Batijs (1227.-1255.g.)
Mongoliski - Бат Хаан. Batu, Sainhans.
Zelta ordas Rieteņu puses (Zilās ordas) hans no 1227. līdz 1255.gadam.
Radniecība. Tēvs - Džuči, Čingizhana vecākais dēls.
Brālis - Berke.
Dēls - Sartaks, nestoriāņu kristietis.
Pieņemtais dēls - Aleksandrs Ņevskis (avots - Gumiļovs, lai gan to apstrīd, jo nevienā hronikā tādu ziņu neesot).
Dzīvesgājums. Dzimis ap 1207.gadu Čingizhana vecākā dēla Džuči ģimenē.
Laikā no 1236.-1242.gadam vadīja karagājienus uz Austrumeiropu.
Batija karaspēks cīnījās Volgas Bulgārijā, pēc tam pagrieza uz Krievzemes pusi.
Karagājiens uz Krievzemi. 1237.gada rudens beigās mongoļu-tatāru karaspēks hana Batija vadībā pietuvojās krievu robežām. Mongoļi vairāku mēnešu laikā izpostīja ZA Krievzemes lielāko daļu - 1238.gadā ieņēma un izpostīja Jaroslavļu. No nežēlīgā likteņa izdevās izvairīties tikai Novgorodai, Pleskavai un Smoļenskai.
Rjazaņas kņazistes izpostīšana. Pirmā Batija vadīto iekarotāju ceļā bija Rjazaņas kņaziste. Tās kņazam Jurijam Ingvara dēlam bija zināms, ka ienaidnieku klejotāju pulks ir milzīgs. Rjazaņas kņazs nosūtīja pie Batija savu dēlu Fjodoru, mēģinot sarunāt mieru vai arī cerot vinnēt laiku. Mongoļi, savukārt, nebija noskaņoti mieram, lai gan rjazaņiešu sūtniecību pieņēma pietiekami cienīgi. Par godu sūtņiem tika noliktas dzīres. Tālākās Zelta Ordas ierēdņu prasības, pieprasot rjazaņiešiem atvest savas sievas un meitas, gan ne par kādu cieņu nenorādīja. Kategoriskais Fjodora atteikums kalpoja par iemeslu sūtniecības nogalēšanai. Daži vēsturnieki uzskata, ka Batijs ar nodomu izprovocēja ķildu ar sūtņiem, lai piespiestu Juriju nesagaidīt papildspēkus un doties kaujā vieniem pašiem. Ja tā, tad Batija plāns izdevās.
Saņēmis ziņu par dēla nāvi, Jurijs deva pavēli savam karaspēkam doties pretim mongoļu armijai. Palīdzību no vladimiriešiem un čerņigoviešiem kņazs tā arī nesagaidīja, lai gan 1237.gada decembra sākumā Vladimiras kņaza dēls Vsevolods ar karadraudzi bija devies palīgos rjazaņiešiem. Pat apvienojis savus spēkus ar spēkiem no Muromas un Pronskas, Rjazaņas kņazs nespēja nozīmīgi pretoties Batija karaspēkam. Kaujā pie Voroņežas upes rjazaņieši cīnījās dūšīgi, taču iznākumā lielākā to daļa nokļuva aplenkumā un gandrīz viss karaspēks gāja bojā šai kaujā.
Nav īsti zināms kur tieši gāja bojā kņazs Jurijs - vai nu arī šai kaujā, vai Rjazaņas aizstāvēšana dažas dienas vēlāk.
Kaujas rezultāti. Rjazaņiešu izmisīgie centieni aizstāvēt savu zemi nevainagojās panākumiem. Dažas dienas vēlāk tika ieņemta un nopostīta Rjazaņa.
Pēc Rjazaņas izpostīšanas Vladimiras kņazistes karaspēks un Rjazaņas kņazistes karaspēka atliekas mēģināja apturēt mongoļus-tatārus pie Kolomnas, taču krieviem kauja bija neveiksmīga. Vladimirieši ar kņazu Vsevolodu Jurjeviču (Maskavas kņaza brālis) priekšgalā atkāpās. Maskava tika atstāta pati savam liktenim.
Uzbrukums Maskavai. 1238.gada janvāra vidū pie Maskavas sienām ieradās mongoļu-tatāru vienības hana Batija vadībā un tas bija pirmais tāds ārēja ienaidnieka uzbrukums pilsētai. Līdz šim uzbrukumam pilsēta bija uzplaukusi, tāpat kā citas ZA Krievzemes pilsētas. Daudz pilsētas uzplaukumu bija sekmējuši pārceļotāji no dienvidu kņazistēm, kuras pastāvīgi apdraudēja klejotāju uzbrukumi. 1236.gadā, t.i. apmēram pusotru gadu pirms mongoļu atnākšanas par kņazu bija kļuvis Vladimirs (Jurija Vsevolodoviča dēls). Neskatoties uz pilsētas uzplaukumu, Maskava vēl joprojām bija neliela pilsētiņa un nopiertnu militāru spēku pilsētas aizstāvēšanai kņazam Vladimiram nebija.
Tomēr pilsēta uzreiz nepadevās. Tās iedzīvotāji un neliela karadraudze, ko komandēja kņazs Vladimirs Jurjevičs un vojevoda Filips Ņanka (Филипп Нянка) 5 dienas atsita mongoļu-tatāru karaspēka uzbrukumus. galu galā Maskava krita un tika pilnīgi izpostīta. Vojevoda krita kaujā, bet kņazs tika sagūstīts. Pēc dažām dienām kņazu Vladimiru Jurjeviču nogalināja Batija aplenktās Vladimiras iedzīvotāji. Viņa brāļi Vsevolods un Mstislavs gribēja veikt izbrukumu, taču tos atrunāja vojevoda Pjotrs Osļadjukovičs (Пётр Ослядюкович). Pēc viņa domām izdevīgāk bija atsisties no mongoļiem aiz sienām. Aprēķins neattaisnojās un pēc vairākām aplenkuma dienām krita arī Vladimira.
Neuzbrukšana Smoļenskai. Kamdēļ mongoļi neuzbruka Smoļenskai, par to vēsturnieki mūsdienās nav vienisprātis. Lai gan krievu kņazistu vidū Smoļenska spēlēja nozīmīgu lomu - XII gs.beigās bija pietiekami liela pilsēta ar 40 000 iedzīvotājiem, tomēr mongoļu ierašanās brīdī kņazisti bija vājinājušas savstarpējās nesaskaņas.
Mongoļu vienības ieradās kņazistes zemēs 1238.gada pavasarī, atgriežoties no stepes - tā bija tikai daļa no Batija ordām. Saskaņā ar leģendu, Smoļensku izglābis spēkavīrs Merkūrs, kas divcīņā uzvarējis mongoļu spēkoni un daudzus ienaidnieka kareivjus. Pats Merkūrs kaujā gājis bojā, bet mongoļi atkāpušies. Sākot ar XVI gs. sākumu smoļenskieši Merkūru godāja kā pilsētas aizstāvi.
Bez tam vēl ir versija, ka Smoļenskas kņazi devās kaujā pret iebrucējiem pie Dolgomostjas (Долгомостье) ciema un piespieda tos atkāpties. Ja tas tiešām bijis tā, tad tas ir ārkārtīgi rets gadījums, ka mongoļi tolaik cietuši sakāvi atklātā kaujā.
Tiek izteikta arī versija, ka mongoļus Smoļenska nav ieinteresējusi, jo, atrodoties panīkuma stāvoklī, tajā varētu nebūt daudz laupījuma. Tādēļ viņi izvēlējušies citas, bagātākas pilsētas. Tomēr šādu versiju apšauba fakts, ka mongoļi vairākas nedēļas bija aplenkuši Kozeļsku - mazāku un daudz nenozīmīgāku pilsētu nekā Smoļenska.
Vārdu sakot - mongoļu neuzbrukšana Smoļenskai ir un paliek vēstures mīkla, kuru diezin vai kādreiz izdosies atrisināt.
Neizdevies Novgorodas karagājiens. Batijs 1238.gada marta sākumā Batija karaspēks ienēma nelielo Toržas (krieviski - Торжок) cietoksni, kas atradās pie Novgorodas valdījumu robežas. Toržas aizstavēšanās bija pirmais gadījums no krievu pilsētām, kad tā aizstāvējās veselas divas nedēļas (līdz tam maksimums bija 5-6 dienas). Mūsdienās arheologi Toržas pilsētas vietā uzgājuši 60 cm biezu ogļu slāni, tā ka šis fakts ir pierādīts. Te viņš savāca visus savus galvenos spēkus un no turienes devās uz Novgorodu. Tomēr, neaizejot 200 km (100 verstis, 4-5 dienas gājuma), Batijs un viņa karavadoņi pagrieza karaspēku uz dienvidiem. Šī manevra cēloņi mūsdienu vēsturniekiem palikuši neizprasti.
Parastākais skaidrojums - pavasara dubļi. Tas varējis būt tik būtisks apstāklis, ka mongoļi nav aizgājuši līdz Novgorodai. Cits skaidrojums - iepriekšējās kaujās ar krievu kņaziem ciestie zaudējumi. Parasti krievu pilsētas aizstāvējās 5-6 dienas, t.i. tieši tik ilgi, kamēr mongoļi uzstādīja aplenkuma artilēriju. Tāpat nav arī nekādu datu, ka cīņās ar krievu kņaziem mongoļi būtu cietuši būtiskus zaudējumus. Šo pavērsienu neizskaidro ne varbūtējais karavīru nogurums, ne novgorodiešu bajāru atpirkšanās - par to nav nekādu drošu ziņu. Vēl kā minējums izteikts tas, ka mongoļiem apvidū varētu būt grūti sagādāt pārtiku.
Kozeļskas ieņemšana. 1238.gada pavasarī Batija karaspēks devās pa citu ceļu - cauri Čerņigovas kņazistei, kas arī visvairāk cieta no uzbrukuma. Mongoļi laupīja, dedzināja un aizveda gūstā visus, kurus satika. Atpakaļceļā Batija spēki uzgāja mazajai Kozeļskas pilsētiņai, kuras iedzīvotāji nolēma aizstāvēties. Kauja par pilsētu ilga veselas 7 nedēļas, mongoļi-tatāri šeit zaudēja 4000 karavīru un tā tika ieņemta tikai pēc tumenu Kadana un Buri ierašanās. Batijs pilsētu nosauca par "ļaunu" un nopostīja līdz pamatiem. Visi tās iedzīvotāji tika izslepkavoti. Ilgu laiku Ordā pat bija aizliegts izrunāt Kozeļskas vārdu.
Pēc Kozeļskas ieņemšanas mongoļi aizgāja pāri Volgai un atjaunoja uzbrukumus krieviem tikai pēc gada.
Nodibināja Sarajbatu - Zelta Ordas galvaspilsētu netālu no Astrahaņas.
Batija zelta zirgi. (Золотые кони Батыя) Kaut kāda leģenda, kas ģeogrāfiski saistīta ar Volgas lejteci.
Saites.
Mongoļu hani (1162.-1335.g.).
