Ļeņingradas apgabals
- Detaļas
- Publicēts 14 Februāris 2019
- 2975 skatījumi
Ленинградская область.
Administratīvais centrs - Pēterpils.
Vēsture. Jau kopš vismaz XIII gs. Ņevas upes krastos pastāvēja Nīenas pilsēta un Noteburgas cietoksnis. To apdzīvoja ingri (karēļi). Somugru tautas - ingri, somi, igauņi Ingri apdzīvoja arī tagadējo Ļeņingradas apgabalu un Veidoja ievērojamu apgabala iedzīvotāju nozīmīgu daļu līdz pat XX gadsimtam. Jau XIX gs. 80.gados krievu uzsāktā rusifikācija, ko turpināja komunistu vara, pilnīgi mainījusi rajona etnisko sastāvu. Tādejādi stāsts par "Pēterpils izbūvi tukšā vietā" ir tikai kārtējais krievu impēriskais mīts, ko apgāž pat pašu krievu veidotās senās gravīras un mākslas darbi, kurās labi saskatāms gan pietiekami labi veidots cietoksnis, gan zviedru-ingru pilsēta.
Apgabala kā administratīvas vienības aizsākums meklējams 1708.gada 29.decembrī, kad ķeizars Pēteris I parakstīja pavēli, saskaņā ar kuru tika nodibinātas 8 guberņas: Maskavas, Ingermanlandes (vēlāk pārdēvēta par Sanktpēterburgas), Kijevas, Smoļenskas, Arhangelogorodas, Kazaņas, Azovas un Sibīrijas.
II Pasaules kara laikā (1941.-1945.g.).
Ļeņingradas blokādes pārraušana. 1943.gada 12.janvārī Ļeņingradas un Volhovas frontu karaspēki sāka uzbrukuma operāciju "Dzirkstele" (krieviski - "Искра"), kas pēc 6 dienu kaujām pārrāva Ļeņingradas blokādi. Ņemot vērā šo panākumu Sankanās Armijas virspavēlniecība (Ставка Верховного главнокомандования) uzsāka plānot operāciju visas vācu grupas "Ziemeļi" sagrāvei.
Neskatoties uz operācijas "Dzirkstele" izdošanos, Ļeņingradas apdraudējums nebija novērsts pilnīgi, jo ar pilsētu savienojošais koridors bija tikai 8-11 km plats. Tikmēr vācu spēki bija saglabājuši kaujasspējas un bija visai iespējams, ka tie mēģinās revanšēties un atkal nobloķēt Ļeņingradu. Plānotai operācijai piešķīra nosaukumu "Polārzvaigzne" ("Полярная звезда"), galveno lomu tajā bija jāspēlē Ziemeļrietumu frontes karaspēkam maršala Semjona Timošenko (Семена Тимошенко) komandēšanā. Bez tam tieši šai operācijai tika izveidota Īpašā grupa, ko komandēja ģenerālpulkvedis Mihails Hozins (Михаил Хозин). Volhovas un Ļeņingradas frontēm bija jāveic palīgfunkcija.
Jau pēc kara bruņutanku karaspēka maršals Mihails Katukovs (Михаил Катуков) atzīmēja, ka grupējuma sagrāves plāns bijis ļoti labs. Realizācijas gadījumā tā varētu kļūt spīdoša krievpadomju karaspēka uzvara. Tikām artilērijas maršals Nikolajs Voronovs (Николай Воронов) gan uzskatīja pretēji - uzbrukuma plāns viņu mulsinājis, jo tā izstrādē nav bijuši ņemti vērā apvidus reljefs, sliktais ceļu tīklojums kā arī drīzā pavasara šļuras iestāšanās. Izvēlētos triecienu virzienus artilērijai un smagajai tehnikai viņš nosaucis par neveiksmīgiem. To aprakstījis Voronovs ir arī savās atmiņās, viņa apsvērumi operācijas plānošanā vērā ņemti nav tikuši.
Uzbrukuma sākumā bija jāsaskarās ar visiem Voronova minētajiem apstākļiem. Pirmie 10.februārī uzbrukumā devās Volhovas un Ļeņingradas frontu karavīri, bet pēc vairāku dienu kaujām tie sasniedza visai pieticīgus rezultātus. Netika sasniegts galvenais mērķis - paplašināts ar Ļeņingradu savienojošais koridors.
15.februārī uzbrukumā pārgāja Ziemeļrietumu frontes karaspēks, uzbrukuma sākums izdevās pavisam haotisks. Saskaņā ar sākotnējo plānu bija paredzēts sakaut vācu karaspēka grupējumu pie Demjanskas (Демянск) ciema (te vācieši bija nonākuši aplenkumā jau iepriekš - 1941./1942.gadu ziemā). Tomēr šoreiz vācu ģenerāļi no Hitlera izspieda atļauju atvilkt spēkus. Pēc būtības Ziemeļrietumu frontes karaspēks centās iedzīt un atgriezt aizejošās vācu karaspēka daļas. Šo darbību rezultātā krievi atdūrās pret vērmahta labi sagatavotu aizsardzības sistēmu.
Izdevās likvidēt "Demjanskas izvirzījumu" - tas arī viss uzbrukuma rezultāts. Tikmēr vācieši būtiski bija nostiprinājuši savas aizsardzības spējas. Tik ļoti, ka ne par kādu grupējuma "Ziemeļi" sagrāvi vairs nebija ne runas.
1943.gada marta sākumā operācijas "Polārzvaigne" mērķi tika koriģēti un tika nospraists uzdevums atgūt no vāciešiem Starajarusas pilsētu - tā bija pārvērsta par varenu aizsardzības mezglu. Krievi uzbruka 2 nedēļas, taču pilsētu ieņemt nespēja.
13.martā Semjonu Timošenko noņēma no Ziemeļrietumu frontas pavēlnieka amata. Tobrīd sākās vācu pretuzbrukums pie Harkovas un Belgorodas. Timošenko devās turpu, taču frontes vairs nekomandēja, tika iecelts par Sarkanās Armijas virspavēlniecības pārstāvi. Marta vidū uzbrukumā pārgāja Ļeņingradas un Volhovas frontu. Lielus panākumus tās neguva un 2.aprīlī uzbrukums tika apturēts. Pilnīgi atbrīvot Ļeņingradas apgabalu atbrīvot no vācu armijas izdevās tikai 1944.gada sākumā.
Aplūkojamie objekti.
Sabļinas alas. (Пещеры Саблинские).
Paļceva. (Пальцево, ТаГора) AP vieta.
Turuktanas pleķis. (Турухтанское пятно) AP vieta.
Bļudečkas ezers. (Озеро Блюдечко) Te dzīvojot kaut kāds ūdensbriesmonis.
Hepojarvas ezers. (Озеро Хеппо-Ярви) Arī te esot kaut kāds ūdensbriesmonis.
Kirova. (Кировск) NLO parādīšanās vietas.
Korbezers. (Корб-Озеро) NLO novērošanas un arī avārijas vieta.
Lampova. (Лампово) NLO novērošanas vieta.
Nagornija. (Нагорный) NLO novērošanas vieta.
Ņikoļska. (Никольское) NLO novērošanas vieta.
Lahtinas milža pēda. (Лахтинский след великана) Sākotnēja tika uzskatīta par anomālu vietu, bet ufologu petījumi to noliedza.
Šliselburga. "Atslēgas pilsēta." Bijušais Oreškas cietoksnis.
Pioņerskas ezers. Kulimo-Jarve - "Nāves ezers" (karēļu val.). Šeit mēdzot pazust cilvēki, pēdējo reizi pazuduši divi pierdzējuši tūristi 2013.gadā. 1557.gada aprīlī somu apgaismotājs Mikaels atgriezies no sarunam ar Ivanu Bargo, kurš, iespējams, saindējis sarunu prombraucēju. Tad pie ezera viņš arī miris.
Saite.
Krievija.
