme un Mēness ir divas ideālas bumbas ar vienmērīgu masas sadalījumu iekšpusē. No oficiālās fizikas viedokļa ir pilnīgi acīmredzams, ka Mēness kustība būtiski jāietekmē ne tikai Zemes, Mēness un Saules relatīvajam stāvoklim, bet pat Marsa un Venēras lidojumiem periodos, kad to orbītas ir vistuvāk Zemes virzienam. Kosmosa lidojumu pieredze tuvu zemes orbītai rāda, ka līdzīgu Mēness stabilizāciju var panākt tikai tad, ja stūrēt pastāvīgi orientācijas mikromotori. Bet kā un kā Mēness stūrē? Un pats galvenais - priekš kam?
Šī "anomālija" izskatās vēl atturīgāka, ņemot vērā maz zināmo faktu, ka galvenā zinātne vēl nav sniegusi pieņemamu paskaidrojumu. trajektorijas, pa kuru mēness pārvietojas pa zemi. Mēness orbītā nekādā gadījumā apļveida vai pat elipsveida. Dīvaina līknetas, ko mēness raksturo virs mūsu galvām, atbilst tikai garajam statistikas parametru sarakstam, kas izklāstīts attiecīgajā tabulas.
Šie dati tiek vākti, pamatojoties uz ilgtermiņa novērojumiem, bet nekādā gadījumā ne uz kādiem aprēķiniem. Tieši pateicoties šiem datiem, ar lielu precizitāti var paredzēt vienu vai otru notikumu, piemēram, Saules vai Mēness aptumsumus, Mēness maksimālo tuvošanos vai attālumu attiecībā pret Zemi utt.
Tātad, tieši tā šajā dīvainajā trajektorijā Mēnesi visu laiku izdodas pagriezt uz Zemi tikai vienā pusē!
Protams, tas vēl nav viss.
Izrādās Zeme riņķo ap sauli nekādā gadījumā ne vienmērīgā ātrumā, kā to vēlētos oficiālā fizika, taču tā kustības virzienā veic nelielus palēninājumus un raustās uz priekšu, kas ir sinhronizēti ar atbilstošo mēness stāvokli. Tomēr Zeme neveic nekādas kustības uz sāniem, kas ir perpendikulāras orbītas virzienam, neskatoties uz to, ka Mēness var atrasties abās Zemes pusēs savas orbītas plaknē.
Oficiālā fizika ne tikai neuzņemas aprakstīt vai izskaidrot šos procesus - tā ir par tiem tikai klusē! Šāds pusmēneša zemes velkoņu cikls lieliski korelē ar statistiskajām zemestrīču virsotnēm, bet kur un kad jūs par to dzirdējāt?
Vai zinājāt, ka kosmisko ķermeņu sistēmā Zeme-Mēness nav bibliotēkas punktuko prognozēja Lagranžs, pamatojoties uz "universālās gravitācijas" likumu?
Fakts ir tāds, ka Mēness smaguma reģions nepārsniedz attālumu 10 000 km no tās virsmas. Šim faktam ir daudz acīmredzamu apstiprinājumu. Pietiks, lai atsauktu ģeostacionāros satelītus, kurus Mēness stāvoklis nekādā veidā neietekmē, vai zinātnisko un satīrisko stāstu ar zondi Smart-1 no ESA, ar kuru palīdzību viņi gatavojās fotografēt Apollo nosēšanās vietas 2003.-2005.
Zonde "Smart-1" tika izveidots kā eksperimentāls kosmosa kuģis ar zemas jonu vilces motoriem, bet ar milzīgu darbības laiku. Misija ESA Paredzēts pakāpeniski paātrināt kosmosa kuģi, kas palaists apļveida orbītā ap Zemi, lai, virzoties pa spirālveida trajektoriju ar kāpumu, sasniegtu Zemes-Mēness sistēmas iekšējo bibliotēkas punktu. Saskaņā ar oficiālās fizikas prognozēm, sākot ar šo brīdi, zondei vajadzēja mainīt trajektoriju, nonākot augstā cirkulārā orbītā, un sākt ilgu bremzēšanas manevru, pakāpeniski sašaurinot spirāli ap Mēnesi.
Bet viss būtu kārtībā, ja oficiālā fizika un ar tās palīdzību veiktie aprēķini atbilstu realitātei. PatiesībāSasniedzot bibliotēkas punktu, "Smart-1" turpināja lidojumu atritinošā spirālē, un nākamajās orbītās pat nedomāja reaģēt uz tuvojošos mēnesi.
Kopš šī brīža ap "Smart-1" lidojumu sākās pārsteidzošs klusēšanas sazvērestība un tieša dezinformācija, līdz tās lidojuma trajektorija beidzot ļāva to vienkārši sagraut uz Mēness virsmas, par kuru daļēji oficiālie zinātniski popularizējošie interneta resursi steidzās ziņot zem atbilstošas \u200b\u200binformatīvās mērces kā lielisks mūsdienu zinātnes sasniegums, kas pēkšņi nolēma "mainīt" aparāta misiju un no visas vietas uz mēness putekļiem izkratīt projektam iztērētos desmitiem miljonu naudas.
Dabiski, ka pēdējā lidojuma ciklā zonde Smart-1 beidzot nokļuva Mēness gravitācijas reģionā, taču tā ar mazjaudas dzinēja palīdzību nevarēja palēnināties, lai nokļūtu zemā Mēness orbītā. Dramatikā ienāca Eiropas ballistikas aprēķini pretruna ar realitāti.
Un šādi gadījumi dziļā kosmosa izpētē nekādā gadījumā nav izolēti, bet tiek atkārtoti ar apskaužamu pastāvību, sākot no pirmajiem mēģinājumiem trāpīt Mēnesim vai nosūtot zondes uz Marsa satelītiem, līdz pēdējiem mēģinājumiem iekļūt orbītās ap asteroīdiem vai komētām, kuru gravitācijas spēks nav pilnīgi pat to virsmas.
Bet tad lasītājam vajadzētu būt absolūti loģisks jautājums: kā PSRS raķešu un kosmosa industrijai divdesmitā gadsimta 60. un 70. gados izdevās izpētīt Mēnesi ar automātisko ierīču palīdzību, turot to nepatiesu zinātnisku uzskatu gūstā? Kā padomju ballistiķi aprēķināja pareizo lidojuma ceļu uz Mēnesi un atpakaļ, ja izrādās, ka viena no mūsdienu fizikas pamatformulām ir fantastika? Visbeidzot, kā 21. gadsimtā tiek aprēķinātas Mēness automātisko satelītu orbītas, kas tuvu fotografē un mēness skenē?
Ļoti vienkārši! Tāpat kā visos citos gadījumos, kad prakse parāda neatbilstību fizikālajām teorijām, viņa majestāte iestājas. Pieredze, kas iesaka pareizu konkrētas problēmas risinājumu. Pēc virknes pilnīgi dabisku neveiksmju empīriski ballistika dažas atrada korekcijas koeficienti noteiktiem lidojuma posmiem uz Mēnesi un citiem kosmosa ķermeņiem, kas tiek ievadīti mūsdienu automātisko zondu un kosmosa navigācijas sistēmu borta datoros.
Un viss darbojas! Bet pats galvenais - ir iespēja visu pasauli trompetēt par nākamo pasaules zinātnes uzvaru un pēc tam iemācīt lētticīgiem bērniem un studentiem "universālās gravitācijas" formulu, kurai nav nekā cita sakara ar realitāti kā barona Minhauzena gaiļotā cepure viņa episkajos varoņdarbos.
Un, ja pēkšņi kāds izgudrotājs nāk klajā ar vēl vienu ideju par jaunu ceļošanas veidu kosmosā, nekas nav vieglāk kā pasludināt viņu par šarlatānu, pamatojoties tikai uz to, ka viņa aprēķini ir pretrunā ar to pašu bēdīgi slaveno "universālās gravitācijas" formulu ... Pseidozinātnes apkarošanas komisija dažādu zinātņu akadēmijās valstis strādā nenogurstoši.
Tas ir cietums, biedri. Liels planētu cietums ar nelielu zinātnes pieskārienu, lai neitralizētu īpaši dedzīgus indivīdus, kuri uzdrošinās būt gudri. Pārējiem pietiek apprecēties, lai pēc Karela Čapeka trāpīgās piezīmes viņu autobiogrāfija beigtos ...
Starp citu, visi "pilotējamo lidojumu" trajektoriju un orbītu parametri no NASA uz Mēnesi 1969.-1972. Vai tikai tas neizskaidro, kāpēc bija visas Mēness izpētes programmas pēc divdesmitā gadsimta 70. gadiem sarullēts? Kas ir vieglāk: klusi pamest tēmu vai atzīt visas fizikas viltošanu?
Visbeidzot, mēnesim ir vairākas apbrīnojamas parādības, ko sauc "Optiskās anomālijas"... Šīs anomālijas vairs neiederas nevienā oficiālās fizikas vārtā, ka viņi dod priekšroku par tām pilnīgi klusēt, aizstājot interesi par tām ar it kā pastāvīgi reģistrēto NLO darbību uz Mēness virsmas.
Izmantojot dzeltenās preses izdomājumus, viltus foto un video materiālus par lidojošajiem šķīvīšiem, kas, iespējams, pastāvīgi pārvietojas virs Mēness, un milzīgām citplanētiešu struktūrām uz tā virsmas, aizkulišu saimnieki mēģina piesegt informācijas troksni. tiešām fantastiska Mēness realitāte, kas noteikti jāpiemin šajā darbā.
Acīmredzamākā un acīmredzamākā Mēness optiskā anomālija ir redzams visiem zemniekiem ar neapbruņotu aci, tāpēc atliek tikai pārsteigt, ka gandrīz neviens tam nepievērš uzmanību. Redzi, kā mēness izskatās skaidrās nakts debesīs pilnmēness brīžos? Viņa izskatās plakans apaļš korpuss (kā monēta), bet ne kā bumba!
Sfēriskam ķermenim ar diezgan ievērojamiem nelīdzenumiem uz virsmas, ja to apgaismo gaismas avots, kas atrodas aiz novērotāja, visspēcīgāk vajadzētu spīdēt tuvāk tā centram, un, tuvojoties sfēras malai, spilgtumam vienmērīgi jāsamazinās.
Par to, iespējams, sauc visslavenākais optikas likums, kas izklausās šādi: "Stara krišanas leņķis ir vienāds ar tā atstarošanas leņķi." Bet šis noteikums vispār neattiecas uz Mēnesi. Oficiālajai fizikai nesaprotamu iemeslu dēļ gaismas stari, kas nokrīt Mēness bumbas malā, tiek atspoguļoti ... atpakaļ uz Sauli, tāpēc Mēnesi pilnmēness laikā mēs redzam kā sava veida monētu, bet ne kā bumbu.
Vairāk neskaidrību prātos ievieš tikpat acīmredzamu novērojamu lietu - Mēness apgaismoto daļu spožuma līmeņa nemainīgo vērtību novērotājam no Zemes. Vienkārši sakot, ja mēs pieņemam, ka Mēnesim ir kāda īpašība, kas vērsta uz gaismas izkliedi, tad mums jāatzīst, ka gaismas atstarošana maina tā leņķi atkarībā no Saules-Zemes-Mēness sistēmas stāvokļa. Neviens nevar apstrīdēt faktu, ka pat šaurs jauna Mēness pusmēness dod spilgtumu, kas ir tieši tāds pats kā pusei Mēness centrālās daļas, kas tai atbilst platībā. Un tas nozīmē, ka Mēness kaut kā kontrolē saules staru atstarošanas leņķi tā, lai tie vienmēr atspoguļotos no tā virsmas uz Zemi!
Bet, kad mēness ir pilns mēness spožums strauji palielinās... Tas nozīmē, ka mēness virsma pārsteidzoši sadala atstaroto gaismu divos galvenajos virzienos - uz sauli un zemi. Tas noved pie vēl viena pārsteidzoša secinājuma, ka Mēness ir praktiski neredzams novērotājam no kosmosa, kas neatrodas taisnās līnijās Zeme-Mēness vai Solne-Mēness. Kam un kāpēc vajadzēja paslēpt Mēnesi kosmosā optiskajā diapazonā? ...
Lai saprastu, kas ir joks, padomju laboratorijās viņi daudz laika pavadīja optiskiem eksperimentiem ar Mēness augsni, ko uz Zemi piegādāja automātiskie transportlīdzekļi "Luna-16", "Luna-20" un "Luna-24". Tomēr gaismas, tostarp Saules, atstarošanas parametri no Mēness augsnes labi iederas visos zināmajos optikas kanonos. Mēness augsne uz Zemes nevēlējās parādīt brīnumus, ko mēs redzam uz Mēness. Izrādās, ka tā materiāli uz Mēness un uz Zemes izturas atšķirīgi?
Pilnīgi iespējams. Galu galā zemes ierīcēs vēl nav iegūta neoksidējama plēve, kas uz jebkura objekta virsmas ir bieza un uz kuras ir vairāki dzelzs atomi, cik es zinu.
Uguni izlēja Mēness fotogrāfijas, kuras pārraidīja padomju un amerikāņu ložmetēji, kuri spēja piezemēties uz tā virsmas. Iedomājieties toreizējo zinātnieku pārsteigumu, kad tika iegūtas visas fotogrāfijas uz Mēness stingri melnbalts - bez neviena mājiena par mums zināmu varavīksnes spektru.
Ja tiktu fotografēta tikai Mēness ainava, kas vienmērīgi pārklāta ar putekļiem no meteorīta sprādzieniem, tas kaut kā būtu saprotams. Bet melnbalta izrādījās pat kalibrēšanas krāsu plāksne uz landera virsbūves! Jebkura krāsa uz Mēness virsmas pārvēršas par atbilstošu pelēko nokrāsu, ko objektīvi notver visas Mēness virsmas fotogrāfijas, ko līdz mūsdienām pārraida dažādu paaudžu un misiju automātiskās ierīces.
Tagad iedomājieties, cik dziļi ... peļķē amerikāņi sēž ar viņu balta-zila-sarkanazvaigznes un svītras, kuras, iespējams, uz Mēness virsmas nofotografējuši drosmīgi astronauti, "pionieri".
(Starp citu, viņu krāsainas bildes un videolentes norāda, ka amerikāņi tur parasti dodas neko nekad nav sūtījis! - Red.).
Sakiet, viņu vietā, vai jūs ļoti censtos atsākt Mēness izpēti un nokļūt uz tā virsmas vismaz ar kaut kāda veida "pendos rover" palīdzību, zinot, ka attēli vai videoklipi izrādīsies tikai melnbalti? Vai ir iespējams tos ātri nokrāsot, piemēram, vecās filmas ... Bet, sasodīts, kādās krāsās gleznot klinšu gabalus, vietējos akmeņus vai stāvas kalnu nogāzes!?.
Starp citu, ļoti līdzīgas problēmas NASA gaidīja uz Marsa. Visiem pētniekiem, iespējams, jau ir kļuvis sāpīgi ar dubļainu stāstu ar krāsu neatbilstību, precīzāk, ar skaidru visa Marsa redzamā spektra nobīdi uz tā virsmas pret sarkano. Kad tiek turētas aizdomas par NASA darbiniekiem par apzināti sagrozītus attēlus no Marsa (domājams, ka viņi slēpj zilas debesis, zaļus zālāja paklājus, zilus ezerus, rāpojošus vietējos ...), es aicinu atcerēties Mēnesi ...
Padomājiet, varbūt uz dažādām planētām viņi vienkārši rīkojas dažādi fiziskie likumi? Tad daudzas lietas uzreiz nostājas savās vietās!
Bet pagaidām atgriezīsimies pie Mēness. Pabeigsim ar optisko anomāliju sarakstu un turpināsim nākamo Mēness brīnumu sadaļu.
Gaismas stars, kas iet tuvu Mēness virsmai, saņem ievērojamu izkliedi virzienā, tāpēc mūsdienu astronomija pat nevar aprēķināt laiku, kas vajadzīgs, lai segtu zvaigznes ar Mēness ķermeni.
Oficiālā zinātne neizsaka idejas, kāpēc tas notiek, izņemot trakojošus maldīgus elektrostatiskā stila iemeslus Mēness putekļu kustībai lielā augstumā virs tā virsmas vai noteiktu Mēness vulkānu aktivitātei, kas apzināti izsviež putekļu lauzošo gaismu tieši tajā vietā, kur notiek novērošana. šī zvaigzne. Un tāpēc faktiski neviens vēl nav novērojis Mēness vulkānus.
Kā jūs zināt, zemes zinātne spēj savākt informāciju par tālu debess ķermeņu ķīmisko sastāvu, pētot molekulāro spektri radiācijas absorbcija. Tātad debess ķermenim, kas atrodas vistuvāk Zemei - Mēnesim - tas ir veids, kā noteikt virsmas ķīmisko sastāvu nepāriet! Mēness spektrā praktiski nav joslu, kas varētu sniegt informāciju par Mēness sastāvu.
Vienīgā uzticamā informācija par Mēness regolīta ķīmisko sastāvu tika iegūta, kā zināms, no padomju "Lunas" ņemto paraugu izpētes. Bet pat tagad, kad ir iespējams skenēt Mēness virsmu no zemas cirkulārās orbītas, izmantojot automātiskas ierīces, ziņojumi par konkrētas ķīmiskas vielas klātbūtni tās virsmā ir ārkārtīgi pretrunīgi. Pat uz Marsa - un arī tad ir daudz vairāk informācijas.
Un vēl viena pārsteidzoša Mēness virsmas optiskā iezīme. Šis īpašums ir rezultāts unikālajai gaismas izkliedēšanai, ar kuru es sāku savu stāstu par Mēness optiskajām anomālijām. Tātad praktiski visa gaisma, kas krīt uz Mēness atspoguļojas uz sauli un zemi.
Atcerēsimies, ka naktī atbilstošos apstākļos mēs lieliski redzam to Saules neapgaismoto Mēness daļu, kurai principā vajadzētu būt pilnīgi melnai, ja ne ... sekundārajam Zemes apgaismojumam! Zeme, kad to apgaismo saule, atstaro daļu saules gaismas uz Mēness pusi. Un visa šī gaisma, kas apgaismo Mēness ēnaino daļu atgriežas atpakaļ uz zemes!
Tādējādi ir pilnīgi loģiski pieņemt, ka uz Mēness virsmas, pat uz Saules apgaismotās puses, krēsla valda visu laiku... Šo minējumu lieliski apstiprina padomju Mēness braucēju uzņemtās Mēness virsmas fotogrāfijas. Reizēm uzmanīgi paskatieties uz tiem; par visu, ko var iegūt. Tie tika izgatavoti tiešos saules staros bez atmosfēras sagrozīšanas ietekmes, taču tie izskatās tā, it kā zemes krēslā melnbaltā attēla kontrasts būtu pievilkts.
Šādos apstākļos ēnām no objektiem, kas atrodas uz Mēness virsmas, jābūt absolūti melnām, kuras apgaismo tikai tuvākās zvaigznes un planētas, kuru apgaismojuma līmenis ir daudzkārtīgi mazāks nekā saules. Tas nozīmē, ka objektu nav iespējams redzēt Mēness ēnā, izmantojot kādus zināmus optiskos līdzekļus.
Lai apkopotu Mēness optiskās parādības, dodiet vārdu neatkarīgam pētniekam A.A. Grišajevs, grāmatas par "digitālo" fizisko pasauli autoram, kurš, attīstot savas idejas, citā rakstā norāda:
“Ņemot vērā šo parādību esamību, tiek sniegti jauni, nāvējoši argumenti ticīgo atbalstam viltojumi filmu un foto materiāli, kas it kā liecina par amerikāņu astronautu uzturēšanos Mēness virsmā. Galu galā mēs dodam atslēgas, lai veiktu vienkāršāko un nežēlīgāko neatkarīgo pārbaudi.
Ja mūs rāda uz saules apspīdētu (!) Astronautu Mēness ainavu fona, uz kuru skafandriem no saules gaismas puses nav melnu ēnu, vai labi izgaismotas astronauta figūras "Mēness moduļa" vai krāsu (!) Rāmju ēnā ar spilgtu Amerikas karoga krāsu atveidojumu, tad tas arī viss neapgāžami pierādījumi, kas kliedz falsificēšanu.
Patiesībā mēs nezinām par vienu filmu vai fotodokumentu, kas astronautus attēlotu uz Mēness reālā mēness gaismā un ar īstu Mēness krāsu "paleti".
Un tad viņš turpina:
“Fiziskie apstākļi uz Mēness ir pārāk nenormāli, un nevar izslēgt, ka cirkulārā telpa ir postoša sauszemes organismiem. Šodien mēs zinām vienīgo modeli, kas izskaidro Mēness gravitācijas maza darbības diapazonu un tajā pašā laikā pavadošo anomālo optisko parādību izcelsmi - tas ir mūsu "šķidruma telpas" modelis.
Un, ja šis modelis ir pareizs, tad "nestabilas telpas" vibrācijas zem noteikta augstuma virs Mēness virsmas ir diezgan spējīgas pārtraukt vājas saites olbaltumvielu molekulās - iznīcinot to terciārās un, iespējams, sekundārās struktūras.
Cik mums zināms, bruņurupuči no Mēness telpas atgriezās dzīvi uz padomju zondes "Zond-5" klāja, kas ap Mēnesi riņķoja ar minimālo attālumu aptuveni 2000 km no tā virsmas. Iespējams, ka, aparātam pārejot tuvāk Mēnesim, dzīvnieki iet bojā olbaltumvielu denaturācijas rezultātā viņu organismos. Ja ir ļoti grūti pasargāt sevi no kosmiskā starojuma, bet tomēr tas ir iespējams, tad nav fiziskas aizsardzības no "drebošās telpas" vibrācijām ... "
Iepriekš minētais fragments ir tikai neliela darba daļa, kuras oriģinālu es ļoti iesaku izlasīt autora vietnē
Un man arī patīk, ka Mēness ekspedīcija tika pārfilmēta labā kvalitātē. Un tā ir taisnība, pretīgi bija skatīties. Galu galā ir 21. gadsimts. Tāpēc laipni aicināti, HD kvalitātē "Kamanu braucieni garnadžiem".
Kosmosa noslēpumi:
Cilvēkiem Mēness vienmēr ir bijis saistīts ar nedzīvu debess ķermeni, kas atrodas blakus mūsu planētai, taču zinātniekiem tas joprojām ir milzīga anomāla zona, kurai vajadzīgi pētījumi. Jaunākie atklājumi ir parādījuši, ka šeit kopā ar dzīvajiem organismiem ir pazeme.
Mūsdienās cilvēce var lepoties ar savām tehnoloģijām, kas ļauj mums izpētīt kosmosa objektus, kas var mainīt ierastās astronomu teorijas.
Skatīt vairāk:
Tomēr viņi nevar saprast satelīta orbītas būtību, jo pēc parametru izpētes tika atklātas periodiskas izmaiņas gravitācijas laukā. Kaut arī pastāv versija par Mēness kodolu, kuram ir atšķirīga rotācija, kā arī tā robežslānim un astenosfērai ir šķidrs slānis, kas ļauj debess ķermenim pārvietoties, līdzīgi kā gultnis. Ar modeļa palīdzību zinātnieki atklāja tādus procesus, kas silda zarnas, taču jaunā informācija pilnībā ir pretrunā ar hipotēzēm par mēness izskatu. Nav brīnums, ka ufologi to uzskata par citplanētiešu citplanētiešu radīšanu, kur atrodas viņu bāzes, un arī no šīs vietas jūs varat kontrolēt zemnieku rīcību.
Pazīstamās nakts zvaigznes noslēpumi ar to nebeidzās, jo, saņemot aparāta piegādātos klinšu paraugus, eksperti pamanīja akmeņos iesprostotu ūdens resursu klātbūtni. Vulkāniskā stikla iekšpusē bija šķidrums, lai tā rezerves varētu atrasties satelīta dziļumos. Šis atklājums skāra zinātnisko pasauli un ļāva izvirzīt hipotēzi par objekta kolonizāciju un bāzu uzbūvi. Tomēr šīs rezerves senos laikos varēja atrasties virspusē un kļūt par daudzu organismu dzīvības avotu. Zinātnieki ir atklājuši, ka pirms 3 miljardiem gadu šī brīnuma atmosfēras slāņi bija daudz blīvāki nekā uz Sarkanās planētas, par ko liecina bazalta paraugi. Šī klints dzimst pēc vulkāna izvirdumiem, virsmu pārpludinot ar šķidru lavu, kā rezultātā izveidojas veselas "jūras".
Pēc atdzesēšanas tas kopā ar ūdeni zaudēja daudz savienojumu, taču lielā izmešu daudzuma dēļ gāzei nebija laika vienkārši lidot kosmosā, tāpēc debess ķermenim bija visi nosacījumi vienkāršāko organismu attīstībai baktēriju veidā. Tad asteroīdi un vulkāna sprādzieni kopā ar augsni tos aiznesa uz Zemi vai otrādi, jo tad satelīts tam bija daudz tuvāk nekā tas ir šobrīd. Jūs varat atcerēties Beljajeva stāstu, kad kosmonauti, izkāpuši pie objekta, atrada noslēpumainu ēnu, kas atgādina režģi. Kad cilvēki tuvojās, viņi ieraudzīja dinozauru atgādinošas būtnes paliekas. Bet kā rakstnieks varēja zināt par šādām lietām? 70. gados amerikāņi pēkšņi pārtrauca turpināt lidot uz Mēnesi, tomēr TMM darbinieki kopā ar profesoru Ričardu Hoaglandu rūpīgi izpētīja visus attēlus, kur ir neparasti pacēlumi. Tad tie tika apstrādāti ar programmas palīdzību, lai noskaidrotu iežu veidojumu raksturu, pēc kura cilvēkus šokēja pareizās "mēness kupolu" formas, kas skaidri izgatavotas ar mākslīgiem līdzekļiem. Uckert krāterī ir smails analogs, kas kopš senatnes ir saglabājies nemainīgs, pēc kura bija redzamas struktūras, kas atgādināja piramīdas. Kad NASA izstrādāja savus būvniecības projektus, to aizsardzībai tā vēlējās izmantot tēraudu kopā ar kvarca stiklu. 60. gadu beigās astronauti sagrāba teritoriju, kas pārklāta ar aizsargpaneļiem, zem kuriem atradās neparastas pazemes pilsētas struktūras. Kad eksperti nolēma lūgt aģentūrai negatīvus, izrādījās, ka tie vienkārši ir pazuduši vai visas svarīgās daļas ir retušētas.
Kad Herberts Vels satelītu salīdzināja ar milzīgu skudru pūzni, viņam bija taisnība. Pagājušajā gadā japāņu astronomu grupa šeit pamanīja dziļus pazemes tuneļus, kas stiepās lielos attālumos. Tad "Marius Hills" tika atrasta milzīga bedre ar anomāliem apgabaliem, kas norāda uz tukšumiem un pazemēm. 90. gados, pētot akmeņus, zinātnieki veica pārsteidzošu atklājumu. Izrādījās, ka tie saglabāja dzīvos organismus, kas pastāvēja šādā pasaulē un nekad nenonāca uz virsmas. Uz mūsu planētas ir arī nematodes kopā ar citām vienkāršākajām sugām, taču šādi analogi joprojām var justies lieliski lielos dziļumos, tikai jauni atklājumi zinātniekiem rada vēl vairāk jautājumu, kas vēl jāatrisina nākotnē.
Pastāv hipotēze par selenītiem, kas dzīvo uz viņu zemes kopš seniem laikiem. Tie var izprovocēt dažādu gaismas efektu un nesaprotamu parādību parādīšanos uz Mēness virsmas, kā arī NLO darbība ir saistīta ar ārpuszemes civilizāciju. Pētnieki planētu uzskata par milzu kuģi
Mēness ir tuvākais cilvēces pavadonis mūsu ceļojumā pa kosmosu un vienīgais debess ķermenis, kuru varējām apmeklēt. Un tomēr, neskatoties uz relatīvo tuvumu un pazīstamību, mūsu pavadonis slēpj daudz interesantu noslēpumu. Sākot ar zinātniskām dīvainībām un beidzot ar to, kā mēness ietekmē mūsu dzīvi ... mēs to šajā sarakstā apskatīsim tuvāk.
10. Mēness zemestrīces
Neskatoties uz to, ka Mēness ir nedzīvs klints gabals, kurā gandrīz nav ģeoloģiskas aktivitātes, tas tomēr dažreiz "satricina". Šīs trīsas, kas ir līdzīgas zemestrīcēm, sauc par mēness zemestrīcēm, un šai parādībai ir trīs dažādi veidi. Pirmie trīs veidi - dziļi trīces, vibrācijas no sadursmēm ar meteorītiem un saules karstuma izraisīti termiski trīces - ir samērā nekaitīgi. Ceturtais veids var būt diezgan nepatīkams. Šīs "seklās" mēness grūdieni var sasniegt 5,5 balles pēc Rihtera skalas (pietiekami spēcīgi, lai mēbeles kustētos) un ilgt līdz 10 minūtēm. Pēc NASA domām, šī drebuļa ietekme ir arī tur, kur mēness sāk "zvanīt kā zvans".
Pats sliktākais mēness zemestrīcēs ir tas, ka mēs precīzi nezinām, kāpēc tās notiek. Zemestrīces parasti izraisa tektonisko plākšņu kustības, bet aktīvā plākšņu tektonika uz Mēness nepastāv. Daži pētnieki uzskata, ka mēness zemestrīces var būt saistītas ar Zemes plūdmaiņu aktivitāti, ko izraisa Mēness gravitācija. Tomēr šī teorija joprojām nav pārliecinoša, jo plūdmaiņu spēki darbojas uz Mēnesi kopumā, un mēnessrīcības parasti tiek lokalizētas.
9. "Dvīņu planēta"
Lielākā daļa cilvēku uzskata Mēnesi par satelītu, taču pastāv arī viedoklis, ka tas būtu jāklasificē kā planēta. Pirmkārt, tas ir pārāk liels, lai būtu “īsts” pavadonis. Mēness diametrs ir ceturtā daļa no Zemes diametra, un tas ir lielākais pavadonis Saules sistēmā attiecībā pret savu planētu. (Plutonam ir mēnesis ar nosaukumu Charon, kura diametrs ir tikai puse no planētas diametra, bet, tā kā Plutonu jau vairs neuzskata par īstu planētu, tas netiek skaitīts).
Lielā izmēra dēļ Mēness faktiski neatrodas Zemes orbītā. Faktiski Zeme un Mēness griežas kopā ap iedomātu punktu, kas atrodas starp tiem. Šo punktu sauc par baricentru, un ilūzija, ka Mēness griežas ap Zemi, ir saistīts ar faktu, ka barijcentrs pašlaik atrodas Zemes garozā. Faktiski tieši tāpēc, ka barijcentrs paliek Zemes iekšienē, Mēness vēl nav atzīts par dvīņu planētu, bet tiek uzskatīts par satelītu. Tomēr nākotnē tas var mainīties.
8. Atkritumi uz Mēness
Ikviens zina, ka kāds cilvēks ir apmeklējis mēnesi, taču ne visiem ir aizdomas, ka viņš pret mūsu satelītu izturējās kā pret tūristu zonu. Visā laikā, kad astronauti viesojās Mēnesī, viņiem izdevās atstāt daudz atkritumu. Pēc dažām aplēsēm visā Mēnesī ir izkaisīti apmēram 181 437 kilogrami cilvēku roku izgatavotu materiālu.
Tomēr neuztraucieties - astronauti tīši nepiesārņoja satelītu un visā vietā izmeta ietinējus un banānu ādas. Lielākā daļa šo atkritumu ir dažādu eksperimentu, kosmosa zondu un Mēness braucēju atliekas. Daži no viņiem ir palikuši pat darba kārtībā līdz šai dienai. No otras puses, uz Mēness ir reāli gruveši, piemēram, astronautu fekāliju konteineri. Pretīgi.
7. Mēness ir apbedījumu vieta
Jevgeņijs “Gene” Shoemaker, slavens planētu zinātnieks un ģeologs, bija leģenda šajās jomās. Viņš bija pirmais zinātnieks, kurš sāka jaunu zinātnes jomu - astrogeoloģiju, kurā pētīti krāteri, vulkānisms un citas līdzīgas parādības. Viņš arī izgudroja metodes un paņēmienus, ko Apollo astronauti izmantoja mēness pētīšanai.
Kurpnieks vēlējās pats būt astronauts, taču viņa sapni sagrauj nelielas veselības problēmas. Galvenā visa viņa dzīves vilšanās viņam bija iespējas trūkt kosmosā trūkums. Un tomēr Kurpnieks cerēja uz brīnumu, kas ļautu kādreiz apmeklēt Mēnesi. Kad Jevgeņijs nomira, NASA piepildīja savu loloto sapni un 1998. gadā nosūtīja savus pelnus uz Mēnesi uz Lunar Prospector klāja. Viņa pelni tagad ir izkaisīti pa visu mēnesi.
6. Mēness anomālijas
Dažās no dažādu kosmosa kuģu uzņemtajām fotogrāfijām, kas apmeklējuši mēnesi, uz mūsu satelīta virsmas ir redzamas ļoti dīvainas lietas. Daudzi no šiem attēliem atgādina cilvēku veidotas struktūras, sākot no mazām cisternai līdzīgām figūrām līdz pat "stikla lauskai", kas atgādina 1,6 kilometrus augstu torni. Pēc paranormālo fanu domām, kaut kur virs Mēness virsmas gaisā pat lidinājās liela pils. Tas viss norāda uz progresīvu civilizāciju, kas dzīvoja uz Mēness un uzcēla sarežģītas ēkas.
NASA pat neuztraucās, mēģinot atspēkot šīs dīvainās teorijas. Tas var būt saistīts ar faktu, ka lielāko daļu fotogrāfiju, kurās redzamas "dzīvības pazīmes", izgatavoja sazvērestības teoriju cienītāji.
5. Mēness putekļi
Foto: NASA
Viena no negaidītākajām briesmām, kas mūs gaida uz Mēness, ir mēness putekļi. Kā visi zina, smiltis aizsērē visur pat uz Zemes, un arī uz Mēness tas ir ļoti bīstams. Mēness putekļi ir tikpat smalki kā milti, bet tajā pašā laikā tie ir ļoti izturīgi. Pateicoties šai tekstūrai un zemajam smagumam uz Mēness, putekļi iekļūst visās iespējamās un neiespējamās vietās.
NASA saskaras ar dažādām mēness putekļu radītajām problēmām. Viņa gandrīz košļāja cauri astronautu zābakiem un arī saskrāpēja viņu vizierus. Putekļi iekļuva kosmonautu kosmosa kuģī un izraisīja "mēness alerģiju" tiem, kas tos ieelpoja. Tiek uzskatīts, ka ilgstoša putekļu iedarbība var pat izraisīt gaisa bloķēšanas un kosmosa tērpu atteici.
Ja pēkšņi domājat par to, kā smaržo mēness putekļi, šī velnišķīgā viela atgādina šaujampulvera smaržu.
4. Zema smaguma problēmas
Foto: Discovery Enterprise
Neskatoties uz to, ka smaguma spēks uz Mēness ir tikai sestā daļa no Zemes spēka, ceļošana pa Mēness virsmu nebūt nav viegla. Buzz Aldrins saka, ka Mēness virsmai ir neticami grūti kustības apstākļi. Uzvalki bija neveikli, un astronautu kājas iegremdējās mēness putekļos par 15 centimetriem.
Neskatoties uz samazināto gravitāciju, kustības inerce (citiem vārdiem sakot, pretestība kustību izmaiņām) uz Mēness ir ļoti liela, tāpēc radās problēmas, pārvietojoties ātri vai mēģinot mainīt virzienu. Ja astronauti gribēja pārvietoties ātrāk nekā lēnā tempā, viņiem bija jāveic neērti lēcieni, kas atgādināja ķengurus. Tas radīja citu problēmu - uz Mēness virsmas ir daudz krāteru un citu lietu, kuras jūs viegli varat pārkāpt.
3. Mēness izcelsme
Kā radās mēness? Īsāk sakot, mums nav precīzas atbildes uz šo jautājumu. Tomēr zinātnieki ir izvirzījuši vairākus izglītotus minējumus.
Ir piecas galvenās teorijas par Mēness izcelsmi. Saskaņā ar sadalījuma teoriju Mēness kādreiz bija daļa no mūsu planētas, kas atdalījās Zemes vēstures sākumā. Teorijas atbalstītāji uzskata, ka mēness bija daļa no tagadējā Klusā okeāna baseina. Uztveršanas teorija saka, ka Mēness vienkārši lidoja kosmosā, līdz Zemes gravitācijas lauks to ievilka. Saskaņā ar citām teorijām mūsu satelīts izveidojās daudzu asteroīdu un Zemes palieku kombinācijas rezultātā, saduroties ar Marsa lieluma planētu.
Līdz šim ticamākā teorija ir Mēness ietekmes veidošanās, kas pazīstama arī kā Milzu ietekmes teorija. Saskaņā ar šo versiju protoplanēta (planēta veidošanās stadijā), ko sauca par Theia, savulaik sadūrās ar Zemi. Tad gružu mākonis laika gaitā sabruka Mēnesī.
2. Mēness un miegs
Nevar noliegt Mēness ietekmi uz Zemi un otrādi. Tomēr satelīta ietekme uz cilvēkiem joprojām ir pastāvīgu strīdu avots. Daudzi cilvēki uzskata, ka pilnmēness izraisa visdīvaināko cilvēku uzvedību, lai gan zinātnieki vēl nav spējuši sniegt precīzus argumentus, kas norādītu uz šī apgalvojuma patiesumu. Tomēr ir viens fakts, ko zinātne spēja apstiprināt: pastāv liela iespēja, ka Mēness varētu izjaukt mūsu miega ciklu.
Saskaņā ar Bāzeles universitātes (Šveice) brīvprātīgajiem veikto eksperimentu mēness fāzes tik spēcīgi ietekmē un izjauc miega ciklus, ka tos var izmērīt. Pētījumi ir parādījuši, ka mēs sliktāk guļam pilnmēness laikā. Ja tas tiek izdarīts pareizi, eksperiments varētu izskaidrot pilnmēness neprāta teoriju: ja neviens nevar gulēt labi uz pilnmēness, nevajadzētu pārsteigt, ka šajā mēness fāzē notiek vēl daudz dīvainību.
1. Mēness ēnas
Foto: NASA
Kad Nils Ārmstrongs un Bucs Aldrins pirmo reizi staigāja pa Mēness svešzemju virsmu, viņi veica pārsteidzošu atklājumu: atmosfēras trūkuma dēļ Mēness ēnas bija daudz tumšākas nekā uz Zemes. Viss, ko saules stari nesasniedza, bija piķa melns. Tiklīdz viņi uzkāpa uz ēnas, viņi pārcēlās, lai redzētu kāju, neskatoties uz to, ka debesīs spīdēja saule.
Lai arī tās drīz pielāgojās ēnām, pastāvīgais kontrasts starp tumšajiem un saulainajiem apgabaliem sagādāja ne mazums problēmu. Tad viņi atklāja vēl dīvaināku parādību - dažām ēnām, proti, cilvēku ēnām, bija kvēlojošs oreols. Vēlāk astronauti uzzināja, ka drausmīgo fenomenu izraisīja Zeligera efekts - parādība, kurā ēnotās vietas, šķiet, ieskauj spilgts vainags, skatoties no noteikta leņķa uz Sauli.
Mēness ēnas Apollo misiju laikā sagādāja daudz problēmu. Daži astronauti nespēja izpildīt savus uzdevumus, jo viņu rokas aizsedza to, pie kā viņi centās strādāt. Un citiem šķita, ka viņi krīt uz stāvas klints tāpēc, ka ēnas, šķiet, ir ieeja alā.
+ Mēness magnētisms
Foto: NASA
Viens no galvenajiem noslēpumiem, kas saistīts ar Mēnesi, ir tā magnētiskā lauka trūkums - kas izrādījās reāla problēma, kad no Mēness virsmas akmeņi, kurus 60. un 70. gados atnesa astronauti, tika magnetizēti. Varbūt akmeņi lidoja uz Mēnesi no kosmosa? Kā tos varētu magnetizēt, ja mēnesim nav magnētiskā lauka? Kas notika?
Kopš tā laika zinātnieki ir atklājuši, ka mūsu satelītam kādreiz bija magnētiskais lauks. Iemesls, kāpēc lauks pēc tam pazuda, vēl nav noskaidrots, taču pastāv divas teorijas. Viena pētnieku nometne uzskata, ka tas ir saistīts ar Mēness dzelzs kodola dabisko kustību, savukārt citas teorijas atbalstītāji apgalvo, ka šī parādība ir saistīta ar lielu asteroīdu krišanu uz Mēness.
Mēness turpina mums atnest vienu mīklu pēc otras, un, lai arī daudzas no tām tika atrisinātas 20. gadsimtā, joprojām pastāv dīvainības, kas astronomus neizprot. Viena no šīm anomālijām 21. gadsimtā joprojām tiek ierakstīta ar apskaužamu regularitāti - mēs runājam par gaismas objektu novērošanu, kas pārvietojas pa mūsu nakts zvaigznes virsmu. Nesen ir bijuši vairāki nopietni paziņojumi par šādām gaismas zibšņiem, un, ja pirms simts gadiem tos varēja attiecināt uz selenītu sagatavošanu skarbai ziemai, tad tagad nav tik viegli atlaist šos vispārpieņemto teoriju pārkāpējus. Mēness atkal piesaistīja uzmanību.
2010. gada 14. decembrī Novosibirskas astrofiziķi, veicot rutīnas meteorītu plūsmu novērojumus, uz Mēness virsmas ieraudzīja noslēpumainu staru. Zinātnieki veica digitālo video filmēšanu, lai notvertu zibspuldzes no meteorīta kritieniem un noteiktu "izsistā" un uz putekļu virsmu paceltā elementa sastāvu. Novosibirskas Valsts universitātes automatizētā izglītības astronomijas kompleksa vadītāja Alfija Ņesterenko sacīja: "Pelēkajā miglainajā video straumē mēs redzējām nedaudz izkliedētu, bet atšķiramu staru. Telpiski tas sagrieza Mēness virsmu 45 grādu leņķī pret terminatoru - tā ir robežlīnija starp apgaismotajām un neapgaismotajām Mēness daļām." Atkārtoti novērojumi neko nedeva. Sākotnējais pieņēmums par uzliesmojumu vēl nav apstiprināts, jo optikas vai matricas darbības traucējumu gadījumā kamerā šis efekts pastāvīgi pastāv. Un videoklipā šis stars ik pa laikam tika novērots.
Jau vairākus gadsimtus uz Mēness ir novēroti šādi gaismas objekti, un, parādoties "daggerotype", tie arī tiek fotografēti. Ir izveidoti veseli “Mēness anomāliju” katalogi, par šo tēmu ir uzņemtas vairākas dokumentālās filmas, un zinātnieki izvirza arvien vairāk “ticamus” skaidrojumus, taču jauni uzliesmojumi parasti atspēko visas ar skumjām izvirzītās hipotēzes.
Pirmais pieminējums par Mēness virsmas dīvaino mirdzumu datēts ar 10. gadsimtu un pieder viena no Anglijas klosteriem mūkiem. NASA Mēness misija sniedza daudz jaunu faktu, piemēram, pat pirmā Apollo 11 kosmosa kuģa, kas cilvēkus nogādāja uz Mēnesi, astronauti redzēja zibspuldzi Aristarchus krātera rajonā. Vēlāk gaismas efekti saņēma savu terminu - KLYA (īslaicīgas mēness parādības). Tie ir sadalīti miglainās, krēslas un ēnas parādībās, zilganos vai sarkanīgos auroros, zvaigznītēs uzliesmojošos uzliesmojumos utt. Citu starpā skaidri tika nošķirti 6 Mēness virsmas laukumi, kuru pieminēšana bija vērojama dažādos novērotājos (45 km krāteris Aristarchus, 100 km krāteris Platons, Krīžu jūra). krāteri Grimaldi, Tycho, Koperniks un Keplers).
Jauns, 2011. gads, arī selēnīti svinēja trokšņaini. Troksnis netika konstatēts, bet gaismas efekti tika notverti. Astronoms amatieris no Ukrainas Pāvels Romanovs uz "Cosmopoisk" nosūtīja fotogrāfijas, kurās skaidri redzams gaismas objekts tālu aiz terminatora Mēness tumšajā pusē. Programmā "Cosmopoisk" veiktā analīze ir atklājusi, ka iegūtie "objekti" nekādā veidā nav saistīti ar visiem zināmiem tīša vai nejauša attēla sagrozīšanas veidiem.
Starp ticamākajiem pieņēmumiem, piemēram, vulkāna izvirdumiem un elektrostatisko lādiņu uzkrāšanos, var izcelt Ņujorkas Kolumbijas universitātes hipotēzi-kosmologu Arlinu Crottu. Viņš analizēja vairāk nekā pusotru tūkstoti aprakstu, kas veikti pēc kosmosa kuģa Apollo lidojuma.Pabeidzot novērojumu statistisko apstrādi, Crotts nolēma noskaidrot, vai atsauces uz uzskaitītajām Mēness virsmas zonām nav atrodamas nekur citur. Izrādījās, ka epizodiskas radona emisijas tika reģistrētas šo konkrēto apgabalu robežās, un pusē gadījumu šīs emisijas notika Aristarchus krātera apgabalā. Crotts piedāvā šādu paskaidrojumu: visās iepriekšminētajās virsmas vietās mēness garozā ir plaisas, caur kurām radons nonāk virsmā, un tieši pirms tā izlaišanas tā spiediens kļūst diezgan liels. Bet pēdējie novērojumi (2011. gada sākumā) neiederējās Krota salocīšanas teorijā, tāpēc, visticamāk, jums būs jāatgriežas pie citām versijām vai kaut kā jāpārveido esošās.
Daudzi pētnieki prasa detalizētāku Mēness novērošanu. Crotts aicina izveidot novērošanas punktu tīklu dažādās pasaules malās, izmantojot jaudīgus teleskopus, Deivids Dārlings (Mēness un planētu novērotāju asociācijas KLA meklēšanas programmas koordinators) aicina piedalīties anomāliju izsekošanā galvenokārt amatieru astronomiem. Un tam ir savs pamatojums, jo Mēness ir pārāk liels objekts lieliem teleskopiem. Redzes laukā tas iekļaujas tikai ar maziem teleskopiem, aptverošajiem tvērējiem un parastajiem binokļiem. Pietiek ar nelielu cauruli ar kameru un ilgu pacietību (uz visu nakti), lai katrs brīvprātīgais ar duci amatieru kopīgiem spēkiem spētu pārņemt kontroli pār visu redzamo Mēness virsmas daļu. Mēness anomāliju iespējamā cēloņa novēršana un noteikšana ir viena no nedaudzajām mūsdienu zinātnes jomām, kur amatieri joprojām var pateikt savu svarīgo vārdu, nevis universitātes ar daudzu miljonu dolāru budžetu.
Iļja Butovs 22.02.2011
Kriptozooloģija
Ir daudz aprakstu par noslēpumainu parādību novērojumiem uz Mēness. Ir versijas par to, kas ir mēness. Visinteresantākie, izplatītākie un ticamākie ir divi no tiem:
1) Mēness ir ārzemnieku resursu bāze, kurā viņi iegūst minerālvielas. Šīs versijas atbalstītāji apgalvo, ka noslēpumainu parādību aktivitātes maksimums uz Mēness notiek brīdī, kad uz Mēness nāk nākamā NLO partija, lai eksportētu izejvielas.
2) Mēness ir milzīga mākslīgo citplanētiešu kosmosa izpētes bāze. Šīs versijas piekritēji ir pārliecināti, ka milzīgā kosmosa stacija nezināmu iemeslu dēļ izgāzās un atrada patvērumu netālu no Zemes, kļūstot par tās satelītu.
Tiek uzskatīts, ka mūsu planētai pirms 10 tūkstošiem gadu nebija sava satelīta. To pamato fakts, ka mēness nav norādīts nevienā no senajām zvaigžņoto debesu kartēm.
Jaudīgā teleskopā jūs varat redzēt vairāk nekā 500 tūkstošus Mēness krāteri. Lielāko no tiem sauc par Baie, tā diametrs ir aptuveni 300 km, un platība ir nedaudz lielāka par Skotijas teritoriju.
Ar neapbruņotu aci redzamos tumšos plankumus uz Mēness virsmas sauc par jūrām. Viņiem nav ūdens, bet pirms miljoniem gadu tos piepildīja vulkāniskā lava. Daži no tiem ir diezgan lieli, piemēram, Vētru okeāns ir lielāks nekā Vidusjūra.
Satelītā nav gaisa vai ūdens. Augsne tur ir tik sausa, ka uz tās nekas nevar izaugt. Bet pētnieki atklāja, ka Mēness augsnes paraugos, kas nogādāti uz Zemes, augi var augt.
Atšķirībā no zemes virsmas, kuru ūdens un vēja ietekmē pastāvīgi maina ūdens, Mēness virsma paliek nemainīga. Apollo astronautu atstātās pēdas uz Mēness būs redzamas vismaz 10 miljonus gadu.
Noslēpumainā Mēness virsmā ir atklātas daudzas struktūras, kas nerada šaubas par to mākslīgo izcelsmi.
"Dažus daļēji iznīcinātus objektus uz Mēness virsmas nevar attiecināt uz dabiskiem ģeoloģiskiem veidojumiem," saka eksperti. "Viņiem ir sarežģīta organizācija un ģeometriskā struktūra."
1990. gadu astronomam no Japānas, izmantojot 800x teleskopu, vairākas reizes izdevās nošaut milzīgus kustīgus objektus ar aptuveni 20-50 km diametra videokameru.
Sensācija bija bijušā NASA darbinieka Ričarda Hoaglanda vēstījums. Viņš apgalvoja, ka ir ieguvis fotogrāfijas, kas uzņemtas Apollo 10 un Apollo 16 misiju laikā uz Mēnesi. Fotogrāfijās jūs varat redzēt dažādas konstrukcijas tiltu, torņu, kāpņu un torņu veidā, kas iet uz leju krātera apakšā.
Amerikāņu inženieri Vito Saccheri un Lester Hughes 1979. gadā NASA Hjūstonas departamenta bibliotēkā redzēja Mēness virsmas attēlus. Viņiem bija pilsētas tēls ar dažādiem mehānismiem un struktūrām. Tur bija redzamas pat seno ēģiptiešu piramīdas. Attēlos redzami arī lidaparāti, kas lidoja virs pilsētas vai stāvēja palaišanas vietās.
Tycho krātera rajonā tika atklāti dīvaini terasei līdzīgi klinšu veidojumi. Koncentriski sešstūra formas darbi un tuneļa ieejas klātbūtne terases nogāzē nav izskaidrojama ar dabiskiem procesiem. Tas vairāk līdzinās atklātai raktuvēm.
New York Times publicēja sensacionālu rakstu: "Uz Mēness tika atrasts cilvēka skelets." Laikraksts atsaucas uz astrofiziķi no Ķīnas Mao Kan. Tas bija tas, kurš vēl 1998. gadā šokēja visu zinātnisko pasauli, konferencē Pekinā uzrādot fotogrāfiju, kurā uz Mēness virsmas bija skaidri redzams cilvēka pēdas nospiedums. Tagad astrofiziķis ir pasniedzis zinātnes pasaulei attēlus, kuros redzams cilvēka skelets.
Tehniski ir iespējams redzēt tik mazas detaļas uz Mēness virsmas. Mūsdienu optika ļauj no Zemes orbītas lasīt uz zemes izplatīto laikrakstu virsrakstus. Bet tāpēc "uzticams avots Amerikā", uz kuru atsaucas Mao Kann, nesteidz oficiāli atbrīvot šos attēlus.
Vēl 70. gadu sākumā, XX gs., Sensācija apņēma pasauli. Amerikāņu satelīts "Viking-1" lidoja ap Marsu, un no tā tika iegūtas fotogrāfijas, kur skaidri redzamas konusa formas konstrukcijas. Netālu no viņiem bija klintī izcirsta milzu cilvēka seja. Pēc izskata tie bija nepārprotami mākslīgi.
1715. gada 3. maijs - slavenais astronoms E. Luvils Parīzē novēroja Mēness aptumsumu. Apmēram deviņos trīsdesmit GMT viņš Mēness rietumu malā pamanīja "dažus zibšņus vai īslaicīgus gaismas staru drebējumus, it kā kāds aizdedzinātu pulvera pēdas, ar kuru palīdzību tika detonētas laika mīnas.
Šīs gaismas zibspuldzes bija ļoti īslaicīgas un parādījās vienā vai otrā vietā, bet vienmēr no ēnas puses (Zemes). Šis vēstījums ir izklāstīts Parīzes Karaliskās Zinātņu akadēmijas memuāros 1715. gadā.
Novēroto gaismas objektu ceļi bija izliekti. Pats aculiecinieks uzskatīja, ka uz Mēness novēro pērkona negaisu - uz to laiku tas joprojām bija ticams. Šis fakts pats par sevi neko neliecina par labu EK pārstāvju klātbūtnei uz Mēness. Bet uz Mēness ir vairāki gaismas kustīgu un stacionāru objektu novērojumi, kurus mēs vēl nespējam izskaidrot. Tātad aprakstīto parādību nevar izskaidrot ar zemes atmosfērā degošo meteoru projekciju uz Mēness diska. Vienlaikus ar E. Luvilu Lielbritānijā uzliesmojumus novēroja slavenā E. Galley (Londonas Karaliskās biedrības filozofiskie darījumi, 1715. gads).
To pašu meteoru nevar projicēt uz Mēness diska vienlaikus Parīzē un Londonā. Turklāt meteori tiktu novēroti visā diskā, nevis kopotos ap tā rietumu malu.
1738. gada 4. augusts - pulksten 16:30 pēc GMT, uz Mēness diska parādījās kaut kas līdzīgs zibens spēlei. (Londonas Karaliskās biedrības filozofiskie darījumi, 1739).
1842. gada 8. jūlijs - Saules aptumsuma laikā Mēness disku ik pa laikam šķērsoja spilgtas svītras. Tas ir atzīmēts 1846. gada garuma kalendāra birojā.
1870. gadā Birts uz Mēness novēroja "zibens" (Astronomijas reģistrs, 1870. gads).
“Es strādāju mūsu mājas pagalmā un nejauši skatījos uz mēnesi. Viņa bija ļoti skaista - skaidri iezīmēts jauns Mēness, un es skatījos uz viņu, kad pēkšņi daži gaismas uzplaiksnījumi pārrāva tumsu, bet noteikti ēnainajā Mēness daļā ... Neminot savus novērojumus, es aicināju arī sievu pievērst uzmanību jaunais mēness ... Viņa teica: "Ak jā, es redzu zibeni uz Mēness", piebilstot, ka tas parādījās Mēness diskā. Mēs novērojām vēl 20 vai 30 minūtes, kuru laikā parādība atkārtojās vismaz sešas vai septiņas reizes. Šis ieraksts tika veikts plkst. 7.40. 1931. gada 17. jūnija pēcpusdiena ". Novērojuma autors - J. Giddings.
Vilsonas kalna observatorijas astronomi, kuriem Gidings nosūtīja vēstuli, novērojumu neuztvēra nopietni - tas bija pretrunā ar viņu idejām par mēnesi. Pēc 15 gadiem autors ziņojumu par šo novērojumu nosūtīja cienījamam zinātniskajam žurnālam Science, kur ziņa tika publicēta.
Pusotru gadsimtu agrāk, 1785. gada 12. oktobrī, slavenais planētu pētnieks I.I.Shreters novēroja šādu parādību:
“Pēc 5 stundām uz tumšā Mēness diska robežas un faktiski Lietavu jūras centrā ... diezgan negaidīti un ātri atskanēja spoža gaismas zibsnis, kas sastāvēja no daudzām atsevišķām, atsevišķām mazām dzirkstelēm, kam bija tieši tāda pati balta gaisma kā Mēness izgaismotajai pusei, un visu laiku kustībā pa taisnu līniju, kas vērsta uz ziemeļiem caur Lietu jūras ziemeļu daļu un citām mēness virsmas daļām, kas robežojas ar to no ziemeļiem, un pēc tam caur teleskopa redzes lauka tukšo daļu. Kad šis gaismas lietus bija pusceļā, šāda veida gaismas uzplaiksnījums parādījās dienvidos tieši tajā pašā vietā ...
Otrā zibspuldze bija tieši tāda pati kā pirmā, tā sastāvēja no līdzīgām mazām dzirkstelēm, kas pazibēja tajā pašā virzienā, tieši paralēli virzienam uz ziemeļiem ... Gaismas stāvokļa maiņa pirms teleskopa redzes lauka malas šķērsošanas ilga apmēram 2 sekundes, kopējais ilgums šī parādība - 4 sek. "
Diemžēl Šrēteris neatzīmēja vietu, kur izzuda gaismas parādība. Bet viņš norādīja virzienu un sākuma punktu, no kura, aptuveni nosakot strāvu, lai pārstātu novērot objektu kā Aukstuma jūru (objektu nobrauktais ceļš būs aptuveni vienāds ar 530–540 km), mēs varam aptuveni aprēķināt ātrumu, kas būs vienāds ar 265–270 km / sek.
Tas ir neticami ātrums! Salīdzinājumam pieņemsim, ka uz Mēnesi lidojošās zemes raķetes ātrums ir aptuveni 12 km / s, uz citām Saules sistēmas planētām - aptuveni 17 km / s. Mēs, protams, neizliekamies par precīzu ātruma aprēķināšanā, bet jebkurā gadījumā šīs vērtības secība būs tieši tāda!
Ātrums var būt daudz mazāks tikai vienā gadījumā - ja mums ir darīšana ar tādas parādības projekciju uz Mēness, kas notiek zemes atmosfērā. Bet divu vienāda spilgtuma meteorītu spieķu parādīšanās uz to pašu Mēness punktu uz īsu laiku ir absolūti neticama parādība. Nav arī iespējams izskaidrot faktu, ka abi objekti parādījās virs vienas un tās pašas Mēness virsmas zonas.
Kanādas Karaliskās astronomijas biedrības žurnāla 26. izdevumā (1942) tika publicēts šāds Valtera Haasa ziņojums:
“1941. gada 10. jūlijā es novēroju gandrīz pilnmēnesi caur 6 collu atstarotāju ar 96x palielinājumu ... Es redzēju nelielu gaismas plankumu, kas pārvietojās pa Mēness virsmu. Tas parādījās uz rietumiem no Gassendi krātera ... un gāja gandrīz tieši uz austrumiem, pirms pazuda pie Gassendi īsās sienas. Plankums bija ievērojami mazāks nekā centrālā Gassendi virsotne, un tā leņķa diametrs nepārsniedza 0,1 loka sekundes. Spilgtums bija nemainīgs visā ceļā, plankuma lielums tika lēsts +8.
Lidojuma ilgums bija aptuveni viena sekunde. Apmēram pulksten 5:41 es redzēju vājāku vietu kaut kur uz dienvidiem no Grimaldi. Kustības galapunkts bija skaidri redzams, tur plankums bija pārsteidzoši noteikts, un mēs attiecīgi varējām izslēgt parādības skaidrojumu ar superpozīciju Mēness diskā ar kādu zemes objektu, kas atrodas zemā atmosfērā, jo tas pārvietotos visā teleskopa redzes laukā ... Ātrums attiecībā pret mēnesi bija vismazākais 63 jūdzes sekundē (116,676 km / s) ".
Arī šo parādību nav iespējams izskaidrot ar meteorītu, jo meteori lidojumā nekad nesaglabā nemainīgu spilgtumu, turklāt nav iespējama arī divu meteorītu trajektoriju sākuma un beigu projekcija uz Mēness diska. Vissvarīgākais iebildums ir tas, ka 8. magnitūdas meteorīta 100 km attālumā (tipisks attālums) leņķa izmēri ir vairāk nekā divas pakāpes lielāki nekā novērotā objekta leņķa izmēri.
Īpaši bieži vien kustīgi objekti tika novēroti virs miera jūras. 1964. gadā dažādi novērotāji tos redzēja vienā un tajā pašā apgabalā - uz dienvidiem vai dienvidaustrumiem no Ross D krātera - vismaz četras reizes. Šādu ziņojumu kopsavilkumu NASA publicē Mēness notikumu pārskatu hronoloģiskajā katalogā (1968). Objekti izskatījās kā gaiši vai tumši plankumi, kas dažu stundu laikā pārvietojās desmitiem vai simtiem kilometru. Šos gadījumus nevar izskaidrot ar putekļu mākoņiem, ko rada meteorīta trieciens, jo meteorīta krišana noved pie simetriskas augsnes izmešanas. Ir arī citi iemesli, kāpēc objektus nevar uzskatīt par putekļu mākoņiem vai izplūdušām gāzēm.
1964. gads, 18. maijs - Hariss, Kross un citi 1 stundu 5 minūtes novēroja baltu plankumu virs miera jūras, kas pārvietojās ar ātrumu 32 km / h. Laika gaitā traipa izmērs samazinājās. Ja tas sastāvētu no putekļiem vai gāzes, tas varētu tikai palielināties. Turklāt plankuma kalpošanas laiks bija 10 reizes ilgāks nekā mākslīgā gāzes mākoņa kalpošanas laiks, ko izšauj raķete, un 5 reizes lielāks nekā mākonim, kas radās, kad zemes kuģis nolaidās uz Mēness virsmas.
1967. gads, 11. septembris - Monreālas novērotāju grupa un P. Žans Mierības jūrā pamanīja ķermeni, kas izskatījās kā tumšs taisnstūra plankums, malās purpursarkans, 8-9 sekundes virzoties no rietumiem uz austrumiem. Ķermenis vairs nebija redzams pie terminatora un pēc 13 minūtēm. netālu no Sabina krātera, kas atrodas vietas kustības zonā, sekundes daļu mirgo dzeltena krāsa.
Pēc 20 dienām atkal Mierības jūrā Hariss pamanīja spilgtu plankumu, kas pārvietojās ar ātrumu 80 km / h. Jāatzīmē, ka pusotru gadu vēlāk Apollo 11 piezemējās tajā pašā apgabalā, tikai simts kilometrus uz austrumiem no Sabina krātera.
Vai tā ir sagadīšanās, ka pirmais kosmosa kuģis nolaidās šajā apgabalā? Vai NASA viņu bija speciāli nosūtījis uz turieni, lai uzzinātu anomālo parādību būtību?
Un šeit ir vēl viens interesants fakts. Mēness augsne Apollo 11 nosēšanās zonā bija daļēji izkususi. Šo pārplūdi nevarēja radīt piezemēšanās bloka dzinēji. Pēc profesora T. Golda teiktā, kurš apsvēra dažādus šīs parādības skaidrojumus, ne agrāk kā pirms 100 000 gadiem augsne tika pakļauta 100 reizes spožākai gaismai nekā saule. Šāda zemes kušana netika atrasta citu Mēness ekspedīciju nolaišanās vietās. Kā redzams, tika apstarota diezgan maza virsmas daļa.
Acīmredzot avota augstums virs Mēness augsnes bija mazs. Bet kāds avots? No visiem paraugiem, kas atnesti no Mēness, tika izkusis tikai viens - Apollo 12 apkalpes uzņemtais, kas piezemējās 1400 km attālumā no Ārmstronga un Aldrinas nolaišanās vietas (12017. paraugs).
Un šeit ir vēl divi līdzīgu objektu novērošanas gadījumi uz Mēness. Lūk, ko V. Jaremenko novēroja no Odesas:
“Tas notika 1955. gadā, kaut kur augusta vidū. Mācījos sestajā klasē, biju iecienījusi astronomiju. Uzbūvējis teleskopu no notekas, viņš ar interesi pārbaudīja krāterus uz Mēness virsmas. Izrādījās, ka teleskops nav tik karsts, ap Mēnesi mirdzēja plāna krāsaina oreola, taču ar palielinājumu pietika, lai detalizēti izpētītu neskaitāmos Mēness krāterus, kalnus un jūras. Ap mani drūzmējās ziņkārīgi zēni, kuri sacentās savā starpā un lūdza paskatīties caur teleskopu.
Tas bija apmēram astoņi vakarā, kad es pieļāvu vēl vienu jaunieti pie "pīpes". "Oho, kādi kalni ... Kaut kas lido!" zēns pēkšņi iekliedzās. Es uzreiz viņu pagrūdu malā un alkatīgi pieķēros okulāram. Virs diska, paralēli tā malai, aptuveni 0,2 mēness rādiusa attālumā, lidoja gaismas ķermenis, kas līdzīgs trešās lieluma zvaigznei parastajā novērojumā. Pārlidojis trešdaļu apļa (tas prasīja 4–5 sekundes), ķermenis pa stāvu trajektoriju nokāpa uz Mēness virsmu. Protams, tā nebija meteorīta projekcija, kas nokrita uz Zemes. Ķermenis bija diezgan liels un ... vadāms! Un tajos gados nebija mākslīgu pavadoņu "
