Aliens

Mutasims, Al (833.-842.g.)

Abasīdu dinastijas kalifs no 833. līdz 842.gadam.

Radniecība. Tēvs – Haruns al Rašīds.
Vecākie brāļi – Al Amins (vecākais) un Al Mamuns (vidējais).
Dēls – Al Vasiks (nākamais kalifs).

Dzīvesgājums. Tāpat kā viņa priekšgājējs Al Mamuns, arī atradās mutazilītu ietekmē un kopumā turpināja viņa politiku.
Galvaspilsētas pārnešana uz Samarru (836.g.). Viņa laikā notika vispārēja sacelšanās Bagdādē, bija vērojams kalifāta gvardes (sastāvēja vairumā no Horasanas ienācējiem) ietekmes pieaugums. Al Mutasims savāca 70 000 vīru lielu armiju, pamatā no tjurku cilmes vergiem. Šai lietā viņam palīdzēja Horasānas emīrs Talha. Tādēļ 836.gadā, meklējot personisko drošību, šis kalifs bija spiests pamest Bagdādi, kur gruzdēja nemieri, un dibināja jaunu galvaspilsētu Samarrā (tagadējā Irākā), kas palika Abasīdu kalifāta galvaspilsēta turpmākos 56 gadus.  
Babeka sacelšanās apspiešana (837.g.).  Mazdakitu-huramītu sektas vadonis, kas vadīja ugunspielūdzēju sacelšanos pret Arābu kalifātu. Neskatoties uz bizantiešu imperatora Teofīla atbalstu, abasīdu karavadonis Afšins izspieda dumpiniekus no kalniem  un sagūstīja pašu Babeku, kuru nogādāja pie kalifa Al Mutasima.
Karagājiens uz Amoriju (838.g.). Pēc Babeka sacelšanās apspiešanas Al Mutasims nolēma visus savus spēkus vērst pret Bizantiju. Šo militāro kampaņu arābi veica kā atbildi uz asiņaino 100 000 bizantiešu karaspēka uzbrukumu 837.gadā, kad tie sagrāba Zapetru u.c. arābu cietokšņus. Toreiz arābi nespēja atbalstīt savus ticības brāļus, jo bija aizņemti ar Babeka sacelšanās apspiešanu.
Arābu hronikas vēsta, ka pēc uzvaras pār Babeku Al Mutasims vaicājis: "Kāds no Bizantijas cietokšņiem ir pats nepieejamākais un labākais?" Viņam atbildējuši: "Amorija. Tajā nav bijis neviena musulmaņa kopš islāma rašanās laikiem; tas ir kristietības pamats un acs; bizantieši to godā vairāk nekā Konstantinopoli."
838.gada aprīļa sākumā Al Mutasims 80 000 armijas priekšgalā devās karagājienā no Samarras. Avangarda priekšgalā atradās turks Ašnass un Muhameds ibn Musaba, labo spērnu komandēja turks Itahs, kreiso - Džafars al Haijats, centrā atradās Udžeifs ibn Anbass. Pretim no Kosnstantinopoles devās imperators Teofīls ar karaspēku. Uzzinājis par daudzskaitlīgo arābu karaspēku, Teofīls nolēma nostiprināt Amoriju un uzticēja tās aizsardzību pieredzējušiem karavadoņiem. 
Kalifs Mutasims, nolēmis iebrukt Bizantijā no vairākām pusēm, nosūtīja Afšina Haidara ibn Kausa komandēto vienību uz Serudžas pilsētu, Ašnas avienību - uz Safsafuvas pilsētu, bet pats tai pat laikā sataisījās doties uz Ankīru, pēc kuras ieņemšanas jau sākt karadarbību pret Amoriju. Emīra al Fergani jātnieku vienība, kas bija Anšasa karaspēka sastāvā, saņēma gūstekņus, no kuriem uzzināja, ka Teofīls jau vairāk nekā mēnesi gaida ierodamies musulmaņus un nu jau devies pretim Afšina vienībai pie Serudžas.
Mutasims pirmām kārtām nolēma par bizantiešu tuvošanos paziņot Afšinam, tomēr musulmaņu izlūki nepaspēja nodot ziņu, jo Afšins bija jau iegājis pārlieku dziļi bizantiešu valdījumos. Vairāk kā mēnesi nebija nekādu ziņu par Afšina vienību. Tikai jūlija beigās Mutasims uzzināja, kas bija noticis ar Afšinu pēc Ankīras ieņemšanas. Gūstekņi pastāstīja, ka Afšīna komadētie musulmaņu karotāji sakāvuši imperatora karapulku, kas atkāpies uz Nīkeju. Drīz pienāca ziņa no Afšina, kurā bija teikts, ka viņš atgriežas. Patiesi, mākamajā dienā Babeka un Teofīla uzvarētājs pie Ankīras savienojās ar kalifa Mutasima karaspēku.
Afšina uzvara bija stipri ietekmējusi Teofīlu, kas zaudēja kaujassparu. Aizmirsis par savu uzvarošo karagājienu pagājušajā gadā, imperators nosūtīja ziņnešus pie Mutasima ar pazemojošiem paskaidrojumiem un solījumiem. Teofīls paziņoja, ka Zapetras ieņemšanā viņa padotie pārcentušies, apsolīja par saviem līdzekļiem atjaunot izpostīto pilsētu, atdot kalifam ne tikai sagūstītos Zapetras iedzīvotājus, bet visus gūstā esošos arābus un pat savus cilvēkus, kuri plosījušies ieņemtajā pilsētā. Mutasims nepievērsa uzmanību imperatora paskaidrojumiem, pasmējās par sūtniecību un apsūdzēja bizantiešus gļēvulībā - bizantiešu sūtņus paturēja pie sevis līdz pat Amorijas ieņemšanai, lai tie būtu pilsētas aplenkuma liecinieki.
Kalifs ar karaspēku devās uz Amoriju un pēc septiņām dienām - 31.jūlijā (223.gada ramadāna 5.datuma pēc hidžras) arābu kalifāta karaspēks paša Mutasima vadībā ieradās pie viena no stiprākajiem bizantiešu cietokšņiem - Amorijas. kas bija arī Bizantijas imperatora Teofīla dzimtā pilsēta. Viņa karaspēks bija sadalīts trijas kolonnās: centrā atradās pats Mutasims; kreiso kolonnu vadīja Ašnass; labo - Afšins. Amorija tobrīd pārdzīvoja savu lielāko uzplaukumu. Bizantijā valdīja dinastija, kas bija cēlusies no Amorijas, tā bija arī imperatora Teofīla dzimtā pilsēta. Iepriekšējais imperators Mihails II savu pilsētu bija iecēlis metropoļu godā, tai bija pakļautas Pesinuntas, Sinādas un Antiohijas provinču daļas. Stiprajā Antiohijas cietoksnī slējās 44 torņi.
Pirmais ieradās Ašnass un izvietojās divas jūdzes prom no pilsētas; pēc viņa ieradās Mutasims; trešajā dienā - Afšins. Katram musulmaņu karavadonim tika aplenkumam iedalīts savs pilsētas mūra iecirknis - no viena līdz pat 20 aizsargtorņiem.
838.gada 1.augustā sākās Amorijas aplenkums, kam musulmaņi bija sagatavojušies visai nopietni. Savukārt pilsētas aizstāvji nolēma pretoties un izrādīja sīvu pretestību kalifa karaspēkam. Abas puses cieta jūtamus zaudējumus. Bija brīdis, kad arābi jau gribēja pārtraukt aplenkumu un doties prom. Tomēr aplenkuma izšķirīgā brīdī Amorijas iedzīvotāju vidū atradās cilvēks, ka palīdzēja kalifa karaspēkam - tas bija bizantiešu gūstā kritis musulmanis, pievērsts kristietībai. Aplenkuma laikā viņš slepus pameta pilsētu, ieradās pie kalifa un norādīja vājo vietu pilsētas aizsargsienā. Neilgi pirms aplenkuma stiprs lietus bija izskalojis daļu sienas, ko Teofīls bija pavēlējis Amorijas pārvaldniekam tūdaļ atjaunot. Tomēr tas nebija izpildījis pavēli. Uzzinājis, ka Teofīls dodas šurp no Konstantinopoles, baidoties viņa dusmu, uz ātru roku aizmeta robu mūrī tikai skata pēc, augšā gan uzlikdams parastos mūra robus.
Iegūtās ziņas arābiem izrādījās ārkārtīgi vērtīgas. Patiesi, tiklīdz Mutasims sāka apšaudīt ar balistām norādīto vietu, daļa sienas sabruka. Bizantieši gan iebrukumu kādu laiku spēja aizvietot ar baļķiem, kurus balistas triecienu mazināšanas nolūkos pārsedza ar voiloku. Tomēr nepārtrauktā apšaude darīja savu - baļķi tik sašķelti un siena šai vietā atkal iebruka.
Amorijas vietvaldis Aēcijs un Teofīla nosūtītais einuhs nolēma nosūtīt imperatoram vēstuli, kurā paziņotu par sienas iebrukumu un bizantiešu grūto stāvokli aplenktajā pilsētā. Aēcijs nolēma naktī veikt izbrukumu, mēģinot izlauzties caur naidnieku ierindu un doties pie imperatora. teofīlam nododamā vēstule tika iedota divām personām - kādam grieķu vergam un cilvēkam, kas labi prata arābu valodu. Tie izgāja no pilsētas, bet nepaspēja vēl šķērsot aizsarggrāvi, kā uzdūrās Amra el Ferganī izlūkvienībai, kas tiem jautāja: "No kurienes jūs?" "Mēs jūsu biedri," - atbildēja tie. Tomēr viņi vārdā nezināja nosaukt nevienu no arābu karavadoņiem un nevarēja atbildēt uz otru jautājumu: "No kādas vienības?" Tā viņus nosprieda kā spiegus un tūdaļ nogādāja pie Mutasima. Pārmeklējot uzgāja Aēcija vēstules imperatoram.
Izlasījis vēstuli, kalifs apdāvināja ar naudu abus sūtītos grieķus, kas bija ar mieru pieņemt islāmu. Nākamajā dienā no rīta grieķi tika ietērpti greznās drēbēs un nogāja gar Amorijas aizsargmūri - gar to pašu torni, kurā, kā viņš uzzināja, atrodas Aēcijs. Divi cilvēki grieķiem pa priekšu nesa naudu, bet sūtņu rokās bija vēstules imperatoram. saniknotais Aēcijs un citi bizantieši no augstajām sienām lamāja un apsaukāja nodevējus.
Pēc šī notikuma Mutasims veica striktus pasākumus, lai aplenktajiem nebūtu nekādas iespējas nosūtīt sūtņus no pilsētas.Arābu karaspēkā tika organizēti pastāvīgi kavalērijas piketi, bruņoti kareivji pat gulēja zirgos esam.
Pietuvojoties Amorijai, Mutasims aplūkoja aizsarggrāvja platumu un mūru augstumu, tādejādi izvēlējās veidu kā mēģināt ieņemt pilsētu. Viņš pavēlēja uzbūvēt balistas, kas būtu salīdzināmas ar mūru augstumu, un katrā no tām varēja ievietoties 4 cilvēki. Balistas bija uzliktas uz platformām, zem kurām atradās vezumi. Bez balistām vēl tika uzbūvēti augsti pārvietojami torņi, kurā katrā varēja ievietot pa 10 cilvēkiem. Tad veica pasākumus, lai iznīcinātu aizsarggrāvi - tādam nolukam katram kareivim tika iedalīts pa aunam, kura gaļa bija jāapēd, bet āda jāpiepilda ar zemi un jāiemet grāvī. Kad tādā neparastā veidā grāvis bija piepildīts, torņus varēja pievest pie pašiem pilsētas mūriem un tā censties tos ieņemt. Tomēr, vairoties grieķu mesto akmeņu, kareivji pavirši meta pildītās aitādas, un tās nekādi nevarēja nolīdzināt. Tad Mutasims pavēlēja ādām pa virsu uzbērt zemi. Viens no torņiem tika piebīdīts pie aizsargmūra, taču aizķērās grāvja vidū un to nevarēja bīdīt tālāk. Tajā esošie kareivji tikko negāja bojā. Tā pirmais Mutasima mēģinājums ieņemt Amoriju neizdevās.
Nākamajā dienā kalifs pavēlēja doties triecienā. Pirmais devās kaujā Anšass ar savu vienību, tomēr bez īpašiem panākumiem, jo cīniņam bija maz vietas. Tad Mutasims pavēlēja pievest lielās balistas, kas sāka apmētāt izgruvumu mūrī. Pēc tā uzbrukums cietoksnim tika uzdots Afšina karaspēkam, kas aktīvi metās cīniņā un pavirzījās uz priekšu.
Trešajā dienā lielākais cīņu smagums gūlās uz Mutasima kareivjiem, kuru skaitā bija arī magribieši un turki. Turku komandieris bija Itahs. mutasima karapulks cīņās parādīja sevi no labākās puses. Tikmēr bizantieši, cīnoties pie izgruvuma, kas pletās arvien lielāks, cieta smagus zaudējumus. Tādēļ karavadonis vārdā Vendu, kas vadīja cīņas šai vietā, ar atlikušajiem spēkiem vairs nespējot turēties pretim musulmaņu spiedienam, kā arī nesagaidot palīdzību no Aēcija un citiem karavadoņiem, vērsās pie viņiem ar lūgumu pēc papildspēkiem. Viņam par izbrīnu sekoja rupjš atteikums: "Siena mūsu pusē ir vesela, un mēs nelūdzam tevi palīdzēt. Tā ir tava darīšana un tavs aizsardzības iecirknis. Mēs nevaram tev palīdzēt." Pēc tādas atbildes, nesaredzot citu risinājumu, Vendu, vienojies ar saviem biedriem, nolēma doties pie Mutasima un, vienojies ar viņu par bērnu saudzēšanu, nodot tam cietoksni ar visiem ieročiem, īpašumu un visu citu.
No rīta Vendu patiesi devās pie kalifa, izrīkojot savus kareivjus neiesaistīties kaujā līdz viņa atnākšanai. Sarunu laikā starp Vendu un Mutasimu arābu karaspēks sāka tuvoties aizsargsienai un nonāca jau pie paša izgruvuma, kamēr bizantieši, pildot sava priekšnieka pavēli, nepretojās un tikai ar zīmēm pārliecināja tos nedoties tālāk.
Tobrīd, pabeiguši sarunas, iznāva Vendu un Mutasims. Piepeši viens no kalifa pietuvinātajiem - Abdelvahabs ibn Ali deva zīmi karaspēkam ieiet pilsētā. To redzējis, Vendu ķērās pie bārdas. Mutasims jautāja: "Kas ar tevi?" Vendu atbildēja: "Es atnācu, vēloties izdzirdēt tavus vārdus, un, lai tu izdzirdētu manējos! Bet tu rīkojies nodevīgi!"
Tad kailfs sacīja: "Visu, ko vien tu man prasīsi, es apņemos tev dot. Saki, ko vēlies, un es tev piekritīšu."
Vendu uz to atbildēja: "Kālab lai tu piekristu, ja tavs karaspēks jau iegājis pilsētā?!" 
Taču Mutasims turpināja: "Uzliec savu roku tam, ko vēlies, un - tas tev piederēs." Pēc tā Vendu palika Mutasima teltī.
Ieraudzījuši musulmaņus, daļa sakauto bizantiešu metās uz lielo baznīcu Amorijas klosterī, kur pēc niknas pretošanās viņi visi kopā ar baznīcu nodega, daļa sablīvējās pie torņa, kurā ātradās Aēcijs.
Mutasims iejāja uz zirga ieņemtajā pilsētā un apstājās pie torņa, kurā bija patvēries Aēcijs. Arābi tam sāka kliegt: "Jatis (Aēcij)! Lūk īsteni ticīgo pavēlnieks! Nododiet viņam, ka īsteni ticīgo pavēlnieks atrodas šeit!" Tomēr bizantieši no augšas spītējās: "Nav šeit Jatisa!"
Mutasims dusmās jau devās tālāk, kad bizantieši no torņa sāka kliegt: "Lūk, Jatis! Lūk arī Jatis!"
Atgriezies pie torņa, Mutasims pavēlēja pie tā piesliet kāpnes, pa kurām kāds kareivis vārdā Hasans, pēc izcelsmes bizantietis, uzkāpa augšup sarunām ar Aēciju. Hasans to mēģināja pārliecināt padoties kalifam bez kādiem nosacījumiem. Mutasims pavēlēja Aēcijam kāpt lejā. Tad tomēr visbeidzot augšā parādījās bizantiešu karavadonis, apjozies ar zobenu. Noņēmis savu zobenu un nodevis to Hasanam, Aēcijs nokāpa un nostājās Mutasima priekšā, kas, nespēdams valdīt niknumu, iesita tam ar pātagu un pavēlēja nogādāt Aēciju viņa teltī.
Tā krita Amorija. Musulmaņi ieguva milzumu karagūstekņu un dažādu trofeju. Pēc Amorijas ieņemšanas tika atbrīvoti imperatora sūtņi. Amorijas sienas un vārti bija sagrauti.
Tai pat laikā Mutasims pavēlēja atjaunot un nostiprināt Zapetru, tās apkārtnē uzcelt Tabardžas, Huseinas, Banalmumina un Tbnrahvānas cietokšņus.

Pēc Amorijas ieņemšanas Mutasims plānoja tālāko karagājienu uz Konstantinopoli, interesējās kā Bizantijas impērijas galvaspilsētu aplenkt gan no sauszemes, gan no jūras. Tomēr viņš bija spiests steigties uz Šamu (Sīriju), jo viņa ausīs nāca ziņas par sava brāļa dēla Abāsa sazvērestību. Tā kalifs, atliekot uzbrukuma plānus, atgriezās galvaspilsētā Damaskā.

Saites.
Arābu kalifi (~570.-1924.g.).