Aliens

Lidojošās pilsētas

NLO, kas pēc milzīgajiem izmēriem, aprisēm un izskata atgādina pilsētas. Tāda veida NLO ir ārkārtīgi lieli un tiem ir milzīgs daudzums dažādu būvju un konstrukciju līmeņu, kā arī īpašs izgaismojums ar daudziem jo daudzie uguņiem. Pasaulē reģistrēts ap simtu tādu novērojumu.

Tādu "lidojošo pilsētu" pamanīja Čīles GKS piloti 1988.gadā. Veicot gluži parastu patruļlidojumu, čīlieši lejā pamanīja pilsētas ugunis, ko noturēja par ziemeļu Čīlē esošo ostas pilsētu Antofagastu. Tomēr viņiem par milzīgu pārsteigumu "pilsēta" lēnām pacēlās gaisā! Cits tāds līdzīgs gadījums reģistrēts Čīles dienvidos starp Puertoviljamu un Puntarēnu. Tur redzējuši līdzīgu lidojošu lielu izmēru objektu.

"Lidojošām pilsētām" ir līdzība ar tā saucamajiem "māteskuģiem," atšķirība tikai tā, ka "pilsētas" manītas Zemes atmosfērā.

------------------------------------------

Franču pētnieks Moris de Sans izvirzījis hipotēzi, ka Visumā lido daudz „mākslīgo pasauļu” - kosmiskie kuģi, kas ietver sevī veselu planētu iedzīvotājus. Lidojot garām kādai planētai, „mākslīgā pasaule” izsūta izlūkošanai mazākus lidaparātus - NLO. Tāpēc var pieņemt, ka aizvien pieaugušais NLO novērojumu skaits liecina par tāda milzīga kosmosa kuģa tuvošanos. NLO parādīšanās mūsu planētas debesīs varētu būt dievu atgriešanās zīme.
Jau senās Indijas Vēdu rakstos ir atrodamas ziņas par dievu un asūru pilsētām debesīs.

Citplanētiešu lidojošo pilsētu apraksti senās Indijas sanskrita literatūrā. Indiešu sanskrita speciālists profesors Dr.Dileps Kumars Kanjijals raksta, ka senās Indijas tempļu pilsētas bieži tikušas būvētas pēc debesu pilsētu parauga vai kā to kopijas. Šrīmad Bhagavatpurānā ir aprakstītas šādas pilsētas: „Mājas, kurās dzīvo šo planētu vadoņi, būvētas no visvērtīgākajiem dārgakmeņiem un tajās pastāvīgi čum un mudž nāgas un asūras, kā arī baloži, papagaiļi un tamlīdzīgi putni.”
Šīs debesu pilsētu kopijas bija apbrīnojami skaistas un labi izgreznotas: „Parki un dārzi atdarinātajās debesīs pārspēj augšējo debesu planētu dārzu skaistumu... uz šīm lejpus zemes atrodošajām planētām laiks nav iedalīts dienās un naktīs, tāpēc nav baiļu, kurām par iemeslu ir laiks. Tur dzīvo daudz lielu čūsku, kurām uz galvas ir dārgakmeņi, un gaisma, kas nāk no šiem dārgakmeņiem, aizdzen tumsu. Šo planētu iedzīvotāji dzer sulas un eliksīru, kas pagatavoti no brīnumainām zālītēm, un peldās tajos, tāpēc viņi ir brīvi no visām raizēm un fiziskām saslimšanām. Viņi nepazīst sirmus matus, grumbas un vecuma nespēku, un viņus nemoka ne nogurums, ne arī vecuma izraisīts enerģijas vai dzīvesprieka trūkums.” (5., 24., 9. u.c.)

Eposs „Mahābhārata.” XLIII nodaļā teikts, ka Dievu debesu pilsētā viņš "...redzēja citus debesu ratus, to tūkstošus, gatavus pēc dievu gribas dties ceļa, - tie stāvēja rindām savās vietās. bet pēc tam viņš ieraudzīja desmitiem tūkstošu tādu ratu, kas kustējās visos iespējamajos virzienos."
"Mahābharatas" grāmatas Sabha Parva 3.nodaļā (6.-10.pantā) tiek aprakstītas veselas kosmiskās pilsētas, kuras vada Indra, Brahma, Rudra, Jama, Kubera un Varuna. Visas šīs pilsētas kopā tika sauktas par Sabhu. Piemēram, vienu tādu pilsētu sauca par Hiranjauru - "pilsētu no zelta," to bija uzbūvējis Brahma, un tā rotēja ap savu asi.
Gudrais Narada par kosmiskajām pilsētām zinājis stāstīt brīnumu lietas: ”Indras kosmiskā pilsēta vienmēr atradās Visumā. Tā bija no metāla, un tajā bija nami, mājokļi un augi. Ieejas bija tik platas, ka mazi lidaparāti varēja izlidot cauri.
Jamas pulcēšanās zāle bija 150 kilometru gara, būvēta līdzīgi un apgādāta ar visu, kas nepieciešams ērtai dzīvei. To apņēma balta siena, kura spoži vizuļoja, kad visa konstrukcija kustējās debesīs.
Varunas zāle atradās zem ūdens un brīvi peldēja okeānu dzīlēs. Arī šai pulcēšanās vietai netrūka greznās dzīves ērtību.
Kuberas pulcēšanās zāle bija skaistākā visā Visumā. Tā bija 550 reiz 800 kilometru liela, brīvi karajās gaisā un bija pilna ar zelta pilīm.
Pati vienreizīgākā bija Brahmas pulcēšanās zāle. Tā bija visgrūtāk pieejama un atstāja īstas ainavas iespaidu, kad pārvietojās Visumā. Tai līdzās nobālēja pat Saule un Mēness” (nosauktie garuma un platuma izmēri labākai izpratnei pārveidoti kilometros).

Asūru debesu pilsētas. Pirms kariem ar dieviem asūras mitušas gan debesīs (kosmosā), gan uz zemes, gan zem zemes un zem ūdens. "Mahabhāratas" grāmatas Dronaparvanas 62.pantā rakstīts: "Sākumā drosmīgajiem asūrām debesīs bija trīs pilsētas. Katra no šīm pilsētām bija liela un teicami izbūvēta. Viena bija no dzelzs, otra no sudraba un trešā no zelta. Zelta pilsēta piederēja Kamalaksam, sudraba - Taraksam un trešajā, kura izskatījās kā no dzelzs, pavēlnieks bija Vidzunmalins."
Zinātniskā fantastika: "Mahabhāratā" aprakstītas pilsētas Kosmosā, kuras rotē ap savu asi! Indiešu sanskrita pētnieks profesors Dr.Dileps Kumars Kanjijals par to ir pārliecināts: "Apraksti par daudzām pilsētām Visumā, kuras griezušās pašas ap savu asi, atrodamas Mahabhāratas grāmatā Vanaparvana.
Grāmatā Sabhaparvana atrodami apraksti par kosmiskajām pilsētām, kurās bija iespējams nogādāt augstu debesīs. Kas šais aprakstos parsteidzošs - tās kustējušās pa nemainīgu orbītu ap Zemi. Tām bijušas ieejas - pietiekoši platas, lai pa tām varētu izkļūt un iekļūt lidmašīnas.”

Kaujas kosmosā. Mahabhāratas" grāmatas Dronaparvanas 77.pantā aprakstīta pilsētu iznīcināšana Kosmosā: "Šiva, kas lidoja ar šiem lieliskajiem ratiem, kuros bija savienoti visi debesu spēki, gatavojās iznīcināt trīs pilsētas... Kad nu trīs pilsētas sastapās pie debesjuma, dievs Mahadeva tās caururba ar savu šausmīgo staru no trīskāršām joslām. Danavi nespēja skatīties pretī šim staram, kuru apgaroja Jūgas uguns... Kamēr trīs pilsētas sāka degt, Parvati aizsteidzās turp, lai redzētu šo skatu."
Mahābhāratā aprakstīts arī Ardžunas uzbrukums asuru debesu pilsētai: "Iedegās šaušalīga kauja, kuras laikā gaisa pilsēta tika uzsviesta augstu debesīs un tad atkal gandrīz nokrita uz zemes, tika dzenāta no vienas puses uz otru un pat dziļi iegrima. Pēc tam, kad kauja ilgi bija trakojusi, Ardžuna izšāva nāvējošu šāviņu, kas visu pilsētu saplosīja gabalos un tie nokrita uz zemes. Dzīvi palikušie asuras piecēlās no drupām un neatlaidīgi cīnijās tālāk. Bet Ardžuna cīnijās līdz galam. Visi asuras tika iznīcināti. Indra un citi dievi cildināja Ardžunu kā varoni."

Senā Mezopotāmija. Nenoliedzami, ka senās Indijas Vēdu raksti sniedz visdetalizētākos „debesu lidojošo pilsētu” aprakstus. Ja runājam par Mezopotāmijas senajiem tekstiem, tad tik konkrēti apraksti tur gan nav atrodami. Tomēr, varētu būt vietas šajos tekstos, kuras ir iespējams kaut aptuveni atpazīt šādas „debesu pilsētas.” Mūsuprāt norādes uz „debesu lidojošajām pilsētām” ir atrodamas eposā par Etanu:
„Kad viņi pacēlās līdz Anu debesīm un nonāca pie Anu, Enlila un Ea vārtiem,
ērglis un Etana reizē pazemīgi metās pie zemes.
Taču dzimšanas zāles nebija šajās debesīs.
Viņiem bija jāceļas vēl augstāk, līdz
Ištaras, māšu dievietes, debesīm.”
Vācu Paleo SETI pētnieks Larss A.Fišingers šajā sakarā izvirza ļoti interesantu domu, ka senie šumeri ar planētu Nibiru būs domājuši šādu „debesu pilsētu” kopumu, kas atradās asteroīdu joslā starp Marsu un Jupiteru.

Senā Izraēla. It kā jau Bībelē nav lidojošo debesu pilsētu aprakstu, ja neskaita „Jaunās debesu Jeruzālemes” pieminējumus Jāņa atklāsmes grāmatā. Taču aplūkojot NASA inženiera J.Blumriha Ecekiēla zvaigžņu kuģa rekonstrukciju, kļūst skaidrs, ka Ecekiēla zvaigžņu kuģis nebija domāts tāliem ārpuszemes lidojumiem. Tas bija paredzēts lidojumiem no bāzes kuģa, kas bija noenkurojies Zemes orbītā, uz Zemi un atpakaļ. Savukārt apokrifos jau var atpazīt milzīgu kosmosa kuģu aprises, ko varētu interpretē kā lidojošo debesu pilsētu aprakstus. Par piemēru varētu minēt pirmsplūdu sentēva Ēnoha nogādāšanu šāda kosmiskajā stacijā - debesu pilsētā.

Ābrama apokalipse. Jūdu apokrifā „Abraama apokalipse” aprakstīts Bībeles patriarha Ābrama kontakts ar ārpuszemes būtnēm. Šajā sacerējumā ir vietas, kas ļauj saprast, ka Ābramu ārpuszemes būtnes nogādājušas orbitālajā kosmiskajā stacijā: „Un tas notika saulei rietot. Tur bija dūmi kādi nāk no krāsns... (šeit laikam aprakstīts kosmoplāna starts)
Tā viņš mani aizveda līdz uguns liesmu robežai. Tad mēs pacēlāmies augšup, daudzreiz pagriežoties uz debesīm, kas bija piestiprinātas pie firnamenta.
Es redzēju gaisā, tāda augstumā, kādā mēs bijām uzkāpuši, varenu gaismu, tā nav aprakstāma, un šai gaismā varenu uguni un iekšā veselu baru... varenu stāvu..., kas sauca vārdus kādus es nesapratu.”
Ābrams tika ar nelielu kosmoplānu nogādāts bāzes kuģi, kas riņķoja orbītā ap Zemi.
Ābrams no redzētā un piedzīvotā zaudēja valodu un izjuta spēcīgas bailes. Viņš vēlējās nekavējoties atgriezties uz Zemes, kur viss bija pierasts un pazīstams: „Bet es vēlējos atkal nokrist lejā uz zemes.”
Bāzes kuģis rotēja ap savu asi. Ābrams to aprakstā šādi: „Tā augstā vieta, kur mēs atradāmies brīžiem stāvēja taisni, bet brīžiem atkal griezās uz sāniem.”
„Ābrama apkokalipsē ir šādas rindas: „Aplūko no augšas zvaigznes, kas atrodas zem tevis.” Šādu skatu no Zemes ieraudzīt nav iespējams. Šīs rindas nepārprotami pierāda, ka Ābrams patiešām bija nogādāts kosmiskajā stacijā, kas atradās orbītā ap Zemi. Ābrama novērojumi ir pārsteidzoši precīzi.

Sengrieķu lidojošā sala. Sengrieķu autoram Lukiānam pieder senākais rakstu darbs, kas tēlo lidojumu uz Mēnesi - "Ceļojums uz Mēnesi, Sauli un Gaismekļiem, kas atrodas starp Plejādēm un Hiādēm,” kurā aprakstīta lidojoša sala: „...Ar labi apgādātu kuģi pabraucis garām Hērakla stabiem un izgājis Atlantijas okeānā, Lukiāns un viņa biedri, austrumu vēja dzīti, sešdesmit deviņas dienas traucās pa sabangoto jūru.
Reiz nikns virpuļviesulis pacēla kuģi trīstūkstoš stadiju augstumā, un kopš tās dienas viņi joņoja pa debesīm. Septiņas dienas un septiņas naktis viņi peldēja izplatījumā un astotajā dienā piestāja pie lielas, apaļas mirdzošas salas, kas garajās gaisā. No augšas bija redzama mūsu Zeme ar visām upēm, jūrām, mežiem un pilsētām, kas izskatījās kā milzīgi skudru pūžņi...”

Ceļotājus sagūstījuši hipogrifi, cilvēki, kuri jājuši uz īpašas sugas spārnotiem ēzeļiem ar trim galvām un, kuru spārni bija taisni neaptverami. Visvairāk ceļotājus interesējuši nevis Mēness topogrāfiskie dati, bet Mēness iedzīvotāju skaits, viņu raibums, dažādība, un savādās ērmotās ieražas, kuras ļoti atšķīrušās no Zemes iedzīvotāju ieražām. Ceļotāji uz Mēness nonāca laikā, kad Mēness iedzīvotāji gatavojušies karam ar Saules iedzīvotājiem. Lukiāns un viņa ceļabiedri redzēja Mēness iedzīvotāju lielo armiju sapulcinātu vienkopus. Redzējuši dīvainus jātniekus, kuri sēdēja uz milzu putniem, citi savukārt jājuši uz milzu blusām, kas bija divdesmit ziloņu lielumā. Lukiāns sīki apraksta Mēness iedzīvotāju jeb selenītu karaspēka iekārtu un izskatu, kā arī sniedz paskaidrojumus par selenītiem. Piemēram, Mēness cilvēkam novecojot, viņš nenomirst, bet pārvēršas dūmu mākonī. Mēness cilvēki neuzņem nekādu barību, viņi tikai ieelpo ceptu varžu tvaikus. Selenītu dzēriens esot bijis glāzē saspiests gaiss. Tāpat Mēness cilvēki varējuši pēc vajadzības lietot vai izņemt savas acis un tas esot bijis dikti praktiski, jo acu pazaudēšanas gadījumā selenīts varēja aizņemties acis arī no kaimiņa. Selenītu ausis bijušas plakana stāda lapas. Bagātie Mēness iedzīvotāji valkājuši stikla apģērbu, pārējie - vara apģērbu.

XIX gadsimts. Astronomijas vēsturē ir fiksēti daudzi vērojumi, kad neidentificēta lidojoša objekta garums sasiedzis simtiem kilometru. Astronomi 1762., 1818., 1880. un citos gados Saules diska fonā ir novērojuši gigantiskus objektus, kas pārvietojušies pretēji visiem debesu mehānikas likumiem. Dažreiz uz Zemes, nelielās teritorijās, ārpus visiem līdz šim izskaitļotiem Saules aptumsumiem, pēkšņi iestājās tumsa. Tas ir izskaidrojams tikai ar to, ka Zemes tuvumā parādījies kāds milzīgs ķermenis, kas ar savu korpusu aizsedz Sauli. Īpaši bieži šādi gadījumi tika novēroti 19.gs.
1886.gada 20.martā trijos dienā Oškošas pilsētā (Viskonsīnas pavalsts, ASV) sāka tumst. Pēc piecām minūtēm viss bija melns kā pusnaktī. Pilsētniekus pārņēma panika. Tas turpinājās 8–10 minūtes. Vēlāk noskaidrojās, ka «totālās aptumšošanās vilnis» virzienā no rietumiem uz austrumiem ir pārvietojies pa visu valsti, un Oškoša bija tikai viens no apdzīvotajiem punktiem, kas trāpījās tā ceļā. Aptuveni tajā pašā laikā skaidras dienas vidū tumsa iestājās Holandē. Tā bija tik bieza un briesmīga, ka daudzi panikas pārņemtie cilvēki gāja bojā (no http://www.eniostudija.lv/).

XX gadsimts. 1904.gada 2.decembrī Tenesijas pavalsts Memfisā desmitos no rīta iestājās tumsa, kas turpinājās 15 minūtes. Panikas iespaidā daudzi cilvēki beidza dzīvi pašnāvībā, vai, domādami, ka iestājies Pasaules gals, lūdza Dievu. 1905.gada 17.aprīlī to pašu pārdzīvoja slavenās angļu pilsētas Vimbldonas iedzīvotāji. Iedomājieties, cik gigantiskam jābūt NLO, lai tas ar savu ēnu nosegtu veselu pilsētu!

Čīle. Šajā Dienvidamerikas valstī visai bieži novērotas citplanētiešu lidojošās pilsētas. Čīles gaisa militāro spēku arhīvos ik gadus tiek dokumentētas Čīles lidotāju liecības par tikšanos ar citplanētiešu lidojošajām pilsētām. Pēc bijušā Čīles gaisa spēku virspavēlnieka Ramona Vegas iniciatīvas Čīles Galvenajā civilās aviācijas pārvaldē tika izveidota anomālo atmosfēras parādību izpētes komisija. Šo komisiju vadīja pulkvedis Enco Dinosera - Civilās aviācijas skolas direktors. Komisija ir savākusi un sistematizējusi visas liecības par lidojošo pilsētu novērojumiem, ko sniegušas gan militārās, gan civilās personas. Šī komisija iesniedza ziņojumu, kas tika publicēts Čīles lielākajā laikrakstā La Tercera.
1988. gadā izlūklidmašīnas piloti zem sevis ieraudzīja spilgtas pilsētas gaismas un nodomāja, ka lido virs Čīles lielākās ostas pilsētas Antofagastas. Kamēr, piloti apsprieda iespējamos iekārtu bojājumus (viņiem šķita, ka ierīces nedarbojās tehniski nevainojami), virszemes pilsēta negaidīti sāka celties augšup un lidot. Pārsteigtie un ne pa jokam pārbiedētie piloti steigšus atgriezās bāzē. Pēc astoņiem gadiem līdzīgs notikums norisinājās starp Punta Arenas un Puertoviljamsas pilsētu. Nedaudz vēlāk lidojošā pilsēta paradījas virs Santjago lidostas. Galvaspilsētas lidostas darbinieks, aviācijas tehniķis Hoakins Himenesa ziņojis: „Man šķita, ka mirdzošā pilsēta lidoja ar ātrumu 50 jūdžu stundā. Tā piepeldēja pie skrejceļa, laistoties maigā smaragda krāsas gaismā, un jau gandrīz piezemējās, kad to it kā kaut kas izbiedēja. Pilsēta nekavējoties „paslēpa” savu zaļo starojumu un, „ieslēgusi” sarkanās krāsas staru, lielā ātrumā sāka celties augšup. Tas viss ilga aptuveni piecpadsmit minūtes.

Citur pasaulē. Lidojošas pilsētas ir novērotas debesīs visdažādākajās pasaules valstīs. Gigantisks NLO bija pamanīts virs ASV teritorijas. Pat ar kosmiskā teleskopa Hubl palīdzību, fotografējot zvaigžņu kopas, izdevies nofotografēt lidojošu citplanētiešu pilsētu. Simtiem attēlos bija skaidri redzama liela balta pilsēta, kas lidoja kosmosa mēmajā klusumā.

"Lidojoša pilsēta" arī virs Latvijas? Milzonīga izmēra NLO - pēc aculiecinieka Dagņa vārdiem "kilometriem garu" - nācies redzēt dažus gadus atpakaļ arī Latvijas naksnīgajās debesīs. Tuvāk par to rakstā Milzu NLO virs Latvijas!

Post scriptum: Pagaidām tas ir viss, ko man izdevās sagrabināt par šo tēmu. 

Saites:
NLO.