Mēness aptumsumi
Mēness aptumsumi novērojami visur, kur Mēness redzams virs horizonta.
Ja Mēness orbītas plakne sakristu ar ekliptikas (ekliptika ir liels, iedomāts debess sfēras riņķis pa kuru gada laikā notiek Saules redzamā kustība) plakni, tad katrā jaunā Mēness fāzē notiktu Saules aptumsumi, bet pilnā Mēness fāzē – Mēness aptumsumi. Taču tā kā Mēness orbītas plakne ar ekliptikas plakni veido 5 grādus un 9 minūtes lielu leņķi, tad Mēness parasti ekliptikas plāksnei paiet garām pa ziemeļu vai dienvidu pusi un aptumsumi nenotiek. Aptumsumu periods ir divas reizes gadā, kad ik pēc pusgada pilnais un jaunais Mēness atrodas tuvu ekliptikai.
Grieķu vēsturnieks Diogēns no Laertas (III gs.pmē.) uzskatīja, ka jau 48 863 gadus pirms Maķedonijas Aleksandra parādīšanās, ēģiptieši pratuši veikt astronomiskos aprēķinus. Šis pats vēsturnieks raksta, ka ēģiptiešiem bijušas pierakstītas ziņas par 373 Saules aptumsumiem un 832 Mēness aptumsumiem. Astronomijas vēsturnieku aprēķini liecina, ka šādu aptumsumu skaitu var iegūt, veicot novērojumus ne mazāk kā 10 000 gadus. Daži astronomijas vēsturnieki novērojumu sākumu attālina vēl vairāk - 15 000.g.pmē.
Sicīlijas Diodors raksta, ka seno ēģiptiešu astronomi prata noteikt, kad notiks Saules un Mēness aptumsumi.
Plūtarhs stāsta, ka seno ēģiptiešu astronomi Saules aptumsumu izskaidroja ar to, ka Mēness aizgāja priekšā Saulei.
Raksti.
Mēness aptumsums ļāvis palūkoties uz Zemi kā eksoplanētu.
Saites.
Mēness.
