Laijola, Ignācijs de
Ignazio Loiolakoa vai Ignacio de Loyola.
Jezuītu ordeņa dibinātājs.
Radniecība. Senas basku dzimtas pārstāvis.
Dzīvesgājums. Mācību laikā Barselonā viņa aizbildne bija Izabella Rosēra (Isabel Roser). 1542.gadā, pēc tam, kad seņjora Rosēra bija kļuvusi par atraitni, viņa izprasīja Romas pāvestam Pāvilam III atļauju kopā ar draudzenēm kļūt par iesācēju Laijolas ordenī. Jau 1545.gadā dāmas svinīgi zvērēja Jēzus biedrībai. Vēl pēc kāda laika viņas sāka pārmest ordeņa brāļiem iedzīvosanos uz viņu rēķina. Lai gan izmeklēšana neapstiprināja šos faktus, tomēr nesaticības sēkla starp "brāļiem" un "māsām" jau tika iesēta.
1546.gada oktobrī I.Laijola ar pāvesta atļauju atbrīvoja sievietes no Jēzus biedrībai dotā zvēresta. Pēc I.Laijolas lūguma tad arī pāvests izrīkoja jezuītiem vairs nekad nerūpēties par sieviešu dzimuma kolēģēm. Izabella Rosēra, izlīgusi ar I.Laijolu, atgriezās Barselonā, kur iestājās franciskāņos.
Tā nu I.Laijola nolēma, ka apustulisko misiju vajag uzticēt tikai vīriešiem.
Citāti.
"Tiem, kas tic, nekādi pierādījumi nav vajadzīgi, bet ne ar kādiem pierādījumiem nebūs gana, lai pārliecinātu neticīgos."
„Vajag ne tikai gribēt tā, kā grib priekšnieks, bet arī just tāpat kā viņš.Padotajam jāraugās uz vecāko tāpat kā uz pašu Kristu, viņam jāpaklausa vecākajam līdzīgi nūjai, kas paklausa ikvienai kustībai, līdzīgi vaska bumbiņai, ko var pārveidot un izstiept. Pāvestam ir jāpaklausa bez jebkādām ierunām, pat grēka dēļ, un jāizdara arī tas, kas ir grēks, ja priekšnieks to prasa.”
Saites.
Jezuītu ordenis.
