Molotova-Ribentropa pakts
Slepenu protokolu virkne, kas noslēgta 1939.gada 23.augustā Maskavā līdz ar PSRS-Vācijas neuzbrukšanas līgumu, nosaukta abu valstu toreizējo ārlietu ministru vārdā.
Notikumu gaita. Vācijas sūtnis Maskavā Frīdrihs Verners fon der Šulenburgs (pakārts Berlīnē 10.11.1944 kā antinacistiskās opozīcijas dalībnieks) 1939.gada 23.augustā nodeva PSRS ārlietu tautas komisāram Vjačeslavam Molotovam Hitlera personīgu vēstuli, adresētu Staļinam. Vācijas kanclers lūdza tuvāko trīs dienu laikā pieņemt reiha ārlietu resora vadītāju Joahimu fon Ribentropu ar neierobežotām pilnvarām sastādīt un parakstīt neuzbrukšanas paktu un papildu vienošanos (protokolu).
Atbilde sekoja nekavējoties: „Pateicos par Jūsu vēstuli. Ceru, ka vācu-padomju vienošanās kalpos par pagrieziena punktu, kas ļaus uzlabot attiecības starp mūsu valstīm. Padomju valdība uzdeva man nodot Jums, ka tā dod savu piekrišanu Ribentropa kunga vizītei Maskavā šī gada 23 augustā. Josifs Staļins.”
Šai pat dienā Maskavā norisinājās pārrunas starp padomju, britu un franču pārstāvjiem. Franči jau zināja, ka pierunāt poļus izlaist caur savu teritoriju Sarkano Armiju nebija izdevies. Dienu iepriekš Polijas maršals Edvards Ridzs-Smigli (Edward Rydz-Smigly), atbildot uz Francijas vēstnieka lūgumu izrādīt pretimnākšanu dotā jautājumā, atbildēja: „Ar vāciešiem mēs riskējam zaudēt brīvību, ar krieviem mēs pazaudēsim dvēseli.” Diez vai poļi tajā brīdī zināja, ka ne Anglija, ne Francija nav gatavi karam un to atbalstam būs simbolisks raksturs. Saskaņā ar šī paša maršala izstrādāto aizsardzības plānu poļu spēkiem vajadzēja noturēt Varšavu un Modlinas cietoksni arī pārējās valsts teritorijas okupācijas gadījumā, sagaidot atbalstu no Anglijas un Francijas. Kā zināms, tad atbalsta nebija.
Angļi un franči vēl cerēja, ka sarunas ar krieviem tiks turpinātas. Taču viss bija beidzies, Staļins savu izvēli bija jau izdarījis krietni agrāk.
22.augusta pievakarē vācu delegācija izlidoja no Berlīnes caur Kēnigsbergu uz Maskavu. Jau virs Veļikijiem Lukiem lidmašīnu Focke-Wulf fw 200 Condor kļūdas dēļ apšaudīja krievu zenītlielgabali, bet par laimi (vai nelaimi) viss beidzās labi, un vācieši piezemējās Maskavā 23.augustā vienos dienā. Lidostā par godu viesiem plīvoja nacistu karogs. Vācieši, protams, nenojauta, ka karogs aizlienēts studijā Mosfiļm, kur tas kalpojis kā rekvizīts antifašistiskajās filmās.
Pārrunas Kremlī sākās šajā pat dienā 15:30. Ienākot Molotova kabinetā, Šulenburgs ir pārsteigts - tur viņš redzēja pašu Josifu Staļinu. Bezprecedenta gadījums, ņemot vērā, ka līdz šim ārvalstu diplomātiem tika skaidrots, ka partijas vadītājs ārlietās neiejaucas. Staļins īsumā izklāstīja padomju valdības pozīcijas. Staļina personīgais tulks Vladimirs Pavlovs atceras: „Kad sākās līguma apspriešana, Staļins paziņoja - pie šī līguma ir nepieciešamas papildus vienošanās, kuras mēs nekad un nekur nepublicēsim.”
Kamēr vācieši lasīja priekšā savu līguma projektu, kas piesātināts ar skaļām frāzēm par vēsturiski izveidojušos interešu kopību, Staļins klausījās izklaidīgi. Viņš labi zināja šādu līgumu vērtību. Protokols - lūk, kas viņu interesēja. Par to, kas slēpās zem vārdu salikuma „interešu sfēras,” viņam arī neskaidrību nebija - Sarkanās armijas ievešana, tādējādi nodrošinot sev vēlamas kārtības iedibināšanu jeb, padomju propagandas vārdiem runājot, - „sniegt internacionālu atbalstu darbaļaudīm gāzt nīsto kapitālistu un muižnieku varu.”
Vāciešu piedāvājums bija šāds - Polijas sadale atbilstoši 1914.gada robežām, atstājot Varšavu vācu zonā. Staļins neiebilda. Viņš ienīda Poliju ne mazāk kā Hitlers vēl no Pilsoņu kara laikiem un boļševiku sakāves Varšavas pievārtē. Viņa izpratnē šī valsts, Molotova vārdiem runājot, bija Versaļas līguma kroplīgs veidojums. Staļins piegāja pie galda, kur izklāta Eiropas karte un ar zilu zīmuli novilka treknu līniju - nu Polija kārtējo reizi vēsturē bija sadalīta.
Tālāk vācieši piedāvāja, lai Somija un Igaunija paliek krieviem, bet Lietuva vāciešiem. Latviju bija paredzēts sadalīt pa Daugavas līniju. Staļins iebilda. Baltijas Sarkankarogotajai flotei bija vajadzīgas neaizsalstošās Ventspils un Liepājas ostas, respektīvi, viņam vajadzēja visu Latvijas teritoriju. Tika pasludināts pārtraukums, un Ribentrops steidza uz vēstniecību, lai nosūtītu fīreram šifrētu telegrammu ar Maskavas prasībām. Drīzumā tika saņemta atbilde - Hitlers piekrīt visam.
Otrais raunds jau noritēja īsteni draudzīgā gaisotnē. Vēlā vakara stundā tika parakstīts pakts un slepenais protokols. No PSRS puses tos parakstīja Molotovs, no Vācijas puses - Ribentrops. Vēstnieks Šulenburgs bija satriekts. Viss ir norisinājies neiedomājamā ātrumā, un Eiropas valstu likteņi tiek izšķirti dažu stundu laikā. Šulenburgs cerēja, ka neuzbrukšanas pakts palīdzēs nostiprināt mieru, bet tā vietā abi diktatori sarunāja sadalīt Eiropu.
Kad formalitātes nokārtotas, Staļins uzsauca tostu uz Hitlera veselību: „Es zinu, cik stipri vācu tauta mīl savu vadoni, un tāpēc gribu iedzert uz viņa veselību.”
Netika aizmirsts SS reihsfīrers un vācu komunistu bende Heinrihs Himlers. Arī uz viņa veselību paceļ tostu omulīgā noskaņojumā esošais Kremļa saimnieks.
31.augustā ārkārtas Augstākās padomes sesijā, kurā tiks formāli ratificēts pakts, Molotovs pateiks: „No mums tiek prasīts, lai PSRS iesaistās Anglijas pusē karā pret Vāciju” un retoriski jautās: „Vai tik prātā nav sajukuši šie kara kurinātāji?”
Pulkstenis Molotova kabinetā sita pusnakti. Vēstniekam Šulenburgam tas izklausījās pēc kapu zvana. Viņš teica savam referentam Hansam fon Hervartam viedus vārdus: „Šis līgums novedīs pie otrā pasaules kara un iegrūdīs Vāciju bezdibenī.”
Karš sāksies pēc nedēļas.
Hitlers uzbrukumu Polijai ir nozīmējis uz pirmo septembri. Dienu iepriekš ar šim nolūkam speciāli atlasītu kriminālnoziedznieku palīdzību tiek inscenēts poļu nacionālistu uzbrukums raidstacijai vācu pierobežas pilsētiņa Gleivicā. Pēc akcijas tās dalībniekus apšauj esesiešu specvienība. Līdzīga provokācija, lai pamatotu PSRS uzbrukumu mazajai Somijai, tiks veikta dažus mēnešus vēlāk Karēlijā pierobežas ciemā Mainilā ar artilērijas apšaudi NKVD izpildījumā, kā rezultātā tiks nogalināti četri krievu robežsargi – sīkums, salīdzinot ar to skaitu, kas tuvāko mēnešu laika atradīs savu galu Somijas sniegos.
Padomju Savienībai tik necilais Ziemas karš sāksies nedaudz vēlāk, bet tagad ir agrs septembra rīts uz Polijas - Vācijas robežas. Vērmahta 19. tanku korpusa komandieris Heincs Guderians sēž savā komandiera tankā un gaida pavēli uzbrukumam. Viņš skatās uz poļu nocietinājumu pusi, tikai tur neko nevar izšķirt biezās miglas dēļ.
„Donnerwettter!” domās nolamājas ģenerālis. „Šī sasodītā migla neļaus iesaistīties aviācijai.” Viņš ir saņēmis uzdevumu ar savu vienību šķērsot Brdas upi, straujā tempā sasniegt Vislu un nogriezt „Polijas koridorā” dislocētās pretinieka vienības. Šis blickrīga teorijas radītājs, tanku „ķīļu” un aplenkuma „”katlu” veidošanas meistars, ko viņš tik spīdoši nodemonstrēs Krievijas kampaņas laikā, vēl nezina, ka tikai pēc dažām nedēļām viņam būs lemts pabeigt Polijas kampaņu Brestā, pieņemot ar krievu brigādes komandieri Krivošeinu Vērmahta un Sarkanās armijas kopīgo parādi. Bet tagad galvā raisās ne visai jautras domas. Lūk, ko viņš raksta savos memuāros:
„Pateicoties šajās dienās noslēgtajam līgumam ar Padomju Krieviju, Hitlers ir nodrošinājis kara vešanai tik nepieciešamo drošu aizmuguri. Tanī pat laikā Ribentropa ietekmē viņam ir ilūzijas attiecībā uz rietumvalstu neiejaukšanos. Domāju, ka mans apgalvojums nebūs novēlots, ja pateikšu, ka noskaņa armijā bija nospiesta un, ja nebūtu pakta ar Krieviju, daudz kas kļūtu vēl sarežģītāks. Ar smagu sirdi sākām šo karu, un nebija neviena ģenerāļa, kas priecātos par to. Daudzi bija pieredzējuši pirmo pasaules karu un zināja, ko nozīmē karš. Viņi saprata, ka šis karš var neaprobežoties tikai ar Poliju.”
Pavēle uzbrukumam tiek saņemta 4:45. Vācu vienības šķērso robežu, izvērsdamās kaujas formācijās. Operācija Weiss ir sākusies. Par Polijas armijas gatavību modernam karam liecina nākošais fragments no H.Guderiana memuāriem: „Nezinot mūsu tanku taktiskās un tehniskās iespējas, poļu kavalērijas brigāde uzbruka tiem ar aukstajiem ieročiem un cieta šausminošus zaudējumus.”
3. septembrī karu Vācijai pieteica Anglija un Francija. Sākās Otrais pasaules karš, karš, kuru tā pa īstam, izņemot Hitleru, negribēja neviens.
8. septembrī vācieši informē krievu pusi, ka Varšava ir kritusi. Aizsardzības lietu tautas komisārs K.Vorošilovs nekavējoties paraksta direktīvu, kas uzdod Sarkanās armijas daļām pāriet robežu un sagraut pretim stāvošās poļu vienības. Tikai Vorošilovs ir pārsteidzies, un pavēli nākas atcelt. Aplenktā Varšava turpina pretoties un spītīgi negrib padoties. Civilie būvē barikādes un paši tās aizstāv. Poļi nav zaudējuši cerības uz Anglijas-Francijas atbalstu, bet tikai Rietumu frontē „viss bez pārmaiņām”.
Hitlers steidzina Maskavu ar iebrukumu, bet krievi nesteidzas. Ir vajadzīgs ticams iemesls, lai neizskatītos pēc agresijas. Agresora loma lai paliek Vācijai. Un šāds iemesls tiek atrasts - Polijas Austrumu apgabalos dzīvojošo ukraiņu un baltkrievu „aizsardzība”. Bet šis arguments būs ticams, ja Sarkana armija ieies Polijas teritorijā tad, kad Vērmahts būs pietuvojies ukraiņu un baltkrievu apdzīvotiem anklāviem. Turklāt nekas jau netiks zaudēts - vāciešiem būs jāatvelk savi spēki atbilstoši pakta protokolā noteiktajam. Bez tam labāk būtu, ja Varšava būtu jau kritusi, tad varētu uzskatīt, ka Polija kā valsts ir beigusi eksistēt.
Šie argumenti arī tika pieminēti Molotova notā, kas tika nolasīta Polijas vēstniekam 17. septembrī - dienā, kad PSRS bez kara pieteikšanas iebruka Polijā. Tikai Molotovs meloja. Varšava nebija kritusi, tas notiks vēlāk - 27. septembrī. Un Polijas valdība nekādus dokumentus par padošanos vai pamieru neparakstīja, bet pieņēma lēmumu caur Rumāniju evakuēties uz Franciju un vēlāk uz Londonu, no kurienes vadīja pagrīdes cīņu (Armia Krajova) visu okupācijas laiku. Šī likumīgā Polijas valdība, ko krievi sauca par buržuāzisko, pastāvēja līdz pat komunistu režīma krišanai Polijā.
Bet tas būs vēlāk. Pašreiz nacisti ar komunistiem var rīkot kopīgas parādes. Tam sekos 21 800 poļu virsnieku un civilpersonu slaktiņš Katiņā un citas vietās (rīkojumu šī nozieguma veikšanai bija parakstījuši visi politbiroja locekļi - skat. Pielikumu), un drīz vien cauri Polijai no Krievijas uz Vāciju sāks ripot vilcienu sastāvi ar stratēģiskiem materiāliem un izejvielām, kas palīdzēs Hitleram sagraut Franciju un sagatavoties uzbrukumam savam sabiedrotajam - PSRS.
NOBEIGUMS
Antihitleriskā koalīcija ar PSRS un rietumu demokrātiskajām valstīm tiks izveidota, bet vēlāk - jau pēc Vācijas iebrukuma PSRS. Pa to starpu būs pamatīgi cilvēku upuri un materiālie zaudējumi. Tikai pēc tam, kad Vērmahta veltnis sāks velties pāri PSRS Rietumu apgabaliem, Kremļa saimniekam pieleks, kurš ir viņa galvenais ienaidnieks un cik smagi viņš bija kļūdījies savos aprēķinos. Šoks būs tik liels, ka pēc 22.06.1941 viņš uz vairākām dienam pazudīs savā „dāčā” un, kad pie viņa ieradīsies tuvākie līdzgaitnieki, bailēs ierausies krēslā, domādams, ka atnākuši arestēt.
Šodien, kad Krievijā imperiālisti un staļinisti paceļ galvu, bieži tiek atkārtots par vadoņa milzu ieguldījumu uzvarā par nacismu. Pilnīgi iespējams, ka nepieciešamība pēc šī „ieguldījuma” izpaliktu, ja pirmskara periodā diktators piebremzētu savu apetīti uz svešām teritorijām un iegrožotu internacionālo degsmi uzspiest savu pasaules uzskatu tiem, kas to nevēlas. Un neko jau dižu pārstrādājies nebija. Kopā ar saviem pudeles brāļiem - politbiroja locekļiem pa naktīm skatījās filmas, dzēra izturētu konjaku un stūķēja māgā ikrus, kamēr par kļūdām maksāja citi, tai skaitā tie, kurus nacionālais varonis G.Žukovs dzina pāri mīnu laukiem, lai attīrītu ceļu tankiem.
PIELIKUMS Nr.1: Pakta parakstīšana. Pie galda - Molotovs. Aiz viņa stāv - Ribentrops. Pa kreisi - maršals Šapošņikovs
PIELIKUMS Nr.2 : Slepenais protokols (vācu teksts)
PIELIKUMS Nr.3: Karte ar Staļina novilkto Poliju sadalošo līniju
PIELIKUMS Nr.4: Guderians un Krivošeins pieņem parādi Brestā
PIELIKUMS Nr.5: Rīkojums par poļu virsnieku nošaušanu (uz 2 lapām)
