Māra
Zemes personifikācija – Lielā Māte bijusi pazīstama gandrīz visām pasaules tautām. Mums pazīstamākie ir sengrieķu mīti par Gaju, kas radusies no kosmiskā spēka – Haosa un pēc tam radījusi Debesis, Kalnus, Jūras, kā arī visas dzīvās radības.
Līdzīgi mīti, kā jau minēts, bijuši arī citām tautām, tādēļ pamatoti var uzskatīt, ka arī senākie Latvijas iedzīvotāji pazinuši un godājuši šo Lielo Māti, un pastāv viedokļi, ka tā varētu būt bijusi latviešu folklorā bieži daudzinātā Māra. Vairāki pētnieki gan uzskata, ka Māras tēls varētu būt radies vēlāk, bet pirmsākumos godināta Zemes Māte.
Ļoti sena dievība, ko indoeiropieši pārņēmuši no iepriekšējiem laikmetiem, bijusi arī viena no Lielās Mātes izpausmēm – Māra. Sākotnēji Māra bijusi pazemes, nāves valstības dieve, uz ko norāda šī vārda sakne daudzās indoeiropiešu valodās: slāvu Mara, Marena, Mora – nāves iemiesojums, vēlākos laikos ļauns, iznīcinošs dēmons; seno romiešu Mārs (Marss) – sākotnēji auglības un augu valsts dievība, mītoša pazemē, vēlāk karadievs; ķeltu Morigana – kara, arī jūras dieve. Ar nāvi un ūdeņiem saistās arī latīņu mors – "nāve," "mironis"; slāvu мор (mor) un lietuviešu māras – "mēris"; vācu Moor – "purvs"; lietuviešu māre, krievu море un vācu Meer – "jūra," un tamlīdzīgi. Latviešu mitoloģijā Māra laika gaitā transformējusies, pārņemdama daļēji Laimas funkcijas sieviešu, īpaši dzemdētāju aizstāvībā, kā arī bijusi atbildīga par govīm un telītēm, tajā pašā laikā saglabājot seno saikni ar zemi, tās radošo spēku, uz ko norāda tās simboli – čūska (zaktis), krupis, melnas vabolītes. Tādēļ bieži vien Māra tiek vienādota ar Zemes Māti, tomēr, vismaz vēlākos laikos, Zemes Mātes pārziņā palikusi mirušo valstība, bet Māras – zemes auglības spēks. Jāpiebilst, ka par Māru kā patstāvīgu dievību pastāv arī citi viedokļi, un daži pētnieki uzskata, ka šis vārds ieviesies ar kristīgo ticību,- atvasināts no Dievmātes Marijas vārda un patiesībā art domāta senā Laima, tomēr šādam pamatojumam nav droša pamatojuma ne latviešu, ne citu tautu ticējumos un folklorā.
