Mahāvīra (599.-527.g.pmē.)
Sanskritā - महावीरः (mahāvīraḥ — "lielais varonis").
Džainisma dibinātājs un arī galvenais džanisma mitoloģijas varonis - 23. tīrtankārs.
Radniecība. Māte - Trišala.
Raksturojums. Viņš dzīvoja VI gs.pmē. un ir džainisma dibinātājs un galvenais džainisma mitoloģijas varonis. Viņš ir pēdējais no mūsu avasarpini (lejupejošā laika rata puspagriezienā) 24 tīrtankariem (mēli var izmežģīt!), kas dzīvojis pēdējos „sliktā-labā” perioda gadus.
Saskaņā ar džainisma hagiogrāfiju, tīrtankara dzīvē ir pieci labklājības brīži:
1. Ieņemšana.
2. Piedzimšana.
3. Aiziešana no laicīgās pasaules.
4. Absolūtu zināšanu iegūšana.
5. Galīgā atbrīvošanās.
Katru šādu Mahāvīras dzīves brīdi dievi atzīmējuši ar krāšņām svinībām, lejot dārgakmeņu, smaržu, ziedu utt. lietu un pielūdza Mahāvīru.
Mahāvīras ikonogrāfiskais simbols ir lauva.
23.pravietis. Augumā 7 olektis, dzīvojis 72 gadi. Miris 527.g.pmē.
Dzīvesgājums. Mahāvīra piedzima 599.g.pmē. Vaišālī (Besarhas) priekšpilsētā, kad ķēniņiene Trišala dzemdējusi dievu pārstādīto embriju un pasaulē nāca puisēns - nākamais džainisma pamatlicējs.
Vecāki jaundzimušo dēlu nosauca par Vardhamānu („augošais,” „plaukstošais”). Līdz ar to brīdi, kad Mahāvīra tika pārnests uz Trišalas dzemdi, viņa tēva klans (džnjātri) piedzīvoja neredzētu uzplaukumu, jo Kuberam kalpojošie vjantaru grupas dievi pēc Šakras pavēles nogādāja pilī milzīgu daudzumu agrāk apslēptu dārgumu.
Zēna gados Mahāvīra bija pārāks par visiem ar saviem talantiem un spēku. Viņš uzveica vienu dievu, kurš bija nolaidies zemē, lai pārbaudītu jaunā tīrthankaras drosmi. Pēc šī gadījuma dievi viņu nosauca par Mahāvīru (kā redzams Mahāvīra nebija vecāku dots vārds). Viņš savaldījis niknu ziloni un ticis galā ar čūsku, no kuras izbijās Mahāvīras vienaudži, kas ar Mahāvīru rotaļājās. Mahāvīra atbildēja uz visgrūtākajiem jautājumiem, kurus viņam uzdeva Šakra, kas bija pārģērbies par brahmani.
Nevēlēdamies sarūgtināt savus vecākus, Mahāvīra pieņēma lēmumu nekļūt par mūku, kamēr viņa vecāki ir dzīvi. Viņš dzīvoja kā laicīgs cilvēks. Pat apprecējās un viņam piedzimusi meita. Tā viņš dzīvoja līdz 28 gadu vecumam. Kad Mahāvīram palika 28 gadi, viņa vecāki, iepriekšējās tīrthankaras Pāršvas sekotāji, pēc pārliecinātu džainistu paražām, aizgāja no dzīves, nomērdējot sevi badā. Vēl divus gadus Mahāvīra dzīvoja pa vecam, pēc tam saņēmis no vecākā brāļa atļauju un iepriekš izdāļājis savu īpašumu, viņš aizgāja no laicīgās dzīves un sāka nabadzīga klejojoša askēta dzīvi.
Pēc 13 mēnešiem Mahāvīra atteicās no apģērba un turpmāk staigāja kails. 12 gadus Mahāvīra klejoja. Šajā laikā viņš ievēroja svinīgo klusēšanas solījumu, iztika no žēlastības dāvanām, ievēroja visstingrāko gavēni un pārcieta bezpajumtnieka dzīves grūtības. Šajā dzīves posmā Mahāvīra pārcieta daudz pazemojumu un apvainojumu. Viņu neskaitāmas reizes piekāva, uzskatot par zagli vai spiegu. Reizēm viņam tika uzrīdīti suņi. Vienreiz zemnieki Mahāvīru gribēja pat pakārt, bet virve septiņas reizes brīnumainā kārtā pārtrūka un parbiedētie zemnieki viņu atlaida. Mahāvīru bieži pārbaudīja vai kārdināja arī dievi. Taču tajā pašā laikā, zinot par viņa lielo misiju, dievi Mahāvīru pielūdza, augsti cienīja un pat tiecās pēc viņa aizstāvības. 11.Mahāvīras klejojumu gadā Čamara (dienvidu asurakumaru indra) nolēma sākt karu pret Šakru. Šakra atbildi parādā nepalika. Viņš meta uz Čamaru pērkona bultu - vadžru. Bet Čamara noslēpās pie Mahāvīras kājām, un Šakram ar grūtībām izdevās panākt bultu, lai nenodarītu ļaunumu svētajām.
43 gadu vecumā Mahāvīra Ridžupalikas upes krastā ieguva absolūtas zināšanas un kļuva par džinu. Tas notika zem šālas koka, kurš kopš tā laika tiek uzskatīts par Mahāvīras svēto koku. Ar Mahāvīru ir saistīts arī ašokas koks, zem kura viņš deva svinīgo solījumu atteikties no pasaules.
Kļuvis par džinu Mahāvīra turpināja savus klejojumus, bet nu jau kā sludinātājs un ticības mācītājs. Mahāvīram radās daudz sekotāju, starp kuriem bija arī valdnieki, kas izturējās pret viņu ar cieņu un pielūgsmi.
Valdnieka Hastipālas rezidencē Pavas (vai Pavapuri) pilsētā Mahāvīra 72 gadu vecumā sasniedza galīgo atbrīvošanos, t.i., pilnībā iznīcināja karmu kļuva par sidhu. Daži avoti vēsta, ka tas noticis vientulībā, citi - lielas ļaužu sapulcēšanās laikā. Sēdēdams briljantos mirdzošā tronī speciāli uzceltā greznā zālē, Mahāvīra sešas diennaktis teica savu pēdējo sprediķi. Pēc Māhāvīras aiziešanas viņa ķermenis tika atdots ugunij. Pēc dažām leģendām, ķermenis izgaisa tajā pašā brīdī, kad Mahāvīra iegrima nirvānā (arī džainisti lieto terminu "nirvāna"!), palika pāri tikai nagi un mati, ko sadedzināja.
Māhāvīras ieņemšana un piedzimšana. Stāsts par Mahāvīras ieņemšanu un piedzimšanu ir neparasts un interesants, taču labi saprotams no Paleo SETI hipotēzes viedokļa. Tas ir stāsts par Mahāvīras embrija pārnešanu no vienas sievietes klēpja citā.
Kad Mahāvīra viena no savām iepriekšējām dzīvēm bija Marīči - pirmā tīrthankaras Rišabhadatas mazdēls un džainisma pirmā čakravatina Bhāratas dēls, viņš no sava vectēva dzirdēja, ka viņam jau iepriekš nolemts piedzimt par 24.tīrthankāru. Šī ziņa padarīja Marīči lepnu un augstprātīgu. Viņš radīja tādu karmu lai piedzimtu brahmaņu ģimenē. Tāpēc, kad Mahāvīra no savas iepriekšējās dzīves nolaidās no augšējās pasaules uz zemi, viņš iekļuva (vai arī tika implantēts) brahmanietes Devanandas klēpī. Par to uzzināja Šakra (zemākās no augšējo Saudharmas pasauļu dienvidu puses Indra) un viņš uztraucās ne pa jokam. Jo lielie cilvēki (63 „iezīmētie” personāži) vienmēr piedzima un tiem bija jāpiedzimst kšatriju, bet ne zemākās un ne brahmaņu ģimenē. Tāpēc Šakra nosūtīja uz zemi savu karavadoni Harinaigemeši, kurš 82.otrajā dienā pēc ieņemšanas pārnesa Mahāvīras embriju uz kšatriju sievietes Trišalas dzemdi, kura bija tajā pašā grūtniecības nedēļā kā Devananda. Embriji nemanot tika samainīti.
Šis process attēlots XV gs. indiešu ilustrācijās, kas eksponētas Indijas mākslas muzejā Dālemā Berlīnē, Britu Mākslas muzejā Londonā un kāda muzejā Denverā (ASV).
Veterinārārsts Dr.Volfangs Lampēters laikam bija pirmais, kas šiem fantastiskajiem attēliem pievērsa uzmanību. Par viņa atklājumu 1990.gadā rakstīja žurnāls Bild der Wissenscbaft. Lampēters uzskata, ka attēli ilustrē senindiešu tekstus, kas pirmoreiz pierakstīti ap 200.g.p.mē. Pirms tam šie teksti tika izplatīti mutiski. Tas, protams, nozīmē, ka tajos, iespējams, izdarīti vēl kādi pārveidojumi.
Tomēr, šajos tekstos precīzi aprakstītas dažādas embrija attīstības pakāpes. Tiek atšķirtas mūsdienu medicīnā zināmās morulas un blastulas stadijas - tie ir bioloģiski procesi, kurus ar neapbruņotu aci vispār nav iespējams konstatēt.
Lars A.Fišingers jautā: „Kas bija tas, kas tik vieglprātīgi rīkojās ar embrijiem? Vai senie indieši ķirurģijas jomā bija tik augsti attīstīti, ka paši izdarīja šādas operācijas, vai arī tas vienkārši ir vēl viens nevainīgās ieņemšanas gadījums, kurā iejaukti citplanētieši?”
Modernas zināšanas par dzīvības rašanos izklāstītas senindiešu tekstā „Višnudharmottara”: „...trešajā mēnesī veidojās locekļi, ceturtajā mēnesī rodas kauli un ādas spīdums, piektajā mēnesī aug ķermeņa apmatojums, sestajā mēnesī dzīvajā būtnē attīstās domāšana, septītajā mēnesī dīglis izjūt nepatiku, astotajā un devītajā mēnesī tas strauji pieaug.”
Grāmatā „Tandulaveijalija” rakstīts: „Sievietes „joni” (olvados) rodas un spontāni atmirst 400 000 līdz 900 000.” Runa ir par primodia folikuli - olšūnu priekštečiem, kuru skaits tiek lēsts uz aptuveni 400 000 līdz 2 miljoniem. Šī ir neliela atkāpe no temata. Secinājums: Mahāvīras embrija pārnešanas apraksts ir pārliecinošs un liek domāt par ārpuszemes būtņu veiktajām manipulācijām, kas iespējams aprakstītas daudzu seno tautu un kultūru mītos.
Turpinām! Trišala redzēja 14 zīmīgus sapņus: brīnumaini skaistu, baltu ziloni, baltu vērsi un baltu lauvu, dievietes Šrī iesvaidīšanu (pasaules ziloņi apslacina viņu ar ūdeni no saviem snuķiem), ziedu vītni, kas nolaižas no debesīm, mēnesi, sauli, karogu, dārgu krūzi, lotosu ezeru, piena okeānu, debesu pili, dārgakmeņu kaudzi, milzīgas liesmas, kas sniedzas līdz debesjumam. Šādi sapņi pareģo čakravatina vai tīrthankaras dzimšanu.
Mahāvīras digambaru izklāstā. Tā dažās detaļās atšķiras no švetāmbaru versijas. Digambaras neatzīst Mahāvīras augļa pārnešanu. Tāpat viņi uzskata, ka Mahāvīra nav bijis precējies, ka viņš astoņu gadu vecumā pieņēmis džainista - laicīga cilvēka svinīgo solījumu. Un ka, tad, kad Mahāvīra aizgāja no laicīgās pasaules, viņa māte bijusi dzīva.
Svētki. Mūsdienās džainisti Mahāvīras galīgo atbrīvošanos atzīmē hinduistu Dīvāli svētku laikā - rudens uguņu svētki par godu gigantiskai iluminācijai, ko pēc Mahāvīras aiziešanas organizēja dievi un valdnieki.
Mahāvīra miris 527.g.pmē., stāsta - nomērdējies badā.
Saites.
Tirthamkāri.
Džainisms un džainisti.
