Aliens

Labinkiras ezera briesmonis

Labinkiras ezerā Jakūtijā mītošs ūdens briesmonis, uzvedas ārkārtīgi agresīvi.

Atrašanās vieta. Jakutijā, ap simtu kilometru attālumā no Tomtoras - tuvākās apdzīvotās vietas. Lai tur nokļūtu no sākuma vajag ilgi peldēt pa Ļenu, tad pa Aldanu, tad kratīties pa Magadanas traktu un tā sasniegt Tomtoru.
Mūsdienās interesenti parasti izlido no Jakutskas ar helikopteru - 4 stundas lidojuma vai brauc ar visurgājēju, kas aizņem daudz vairāk laika.  
No ciema uz ezeru var doties vai nu kājām, vai arīdzan ar kāpurķēžu visurgājēju.
Zināms, ka Labinkiras ezers  nav viesmīlīga vieta un ceļš uz to var būt bīstams. Tā, piemēram, 1999.gadā zinātnieku grupa ceļā uz ezeru gandrīz vai noslīka purvā ezera tuvumā.

Labinkiras ezers. Озеро Лабынкыр, Лабынгкыр. Pēc taigas mērogiem visai neliels ezers: 4 km diametrā un 60 m dziļumā. Tajā ietek un arī iztek tāda paša nosaukuma upīte. Ezerā ir trīs saliņas, viena no kurām te parādas, te pazūd - tas laikam gan ir optiska ilūzija dēļ tais vietās raksturīgās biezās miglas.
Lielāko gada laiku ezers klāts ar ledu. Nezināmu apstākļu dēļ tas gan aizsalst vēlāk kā citi ezeri. Vietējie stāsta, ka ziemas laikā ezerā veidojas vairāki lieli lāsmeņi - "velna logi." Citi jakūti gan apgalvo, ka lāsmeņus nav redzējuši, tomēr pārvietoties pa ezera ledu ir bīstami pat 60 grādu salā, jo ledus mēdz būt tik plāns, ka var ielūzt kuru katru mirkli.
Kosmiskajos uzņēmumos redzams, ka ezers atrodas liela lūzuma rajonā, kas orientēts Z-D virzienā. Tādējādi pa lūzuma kanāliem ezers tiek barots ar pietiekami siltu ūdeni un tādēļ ezers neaizsalst pilnībā, atstādams vaļējus lāsmeņus. Izpētot ezeru ar dziļūdens filmēšanas aparātu Gnom, noskaidroja, ka apmēram ezera viducī atrodas lūzums ar krasiem dziļuma kritumiem.

Liecības. Vietējie iedzīvotāji ezera radījumu sauc par "velnu," un vietējie ilgdzīvotāji stāsta, ka tas tur mājojot kopš neatminamiem laikiem.
Vietējie iedzīvotāji par to stāsta daudzus un dažādus gadījumus. Reiz "velns" izmeties pat krastā un meties pakaļ kādam zvejniekam, līdz tas miris no šausmām. Citreiz krastā stāvošo cilvēku acu priekšā aprijis pēc medījuma peldošu suni. Reiz divi jakūti laivā makšķerējuši un viens iesnaudies. pamodies no briesmīga bļāviena - izrādās, no ūdens klaivas priekšā izniris milzīgs nezvēra purns un zvejnieks no šausmām izmetis  no rokām makšķeri. Kaut ko pastāstīt varējis tikai pēc 100 gramiem. Visbiežāk par briesmoņa medību objektiem kļuva ziemeļbrieži. Lopu audzētāji stāsta, ka kāds neredzams spēks tos ievelkot dzelmē, kad tie iebrienot ezerā padzerties. Grūti pateikt, cik šais stāstos ir izdomas, bet cik īstenības, tomēr paši vietējie ir pilnīgi pārliecināti par kāda briesmoņa eksistenci ezerā.
1958.gada 14.decembrī laikrakstā Молодежь Якутии pirmo reizi tika publicēts raksts par gigantisku briesmoni, kas mīt Labinkiras ezerā Jakutijā. Materiāls tika uztverts visai skeptiski.
Tomēr pēc pāris gadiem parādījās arī pirmais zinātnieks, kas fiksēja šo fenomenu - Viktors Tverdohļebovs (В.И.Твёрдохлебов) - PSRS ZA Austumsibīrijas filiāles ģeoloģiskās meklēšanas priekšnieks. Viņš saklausījās dikti daudz apbrīnojamus nostāstus no vietējiem cilvēkiem. Ezera "velns" reti kad rādījās cilvēkiem, taču reizēs, kad kļuvis nikns, vilka dzelmē dzīvniekus un reizēm pat bērnus.
Pašam V.Tverdohļebovam ieraudzīt mītisko briesmoni laimējās 1953.gada 30.jūlijā. Atrodoties uz plato virs ezera līmeņa, viņš ieraudzīja kaut ko, kas tikko pacēlās virs ūdens līmeņa. No tumši pelēkā dzīvnieka ķermeņa, kas visai aši peldēja krasta virzienā, trijstūra veidā viļņojās ūdens. "Ķer zivis," - tā ģeologs ierakstīja savā lauka dienasgrāmatā. Nebija nekādu šaubu - viņš bija ieraudzījis slaveno ezera "velnu." "...Priekšmets peldēja, un visai tuvu. Tas bija kaut kas dzīvs, kaut kāds dzīvnieks. Tas kustējās pa loku: iesākumā gareniski pa ezeru, tad tieši uz mums. Līdz ar viņa tuvošanos, dīvains sastingums, no kura iekšā metās auksti, pārņēma mani. Virs ūdens mazliet pacēlās tumši pelēks rumpis... skaidri bija redzami divi simetriski gaiši plankumi, kas līdzinājās dzīvnieka acīm, bet no ķermeņa rēgojās kaut kas līdzīgs nūjai... Mēs redzējām tikai nelielu dzīvnieka daļu, bet zem ūdens bija jaušams milzīgs masīvs ķermenis... Briesmonis kustējās: nedaudz piepacēlies no ūdens, viņš metās uz priekšu, bet pēc tam pilnīgi iegremdējās ūdenī. Pie tam no viņa galvas nāca viļņi, kas cēlās zem ūdens. "Klabina žokli, ķer zivis," - pazibēja minējums... Šaubu nebija: mēs redzējām velnu - leģendāro šejienes briesmoni."
Pēc šo dienasgrāmatu publicēšanas daudzi vēlējās savām acīm palūkot uz noslēpumaino ezeru. Ekspedīciju bums notika XX gs. 60.-70.gados. Tomēr tālāk gan ar novērojumiem nav neko labi veicies, jo pusgadsimta garumā pēc tam nevienam pētniekam "ziemeļu Nesiju" redzēt nav izdevies, lai gan ezers pārmeklēts pamatīgi.
Vadoties no šādas neveiksmes, pētnieki sāka izvirzīt dažādas atrunājošas versijas - novērotāji no krasta redzējuši gaismu/ēnu spēles, 5 metrīgu samu (Sasaluma institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks A.Tolstovs) vai simtgadīgu līdaku. Vietēji zvejnieki gan saka, ka samus ezerā neviens nekad vispār nav redzējis. 50-60 kg smagās zivis, kas tiešām kādreiz tikušas izvilktas no ezera, gan ar "velnu" ne tuvu nevarēja sacensties.
Tad 30.gadus ezeram likuši mieru, un pētnieku interese par ezeru atdzim tikai jaunās tūkstošgades sākumā.
Izpētot ezeru ar dziļūdens filmēšanas aparātu Gnom, noskaidroja, ka apmēram ezera viducī atrodas lūzums ar krasiem dziļuma kritumiem. Esot izdevies nofilmēt arī nezināma milzīga dzīvnieka žokli un kaulu atliekas.
2005.gada ekspedīcijas dalībnieki ierakstījuši kaut kādu dīvainu skaņu, kas nāk no ezera. Skaņas izcelsmes apstākļus izzināt neizdevās.
Diezgan nesen no turienes atgriezās krievu "Kosmopoisk" ("МАИ-Космопоиск") grupa Vadima Černobrova vadībā. Pētnieki apgalvo, ka uzgājuši ezera dibenā zemūdens ejas un vairākas reizes fiksējuši ātri kustošus objektus 5-8 m garumā. Tādējādi pirmo reizi lieli ķermeņi ezerā ir fiksēti ar mēraparātiem.
Ezera briesmoņa tēls apaudzis ar leģendām, un dažnedažādi piedzīvojumu meklētāji to mēģina ieraudzīt vēl šodien.

Avoti. Zoologs Sergejs Klunovs par neradījumu šai ezerā uzrakstījis eseju. 
V.Černobrova enciklopēdijā pie ezera minētas arī hronoanomālijas.

Saites.
Ūdens briesmoņi.