Aliens

Maks, Džons E. (1929.g.-2004.g.)

John E.Mack.
Psiholoģijas profesors no Bostonas Hārvardas universitātes, Kembridžas klīnikas darbinieks, Pulicera prēmijas laureāts, kas nopietni iedziļinājās Nolaupīšanas fenomena iedabā un rūpīgām metodiskā darbā parādīja šī fenomena realitāti.

Darbība. Dzimis 1929.gadā Ņujorkā.
1989.gada rudenī viņam piedāvāja iepazīties ar cilvēkiem, kuri apgalvoja esamies Nolaupīti no citplanētiešiem. „Visdrīzāk tie ir trakie,” - skanēja viņa atbilde, taču ar tiem iepazinās. Atlasīja 78 no tiem, rezultātā tapa grāmata „Nolaupīšanas” vai „Citplanētiešu nolaupītie.”
Sākot darbu viņš uzskatīja, ka te darīšana ir ar halucinācijām, patoloģiskiem meļiem un apspiestiem traumatiskiem pārdzīvojumiem seksuālā sfērā, jo pārāk dīvaini un pārāk neticami viņam šķita šie stāsti. Taču, jo vairāk viņš iedziļinājās pētāmajā materiālā, jo vairāk viņā auga pārliecība, ka tas ir reāls, kaut gan murgains fenomens.

Taču šāds viņa uzskats neradīja akadēmisko kolēģu simpātijas pret viņu. Savas darbības dēļ tam bija jācieš represijas no akadēmiskās zinātnes puses. Viņu mēģināja izspiest no zinātniskās vides, padzīt no darba. Dž.Maks izturēja šo konservatīvo zinātnisko aprindu spiedienu, taču tās neatsaucās viņa aicinājumam uz reālu zinātnisku diskusiju.

Dž.Maks gāja bojā 2004.gada 27.septembrī zem dzērājšofera mašīnas riteņiem, viņa darbu turpināja sekotāji.

------------------------------------------------------------------

Doktors Džons Maks no Hārvarda universitātes bija praktizējošs psihologs, Psiholoģijas un sociālo izmaiņu centra dibinātājs 1983.gadā, 11 grāmatu līdzautors un Pulicera prēmijas laureāts.

1989.gadā viņš sāka piedāvāt savu profesionālo palīdzību Nolaupīšanās cietušiem cilvēkiem. Visai netipiski akadēmisko aprindu piederošajiem Dž.Maks jau no paša sākuma pret Nolaupīšanas fenomenu izturējās pavisam nopietni, kas, protams, izsauca ironiju un pat izsmieklu no viņa kolēģu puses. Maks pie sevis tika nolēmis, ka, ja jau Nolaupītie paši ticēja Nolaupīšanai, tad arī viņam pašam tas jāuzņem nopietni. 
Daudzās sarunas ar šiem pacientiem (no kuriem daudzi tika ievadīti hipnozē) ļāva noteikt, ka Nolaupīšanas bieži vien bijušas daudzkārtējas, pie kam pirmās tādas attiecas uz viņu bērnību 40./50.gadu robežā, tātad apmēram desmitgadi pirms slavenā Bārnija un Betijas Hilu Nolaupīšanas gadījuma.
1993.gadā dibināja Neparastās pieredzes pētniecības programmu (Programm for Extraordinary Experence Search - PEES), lai organizētu pētniecību šai jomā. Dž.Maks ar kolēgiem pētīja ~200 individuāliem gadījumiem.

Lūk, dažu Dž.Maka pacientu pieredze.

Kerola. Medicīnas māsa no ASV ZA.Tas ir viens no pirmajiem Nolaupīšanu gadījumiem. Lūk, šis notikums paša Maka izklāstā: "Sieviete, kuras spēkos nebija pakustēties, gulēja pakalna zāles klātajā nogāzē un vēroja pamu pleķīti debesīs, kas pamazītēm laidās lejup, pie tam kustoties pa spirāli. Tad Kerola sajuta vēja pūtienu, izdzirda augstu, caururbjošu skaņu un ieraudzīja spožu gaismu. Tikmēr objekts tuvojās, un drīz sieviete saskatīja, ka tā bija pūce. Šai brīdī Kerola sajuta baiļu un godbijības sajaukumu. Viņa pagrieza galvu un ieraudzīja stāvu, kas tai likās tipiski šamanisks: smagā vilnas kažokā ar aļņa ragiem uz galvas. Kerola nosprieda, ka tas ir Keruns - sena ķeltu dievība, kura pārvaldībā atrodas meža dzīvnieki. Tobrīd pūce bija pielidojusi vēl tuvāk, un tad sieviete apjauta, ka priekš pūces šis radījums ir par lielu. Ta acis sasniedza vismas četras collas, un, bez tam, tam nebija ne knabja, ne spalvu... Tad situācija sāka strauji pasliktināties... Domājamā pūce vispār nepiederēja pie dzīvniekiem, bet pati Kerola vairs negulēja uz zaļā pakalna. Sieviete sajuta nepārvaramas bailes no tai jau pazīstamā mazā radījuma klātienes, kas stāvēja virs viņas "novērojot un kontrolējot..." Vairāk par visu Kerola iegaumējusi acis [radījuma]. Tas bija lielas, melnas un izvalbītas - "iespējams, tieši tās mani iesākumā pamudināja uz domu par pūci."

Skots. Viņš XX gs. 90.gados atcerējās, ka kādas no daudzo Nolaupīšanu laikā viņš ticis pārnests uz kosmosa kuģi. Šeit viņu uzlikuši uz galda, kura abās pusēs stāvējušas figūras, kas bijušas līdzīgas "ārstiem." Zem galvas tam atradies kas līdzīgs četrstūra blokam, bet zem kakla ("mazliet tuvāk galvaskausam") bijuši piespiesti 4 "dzelkšņi." Pats Skots uzskatīja, ka tie bijuši elektrodi, ar kuriem "kontrolētas viņa emocijas un kustības."
Viņš arī atceras kā laidies lejup ar eskalatoru "lielā pazemes alā."

Džerija. Atcerējās kā Nolaupīšanas laikā tikusi pārnesta uz kosmosa kuģi ar kupolveida jumtu. Tad to ieveduši "apaļā istabā," kas bijusi "gatavota no spīdoša metāla." Istabā atradies kaut kas, kas bijis "līdzīgs medicīnas aparatūrai." Šeit mazi cilvēkveida radījumi ar iedegušu ādu ņēmās apsekot viņas ķermeni. Tas viss tika veikts garāka un gaišādaināka radījuma vadībā, kuru pati Džesija uzskatīja par vīrieti un "līderi." Kādā brīdī radījums telepātiski painteresējies "vai līdz šim brīdim viss ir kārtībā?" Uzreiz pēc "painteresēšanās" "kaut kas ass, līdzīgs adatai" ieurbās tai no sāniem kaklā: "Viņi pagriež to! Ak! Tā ir manī iekšā... Viņi iedūruši manī to verķi."

Katrīna. Arī to mazi radījumi ar "milzīgām mandeļveida acīm" nogādāja uz sudrabaina un metāliska spīduma NLO borta. Uz NLO klāja Katrīnu ieveda vienā no iekšējām telpām "izmērā apmēram kā lidmašīnas angārs." Kad Nolaupītāji viņu veda cauri telpai, viņa varēja redzēt galdu rindas. Daži no tiem bija tukši. Uz citiem gulēja cilvēki, pēc Katrīnas domām, skaitā "no simta līdz diviem." Metāliskajā istabā "it kā tā būtu pagatavota no apdedzināta alumīnija" viņa tika nolikta uz galda. Istabā bijis aptumšots apgaismojums, rosījušies vairāki mazie radījumi. Viņu līderis ("inspektors") bijis lielāks augumā, taču joprojām mazāks par pašu Katrīnu. Līdera āda "atšķīrusies ar ārkārtīgu gludumu un kaut kādu pelēku nokrāsu," bet izturēšanās bijusi visai biedējoša: "Viņš skatījās uz mani kā skatās uz vardi, pirms to pārgriež."
Pēc tam Katrīnai veica veselu virkni neparasti sāpīgu ginekoloģisku manipulāciju. Viņai likās, ka radījumi paņēmuši gabaliņus no viņas olnīcām. Mocības līdz ar to tomēr nebeidzās. Katrīnas nāsī ievadījuši metālisku instrumentu, kas "sasnieda apmēram pēdas garumu." Tas iegāja Katrīnas galvā apmēram "par sešām collām," tādējādi aizsniedzot smadzenes: "Es sajutu, kā man glavā kaut kas nogurkstēja. Kad viņš to verķi iegrūda iekšā, kaut ko tur salauza, bet pēc tam ņēmās bāzt to vēl tālāk... Es nezinu, ko viņi tur salauza... Es neorientējos anatomijā, vienkārši zinu, ka viņi kaut ko salauza, lai tiktu līdz manām smadzenēm... nenāk ne prātā, kas tas bija. Un man gribētos zināt, vai to var izārstēt."
Katrīnai veica arī dīvaino "kaulu pārskaitīšanu."

Džo. Šis pacients izstāstīja, ka viņu Nolaupījis "humanoīds ar trijstūra formas seju un platu pieri, šauru zodu un lielām, melnām, deniņu virzienā izstieptām acīm." Šis radījums nogādājis Džo uz kosmisko kuģi, kas "iekšā bija daudz lielāks nekā no ārpuses." Tad Atnācējs nodibināja kontroli pār Nolaupītā apziņu un piespieda to nogulties uz galda. Tad to aši ielenca kādi 8-10 mazi radījumi. Viens no viņiem, kas stāvēja pa kreisi, iedūra iekš Džo "milzīgu adatu apmēram pēdas garumā." Adata tika iedurta kaklā mazliet zem auss, šī darbība notika ar nežēlīgām sāpēm: "Viņi ielika manā apziņā mazītiņa sudrabaina un tabletei līdzīga priekšmeta tēlu, ko viņi manī ievadīja ar adatas palīdzību. Vēl es ieraudzīju, ka no šī priekšmeta atiet četri niecīgi vadiņi." Pēc tam, kad tika aizvākta adata, Džo no cipīšiem saņēma vēl vienu telepātisku ziņojumu: "Mēs esam blakus. Mēs esam ar tevi. Mēs esam šeit, lai tev palīdzētu. Mēs tevi atbalstīsim smagās dzīves situācijās."
Citā reizē Džo Nolaupīja kopā ar viņa dēlu Marku. Džo varēja vērot kā radījumi pie Marka galvas turēja kristālus un "virzīja gaismas staru uz mazuļa acīm un rokām."
Viņš attapās esam "lielā, akmenī izcirstā istabā," kas atradās zem zemes. Te viņu ielenca "mazi cilvēki ar apaļām galvām." Viņi novietoja Džo uz galda un iedūra tam kaklā adatu. 

Eva. Viņa ieraudzīja pelēku kosmisko kuģi, viņu pārņēma panika, zaudēja samaņu. Atģidās uz galda nepazīstamā istabā, un divi radījumi to rūpīgi pētīja: "Es gulēju embrija pozā, ar muguru pret tiem. Un viņi kaut ko darīja ar manu mugurkaulu. Es jutu durošas sāpes mugurā. Tas bija šausmīgi! Tas līdzinājās tam it kā viņi caurdurtu manu ķermeni ar kaut kādiem asiem instrumentiem, iedurot tos starp miesu un ādu."

Karīna. Arī viņa nonāca kosmosa kuģī: "Viņi atvēra manas krūtis un no tām izņēma manu sirdi."

Karloss. Viņš dakterim Makam pastāstīja kā to pacēluši kuģī "pa gaismas staru." Tur Karloss nonāca apaļā un plašā istabā, kurā atradās visi iespējamie instrumenti. Liels skaits mazu cilvēkveidīgu radījumu te noņēmās ar savām lietām, nepievēršot viņam nekādu uzmanību. Beidzot viens no tiem aizveda Karlosu uz citu kuģa daļu. Tur viņu noguldīja uz galda, kuru pats Karloss raksturoja kā "kristāla bloku." Tad sieviešu kārtas radījums ar lielām slīpām acīm un "praktiski bez deguna un mutes" instruēja "radījumus ar kukaiņu ķermeņiem un reptīļu sejām" par to, kādu tieši operāciju nepieciešams veikt cilvēkam. 
Operācija izrādījās neizturami sāpīga, tā norisa ar kristālu izmantošanu: "Šie kristāli, spriežot pēc visa, bija gatavoti ne no stikla, bet no metāla. Un tajos bija gaisma. Es skaidri to varēju redzēt... Tas līdzinās kvadrātiskai kristāla caurulītei, kas apgriezta tādējādi, ka no abiem galiem tā liekas esam astoņskaldņaina... Lāzera stars, kas izlaužas no tādas caurulītes gala, trāpa ķermenim. Taču lielo sāpju dēļ liekas, ka tā ir adata. Un tas arī līdzinās adatai."

Kolinss. Pats jaunākais psihologa pacients - tikai 2,5 gadu vecs. Viņš ne reizi vien sūdzējies par to, ka „briesmīgas pūces ar lielām acīm” aiznes viņu uz „kosmisko kuģi,” ko tas reizēm dēvēja arī par „lielu debesu laivu.” Pūces esot laidušās lejup no debesīm, lai viņu nogādātu uz „kosmisko kuģi.” Reiz kāda „briesmīga pūce” uzbrukusi viņam jau uz kuģa klāja un ievainojusi pirkstiņu.

Bernardo Peiksoto. Šis nu ir īpaši interesants pacients (laikam?). Šamanis no Brazīlijas indiāņu ipiksumu cilts Bernardo Peiksoto, kas ieguvis filozofijas doktora grādu, ilgu laiku strādājis par antropologu, bet XX gs. 90.gados pasniedza Smitsona institūtā (Vašingtonas apgabals). Bez tam arī viņš pats ir izgājis cauri Nolaupīšanas praksei un viņs mazos apaļgalvainos humanoīdus cieši asociē ar gariem, ko viņa dzimtajā ciltī sauc par ikuijas.

Džims Sparkss. Šis 40 gadu vecais nekustamā īpašuma tirgonis pastāstīja Makam, ka katru reizi tieši pirms tikšanās ar Atnācējiem tie projicēja viņa apziņā tēlu, "kas visbiežāk bija pūce." Tiklīdz parādījās pūce, tā Sparkss saprata, ka "laiks gatavoties mācībām."

Pīters. Šis pacients pastāstīja par daudzkārtējiem seksuāliem kontaktiem ar Atnācēju sievieti. Šajos kontaktos viņš juties labi, paziņoja Dr.Makam, ka šī sieviete viņam bijusi kā "īsta sieva - es ar to domāju garīgo plānu."

Džona Maka pētījumu rezultāti. Neskatoties uz kolēģu izsmejošo attieksmi pret viņa pētījumiem, Maka skrupulozais un korekti veiktais darbs ļāva izvirzīt pamatotas hipotēzes. Maka veiktie psihometriskie testi Nolaupītajiem parādīja, ka šiem cilvēkiem nav nekādu īpaši izsekojamu psihisku/psiholoģisku īpatnību, ar kurām varētu kaut vai iztālēm mēģināt izskaidrot viņu Nolaupīšanas problemātiku. Īsāk sakot, šie cilvēki nebūt nebija traki.
Maks uz savu un arī citu pētnieku pārbaužu pamata secināja: "Mēģinājumi noskaidrot psihpatoloģijas veidu, kas atšķirtos no tām novirzēm, kas parasti asociējas ar traumātisku situāciju, izrādījās nesekmīgi. Nolaupīto psiholoģiskā testēšana neparādīja nekādu mentālu vai emocionālu disbalansu, kas varētu kalpot kā viņu iespējamās pieredzes avots. Mani paša novērojumi parādīja, ka šo ļaužu vairums izceļas ar psihisko veselību un emocionālu līdzsvarotību. Daži no tiem ir augsti funkcionāli indivīdi, kuriem vienkārši nepieciešams atbalsts, kas ļautu tiem iekļaut Nolaupīšanas pieredzi viņu dzīves ikdienas tecējumā. Citi izrādījušies šīs traumātiskās pieredzes daudz dziļāk aizķerti, kā rezultātā tiem nepieciešama speciālista konsultācija."

Secinājumi. Veselus 15 gadus Maks ņēmās ap šo problēmu, un centās uzmeklēt šai parādībai kādu sakarīgu skaidrojumu. Šai laika posmā doktors Maks tā arī bez ierunām nepieņēma populāro "citplanētiešu" izskaidrojumu. Viņš nonāca pie sajūtas, ka te, bez šaubām, noticis kas pavisam ekstraordinārs, un tas nav saistīts ar kosmiskajiem Atnācējiem, bet gan ar dažādu realitāšu pārklāšanos: "Kas tad ir šis Nolaupīšanas fenomens?... Spriežot pēc visa, tas attiecināms uz to parādību klasi, līdz pat šodienai zinātnes noliegto, - kuras avots nav šajā materiālajā Visumā, taču tomēr tajā var izpausties. Līdzīgi fenomeni... it kā iziet ārpus to stingro robežu ietvariem, kas nošķir citpasaules realitāti no mūsu materiālās pasaules." 

Dž.Maka vajāšana. Konservatīvā zinātniskā pasaule Maka darbību lāgā paciest nevarēja. Kolēģi no Hārvarda universitātes neko nevēlējas dzirdēt par Garu pasaules pastāvēšanu. Akadēmiskie snobi iesākumā mēģināja Maku patriekt no zinātniskās sabiedrības, bet Maks savukārt noalgoja brašu juristu. Tādējādi ar tiesas palīdzību Maks saglabāja savu amatu universitātē un pastāvēja uz savas brīvdomāšanas tiesībām.
Tad "kolēgi izvēlējās" Maku pilnīgi ignorēt (laba paralēle ar reliģisko dogmātu "ekskomunikāciju"!), tā ka Maks savās vēstulēs atzina, ka darbs viņu ievedis "ontoloģiskā un epistemoloģiskā tuksnesī." 
2004.gada septembrī viņš gāja bojā zem piedzēruša autovadītāja spēkrata riteņiem. Vai Garu pasaule atkal šādi izpaudās mūsējā?

Darbi. Dr.Džons Maks ir 11 grāmatu līdzautors. 
      Biogrāfiska grāmata par Arābijas Lourensu - A Prince of Our Disorder, Pulicera balvas ieguvēja.
      Grāmatas par Nolaupīšanām, nakts murgiem un cilvēku konfliktsituācijām.
      Viņa pētījumu kulminācija - Passport to the Cosmos: Human Transformation and Alien Encounters, 1999.gada novembrī.
Sarakstījis vairāk kā 150 mācību materiālus.

Mack, J. E. (2006). Psychoanalysis and the self: Toward a spiritual point of view. EXPLORE: The Journal of Science
and Healing, 2(1), 30–36. https://doi.org/10.1016/j.explore.2005.10.008

Saites.
Ufologi.
Nolaupīšanas.