Mormoņu grāmata
Pravietis Džozefs Smits, saskaņā ar mormoņu mitoloģiju, saņēmis atklāsmi no eņģeļa vārdā Moronijs. Tieši Moronijs deva mormoņu Bībeles tekstu, kas bijis uzrakstīts uz zelta plāksnēm. Vēlāk šīs plāksnes gluži vienkārši izgaisa!
Tās oriģināls metāla plākšņu veidā glabājies aprakts. Eņģelis Moronijs parādījās Smitam un deva norādi plākšņu atrašanai, kā arī tulkošanas akmeni. Šajā grāmatā aprakstīta mazas tautiņas – jarediešu vēsture. Viņi vēl Bābeles torņa celšanas laikā pameta dzimteni un vairākos kuģos devās pāri okeānam, līdz nonāca Dienvidamerikā. Ceļojums ilga 344 dienas.
Šī tēma labi aplūkota grāmatā Patrick Harpur, „Daimonic Reality: A Field Guide to the Otherworld, Pine Winds Press, 1994.g., 136.-137.lpp.
Laba līdzība ar Hamurapi, Mozu, Mani un šamanismu vispār.
Mormona grāmatas saturs:
1. Nefija Pirmā grāmata.
2. Nefija Otrā grāmata.
3. Jēkaba grāmata.
4. Ēnosa grāmata.
5. Jaroma grāmata.
6. Omnija grāmata.
7. Marmona vārdi.
8. Mosijas grāmata.
9. Almas grāmata.
10. Helamana grāmata.
11. Trešais Nefijs.
12. Ceturtais Nefijs.
13. Mormona grāmata.
14. Etera grāmata.
15. Moronija grāmata.
-------------------------------------------------------------------------------------
Eseja Mormona grāmatas stāsts par Amerikas atklāšanu no aliens.lv iepriekšējās versijas (12.01.2012.)
Džozefs Smits (1805.-1844.g.). Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcas dibinātājs. Pie šās baznīcaspiederīgos mēs pazīstam kā mormoņus.
Eņģeļa Moronija vēstījums - kontakts ar NLO? Jaunībā Džozefs Smits vairākas reizes kontaktējies ar citpasaules būtni - eņģeli Moroniju. Šī citpasaules būtne jau pirmajā apmeklējuma laikā Džozefam Smitam pavēstīja pavisam pārsteidzošas lietas.
Moronijs pavēstīja, ka netālu no tās vietas, kur dzīvojot Smitu ģimene, esot noslēptas zelta plāksnes, kur pierakstītas ziņas par senajiem Amerikas iedzīvotājiem un viņu izcelsmi. Blakus šai zelta plāksnīšu grāmatai atrodoties vairogs, pie kuriem piestiprināti divi dārgakmeņi - Urims un Tumins, ar kuru palīdzību izlasāma grāmata. Tur atrodoties arī „dievišķais kompass.” Kā Moronijs teicis, Džozefs Smits esot izredzēts pārtulkot vienu daļu no šās grāmatas un ar to iepazīstināt pārējos.
Nākamajā kontaktēšanās reizē Moronijs Smitam atkārtojis vēlreiz savu vēstījumu, tikai klāt bija pievienojis pravietojumu, ka nākotnē gaidāms neiedomājams sausums un bads.
Trešajā reizē (tas bija jau 1823.gada 21.septembra naktī) Moronijs izteicis brīdinājumu Smitam, ka viņš nedrīkstot nevienam rādīt Kumora pakalnā noslēptās lietas, izņemot iepriekš noteiktas personas. Aizlieguma neievērošanās gadījumā Džozefam Smitam būšot jāmirst.
Nākamājā rīta pie brokastu galda Džozefs izstāstīja tēvam par naktī piedzīvoto kontaktu ar citpasaules būtni. Tēvs, kā jau ļoti ticīgs cilvēks, nešaubījās, ka dēlam uzticēto uzdevumu ar eņģeļa Moronija starpniecību devis pats Dievs. Tēvs mudināja dēlu uzmeklēt eņģeļa norādīto vietu. Kopumā iespaids tāds, ka runa varētu būt par ļoti tuvas pakāpes kontaktu ar NLO. Saskaņā ar J.Fībagua "Mimikrijas hipotēzi," Marijas vai eņģeļu parādīšanās gadījumi varētu būt viens no NLO vai ārpuszemes intelekta izpausmes formām.
Slēptuve Kumora pakalnā. Dienvidos no Palmīras, Mančesteras ciema tuvumā atrodas Kumora pakalns, kura ziemeļu puse ir dikti stāva. Nedaudz zemāk par pakalna virsotni Džozefs atrada slēptuvi, kuru viņam savās vizītēs bija aprakstījis eņģelis Moronijs.
Džozefs Smits raksta: „Zem diezgan paliela akmens atradās kaste ar vērtīgajām plāksnītēm. Šā akmens virspuse bija bieza un noapaļota, bet uz lejasgalu tas bija šķautņains un kļuva šaurāks, tāpēc līdz vidum akmens bija redzams, bet apakšējo daļu visapkārt jau klāja zeme. Es nokasīju zemi nost, sameklēju kaut ko līdzīgu svirai, pabīdīju to zem šķautnes un, nedaudz piepūloties, pacēlu akmeni. Es ielūkojos bedrē un tiešām ieraudzīju plāksnītes, kā arī Urimu un Tuminu, un vairogu, kā bija sacījis vēstnesis. Kaste, kurā tas viss atradās, bija pagatavota no akmeņiem, kurus kopā saturēja kāds cementam līdzīgs materiāls. Kastes dibenā slīpi bija ielikti divi akmeņi, un uz šiem akmeņiem bija novietotas plāksnītes un pārējās lietas.”
Tomēr tajā reizē Džozefs nevarēja paņemt šos priekšmetus. Pieskaroties šiem priekšmetiem ar abām rokām, jauneklis sajuta sitienu. Mēģinot vēlreiz, Džozefs saņēma vēl spēcīgāku sitienu. Trešajā reizē viņš dabūja tik spēcīgu sitienu, ka momentā zaudēja kustības spēju un kā paralizēts gulēja zemē.
Kamēr jauneklis tā paralizēts gulējis zemē, parādījies eņģelis Moronijs un paģērējis Džozefam nākt uz šo vietu katru gadu šajā pašā dienā. Noteiktā laikā viņš varēšot paņemt svētos priekšmetus.
Četrus gadus vēlāk. Šis brīdis pienāca 1827.gada 22.septembrī. Eņģelis Moronijs beidzot uzticēja Smitam aprakstītās zelta plāksnes, vairogu un Urimu un Tuminu - tulkošanas palīglīdzekļus. Moronijs brīdināja, ka viņam nāksies atbildēt, ja svētie priekšmeti tiks nozaudēti.
Mormoņa grāmata. Ar Urima un Tumina palīdzību Džozefs 21 mēnešu laikā bija pārtulkojis daļu no aprakstītajām plāksnēm. 1829.gada jūnijā viņš ar eņģeļa Moronija atļauju tās parādīja trim personām - Oliveram Kauderijam, Deividam Vitmeram un Martinam Herisam (šīs personas arī esot piedalījušas zelta plāksnīšu tulkošanā). Šie cienījamie vīri uzrakstīja dokumentu, kurā ar zvērestu apliecināja, ka ir redzējuši plāksnītes un arī „gravējumu uz plāksnītēm.”
Šīs trīs personas neatsauca savu zvērestu arī pēc tam, kad bija novērsušies no Smita un viņa dibinātās reliģiskās kustības, un bija kļuvuši par mormoņu niknākajiem kritiķiem un pretiniekiem.
Pēc divām dienām Džozefs no plānām metāla plāksnītēm izgatavoto grāmatu parādīja vēl astoņām personām, kuri drīkstēja to paturēt rokā un pašķirstīt. Arī viņi šo faktu apstiprinājuši ar parakstu un zīmogu.
Tas ļauj apgalvot, ka Smita rīcībā kādu laiku atradušās aprakstītās plāksnītes. Ne tikai tās, bet arī to saturs par to liecina un izslēdz totāla viltojuma iespēju, kaut gan nevar izslēgt daļēju viltojumu (Ēriks fon Dēnikens).
Saskaņā ar paša Smita aprakstu, plāksnītes bijušas nedaudz plānākas par tolaik tirdzniecībā esošo skārdu. Grāmatas atsevišķas lapas kopā saturējuši trīs gredzeni. Citi grāmatas parametri: platums - 15 cm, garums - 20 cm un biezums - 15 cm. Tikai vienu trešdaļu šās metāla grāmatas varēja brīvi šķirstīt, divas trešdaļas bijušas savienotas vienā blokā, aizzīmogotas. Smits uztaisījis plāksnīšu zīmju novilkumu, kuras vēlāk zinātnieki klasificēja kā „reformētos ēģiptiešu hieroglifus.”
Īss paskaidrojums par plāksnēm no kurām ir tulkota Mormona grāmata (teksts ņemts no vikipēdijas).
1. Nefija plāksnes, kuras sastāvēja no divu veida plāksnēm lielām un mazajām nefija plāksnēm.
2. Mormona plāksnes, kas sastāv no Nefija lielo plākšņu saīsinājuma kurus ir veicis Mormons ar saviem komentāriem un Nefiešu vēstures turpinājumu, kuru nobeidz viņa dēls Moronijs.
3. Etera plāksnēm kas satur Jarediešu tautas vēsturi no Bābeles torņa būvniecības laika, kuras pierakstus ir saīsinājis un pievienojis savus komentārus Moronijs.
4. No misiņa plāksnēm, kuras atveda Lehija ļaudis no Jeruzālemes 600 gadus pirms Kristus. Tās plāksnes ietvēra 5 Mozus grāmatas un Jūdu pierakstus no sākuma līdz Cedekijas, Jūdu ķēniņa valdīšanas sākumam un arī satur svēto praviešu pravietojumus kas citē Jesaju un citus Bībeles un nebībeles praviešus, kuri arī parādās Mormona grāmatā.
Mormoņa grāmatas saturs. Grāmatas pamatā ir Mormoņu baznīcas dibinātāja Džozefa Smita noslēpumaino plāksnīšu tulkojums, kas, protams, papildinātsar pravietojumiem par Jēzu Kristu un savdabīgu Bībeles stāsta turpinājumu. Grāmatas sākotnējā tekstā nekā tāda nebija. Tagad pievērsīsimies šās grāmatas vērtīgākajai daļai - Eteres un Nefija plāksnītēm.
Par ko vēsta šīs plāksnītes? Tās vēsta par divām ieceļotāju grupām, kuras neatkarīgi viena no otras sasniedza Ameriku: jaredīti (Bābeles torņa celtniecības laikos) un nefīti ap 590.g.pmē. Abas ieceļotāju grupas iniciēja ārpuszemes intelekts.
Grāmatu nosaukumi:
· Nefija pirmā grāmata;
· Nefija otrā grāmata;
· Jēkaba grāmata;
· Ēnosa grāmata;
· Jaroma grāmata;
· Omnija grāmata;
· Mormona vārdi;
· Mosijas grāmata;
· Almas grāmata;
· Helamana grāmata;
· Trešais Nefijs;
· Ceturtais Nefijs;
· Mormona grāmata;
· Etera grāmata;
· Moronija grāmata
(iekopēts no vikipēdijas).
Etera plāksnītes. 24 Etera plāksnes stāsta par jaredu tautas vēsturi. Vārds jaredīti ir atvasināts no brāļa Jareda. Jareds, kā zināms no Genesis radurakstiem, bija Ēnoha tēvs. Vārds „Jareds” aptuvenā tulkojumā nozīmē „lejā nokāpušais.” No tā var izdarīt secinājumu par jaredītu „dievišķo” izcelsmi. Ne velti dievi-astronauti tieši jaredītus izvēlējas, dāvājot tiem jaunu dzimteni. Tā izpaudās dievu-astronautu komandas rūpes par saviem pēcnācējiem. Visa pasaules mitoloģija pilna ar stāstiem par dievu īpašajām attiecībām ar saviem mirstīgajiem pēcnācējiem. Tā teikt, tieši senie astronauti bija arī šodien piekoptās radu un draugu būšanas izgudrotāji.
Bābeles torņa celtniecības laikos, tas ir 3.g.tk.pmē. beigās, jaredīti sakarā ar tautu jukām lūguši savu dievu dāvāt tiem jaunu dzimteni. Dievs sadzirdējis viņu lūgšanas un aizvedis tos vispirms uz kādu mežonīgu apvidu, pēc tam no turienes pāri okeānam uz Amerikas krastiem. Ceļojums ildzis 344 dienas. No plāksnītēm netop skaidrs, kurā Amerikas kontinenta krastā jaredīti izkāpa.
Tālāk seko citāti no Mormoņu Bībeles Etera grāmatas 2.nodaļas 4.panta (tos savā grāmatā devis Ēriks fon Dēnikens. Diemžēl manā rīcība nav pašas Mormoņu grāmatas). Taču šajos fragmentos mēs skaidri manām ārpuszemes intelekta darbības pēdas un izcili nozīmīgo lomu jaredītu tautas vēsturē.
„Pēc tam kad viņi bija nonākuši Nimroda ielejā [Mezopotāmijā], nolaidās tas Kungs un runāja ar Jareda brāli; un tas Kungs atradās mākonī, un Jareda brālis viņu neredzēja.
Tas Kungs gāja pa priekšu un runāja ar viņiem, pats būdams mākonī (mākoni var interpretēt kā alegorisku lidaparāta aprakstu), un deva tiem norādījumus uz kurieni doties.
Viņi iegāja biezoknī un būvēja braucamrīkus, kuros tie, tā Kunga vadīti, brauca pāri daudziem ūdeņiem.
Un braucamrīki bija tā būvēti, ka tie bija īpaši blīvi un nelaida cauri ūdeni tāpat kā trauki. Kuģu dibeni un malas bija blīvas kā traukam; gali bija smaili un augšējā daļa nelaida neko cauri tāpat kā jebkurš trauks. Tie bija tikpat gari kā koki, un, kad tika aizvērtas durvis, tie bija blīvi kā trauki.”
Kopumā pēc tā Kunga dotajām instrukcijām jaredīti uzbūvēja astoņus šādus kuģus; tie bijuši blīvi un noslēgti bez logiem. Kad tika aizvērtas vienīgās durvis, uz borta iestājas pilnīga tumsa. Tā tomēr nebija kļūda, jo tas „Kungs” viņiem iedevis 16 spīdošus akmeņus, pa diviem katram kuģim. Šie spīdošie akmeņi tad arī nodrošinājuši apgaismojumu kuģiem 344 dienu garajā pārbraucienā pāri okeānam.
Šie kuģi, kas bija pielādēti ar sēklām un visdažādākajiem sīkdzīvniekiem, nu varēja doties tālajā un bīstamajā pārbraucienā pāri okeānam. Tie bijuši apbrīnojami manevrētspējīgi jebkuros laika apstākļos, kā tas lasāms Etera grāmatā: „Un daudzas reizes viļņu kalni, kas gāzās kuģiem pāri, apraka jūras dziļumos, tāpat arī lielas un briesmīgas vētras, kuras izraisīja spēcīgi vēji.
Bet kad viņi tika aprakti dziļumos, ūdens tiem nespēja nodarīt ļaunu, jo braucamrīki bija tik blīvi kā Noāsa šķirsts. Kad viņi bija apņemti no daudziem ūdeņiem, tie sauca to Kungu, savu Dievu, un tas viņus no jauna izveda ūdens virspusē.” (varēja jau nu gan nodrošināt saviem aizbilstamajiem mierīgu braucienu).
Kaut kas līdzīgs vēstīts šumeru poēmā „Teiksma par Atrahasi,” kurā stāstīts, ka gudrības dievs Enki devis precīzas instrukcijas Atrahasim, kā pareizi būvējams kuģis. Kad Atrahasis iebildis, ka viņš nav lietpratējs kuģu būvē, Enki smiltīs uzzīmēja kuģa skici un izskaidroja tā būtību.
Žīdu pētnieks Zakarijs Sitčins šo šumeru-babiloņu tekstu skaidro tā: „Enki pieprasīja „pārdomātu” kuģi, visriņķī tam bija jābūt hermētiski noslēgtam un noblīvētam ar „biezu piķi.” Tam nedrīkstēja būt klājs un neviena atvere, „tā, lai saule nevarētu ieraudzīties iekšā.” Tam jābūt „kā dieva Apsu kuģim,” kā sulili - tieši šis vārds mūsdienās tiek lietots zemūdens apzīmēšanai. „Taisi kuģi, ko var zvalstīt un apgāzt!” - sacīja Enki.”
Kaut ko tādu Smits 1827.gadā nevarēja zināt, jo divupiešu ķīlu raksti vēl nebija pārtulkoti. Šis apstāklis liek aizdomāties, vai ne?
Ameriku jaredīti sasniedza ap 2200.g.pmē. Šī tauta pastāvēja līdz 600.g.pmē. Ap šo laiku šī tauta tika iznīcināta karos, izdzīvoja tikai viens - Koriantumru (Etera grāmata, 1.-15.).
No 24 plāksnītēm (un tā ir mazākā „Mormoņa grāmatas daļa) Džozefs Smits pārtulkoja tikai tās, kuras stāsta par jaredītu braucienu pāri Atlantijas okeānam. Mormoņa grāmatas lielāko daļu Smits pārtulkojis no Nefijas plāksnītēm.
Seno astronautu teorija. Tagad īsumā pārskatīsim cilvēces vēsturi no Seno astronautu teorijas skatu punkta. Atnācēji, kas senajos mītos, svētajās grāmatās (mezopotāmiešu ķīļraksta plāksnes, Bībele, vēdu raksti, maiju Popol-Vuh u.c.) tiek dēvēti par dieviem vai Dievu, radīja cilvēku, pēc tam noorganizēja īstu holokaustu, iznīcinot pašu radītos cilvēkus „grēku plūdos.” Taču kāda cilvēku grupa izdzīvoja un ar viņiem tika slēgta derība „uz mūžīgiem laikiem” (1.Mozus, 9:9). Pēc grēku plūdiem cilvēki atkal savairojušies un pamazām civilizācija atdzimusi. Cilvēki tad sadomājuši celt milzīgu torni. Bībele vēsta par torņa celtniecību Babilonā, bet otra pusē Atlantijas okeānam Meksikā ir saglabājusies tolteku leģenda, kur stāstīts sekojošais: „Kad pēc grēku plūdiem daži ļaudis izglābās un pēc tam, kad viņi paspēja savairoties, tie uzbūvēja augstu torni....Taču viņu valoda pēkšņi sajaucās, viņi vairs nespēja saprast viens otru un devās dzīvot uz dažādām zemes daļām.”
Kā vēstīts Bībelē, Jahve/Elohims, sadusmojies par tādu ambiciozu projektu, nobraucis lejā un izklīdinājis cilvēkus „pa visu zemes virsmu” (1.Mozus, 11:8). Viena no izklīdinātājām cilvēku grupām bija jaredīti. Viņi kuģos, ko apgaismoja savādi gaismas avoti, pāri Atlantijas okeānam nokļuva Amerikas kontinentā.
Kāpēc tas „Kungs” nevarēja jaredītus nogādāt pāri okeānam savā lidaparātā? Tā vietā viņš deva tehnisku informāciju par kuģu būvi. Pēc tam, kad jaredīti pēc viņa instrukcijām bija uzbūvējuši astoņus kuģus, atklājās, ka kuģu tilpnēs ir tumšs kā naktī, jo bija piemirsies iebūvēt logus, tāpēc tam „Kungam” nācās sagādāt alternatīvus gaismas avotus. Vēl savādi ir tas, ka viņš jaredītiem nemācīja būvēt normālus kuģus, ar kādiem tie būtu varējuši šķērsot Atlantijas okeānus.
Var domāt, ka tā „Kunga” rīcībā nebija piemērotas tehnikas, lai nogādātu jaredītus pāri okeānam mazāk bīstamā veidā. Tāpat nākas ar izbrīnu konstatēt, ka tas „Kungs” pat nebija nodrošinājis kaut cik mierīgus un labvēlīgus apstākļus saviem aizbilstamajiem, kad tie astoņās „rieksta čaumalās” šķērsoja okeānu. Etera plāksnītes vēstīts par lieliem jūras viļņiem, stiprām vētrām. „Kas par „dievu” te darbojies pirms 5000 gadiem?” - tā Dēnikens.
Dievi gan lidoja dažādas konstrukcijas lidaparātos, reizēm līdzi ņemdami pasažieru, taču viņi tos neizmantoja lielu cilvēku masu transportēšanā. Līdz ar to acīmredzami noskaidrojās sekojoši fakti. Dievi neizmantoja milzīgus lidaparātus, viņu tehniskās iespējas patiesībā bija ierobežotas. Tiesa viņi ar to varēja pārsteigt tā laika cilvēkus, bet viņi nebija visvareni. Dievu lidaparāti bija kaut kas vidējs starp atspoles tipa kosmisko kuģi un helikopteru. Tas labi redzams bijušā NASA inženiera J.Blumriha pēc Ecekiēla grāmatas rekonstruētajā kosmosa kuģī. Kā redzams rekonstrukcijā, Ecekiēla kosmosa kuģa galvenajām korpusam bijusi rotaļu vilciņa forma, caurspīdīgs komandtiltiņš, kā arī izbīdāmi helikoptera agregāti.
Acīmredzot šādus kosmosa kuģus dievi izmantojuši satiksmei starp milzīgo bāzes kuģi, kas riņķojis orbītā ap zilo planētu un Zemi. Šie atspoles tipa kosmosa kuģu un helikopteru hibrīdi tad arī radījuši pērkonam līdzīgo troksni, kas arī aprakstīts senajos tekstos, kur minēta dievu ierašanās.
Šāda tipa lidaparātos nevarēja pārvadāt lielu skaitu cilvēku. Tāpēc atnācējiem, ja viņi vēlējās pārvest kādu cilvēku grupu, nebija citas izvēles kā dot precīzas instrukcijas par kuģu būvi.
Tai vajadzēja būt spēcīgai motivācijai, kas lika semītu grupai jaredītiem doties tāla bīstamā ceļā. Un, kas varēja labāk motivēt viņus, ja ne pašu dievu solījums par to, ka tur otra pusē okeānam viņus gaida svētīta zeme. Tiesa pašu dievu motīvi gan paliek miglā tīti. Kādu motīvu vadīti svešie sadalīja cilvēkus nelielās grupās pa dažādiem planētas reģioniem? Kāpēc dievi savu pusdievišķos pēcnācējus nosūtīja uz citu kontinentu? Tādi ir jautājumi, ko uzdod Dēnikens savās grāmatās.
Nefija plāksnītes. Šīs plāksnītes ir nosauktas žīda Nefija vārdā. Nefijs bija Lehi dēls. Viņa ģimene ap 600.g.pmē. dzīvoja Jeruzālemē.
„Mormoņa” grāmatas 1.nodaļas 4.pantā Nefijs stāsta: „Jūdejas ķēniņa Cedekija pirmā valdīšanas gada sākumā nāca daudz praviešu, kas tautai pareģoja, ka tai jānožēlo grēki, citādi lielā pilsēta Jeruzāleme tiks iznīcināta.”
Vēsturiski pareiza informācija: 586.g.pmē. Jeruzālemes pilsētu Nebukadnecara karavīri nopostīja līdz pamatiem. Šai laikā kļuva slaveni tādi vīri kā Jeremija un Ecekiēls. Tas bija īpašs laiks, jo gan Jeremija, gan Ecekiēls kontaktējās ar sveša intelekta pārstāvi - savu „dievu,” kas ugunīgos ratos nobrauca no debesīm.
Arī Nefija tēvs piedzīvoja šādu kontaktu. Tas aprakstīts Nefija grāmatas 1.nodaļas 6.pantā: „Kamēr viņš lūdza Dievu, parādījās ugunīgs stabs un nolaidās uz kādas no klintīm... Un viņš redzēja kādu būtni nokāpjam no debesīm un ievēroja, ka tā spīdēja spožāk par pusdienas sauli.”
Šī būtne, kas bija izkāpusi no „ugunīgā staba”(lasi - lidaparāta) deva rīkojumu Lehi sasaukt kopā ģimeni(sievu, dēlus, meitas - tātad arī Nefiju), ģimenes draugus. Šī cilvēku grupa esot izvēlēta ceļojumam uz tālu zemi. Pēc šīs būtnes rīkojuma izceļotāju grupa uzbūvēja kuģi.
Noslēpumainā būtne ne vien deva pavēli būvēt kuģi, bet sniedza arī instrukcijas kā pareizi uzbūvēt kuģi. Nefija grāmatas 1.nodaļas 6.pantā par to rakstīts, lūk, kas: „Un Kungs runāja ar mani un teica: „Tev jābūvē kuģis tādā veidā, kā es tev to parādīšu, ar to es tavu tautu vedīšu pāri ūdeņiem.””
Atnācējs ne tikai deva instrukcijas, bet arī apgādāja kuģa būvētājus ar pārtiku, kuru nevajadzēja ne sagatavot, ne vārīt. Vēl noslēpumainais atnācējs no debesīm dāvāja Nefija ģimenei kompasu-Liahonu(!!!). Tas ir vēl viens papildus arguments pret tiem, kuri senos tekstos, kuros vēstīts par kontaktiem ar svešajiem, interpretē kā vīziju, sapņu vai murgu, vai kā hologrāfisku parādību aprakstus, ka dievi nebija gari, hologrammas, bet gan astronauti, būtnes ar miesu un asinīm (lai gan nenoliedzami atnācēji kontaktējoties ar cilvēkiem, varēja izmantot hologrāfiju).
1.Nefija grāmatas 16.nodaļas 10. un 16.pantā rakstīts: „Kad mans tēvs no rīta piecēlās un piegāja pie telts durvīm, viņš sev par lielu pārsteigumu redzēja zemē atrodamies no tīra misiņa izgatavotu dīvainu lodi. Lodē bija divas vārpstas; un viena no tām norādīja ceļu, kas mums jāizlauž mežonīgajā apvidū... Un mēs sekojām lodes norādītajam virzienam, kas mūs aizveda uz auglīgām vietām svešumā.”
Ceļojuma laikā nomira Nefija tēvs. Turklāt uz kuģa izcēlies dumpis. Brāļi apskauda Nefiju par to, ka tas baudīja īpašu tā Kunga labvēlību, tāpēc viņi sadumpojās un piesēja Nefiju pie baļķa. Šajā kritiskajā brīdi atklājās, cik vajadzīgs ir kompass.
1.Nefija grāmatas 18.nodaļa 12.pantā lasāms: „Kad viņi bija mani sasaistījuši, tā ka es nevarēju vairs pat pakustēties, pārstāja darboties Kunga sagādātais kompass. Tāpēc viņi nezināja, uz kuru pusi stūrēt kuģi...”
Lai vai kā, bet dumpis norimis, un Nefija grupa veiksmīgi sasniedza Ameriku, līdzi atvedot kompasu un metāla plāksnītes; uz šim plāksnēm, kas bija no misiņa, bija pierakstīta viņu priekšteču vēsture un citas lietas.
Par to stāstīts 2.Nefija grāmatas 5.nodaļas 12.pantā: „Un, es Nefijs, paņēmu arī ziņojumu, kas bija iegravēti uz misiņa plāksnītēm, un arī lodi vai kompasu, Kungs ar savām rokām bija pagatavojis manām tēvam.”
Nefītu iespējamais maršruts. Tātad balstoties uz Nefija plāksnītēm mormoņu pētnieki ir rekonstruējuši iespējamo Nefija grupas maršrutu. Nefīti vispirms veikuši pārgājienu no Sarkanās jūras krastiem pāri Arābijas pussalai līdz Indijas okeāna krastam - kaut kur ap Adenas un Omānas līča rajonu. Nonākuši tur, nefīti pēc Atnācēja dotajām instrukcijām uzbūvējuši kuģi. Tad burājot pāri Indijas okeānam, pēc tam pāri Klusā okeāna dienvidu daļai sasnieguši Dienvidamerikas krastus.
Džeims E.Telmidžs esot noskaidrojis, ka nefītu ceļojums noticis 590.g.pmē.
Jaunajā dzimtenē. Savā jaunajā dzimtenē nefīti sāka „apstrādāt zemi un sēt sēklas; mēs iesējām visas sēklas, ko bijām paņēmuši no Jeruzālemes zemes.” (1.Nefija grāmata, 18.nodaļa, 24.pants).
Nefija templis. Pēc izcelšanās krastā, Nefijs saņēma pavēli celt templi. 2.Nefija grāmatā, 5.nodaļā, 16.pantā rakstīts: „Un es, Nefijs, cēlu templi pēc Zālamana tempļa parauga, bet neizmantoju pie tam tik daudz dārgu lietu, jo tās šajā zemē atrodamas, tāpēc to nevarēja uzbūvēt tādu kā Zālamana templis. Bet savā arhitektūrā tas līdzinājās Zālamana templim; un darbs bija ārkārtīgi skaists.”
Tātad Dienvidamerikā vajadzētu būt atrodamam templim, kas būtu līdzīgs Zālamana templim Jeruzālemē. Tai vajadzētu būt apbūvei ar priekšējo un iekšējo pagalmu, svētnīcu ar tempļa izbūvi un četriem vārtiem, kas orientēti uz četrām debess pusēm. Tempļa celtniecības laiks starp 6. un 5.gs.pmē.
Šim templim būtu jāatšķiras no tipiskās Dienvidamerikas arhitektūras. Meklējamais templis būtu būve, kas neatbilstu Dienvidamerikas tradīcijām, tātad būve, kas radusies pēkšņi no zila gaisa.
Vēl viens svarīgs jautājums ir par darbaspēku. Kā zināms, Nefijs Dienvidamerikā ieradās ar nelielu cilvēku grupu.
Atbilde vārētu būt meklējama demogrāfijā. Nefītiem bija atļautas laulības ar vairākiem partneriem (pašiem mormoņiem ar likumu tas ir aizliegts kopš 1890.gada).
Ieceļotāju grupa no Izraeļa zemes iespējams sastāvējusi no 100 vīriešiem un 100 sievietēm. Matemātika ir šāda: ja katra sieviete gadā piedzemdēja vienu bērnu, tad pēc 15 gadiem nefītu kopējais skaits bija 1500 cilvēku. Pirmdzimtie, piecpadsmit gadu vecumu sasniegušie pusaudži, ņemot par paraugu pieaugušos, arī deva savu ieguldījumu populācijas palielināšanā. 30 gadus pēc izcelšanās krastā slavas dziesmas tam Kungam jau dziedājuši 5000 nefītu. Tie ir tikai aptuveni aprēķini, taču no tiem redzams, ka darbaspēka nefītiem netrūka, turklāt tika izmantots arī vietējo iedzīvotāju darbaspēks.
Nefija templis pilnīgi noteikti nav meklējams krasta tuvumā. Tas visdrīzāk meklējams kaut kur Andos. Pats Nefijs paskaidrojis, kāpēc viņš nav pavēlējis celt templi krasta tuvumā, bet izvēlējies apvidu augstu Andu kalnos. Visai drīz pēc ierašanās jaunajā dzimtenē viņam izcēlies konflikts ar brāļiem: „Taču viņu dusmas pret mani pieņēmās spēkā, un viņi jau lūkoja pēc manas dzīvības. Jā, viņi ņurdēja man pretī un teica: mūsu jaunākais brālis domā, ka viņš var par mums valdīt; un viņa dēļ mums bija daudz jācieš; tāpēc mēs viņu tagad nositīsim, lai viņa vārdi mūs vairs neapbēdina. Jo, lūk, mēs negribam, ka viņš ir mūsu pavēlnieks, jo tās ir mūsu tiesības, ka vecākie brāļi valda par šo tautu.”
Konflikts jau no paša sākuma bijis ieprogrammēts. Tas Kungs deva pavēli Nefijam kopā ar saviem piekritējiem atdalīties no pārējās grupas. Nefijs bez ierunām arī paklausīja: „Un mēs paņēmām teltis un visu, ko vien varējām, un daudzas dienās dienas gājām caur biezokni. Un, kad bijām gājuši daudzas, mēs atkal uzcēlām savas teltis.” (2.Nefija grāmata, 5.nodaļa, 7.pants).
Tā kontinenta krasti, kur žīdu ieceļotāji izcēlās, bija tuksnešaina Andu priekškalne, kur bija tikai nedaudzas auglīgas zemes strēles gar upju krastiem. Tāpēc šajā gadījumā „iešana caur biezokni” jāsaprot kā nefītu pārgājiens kalnos.
Svešajā kontinentā (Dienvidamerikā?!) nefīti orientējas tikai pēc strautiem, kas noveda pie avotiem. Nefija grupas pārgājienā visur klāt bija „dievs.” Šis „dievs” spēja lidot, kā to savos pierakstos atzīmējis Nefijs.
Čavina de Vantāra - Nefija-Ecekiēla templis? Ja kaut daļa no šī stāsta atbilst vēsturiskajai patiesībai, tas ir, ja kaut daļa no Nefija plāksnēm ir autentiskas, tad kaut kur Dienvidamerikā, Andu kalnos jābūt atrodamām tempļa drupām, kas savā plānojumā un arhitektūrā līdzinātos Zālamana templim Jeruzālemē. Vai pastāv jebkādas cerības atrast nefītu būvētu templi, kurš būtu līdzīgs Zālamana celtajam templim un atšķirtos no citiem Dienvidamerikas tempļiem?
Šveiciešu rakstnieks un seno astronautu pētnieks Ēriks fon Dēnikens šadu templi atpazinis Čavinas de Vantāras drupās. Argumenti? Te būs Dēnikena argumenti:
· Čavinas de Vantaras tempļa kompleksam bija priekšējie un iekšējie pagalmi, iesvētītas vietas, svētnīca(El Castillo), atdalītas teritorijas svētceļniekiem, priesteriem un augstākajiem priesteriem, tempļa mūris ar ārējām telpām, kas domātas „nešķistajiem,” kā arī Bībelē minētais strautiņš.... viss kā Zālamana templī;
· Čavina de Vantara bija pavērsta uz visām četrām debess pusēm... tāpat kā Zālamana templis;
· Čavina de Vantara bija svētnīca, reliģisks centrs un svētceļojumu vieta... tāpat kā Zālamana templis;
· Čavinā de Vantarā „septiņi” bija svētais skaitlis... gluži kā Zālamana templī;
· Čavina de Vantara ir uzcelta virs pazemes ejām un kanāliem... gluži kā Zālamana templis;
· Čavinas de Vantaras svētnīcā El Castillo nebija logu, bet bija ventilācijas sistēma, iekštelpas tika mākslīgi apgaismotas... tāpat kā Zālamana tempļa svētnīca;
· Čavinas de Vantaras celtnieki pielūdza „lidojošu dievu”... gluži tāpat kā izraēļi.
Ir tikai viens sīkums, kas runā pretī šim pieņēmumam. Nefīti Dienvidamerikā ieradās ap 590.g.pmē., bet Čavinas de Vantaras tempļa komplekss celts ap 850.g.pmē.
Lai nu kā, bet Dēnikens savā grāmatā raksta, ka atnācēji uz šo templi Dienvidamerikā nogādājuši Vecās derības pravieti Ecekiēlu. Taču H.Beiera 1985.gadā veiktā Ecekiēla tempļa rekonstrukcija gan rāda, ka tas visticamāk varētu būt meklējams Dienvidamerikā, bet tajā pašā laikā tā apgāž Dēnikena hipotēzi, ka Ecekiēla templis bija Čavinas de Vantaras tempļu komplekss. Līdz ar to var teikt, ka pagaidām nav izdevies identificēt Nefija/Ecekiēla(?) templi.
Tas „Kungs” pavēlēja Nefijam izgatavot „jaunas metāla plāksnītes un iegravēt tajās daudzas lietas,” kas viņam šķistu patīkamas. „Kungs” deva Nefijam uzdevumu: „Tas Kungs man pavēlēja, un es no bronzas izgatavoju plāksnītes, kurās man bija jāiegravē vēstījums par savu tautu.” (1.Nefija grāmata, 19.nodaļa, 1.pants).
30 gadus vēlāk tas „Kungs” no jauna pavēlēja Nefijam: „Un 30 gadi bija aizritējuši, kopš mēs atstājām Jeruzālemi, un Dievs tas Kungs sacīja man: darini jaunas plāksnītes; tev tajās jāiegravē daudzas lietas, kas man ir patīkamas un var noderēt tavai tautai.” (2.Nefija grāmata, 5.nodaļā, 28.-30.pants).
Popol-Vuh teikts. Maiju cilts kiču eposā Popol-Vuh atrodams mājiens par kultūras importu no Tuvajiem Austrumiem uz Centrālameriku un Dienvidameriku (protams, tas varētu būt norādījums arī uz Atlantīdu): „Tā pazuda un aizgāja projām Balam-Kitce, Balam-Akabs, Mahukuta un Jku-Balams, pirmie cilvēki, kas atnāca šurp pirms ilga laika. Tie nomira ļoti lielā vecumā. Un viņus sauca par „dieva kalpiem,” „upura priesteriem”... Un tie atnesa pār jūru Tulas rakstus. Par rakstiem viņi sauca to, uz kā bija uzrakstīta viņu vēsture.”
Un, ko mēs lasām Mormoņa grāmatā? Citēju vēlreiz 2.Nefija grāmatas 5.nodaļas 12.pantu: „Un, es Nefijs, paņēmu arī ziņojumu, kas bija iegravēti uz misiņa plāksnītēm, un arī lodi vai kompasu, Kungs ar savām rokām bija pagatavojis manām tēvam.”
Tātad šeit teikts, ka Nefijs uz Ameriku atveda misiņa plāksnes, kur bija pierakstīta viņa tautas vēsture. Maiju Popol-Vuh arī tiek runāts par rakstiem, kas tikuši pārvesti pār jūru.
Šo lietu vēl vairāk sarežģī tāds fakts, ka Džozefs Smits, kurš 1827.gadā pārtulkoja daļu no metāla plāksnītēm, nevarēja zināt maiju eposa Popol-Vuh saturu, jo to pirmo reizi pārtulkoja Volfgangs Kordens 20.gs. 50-tajos gados.
Nefīti un lamanīti. Tā kā Lehi nomira ceļojuma laikā, tad jau uz kuģa izcēlās nopietnas nesaskaņas starp Nefiju un vēcākajiem brāļiem. Pēc izcelšanās Dienvidamerikas krastā naids starp Nefiju un viņā brāļiem vēl vairāk uzliesmoja. Nefijs pēc tā „Kunga” pavēlēs kopā ar saviem piekritējiem atstāja brāļus, kuri tad veidoja atkritēju grupu - lamanītus. Nefīti galu galā kāda karā esot pilnībā gājuši bojā, bet no lamanītiem esot cēlušās indiāņu ciltis, kuras eiropieši 16.gadsimtā atrada Amerikas kontinentā. Tā Amerikas vēsturi traktējis Džozefs Smits. Es pats gan neticu tam, ka indiāņi ir lamanītu pēcteči. Kaut gan bez pēdām jau nekas neizzūd.
Nobeigumā. Neatkarīgi no manas attieksmes pret Džozefa Smita dibināto „Jēzus Kristus Pēdējo dienu svēto baznīcu,” es domāju, ka vismaz daļa no Etera un Nefija plāksnītēm varēja būt autentiskas. Skotu izcelsmes amerikānis nebija mācījies ne aramiešu, ne senžīdu valodu, viņš savu mūžu nebija redzējis šumeru ķīlu rakstus. Džozefa Smita dzīves laikā nebija neviena zinātnieka, kurš būtu varējis mācēt pārtulkot senbabiloņu tekstus. Eposs par Gilgamešu tika uziets tikai pēc Smita nāves. Ja visa Mormoņa grāmata ir viena liela falsifikācija, tad „kā lai izskaidro Etera grāmatas un citu vēlāk atrastu tekstu sakritību?”
Ir vēl viens apstāklis, kas izslēdz totāla viltojuma iespēju. Senatnē viens no zināmajiem materiāliem, kuru izmantoja rakstiskas informācijas fiksēšanai, īpaši Vidējos Austrumos ap 600.g.pmē., bija metāla plāksnes. Īpaši populāri uz metāla plāksnēm rakstīt bija reliģiska satura tekstus. Nereti senajos rakstos tika izmantots scriptorio rakstīšanas veids, kad ievadlapa tika ievietota grāmatas beigās, nevis sākumā. Tā ir viena būtiska Vidējo Austrumu seno tekstu iezīme. Šis fakts arī kalpo kā pierādījums tam, ka 1827.gadā Džozefs Smits patiešām turēja grāmatu no zelta plāksnēm. Viņš atzīmēja, ka ievadlapa bija pašās zelta plākšņu grāmatas beigās. Mormoņu baznīcas dibinātājs neko nezināja par scriptorio.
Saites.
Kristietības konfesijas.
Kristietība.
