Latviešu Plūdu stāsts
Abus latviešu Lielo plūdu teiku variantus uzgājis un www.aliens.lv atsūtījis Andris Kraševskis. Tie bijuši latviesu tautas teiku krājumā, kuru izveidojis folkloras vācējs un pētnieks Pēteris Šmits.
I.variants. Tarzieru Kārlis Druvienā. Etn.III, 1893, 144. LP, VII, II, 48, 1, 2a. Pētera Šmita piezīme: "Tarzieris gan nav uzticams tradīciju vācējs, un arī šī teika ir, bez šaubām, izpušķota. Es negribētu tomēr apgalvot, ka visa teika būtu viltota."
"Vecos laikos ļaudis bijuši lieli un stipri, tāpēc Dievu nemaz nebijušies un tad Dievs par to uzsūtījis lielos palus. Ūdens kāpis tik augstu, ka viļņi gandrīz sniegušies pie debesīm. Kad pali nākuši, tad Dieviņš sēdējis debesīs pie loga un ēdis olas. Viens cilvēku pāris vien vēl atliecies labs un to negribējies līdzi noslīcināt, tāpēc tiem piemetis vienu olas čaulu un šie tur iekāpuši un, saņēmuši visādus putnus, zvērus, braukuši bez bēdas pa ūdeni.
Bet viens kalējs no milžu vīriem pieķēries pie čaumalas malas un tā izglābies līdzi. Kad pali nostājušies, tad tas paņēmis savu lielo āmuru un nokalis dzelzs vali. Kad uzkāpis lielā kalnā, tad varējis jau aizsniegt pašas debesis. Pa priekšu apgūlies atpūsties. Kāds mednieks dzinis zaķi un ar visiem suņiem iedevies - zaķam pakaļ milža kalēja ausī. Visu dienu dzinis un zaķa nepanācis, griezies atpakaļ. Milžu kalējs domājis, ka utis pa ausi tekājot. Uztrūcies un sācis galvu sukāt, utis arī birušas kā spaļi. Bet kas tās par utim? Tīri lāči un vilki.
Izsukājies, gribējis atkal apgulties, bet iegribējies ēst. Ņēmis vienu ganību meža vēršu uz reizes. Mednieki par to saskaitušies, aizdedzinājuši šam svārkus. Šis iekāpis jūrā un uguni apdzēsis. Bet tad apskaities. Uzskrējis vienā kalnā, izsitis debesīm logu un gribējis kāpt iekšā, bet Pērkons pateicis: tā nu gan lai nedarot! Šis vilcis Pērkonam ar savu dzelzs vāli tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien un sācis kāpt. Pērkons paņēmis bistaragu un spēris šam tā pa galvu, ka augšpēdu iekritis ellē."
II.variants. R.Tabīne Kapiņu pag. Teikas par Dievu, 96, 127.
"Cilvēkiem uznāca lieli ūdensplūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs, augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās pakaļ un slīcināja. Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs ar saviem eņģeļiem grauza riekstus. Te viens eņģelītis iesaucās: "Cilvēki slīkt!" Dievs vēra, ka ūdens pārplūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki apslīkuši. Palicis tik viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mudri nosvieda viņam lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peldēja pa ūdens virsu. Čaulā bijis palicis puskodola. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa viņu pa ūdens virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa upes krastiem auga kupli, zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldēja upē. Cilvēki izkāpa no čaulas, pavērās visapkārt un lūdza, ka Dievs atdotu viņam šo zemi. Un Dievs viņam sacīja: "Šita zeme ir tukša. Ko tu viens te darīsi?" Tad cilvēks lūdza, ka Dievs dotu viņam draugus. Dievs pasacīja: "Kad tev nepatīk dzīvot vienam, meklē pats sev draugu. Meža vidu ir veca sieksta. Cik reizes pārlīdīsi pār to siekstu, tik tev būs dēlu un meitu."
Cilvēks paklausīja, gāja uz mežu, uzmeklēja veco siekstu sāka caur viņu ložņāt. Kā pārlien, tā skaists pārītis nostājas pret viņu, kā pārlien, tā pārītis. Tā viņš līda daudz reižu. Beigās Dievs viņam sacīja: "Gan!" Un cilvēks vairs nelīda.
Pavēries uz jauniem pāriem, viņš domāja: "Redz, cik drīzi un lēti dabūju sev līdzcilvēkus! Gan tas Dievs ir gudrs padomu devējs."Un Dievam par godu visus nosauca
par lēšu cilti. No tām lēšu ciltīm ceļas tagadējie leiši un latvieši."
Saites.
Pasaules Plūdu stāsti.