Aliens

Djatlova grupas bojāeja

Deviņu cilvēku ekspedīcijas pazušana Ziemeļurālos 1959.gadā.

"Miroņu kalns" - Hoat Sjahil – mansu val. Tas tādēļ, ka pēc seniem mansu nostāstiem tur kādreiz gājuši bojā 9 mansi. 

Ekspedīcijas sastāvs. Kopskaitā 10 cilvēki, Urālu Politehniskā institūta studenti, visai pieredzējuši ceļotāji. Astoņi puiši un divas meitenes.
    1.  Igors Djatlovs. (Игорь Дятлов) 22 gadi. UPI Radiotehniskās fakultātes 5.kursa students. Bijis jau 10 tādos pārgājienos, piem., Altajā. Autoritārs un pārlieku stingrs vadītājs - tā viņu raksturo ceļabiedri. Viņa autoritāte bija neapstrīdama un viņa viedoklis - izšķirošais. Bija izstrādājis radiostacijas un pārgājienu krāsni.
    2.  Ludmila Dubiņina. (Люда Дубинина) UPI studente. Bija liela tūrisma pārgājienu pieredze. Lieliski dziedāja, fotografēja. Pildīja saimniecības pārzines pienākumus. 1958.gadā bija vadījusi pārgājienu pa Ziemeļurāliem.
    3.  Zinaīda Kalmogorova. (Зина Колмогорова) Pienākums vest ekspedīcijas dienasgrāmatu. Skaista, ļoti enerģiska.
    4.  Jurijs Dorošenko. (Юрий Дорошенко) UPI students. Pieredzējis tūrists.
    5.  Georgijs Krivoņiščenko. (Георгий (Юрий) Кривонищенко) Beidzis UPI, strādāja par inženieri. Bija pieredzējis tūrists un sportists. Strādāja kombinātā, kas ražoja ieroču plutoniju. Tuvs I.Djatlova draugs un bija piedalījies daudzos viņa pārgājienos. Piedalījies Kištimas avārijas seku likvidēšanā.
    6.  Rustems Slobodins. (Рустем Слободин)
    7.  Semjons Zolotarjovs. (Семен Золотарев) 37 gadu vecs, pats vecākais grupā. Profesionāls tūrisma bāzes treneris. Kara veterāns. Pievienojās grupai neilgi pirms pārgājiena sākuma. Viņa motīvi, īpatnējie tetovējumi joprojām rada aizdomas un īpatnējas teorijas.
    8.  Nikolajs Tibo. (Tibo-Briņjols, Николай Тибо-Бриньоль) Uzvārds no pirmajiem Krievijas revolucionāriem, cēlies no franču kalnrūpniecības inženieru dzimtas. Beidzis UPI ar izcilību. Pieredzējis tūrists, enerģisks un uzņēmīgs.
    9.  Aleksandrs Kaļivatovs. (Александр Колеватов) UPI students. Līdz iestāšanai institūtā strādājis slepenā atomrūpniecības iestādē. Bija liela pārgājienu pieredze.
   10.  Jurijs Judins. (Юрий Юдин) UPI students. Pieredzējis tūrists. 5.dienā izstājās no pārgājiena. Viņam sasāpējās kāja. Atgriezās Sverdlovā un vienīgais palika dzīvs. Soļikamskas pilsētas galvas vietnieks 1993.-1999.gados. Ir bilde, kurā grupa atvadās no Jurija. Miris 2016.gadā. Pirms nāves esot izstāstījis savu notikušā versiju.    

Ekspedīcijas gatavošana. 10 studenti, no kuriem 6 bija no Urālu politehnikuma, gatavojās pārgājienam Urālos. Ilgi krāja naudu un vāca ekipējumu. Sagaidīja ziemas studentu brīvlaiku 1959.gada janvāra beigās.
Ekspedīcijas vadītājs I.Djatlovs burtiski "izplēsa" daļu ekipējuma vietējā sporta klubā.

Ekspedīcijas maršruts. Ziemeļurāli, augstākās grūtības kategorijas pārgājiens - 350 km ar slēpēm 20 dienu garumā. Grūti izejamas vietas, februāra sniega vētras. Gatavojās uzkāpt nelāgām teiksmām apvītajā Miroņu kalnā. 
Pēc tāda pārgājiena varēja pretendēt uz PSRS Tūrisma meistara pakāpi.

Ekspedīcija. 23.janvāris. 1.diena. Ekspedīcija ar vilcienu no Sverdlovskas devās uz pārgājiena sākuma punktu.
24.janvāris. 2.dienā Djatlova grupa ar vilcienu ieradās Serovas pilsētā. Te notika tikšanās ar skolniekiem. Līdz maršruta sākuma punktam vēl divas dienas ceļa.
26.janvāris. 4.diena. Djatlova grupa ar autostopiem beidzot nonāk pārgājiena sākumpunktā.  Uz ielas -17oC. devās ēst uz ēdnīcum, kur iedeva vēsu tēju. Igors ieteica dzert tēju uz ielas, tad tā liksies siltāka. Vakarā visi jautri mēģina piespiest Tibo ko ierakstīt dienaasgrāmatā - viņš izmoca "Nevaru, lai gan mēģināju." Tālāk būs jādodas ar slēpēm.
27.janvāris. 5.diena. Modās augšā vēlu, jo šī bija pēdējā nakšņošana siltumā un zem jumta. Pārbauda ekipējumu. 16:00 kāpj uz slēpēm, dodas Vtoroj Severnij ciemata virzienā. Vēlu vakarā atrada ciemu. Kādā no mājām iekurināja krāsni.
28.janvāris. 6.diena. Pirmā nakts teltī. Ceļotāji dodas augšup gar Lozvijas upi. "Šodien ir mūsu pirmā nakts teltī. Iekārtā krāsns izelpo karstumu, un sadala telti divos nodalījumos. Tālākajā daļā izvietojamies mēs ar Zinu. Neviens negrib gulēt pie krāsns un nolēmām nolikt tur Jurku Krivoņiščenko. Jurka, nogulējis divas minūtes, neiztur un pārvācas uz otru nodalījumu, pie tam šausmīgi lādās un apsūdz mūs nodevībā." Šo krāsni I.Djatlovs bija konstruējis un izgatavojis pats.
Divas dienas ekspedīcija gāja pa aļņu, pēc tam pa mednieku taku.
29.janvāris. 7.diena. No ekspedīcijas dienasgrāmatas: "Šodien ir Sašas Kaļivatova dzimšanas diena. Apsveicam, dāvinām mandarīnus, kurus viņš tūdaļ pat dala astoņās daļās. (Ļuda iegāja telti un vairs nenāca ārā līdz pat vakariņu beigām). Vispār, vēl viena mūsu pārgājiena diena pagājusi veiksmīgi."
30.janvāris. 8.diena. No I.Djatlova dienasgrāmatas: "Ceļa vidusdaļā sastapām mansu apmetni. Jā, mansi, mansi, mansi... Šis vārds sastopams mūsu sarunās arvien vairāk un vairāk. Mansi ir ziemeļu tauta. Interesanta un savdabīga tauta. Viņiem ir rakstība, sava valoda. Īpašu interesi izraisa meža zasečkas un īpašās zīmes." Ceļotāji devās Atarter kalna virzienā - "Neej tur" (mansu val.). Miroņu kalns ir kaimiņos.
31.janvāris. 9.diena. Djatlova grupa nonāca pie pārejas Lozevas upes ielejā un apstājās. Priekšā ir kāpiens Miroņu kalnā. No I.Djatlova dienasgrāmatas: "Šodien iet ir īpaši grūti. Pēdu neredz. Bieži nositamies no tām un ejam pēc taustes. Vēja ātrums līdzinās gaisa ātrumam lidmašīnas pacelšanās laikā... Nolaižamies dienvidos - Auspijas ielejā. Tā, redzams, ir pati sniegiem bagātākā vieta, sniegs 1,5-2 metri biezumā. Piekusuši, nomocījušies, ņēmāmies ierīkot nakšņošanas vietu."
1.februāris. 10.diena. Tūristi ierīko tā saucamo labasu - pagaidu mantu glabāšanas vietu. Plānots uzkāpt Miroņu kalnā, tad atgriezties pie labasa un turpināt pārgājienu pa maršrutu. Izgāja vēlu - tikai 15:00. Pēdējais kadrs, kas uziets Djatlova fotoaparātā - tūristi uzstāda telti, noteikts, ka foto veikts ap 17:00. Šodien ceļotāji bija nogājuši maz un nebija stipri noguruši. Jokojoties teltī bija rakstījuši sienas avīzi, pieminēja Sniega cilvēku. tikai dažas stundas pēc jokainās sienas avīzes sacerēšanas notika šī neizskaidrotā traģēdija.
2.februāris. Liktenīgā nakšņošana Miroņa kalna nogāzē. Kaut kādu iemeslu dēļ nekurināja krāsni - "aukstā nakšņošana."

Pazušana. Djatlova grupu gaidīja atpakaļ 12.februārī. Bija norunāts, ka no pārgājiena beigu punkta Vižajas ciema tie nosūtīs telegrammu par sekmīgu pasākuma nobeigumu. Tomēr ne 12., ne arī nākamajās dienās telegramma netika saņemta.
Vadims Brusņicins: - sākumā domājām pagaidīt, varbūt kas atgadījies. Tā pagāja vesela nedēļa. 
1959.gada naktī uz 2.februāri Miroņu kalna nogāzē ziemeļu Urālos izveidoja telšu nometni pieredzējuši tūristi no Urālu politehnikuma. Pēc pāris dienām visus 9 atrada mirušus. Traģēdijas apstākļi nav zināmi līdz pat šodienai.

Atrašana. Tikai pēc tam, kad pazudušo radinieki sūdzējās Sverdlovskas pilsētas izpildkomitejā, tie tika aktīvi sākti meklēt. Iekšlietu ministrijas, armijas un civilie helikopteri rūpīgi "ķemmēja" visu Djatlova grupas pārgājiena maršrutu.
Nometni un mirušos ķermeņus atrada tikai pēc trim nedēļām. Pirmais saplēsto ekspedīcijas telti 26.februārī Miroņu kalna nogāzē uzgāja Boriss Slobcovs (23 g.), vienas meklēšanas grupas vadītājs (vēlāk PSRS Alpīnisma sporta meistars). Vietējais pavadonis-mednieks izvairījās doties pa kalna nogāzi un palika gaidot pārejā. Cilvēku teltī nebija. No šī brīža saglabājusies fotogrāfija.
Atradušie krivi vēl uzskatīja un cerēja, ka ceļotāji kaut kur patvērušies dzīvi, vienīgi vietējais pavadonis nekādas cerības neloloja - piedāvāja iedzert salieto spirtu par mirušo mieru (upokoi). To gandrīz vai esot iekaustījuši.
Lejup pa Miroņu kalna nogāzi veda vairāki pēdu celiņi. Ir saglabājusies fotogrāfija (vairākas?), kurā redzamas vismaz 4 tādas pēdu trases.
No 1959.gada 28.februāra telegrammas: "Temņikovs - Suļmanam. Meklējumi pagaidām neko nav devuši. izdevies uziet 8-9 cilvēku pēdas no pašas telts apmēram 1 km (?) pa nogāzi, tālāk pēdas zūd. Viens cilvēks bija zābakos, pārējie zeķēs un basām kājām." Tālāk: "Kādēļ grupa pilnā sastāvā pusģērbta pametusi telti, pagaidām nav izdevies noskaidrot, pilnīgi nesaprotami."
Divu ceļotāju - Jurija Dorošenko un Georgija Krivoņiščenko līķi tika uzieti nākamajā dienā (27.februārī) apmēram 1500 m attālumā lejup pa kalna nogāzi. Tie gulēja blakus ciedram un apsnigušam nodzisušam mazam ugunskuriņam. Apakšveļā, ar apdegušām rokām, kājām un matiem. No Jevgēņija Masļeņņikova (meklēšanas ekspedīcijas vadītājs) nopratināšanas protokola: "Uz Kriveņiščenko līķa bija kovboika, pārplēstas garās apakšbikses (koļconi) un peldenes. Cita apģērba nebija. Uz Dorošenko līķa bija maika, kovboika, siltās garās apakšbikses un apakšbikses. Citu drēbju arī nebija."
Tai pašā 27.februārī meklētāju uzmanību piesaistīja plankums sniegā, no kura rēgojās roka gaiszilā svīterī. Tur, apmēram 300 m neaizskrējis līdz ciedram, uz muguras gulēja Igora Djatlova līķis, kurš miris bija apķēris bērza stumbru.
Vēl 180 m augstāk nekā Djatlovs, atrada R.Slobodina līķi. Vēl 150 m augstāk - Z.Kalmagorovu. Bija acīmredzami, ka visi trīs miruši līzdami atpakaļ uz telti.
Ludmila Dubiņina, Aleksandrs Zolotarjovs, Nikolajs Tiba-Briņjols, Aleksandrs Kadilatovs bija kā zemē iekrituši un atrasti tikai maijā, kad sāka kust sniegi. No 1959.gada 4.maija radiogrammas: "18:40 grāvja rakšanas laikā tekoša strauta dibenā uziets līķis pelēkā svīterī. Izrakumi turpinās, darbus nākas veikt ūdenī." 4 pēdējie pārgājiena dalībnieki bija gulējuši zem 4 m dziļa sniega. 
L.Dubiņinas un N.Tibo līķi tika uzieti strauta dibenā 75 m vēl uz leju no ciedra. Tiem blakus tika atrasts pašdarināts klājums no latņika. Klājumam blakus gulēja abi atlikušie ceļotāji - A.Zolotarjovs un A.Kaļivatovs. No izmeklēšanas materiāliem: "Uz līķiem, kā arī vairākus metrus no tiem, tika uziets Krivoņiščenko un Dorošenko apģērbs. Visā apģērbā ir gludi griezumi, jo tā tikusi noņemta no Krivoņiščenko un Dorošenko līķiem. Bojā gājušie Tibo-Briņjols un Zolotarjovs uzieti labi apģērbti. Sliktāk apģērbta Dubiņina. Viņas virsjaka no mākslīgās vilnas un cepurīte izrādījās uzvilkta Zolotarjovam. Dubiņinas basā kāja ietīta Krivoņiščenko vilnas biksēs.
No 1959.gada 3.marta radiogrammas: "Vardarbības pēdu nav. Apģērbu sagraizījuši paši tūristi."

Izmeklēšana. 
Nometnes apraksts. Uzietā telts bija sagriezta ar nazi no iekšpuses, bet vietām arī plēsta. Visas vērtīgās mantas, pārtika, slēpes, vairums silto drēbju bija nometnē. 
Apkārt teltij neuzgāja nekādas svešas pēdas. Nebija nekādas cīņas vai varmācības pēdas nometnē.
Mirušo apraksts. Morgā nevienu neesot laiduši, apkārt bijusi apsardze.
Nikolajs Tibo-Briņjols. Saspiests galvaskauss, tā labajā pusē bija atvere 17 cm platumā.
Aleksandrs Zolotarjovs. Labās puses ribu lūzums, nebija acu ābolu.
Ludmila Dubiņina. Salauztas visas ribas, mutē nebija mēles, nebija acu ābolu.
Tiesu ekspertīžu veicēji nav īpaši vāju nervu cilvēki, taču šoreiz tie pieprasīja dezinfekciju - pēc katras sekcijas pilnībā iegremdējās mucā ar spirtu, tikai tāds dezinfektants tolaik bija dabūnams). Tiesu eksperts Boriss Vozrožģennijs: "Es nepieļauju, ka tādus bojājumus Tibo varētu iegūt, krītot no sava auguma augstuma... Plašais, iespiestais, daudzu šķembu un ļoti dziļais lūzums var būt rezultāts atmetot ar automobīli, kas kustējies lielā ātrumā."
Radioaktivitāte. Visām iespējamām analīzēm tika pakļautas apģērbu stērbeles, kas bija izmētātas starp ugunskuru un klājumu. Rezultāts bija patiesi negaidīts - tām konstatēja paaugstinātu radioaktivitāti. "Apģērbs ir radioaktīvu putekļu piesārņots," - Ļevašovs (Sverdlovas galvenais radiologs).

Izmeklētāji bojā gājušajiem konstatēja smagas traumas - galvaskausa lūzumus, ribu lūzumus, trūka acu ābolu. Izmeklēšanas materiālos atrodamas tāds ieraksts: "...mēles mutes dobumā nav."
Uz viena no upuru līķa virsmas it kā esot uzietas paaugstinātas radioaktivitātes pēdas.
Patologanatoma veiktajā sekcijā nekonstatēja nekādas alkohola vai narkotiku lietošanas pēdas.
1959.gada pašā marta sākumā Sverdlovskā(?) glabāja 5 atrastos ceļotājus, uz bērēm savācās visa pilsēta. Boriss Slobodins (bojā gājušā R.Slobodina brālis) atceras, ka zārki bijuši atvērti, bojā gājušie izskatījušies briesmīgi - bijuši melni.
Izmeklēšanas darbinieki deva parakstu par ziņu neizpaušanu 25 gadus.

Notikumu rekonstrukcija. Traģēdijas notikšanas brīdī visi 9 tūristi atradušies teltī, gatavojušies naktsguļai, daži no tiem jau bija izģērbušies. Kaut kas tik spēji un stipri bija pārbiedējis ceļotājus, ka tie pat nemēģināja pamest telti pa izeju, bet gan sagrieza to no iekšas (to izmeklēšanā atklāja šuvēja ar 20 gadu stāžu). Vai nu kaut kādā ārprāta lēkmē vai šausmās pusizģērbtie tūristi basām kājām izskrēja no telts 30 grādu salā un sabēga mežā.
Šodien ir skaidrs, ka Jurijs Dorošenko un Georgijs Krivoņiščenko mēģināja sasildīties un iekūra ugunskuru, kas dega kādu pusotru stundu (laiku noteica pēc ciedru apdeguļu resnuma). Ugunskurā bija mati un pat ādas atliekas, taču sasildīties tie nespēja. Ciedra zari bija aplauzti līdz 5 m augstumam. Sasalušām rokām Dorošenko līda kokā pēc zariem, kārtējo reizi krita un nu vairs necēlās. Speciālisti noteikuši, ka viņi abi pirmie gājuši bojā nosalstot. Tādēļ viņu apģērbs atradās mugurā citiem - tos no jau mirušajiem nogrieza un novilka vēl dzīvie biedri.
Dažiem tas arī izdevies, tos atrada mirušus ārpus telts - pat 1-1,5 km attālumā. Daži bija miruši uzreiz, citi palikuši kādu laiku vēl dzīvi.

Interesanti! Pilots Genādijs Patruševs iepazinās ar ekspedīciju nejauši viesnīcā pirms pārgājiena, un laikam bija mēģinājis atrunās no pārgājiena. Pēc tam tieši G.Patruševs pārveda ar savu lidaparātu pirmos 5 atrastos līķus. Un tieši viņš ar savu lidmašīnu avarēja Miroņu kalnā 1961.gada maijā.
Alpīnists un ceļotājs Vladimirs Likšens atrada avarējušo lidmašīnu savas ekspedīcijas laikā. 
Viņa atraitne Valērija Gamātina apgalvo, ka pirms pēdējā lidojuma vīrs esot uzticējis viņai Djatlova pārejas noslēpumu, taču licis szvērēt pie sava dēla veselības un dzīvības, ka viņa to nevienam neatklās.
Ir stāstījis sievai, ka reiz, lidojot virs tās vietas, redzējis spīdošas bumbas, tam sākusi stupri sāpēt galva.

Avoti.
Izmeklēšanas materiāli. Tie tiek glabāti Sverdlovskas apgabala prokuratūras arhīvā: O gibeļi turistov v rajoņe Otorten. Lietas numurs mums nav zināms.
"Visas vērtīgās lietas atrodas vietā. Kārba ar naudu - 360 rubļi. 2 fotoaparāti. Lielākā daļa silto drēbju. Igora Djatlova pase. Slēpes, mugursomas un provīzijas krājumi 2-3 dienām. Pilna blašķe ar spirtu."

Ekspedīcijas dienasgrāmata. To veda Zinaīda Kalmogorova.
Pirmās dienas ierakstu veica vēl vilcienā: "Es nezinu, kas mūs sagaida šajā pārgājienā, kas būs jauns. Jā, puiši šodien svinīgi deva zvērestu nesmēķēt visa pārgājiena laikā. Interesanti, cik gan viņiem ir gribasspēka, vai spēs viņi iztikt bez papirosiem?"
I.Djatlova dienasgrāmata.

Djatlova grupas piemiņas fonds. Prezidents Jurijs Kuncēvičs.

Mirušajiem tika konstatēts neparasta sarkanīga ādas nokrāsa, iekšējie audu bojājumi un asinsizplūdumi (tādi esot „vakuuma ieroča" iedarbības rezultātā). Tāda ieroča lietošanas areāla perifērijā cilvēkiem no iekšējā spiediena pārsprāgst asinsvadi, bet epicentrā ķermenis vienkārši „izjūk."

Hipotēzes. Par iemesliem izteica visdažādākās versijas:
Slepkavas ir izbēguši kriminālnoziedznieki. Apvidū bija soda nometne Ivdaļlag. Lielas, ka tieši tajā bija nometināto 8000 uz mūžu ieslodzītie. Bēgšanas notika, taču ļoti retas. Šī versija tika atmesta gandrīz vai uzreiz. Izmeklēšana noskaidroja, ka janvārī un februārī neviens no ieslodzītajiem nepameta zonas teritoriju.

Slepkavas ir mansi. Pēc Vladimira Korotejeva (1959.gadā bijis Ivdeļas pilsētas prokuratūras izmeklētājs) vārdiem šādu versiju izvirzīja Sverdlovskas pilsētas komitejas 1.sekretārs Ivans Prodonovs, kurāa visi ieklausījušies. 1939.gadā I.Produnovs bijis liecinieks, ka pie Miroņu kalna atraduši sievietes līķi ar sasietām rokām un kājām - viņa bijusi noslīcināta.
Šādai versijai varētu būt pamats, jo Djatlova grupā bija divas meitenes. Netālu no vietas, kur pēdējo reizi nakšņoja ceļotāji, atrodas mansu svētvieta, kurā, pēc viņu pašu nostāstiem, vareni šamaņi apturējuši ienaidnieku uzmākšanos. Mansi varēja nospriest, ka tūristi ir apgānījuši kalnu, atvedot sev līdzi sievietes un neveicot nekādu rituālu - upurēšanu.
Tomēr šai versijai pretim runā tas, ka teltī atrada neskartas visas vērtīgās mantas, pat ēdamo.
Izmeklētājs V.Karatajevs atceras, ka īpaši laika pētīt šo versiju viņam nav bijis, jo priekšniecība pieprasījusi aši pabeigt lietu. Bijusi pat doma mansus ietekmēt ar fizisku spēku, lai ātri panāktu atzīšanos, taču tos izglābusi šuvēja.
Tai dienā Karatajevs izsaucis pie sevis šuvēju, lai noņemtu mēru jaunam formas tērpam. Viņa kabinetā stāvējusi uzvilkta Djatlova grupas sagrieztā telts. Pie reizes izmeklētājs palūdzis šuvēju arī parakstīt telts apskates protokolu. Tad arī atklājies, ka telts ir sagriezta no iekšpuses, kā to apgalvojusi šuvēja ar 20 gadu stāžu. Tādejādi atkritusi arī versija par mansiem.

  – lodveida zibens, kas ielidojis teltī;
 
NLO. Krievu ufologi mēģina šo vietu saistīt ar NLO, iespējams, NLO katastrofu. Šādu pat stāstījumu, iespējams, paudis arī bojā gājušais lidotājs G.Patruševs.
Paši mansi stāsta, ka Atartar kalnā stāvot dievi un pīpējot - dūmi ugunīgu bumbu veidā lido pa gaisu.

Militāristu eksperimenti. Nokļūšana rajonā, kur militāristi izmēģinājuši „vakuuma ieroci." Par to liecinot iekšējo orgānu bojājumi, kaulu lūzumi bez ārējiem bojājumiem. 1916.gadā mirušais vinīgais dzīvi palikušais ekspedīcijas dalībnieks Jurijs Judins pirms nāves esot izvirzījis savu versiju, ka ekspedīcijas dalībniekus noslepkavojuši militāristi. Iemesls - tūristi kļuvuši par ārkārtīgi slepenu militāru eksperientu lieciniekiem, tātad nevēlami.

Čistopa kalns. (гора Чистоп) Arodas netālu no pārejas. XX gs. 80.gados tā virsotnē atradās radiolokācijas stacija, ar kuru notika dīvainas lietas. Militāristi bieži vien ziņoja par palielinātu elektromagnētisko aktivitāti, kas izdedzināja jūtīgo aparatūru. Ne reizi vien tika novērotas gaismas bumbas, dīvainas gaismošanās. Vietējie mansi kalnu uzskatīja par svētu un aizliegtu vietu. Saskaņā ar mansu leģendām zem Čistopa kalna senās mītnēs guļ milži.

Kosmiskie lidojumi. 1959.gada 17.februārī un 31.martā pacēlās pirmās raķetes.

No Vladislava Kareļina (glābējs, personīgi atradis bojā gājušos sniegā) nopratināšanas protokola: "Tādus cilvēkus, kādi bija Djatlova grupā, varēja izbiedēt pagalam neparasta parādība, ārkārtas situācija. Vēja svilpoņa, troksnis, debesu parādības, pat atsevišķs šāviens viņus nobiedēt nevarēja."

Neviena no versijām tā īsti arī nav apstiprinājusies, un šī tūristu grupas bojāeja palikusi kā viens no XX gs. mīklainākajiem gadījumiem.

Krievu 2020.gada filma par šiem notikumiem - šeit.

Saites.
Anomālās zonas.
Urālu kalni.