Mannas mašīna
Šo dīvaino ierīci iedeva Jahve Mozum, kad tas 40 gadu vadāja žīdus pa Sinaja tuksnesi, lai tuksneša apstākļos spētu pabarot savu tautu. Katru rītu zemē bija izbārstīti sīki graudiņi, kurus Mozus pasludināja par dieva dāvanu. Tiesa gan, no tiem nevarēja veidot uzkrājumus, jo tie ātri bojājās. Tāpat tie kusa arī saulē (2.Moz. 16:20-21).
Lai visas 600 žīdu ģimenes spētu paēst, mašīnai būtu jāražo līdz pat 2 t jeb 1,2 m3 mannas dienā. Mašīna turklāt vēl arī dozēja porcijas, jo piektdienās tās bija divas reizes lielākās, lai sestdien visi varētu atpūsties. Mašīna tika ievietota teltī. Pārgājienu, kā arī nometņu laikā šī telts atradās pienācīgā attālumā no ļaudīm. Tai tuvoties varēja tikai priesteri – levīti Mozus brāļa Ārona vadībā, kas bija īpaši apmācīti. Ja kaut kas nogāja greizi, tad mannas ražošana tūlīt apstājās.
Tā manna beidzās jau Mozus pēcteča Jozuas laikā (Joz.5:12). Kad žīdi iekārtojās Kanaānas zemē pie Jērikas, un ieguva pirmo ražu, mašīnu izslēdza, un jau nedarbojošos aizveda uz Silomu (1.Ķēn.4:3), kur tā nostāvēja bezdarbībā 200 gadus līdz pat Samuēla laikiem. Vēlāk aparātu, vienlaikus ar Derības šķirstu, sagrābuši filistieši, bet pēc viņiem uzbrukušajām nelaimēm to atdeva. Mannas mašīnas liktenis ir cieši saistīts ar Derības šķirstu, kas varētu būt bijis tās enerģijas avots. Svētnīcas teltī tie vienmēr esot stāvējuši blakus (nevarēju gan atrast vietu Bībelē, kur tas rakstīt, - Mazais Zaļais).
Simtiem gadu to glabāja Zālamana templī Jeruzālemē, kas tieši šim mērķim arī bija uzcelts. 567.g.pmē pravietis Jeremija to noslēpa Nebo kalnā. Šodien ir zināms, ka aparāts starp 1120. un 1125.g. ir atradies Jeruzālemē. 1127.gadā templieši to atraduši Palestīnā un tai pašā gadā nosūtījuši uz Franciju. To sauca par Bafometu vai Svēto Grālu.
Pēc 1307.gada, kad tika sagrauts templiešu ordenis, mannas mašīnas liktenis nav zināms. Ir vairākas hipotēzes. Viena no tām vēsta, ka mašīna noslēpta Oukailendas šahtā Kanādā. Tāpat iespējams, ka visa aparatūra, kas etiopiem pazīstama ar Derības šķirsta vārdu, Zālamana laikā tika pārvesta uz Etiopiju. Tādējādi espējams, ka aparatūras atliekas glabājas Aksūmas pilsētas Sv.Marijas baznīcas mazajā kapelā.
Jāpiebilst gan, ka visam šitam stāstam pierādījumu ir pamaz, tādēļ tas būtu uzlūkojams tikai kā versija.
Pētījumi. Pirmais, kas devies pa mannas brīnuma pēdām, bija Maincas dekāns Breitenbahs. Viņš rakstīja par savu svētceļojumu uz Sinaja kalnu: „Visās ielejās ap Sinaja kalnu vēl šodien atrodama debesu maize, ko mūki un arābi savāc, uzglabā un pārdod svētceļniekiem un svešiem ļaudīm, kas šurp atnākuši. Šī pati debesu maize krīt rītos, kad aust diena, kā rasa vai sarma un pilienos paliek uz zāles., akmeņiem un koku zariem. Un tā ir salda kā medus un līp pie zobiem, ja to ēd, un mēs nopirkām to lielā vairumā.”
Pēc 350 gadiem, 1823.gadā, vācu botāniķis profesors G.Ērenbergs savā grāmatā Symbolae physicae pauda uzskatu, ka manna neesot nekas cits kā tamariska (Tamarix nilotica) izdalīts sekrēts, kas izplūst, kad uz tā parazitē Sinajā izplatīti insekti. Šo šķidrumu uzņem blaktis un citi tuksneša krūmājos dzīvojošie kukaiņi. Tuksneša sausajā gaisā sīrups kristalizējas, veido bālganus graudus, kas nogulsnējas uz zariem un nokrīt zemē.
Jeruzālemes universitātes ekspedīcija, kas XX gs. 20.(1927.g.?) gados pētīja mannas pēdas Sinaja rajonā, konstatēja, ka Ērenbergam bijusi daļēja taisnība. Taču sekrētu izdala nevis tamariska krūmi, bet gan uz tiem dzīvojošie mazie insekti. Kāds no ekspedīcijas dalībniekiem to aprakstīja sekojoši: „Kristalizējušos mannas graudu garša ir īpatnēji salda. To visdrīzāk var salīdzināt ar medus cukuru, ilgstoši uzglabājamu bišu medus produktu.” Verners Kellers atzīmē, ka vēl mūsdienās beduīni vāc saldos graudus, lai tos ēstu vai arī ilgstoši uzglabātu krūkās. Tātad manna nav nekas cits kā nelielu insektu sekrēts.
Tāpat fiksēts fakts, ka 1980.gadā Turcijā pār zemi nolijis mannas lietus, kas noklājis 10 km plašu apvidu. Botāniķi to izpētīja un nonāca pie secinājuma, ka tā ir kāda ķērpju suga. Šie ķērpji sastāv no mazām lodītēm, kas ārpusē ir dzeltenas, bet iekšpusē – baltas. Augs aug uz ļoti nabadzīgām virsmām, piemēram, klintīm un plakaniem akmeņiem.
Taču ar insektu sekrētu vien visu nevar izskaidrot. Tas pats Kellers raksta: „Mannas izkrišana atkarīga no labvēlīgiem ziemas lietiem un no gada uz gadu atšķiras.” Bībelē (2.Mozus, 16:35) atrodams pants, saskaņā ar ko debesu manna parādījusies regulāri katru dienu līdz Sabatam 40 gadu laikā un barojusi Izraēļa tautu. Tas nebūtu iespējams, ja mannu ražotu tikai insekti, jo iespējami taču arī slikti meteroloģiskie apstākļi, kad insekti nav izdalījuši sekrētu. Tāpat arī gluži dumji būtu domāt, ka insekti savu ritmu 40 gadu laikā būtu saskaņojuši ar žīdu ēšanas paradumiem līdz Sabatam. Pie tam Bībele norāda, ka mannas brīnums pēc 40 gadiem neatgriezeniski izbeidzas, taču insekti sekrētu izdala vēl šobaltdien. Arī norāde uz mannas bojāšanos vienas dienas laikā nekādi nesaskan ar insektu saldā sekrēta īpašībām, jo šodien vietējie iedzīvotāji to bez īpašas apstrādes ilgstoši uzglabā krūkās. Insektu graudu sastāvs ir glikoze un vīnogu cukurs ar nelielu pektīna piemaisījumu. Būtībā tas ir tīrs cukurs. Kellers atzīmēja, ka beduīni „no mannas graudiem mīcīja putru, kas tika lietota kā iecienīta piedeva bieži vienveidīgajam uzturam.” Tātad runa bija nevis par pamata uzturlīdzekli, bet gan par pārtikas piedevu. Nevarētu taču izraēļi 40 gadus pārtikt tikai no cukura. Bībele mannu sauc par „maizi,” tātad pamatuzturu.
Beduīni šais apvidos vēl šodien vāc šos graudiņus un izmanto kā medus aizvietotāju. Sauc viņi to par man. Šīs vielas atšķirība no bībeliskās mannas ir tā, ka tā nesatur olbaltumus, kas darīja bībelisko mannu par klejojošās tautas „maizi.” Pie tam šo vielu varēja atrast tikai dažus mēnešus gadā, un tik nelielos daudzumos, ka VD minētos 600 000 Mozus sekotāus jau nu noteikti nevarētu pabarot.
Avoti.
Bībele. Šeit gan nav atrodams mašīnas apraksts. VD atrodas norāde uz mannu kā tādu, bet nekas nav teikts par tās ražošanu. Otrā Mozus grāmatā Mannas mašīna parādās pēc Tā Kumga pavēles.
Kabala. Tās viena no trijām Zoharas grāmatām Hadra Zuta Odisha 50 lapaspuses apraksta to, kā Mozus pēc Tā Kunga norādījumiem darina Derības šķirstu. Tālāk, atšķirībā no VD, turpinās instrukcijas kā pagatavot kādu dīvainu ierīci – „Sendieni,” kas varētu būt Mannas mašīna. Grāmata apraksta mašīnu kā tehnoloģisku aparātu barības ražošanai. Domājams, ka spēcīgai apstarošanai tika pakļautas aļģes, no kurām ar hidrolīzes palīdzību tika izdalīts solodovij cukurs. Tam bija nepieciešams spēcīgs enerģijas avots. Tekstos sacīts, ka nepareizas apiešanās rezultātā ar aparātu cilvēkiem parādās simptomi, kas liecina par radioaktīvo apstarojumu. Tas uzvedināja Sesunu un Deilu uz domu par nelielu atomreaktoru. Abas ierīces glabāja telts svētnīcā un klejojumos nesa līdz.
Lūk „Sendieņa” apraksts, sākot ar grāmatas 51.lpp.: „Augšējais galvaskauss balts. Tajā nav ne sākuma ne gala. Viņa dobās renes izstieptas un ir domātas tecēšanai... No šīs baltā galvskausa dobās sulas renes katru dienu krīt rasa mazsejainajā (?)... Un viņagalva aizpildīta, un no mazsejainā (?) krīt ābolu laukā vai sienāžu vilnā (?). Un viss šis ābolu lauks piesmidzināts ar rasu. Senākais no dienām ir noslēpumains un noslēpts no acīm. Un augstākā gudrība apslēpta galvaskausā, kas tika atrasts [ bija redzams]. Un nošī līdz tam Senākais nav atvērts. Un nav tāda cilvēkbērna, kurš zina par to vispār te nekas nav saprotams. Red. ]... trīs galvas pagatavotas vidū dobas. Viena otrā un viena virs otras...Un visi tās mati unstriķi noslēpti un gludi traukā. Un kaklu pilnībā ieraudzīt nevar. Ir taka, kas atdala matus no smadzenēm...”
Šis apraksts ir dikti garš. Šai juceklīgajā aprakstā iedziļinājās arī Džordžs Sasūns, kā rezltātā tapa viņa Mannas mašīnas modelis. Grāmatā aprakstīts, ka „Sendienis” sastāv no vīrišķās un sievišķās daļas, kas bija atdalāmas.
Kretjēna de Truā, Robēra de Boro un Volframa fon Ešenbaha teksti. Tajos runāts par Grālu, zināmā mērā tas ir līdzīgs Mannas mašīnai, jo dod ēdienu.
Versijas par glabāšanas vietām:
1. Bezū ieleja – uz to it kā norāda viena no Nostradama četrrindēm (I.27.). Četrrindē minētie „ozoli” varētu būt 40 km attālā Karkasonas pilsēta – „ozolu klintis.”
2. „Lauvas ala” Langedokā.
3. Oukailenda Kanādā.
4. Aksūma Etiopijā.
Rekonstrukcija. To veikuši Johaness un Peters Fībagi un publicējuši savā grāmatā 1978./1979.gados.
Vēl to pētījuši angļu zinātnieki no Kembridžas Džordžs Sesuns un Rodnejs Doils. Sesuns pārzināja aramiešu valodu un iedziļinājās juceklīgajā Kabalas tekstā. Pēc tam pieaicināja palīgā biologu Doilu. Meklējumu gaitā pētnieki smalki izanalizēja senos rokrakstus: Bībeli un Kabalas sacerējumu Sefer Hozohar. Vēl pēc tam pētījumos iekļāvas arī zinātnieks un mākslinieks Mārtins Ričezs. Pētījumu rezultātus publicēja žurnāls Science 1977.gadā. 1984. gadā Johaness un Pēters Fībagi pirmoreiz nāk klajā ar vienotu koncepciju par to, ka Grāls, Derības šķirsts un mannas mašīna būtībā ir viens un tas pats.
Darbība. Divi briti – Džordžs Sasūns un Rodnijs Deils rekonstruējuši mannas mašīnu. Materiāls publicēts 1976.gadā žurnālā New Scientist. Abi inženieri veic pētījumus Kembridžas universitātē un viņiem pieder sava elektronikas firma. Turklāt abi ir studējuši dabaszinātnes un nodarbojušies ar tehnisko tekstu tulkošanu. Tieša mašīnas atdarināšana gan šobrīd nav iespējama, jo tādas tehnoloģijas šodien vēl nav cilvēces rīcībā. Autori vēlāk izdevuši arī grāmatu – Sassoon, George, und Rodney, Dale: „The Manna Machine”, London 1976.
Abi pētnieki mašīnas aprakstu atrada Zoharā – vienā no Kabalas grāmatām. Savā rekonstrukcijas darbā viņi visvairāk izmantoja trīs avotus: aramiešu Kremonas kodeksu, latīņu Kabbalah Denudata un angļu Kabala Unveiled. Viņu darba rezultāti publicēti grāmatā „Mannas mašīna” (1979.g.). Zoharas trijās grāmatās: „Mistēriju grāmata,” „Mazā svētā sapulce” un „Lielā svētā sapulce” aprakstīta mašīna, kas saukta par „dienu pirmtēvu” un „ļoti veco.” Tās vārds atvasināts no aramiešu OThIQIVMIN (izrunā kā atik jomin) vai no žīdu OThIQIMIM (izrunā kā atik jomim). Vēl viena šī vārda nozīme varētu būt „transportējams ar traukiem.” Ierīces sastāvdaļas tiek aprakstītas kā cilvēka locekļiun orgāni.
Pēc Sesuna un Doila domām kā izejviela mannai kalpojusi zaļaļģes hlorellas paveids, kura labvēlīgos apstākļos 24 h laikā spēj palielināt savu masu astoņas reizes. Attiecīgu fermentu un minerālvielu pievienošana varēja pārvērst produktu par kaut ko sīku un graudainu, pēc garšas kā plāceni ar medu. Proteīnu, ogļhidrātu un tauku sastāvu varēja mainīt, uzturot noteiktus kultūras augšanas parametrus. Aļģu kultūras augšanai bija nepieciešams ārkārtīgi spēcīgs gaismas avots, varbūt lāzers. Mašīna sastāvējusi no trim daļām: augšējās (uzskata par vīrišķo), vidējās (uzskata par sievišķo) un apakšējās (to atkal uzskata par vīrišķo). Šādi senie cilvēki mēģināja aprakstīt viņiem nesaprotamo ierīci, jo tajā laikā tehnikas vispār vēl nebija nekādas.
Virspusē bija instalēts rasas, vai varbūt pat gaisa mitruma destilācijas aparāts jeb kondensators ar atdzesējamu izliektu virsmu. Uz tās no gaisa kondensējās ūdens, kuru novadīja centrālajā traukā ar aļģēm. Mannas mašīnas centrālā daļa bija cilindrisks bioreaktors, kuru piepildīja ar hlorellām. Iekšienē, kur izvietojās gaismas un siltuma avoti, tiem ievadīti minerālvielu šķīdumi, ūdens un gaiss, bagātināts ar ogļskābo gāzi. Tātad kultūra cirkulēja pa dažādām caurulēm, kur notika skābekļa un oglekļa dioksīda apmaiņa ar atmosfēru un siltuma izstarošana. Apkārt bioreaktoram bija uzstādītas tilpnes olu formā, kurās atradās minerālsāļu un fermentu šķīdumi. Radušās hlorellas dūņas tika ievadītas nākamajā traukā.
Mašīnas apakšējā daļā atradās autoklāvs, kurā hlorella pārvērtās gatavā produktā. Šeit ciete varēja tikt daļēji hidrolizēta par iesala cukuru, kas, viegli apcepts, ieguva medus un maizes garšu. Manna no autoklāva nonāca divos sfēriskos kolektoros („sēkliniekos”), no kuras tika izdalīti ēdiena porciju veidā. Viens no kolektoriem tika piepildīts katru dienu un izmantots patēriņam. Otrs pildījās lēni nedēļas laikā, veidoja pārtikas uzkrājumus Sabata laikam. Šāda mašīnas apstādināšana bija nepieciešama, lai mašīnu varētu izjaukt, iztīrīt un atkal palaist jaunam darbam.
Kolektoru pretējā pusē atradās neliels kodolreaktors, kas kalpoja par enerģijas avotu. Turpat izvietojās arī vadības pults un manipulators, kas veica ieprogrammētu kodolreaktora vadību.
Tehnikas analogi mūsdienās. Tāda tehnika mūsdienās nav pazīstama, taču kādas priekšizstrādes tomēr ir veiktas. 1983.gadā divi Ņūhempšīras universitātes zinātnieki – Dr.Stīvens H.Švarckopfs un Dr.P.E.Stefans izstrādāja noslēgtu dzīvības nodrošināšanas sistēmu. Tā kontrolē un regulē septiņus parametrus, kas vitāli nepieciešami augu attīstībai: temperatūru, aprasināšanu, mitrumu, gaisa spiedienu, gaisa cirkulāciju, gaisa sastāvu un barības vielas. Eksperimentālā iekārta sastāv no dubultsienu plastikāta cilindra. Tajā ievietoti datora kontrolēti sensori, kā arī pievadīšanas un izvadīšanas sistēmas, kas 1,5 m garo kameru 45 cm diametrā pārvērš mazā botāniskā dārzā.
Vai no sausā tuksneša gaisa var kondensēt pietiekami daudz ūdens? 1993.gadā britu inženieris Stjuarts Klaienss radīja iekārtu, kas nakts stundās no atmosfēras uzsūc ūdeni, kas agri no rīta pieejams pietiekami lielā daudzumā. Klaienss neiespaidojās no Mannas mašīnas, par kuras eksistenci viņš neko nezināja, bet gan vienkērši meklēja iespēju sausa klimata apgabalos iegūt ūdeni. Divi iekārtas varianti pa šo laiku veiksmīgi izmēģināti Namībijas tuksnešos.
