Leipcigas kauja (1813.g.)
1813.gada 16.-19.oktobrī Napoleona karu laikā pilsētas apkaimē notika Leipcigas kauja, kas vēsturē iegājusi kā Nāciju kauja. Tajā Napoleona armija cieta sakāvi no Krievijas, Prūsijas, Austrijas un Zviedrijas apvienotā karaspēka.
Politiskā un militārā situācija pirms kaujas. 1813.gada 16.augustā beidzās 2 mēnešu ilgais pamiers un atsākās kaujas. Pēc Ž.V.Moro ieteikuma Sabiedrotie izvairījās no ģenerālkaujas ar imperatoru Napoleonu I, bet uzbruka viņa maršalu komadētajām armijas daļām. Septembrī Sabiedrotie sāka masīvu uzbrukumu, bet arī tad Napoleons I tos vairākas reizes sakāva. Tomēr Franču armija bija spiesta visu laiku manevrēt starp Sabiedroto armijām, kas to nogurdināja un tai mazināja kaujasspējas. Tā tas turpinājās līdz oktobrim un koalīcija piespieda Napoleonu I atkāpties uz Leipcigu.
Spēki pirms kaujas. Ne velti kauja nosaukta par Nāciju kauju, jo tajā ņēma dalību teju vai visas toreizējās Eiropas tautas no Itālijas līdz Krievijai. Abās armijās bija daudz vāciešu un šis apstāklis, kā noskaidrojās jau kaujas laikā, nepija labvēlīgs Napoleonam I - kaujas laikā vienības no Saksijas un Virtembergas nodeva imperatoru un pārgāja Sabiedroto pusē.
Abu pušu armijas bija milzīgas. Frančiem bija 160-200 tūkstošu kareivju ar kuriem aizstāvēt Leipcigu, bet sabiedrotajiem - 200-350 tūkstoši un pusotra tūkstoša lielgabalu. Tāda skaitļu dažādība skaidrojama ar to, ka abās pusēs karadarbībā piedalījās vairākas armijas. Dažas no tām aktīvi piedalījās kaujā, bet citas uz kauju nepaspēja ierasties (pārsvarā tie bija sabiedroto spēki).
Franču karavīri pirms kaujas bija novārdzināti iepriekšējās kaujās, kas bija praktiski nepārtrauktas. Lai gan tās pārsvarā bija uzvarošas, atpūtu atsvērt tās nevarēja. Bez tam Napoleons I kļūdījās arī skaitliski novērtējot pretinieku un tā armiju izvietojumu. T.i. - kauja no sabiedroto puses piedalījās daudz vairāk karavīru nekā imperators bija iztēlojies.
Kaujas gaita. Kauja sākās ar to, ka 16.oktobra rītā Napoleons I atstāja daļu savas armijas ziemeļos, lai tā pretimstāvētu prūšu uzbrukumiem, un mēģināja pārraut krievu un austriešu līnijas dienvidos. Kauja turpinājās visu dienu. Veiksme nosliecās te vienā, te otrā pusē, taču, tumsai iestājoties, visi bija palikuši iepriekšējās pozīcijās.
Nākamjā dienā - 17.oktobrī, abas puses atpūtās.
19.oktobrī kaujas atsākās un turpinājās 9 stundas. neviena no pusēm neguva vērā ņemamus panākumus.
Viss varēja beigties par labu Napoleonam I, tomēr 3.dienā pretinieka pusē pārgāja sakši un virtembergieši, kuru zaudējumu imperators kompensēt nespēja. Napoleons I saprata, ka nevar turpināt kauju pret tik lielu pretinieka pārspēku - tobrīd bija pienākusi arī zviedru armija un franču iespēja uzvarēt samazinājās vēl vairāk.
Napoleons I mēģināja noslēgt jaunu pamieru, taču Sabiedrotie to darīt nevēlējās. Naktī franči atkāpās, šķērsojot Elsteras upi. Viena paša akmens tilta esamība stipri apgrūtināja karaspēka kustību. Napoleons I atstāja 30 000 kareivju aizmugures aizsardzībai, tomēr tilts tika sagrauts un karaspēks izkliedēts pa apkārtni. Dažiem izdevās pārpeldēt upi, bet daudzi, ieskaitot trīs augstākos virsniekus, tika nogalēti vai sagūstīti.
Kaujas rezultāti. Franči zaudēja 60 000 kareivju - nogalinātus, ievainotus vai sagūstītus.
Sabiedroto zaudējumi bija līdzīgi.
Kaujas nozīme. Napoleons I šai kaujā tika sakauts un atkāpās uz Francijas teritoriju. Citas valstis, ieskaitot Nīderlandi, pameta Napoleona I izveidoto konfederāciju un pie vienojās Sabiedrotajiem. Napoleons I Francijā vēl saķērās vēl dažās kaujās ar Sabiedrotajiem un pat uzvarēja tajās. Tomēr 1814.gada aprīlī bija spiests pārtraukt karu Sabiedroto lielā pārspēka priekšā un atteikties no troņa, pēc kā tika izraidīts uz Elbas salu (netālu no Korsikas).
Saites.
Napoleona kari (1799.-1815.g.).
