Lūcija
Meitene - gaismas nesēja.
Kā liecina kāda XII gs. leģenda, Lucija bijusi kristīta jaunava no Sicīljas. Viņa pierunājusi māti savu līgavas pūru izdalīt nabadzīgajiem, bet Lūcijas saderinātas nopēlis viņas rīcību un par sodu gribējis meiteni vest uz netikļu namu. Tomēr viņam tas nav izdevies, jo brīnumainā kārtā Lūciju nebijis iespējams izkustināt no vietas. Tāpēc viņš mēģinājis meiteni sadedzināt ugunskurā.
Lūcijas diena. Iespējams, šī leģenda bijusi pamatā Lūcijas dienas tradīcijai Skandināvijā, jo tur par Lūciju izraudzītai meitenei galvā tiek likts kronis ar degošām svecēm un viņa gada vistumšākajā laikā dodas gaismas vizītēs, lai cilvēkiem simboliski nestu gaismu. Zviedrijā Lūcijas diena sākotnēji bijuši ģimenes svētki, kad Lūcija tika izraudzīta katrā ģimenē. Izraudzīja, piemēram, vecāko māsu. Viņa, tērpusies baltās drānās, pārējos ģimenes locekļus cienāja ar kafiju un smalkmaizītēm - ar to Lūcijas pienāumi arī beidzās.
Pamazām Lūcijas diena Zviedrijā kļuva par publisku tradīciju, Lūcija tika izvēlēta ciemos un sabiedriskās organizācijās.
Lūcijas diena Latvijā. Latvijā Lūcijas dienu ieviesa biedrība Norden Latvija XX gs. 90.gadu sākumā,lai latviešus iepazīstinātu ar sandināvu tradīcijām un tās te popularizētu. Pirmā Lūcija Latvijā - Anna Buša (Kultūras akadēmijas studente) tika kronēta Doma baznīcā 1991.gada 15.decembrī un tas izvērtās par grandiozu pasākumu.
Tomēr 1993.gadā par Lūciju izvēlētā Ilze Tilgase (kristiete) pāris dienas pēc konkursa atteicās no titula, to pamatodama ar to, ka tādam statusam nav teoloģiska pamatojuma.
1996.gadā Latvijas Luteriskās baznīcas sinodē tika pieņemts lēmums neatbalstīt šo svētku svinēšanu baznīcā,tādēļ daudzi luterāņu māčītāji atteikusis dot svētību svētku rīkotājiem.
