Marcijs, Johans Markuss
Biogrāfija. Profesors, kopš 1662.gada Prāgas universitātes rektors.
Čehu ārsts, mehāniķis un optiķis. Pētīja cietu ķermeņu saskaršanos, atklāja gaismas dispersiju un pirmais izteica hipotēzi par tās viļņveida raksturu.
Romā iepazinās ar vācu pētnieku jezuītu Atanasiju Kirheru.
Darbības ar Voiniča manuskriptu. 1666.gadā viņš saņēma manuskripta kopiju kopā ar drauga čeha Johanna Markusa Marcija (nav skaidrs kā kopiju bija ieguvis Marcijs) vēstuli, bet ne tikai neapstiprināja saņemšanas faktu, bet pat pārtrauca saraksti, kas ilga ceturtdaļgadsimtu. Iespējams, tas saistīts ar joku, ko pirms tam bija pastrādājis orientālists Andreass Millers, nosūtot šifrēšanai paša sacerētu hieroglifu tekstu.
Pats Marcijs rakstīja, ka rokraksta kopiju viņam novēlējis draugs. Kādu laiku tika uzskatīts, ka tas bijis Dionīsijs Miserioni, kas mira 1661.gadā. viņa meita Laura bija Marcija tante. Miserioni bija itālis, slavenu akmeņkaļu dēls un mazdēls. Viņa tēvs Otavio kopš 1588.gada strādājis imperatora Rūdolfa II galmā, bet pats Dionīsijs kādu laiku vadīja Prāgas Reto lietu muzeju.
Patiesībā Marcijs rokrakstu ieguva no cita drauga – Georga Bareša, kurš ap 1620.gadu novēlēja viņam savu alķīmijas darbu bibliotēku. Šeit sākas dīvainības. Bareša vēstule, ko viņš 1639.gadā rakstīja Kirheram, ir pirmā zināmā rakstveida liecība, kurā pieminēts manuskripts.
