Aliens

Kapeņu stāstiņi

Vienā Melnā Melnā Pilsētā, bija viens Melns Melns Nams. Tajā Melnā Melnā namā bija viens Melns Melns zārks. Tajā Melnā Melnā Zārkā gulēja Melns Melns Cilvēks (lūdzu nejaukt ar gluži parastu nēģeri!). Un šis Melnais Melnais Cilvēks, katram, kas pienāca tuvu, kliedza: "Atdod manas apakšbikses!!!"
Brrrr...
Ūūūūūūūūūūūūū - diegabikši! Šausmās bēgiet, vaimanājiet un slēpjaties zem deķa! Mazais Zaļais Jūs tagad baidīs ar "Kapeņu stāstiņiem"!!!

Kustīgais kapu pieminēklis. Ohaijo pavalsts Marionas kapsētā austrumu stūrī ir kapa pieminēklis, kas kustas, un neviens nezina kāpēc. Smailā, baltā granīta kolonna, kas stāv uz lielas, melnas granīta lodes, iezīmē Čārlza Merčenda un sešu viņa radinieku kapavietu. Pieminēklis uzstādīts 1897.gadā un līdz 1905.gada jūlijam nepiesaistīja uzmanību. Tad kāds strādnieks pamanīja, ka smagā melnā lode uz pieminēkļa pārvietojusies par dažiem centimetriem. Tādējādi pieminēkļa pamatnē, lodes sākotnējā savienojuma vietā ar pamatni, bija atklājies rupjš virsmas laukumiņš. Pārvietot tādu nebūtu vienkāršs darbs, jo lode sver vairākus simtus mārciņu.
Kapsētas darbinieki ar svina cementu nostiprināja lodi tās agrākajā vietā uz pamatnes. Taču pēc 2 vai 3 mēnešiem melnā lode atkal bija izkustējusies. Šoreiz tā atradās jau 25 cm attālumā no vietas, kur tai vajadzēja atrasties.
Šodien tiek apgalvots, ka lode kustību turpina.

Kaps, uz kura neaug zāle. 19.gs.sākumā kāds jauns anglis Džons Deivijs ieradās Velsas pilsētā Montgomerijā, lai strādātu kādas atraitnes fermā. Kādu dienu, ejot pa ielu, viņu mēģināja aplaupīt divi bosiki. Deiviju ne tikai piekāva: laupītāji viņu aizvilka uz Velšpūlu un tur apgalvoja, ka tieši viņš esot laupītājs.
Turienes tiesa 1821.gada 6.septembrī piesprieda Deivijam nāvessodu. Pirms cilpa savilka viņa kaklu, nelaimīgais vēl paspēja pateikt: „Es mirstu ar lūgumu Dievam, lai Viņš neļauj uz mana kapa augt zālei, tā pierādot manu nevainīgumu.”
Džons tika apglabāts Montgomerijas draudzes kapsētā blakus citiem kapiem, kas bija biezi apauguši ar zāli. Tomēr Deivija kapavieta palika kaila. Vietējās varas iestādes visādi centās, bet ar zāli to apaudzēt nekādi neizdevās. Pat gatavs uzklāts mauriņš tajā vietā iznīka. Iesētā zālājā neizdīga neviena sēkla.
30 gadus pēc šī notikuma kapsēta tika labiekārtota. Visas kapavietas tika pārklātas ar melnzemi apmēram pusmetra biezumā un tika iesēta jauna zāle. Drīz tā lekni sazaļoja, izņemot vientuļu brūnu taisnstūri, kas, protams, bija Džona Deivija kaps. Beigu beigās tas tika apjozts ar žogu, un palicis kā mēma liecība šī cilvēka nevainīgumam.

Kanibālu koks. 1683.gadā tika apglabāts kādas Rodailendas kolonijas vadonis Rodžers Viljams. Viņu apbedīja savā fermā blakus sievai, un kapavietu atzīmēja ar vienkāršu kapakmeni. Pēc dažiem gadiem pilsoņi nolēma ierīkot pienācīgu kapavietu, un šai sakarā komisijai tika uzdots ekshumēt abu laulāto atliekas un pārapbedīt tās zem jaunā pieminēkļa.
Taču, atverot abus kapus, konstatēja, ka Viljamsa un sievas līķi pazuduši bez pēdām. Tuvāk izpētot izrādījās, ka vainojama blakus augošā ābele. Tā ar savām saknēm izauga cauri zārkiem un ieurbās abos līķos. Pamazām koka saknes uzsūca un pilnīgi iznīcināja abus līķus. Zīmīgi, ka sazarotās saknes, kuras tika iekonservētas un nogādātas Rodailendas Vēstures biedrībā, bija izteikti līdzīgas cilvēka asinsrites sistēmai.
Nevilšus sanāca, ka ikkatrs, kas nogaršoja ābeles garšīgos augļus, ir „ēdis” Rodžersu Viljamsu.
Par Viljamsu zināms, ka 1631.gadā viņš izceļoja uz Amēriku. Viņš bija kaismīgi reliģiozs, un laikam tai sakarā padzīts no Masačūsetsas pavalsts. Īsā laikā pēc tam viņš kļuva par iecienītu un atzītu Rodailendas kolonijas vadoni.

Pēda uz kapakmens. Baksportā Mēnas pavalstī tāpat kā Masačusetsas Salemā bija izcēlusies histērija raganu sakarā. Pilsētas dibinātājs pulkvedis Džonatans Baks lika vajāt kādu vecu sievieti kā raganu, jo viņai bija uz priekšu izvirzīts zods un nedaudz ekscentriska uzvedība.
Sieviete apzvērēja, ka nav vainīga, taču Baks neatlaidās no tā, ka viņa kalpo velnam, un lika viņu spīdzināt līdz atzīsies. Rezultātā sievieti sodīja ar nāvi, bet pirms nāves viņa nolādēja pulkvedi. Tā teica, ka Baka bāves brīdī uz pulkveža kapa parādīsies viņas kājas nospiedums un tas būs par pierādījumu tās nevainīgumam.
Laikam jau noraizējies par vecās sievietes lāstu, Beks uz nāves gultas vēlējās kapakmeni „bez kāda defekta.” Radinieki izpildīja vēlēšanos un uz kapa guldīja sniegbaltu akmens plāksni. Tomēr drīz kapracis un mācītājs pamanīja, ka uz akmens parādījās plankums. Ar katru dienu tas kļuva jo skaidrāks, līdz izveidojās par sievietes pēdas nospiedumu. Baka ģimene tūdaļ nolīga akmeņkali, kurš plankumu iznīdēja. Tomēr tas parādījās atkal pēc dažām nedēļām.
Pie kapa nāca ziņkārīgo bari. Tāpēc mantinieki kapakmeni novāca un tā vietā uzstādīja citu. Pēc kāda laika pēda parādījās arī uz tā.

Svešs līķis ģimenes kapsētā. Henrijs un Harijs Kalebaniji no Vestportas Konektikutā uzraka zemi kapsētā netālu no viņu ģimenes kapa 1956.gadā. Tādējādi viņi uzgāja zārku tādā vietā, kur viņuprāt neviens iepriekš netika apbedīts. Zārku atvēra un tajā atradās vīrieša līķis ar cietiem un rupjiem sejas vaibstiem. Viņš bija 45–50 gadu vecs, tērpts zilā, dārga auduma uzvalkā. Tā kā vīrieti nevarēja atpazīt, viņu apglabāja turpat.
Tomēr vīri gribēja noskaidrot, kādēļ svešais vīrietis apglabāts tik tuvu viņu ģimenes kapiem. Policija piekrita ekshumācijai un mīklainais zārks tika izrakts. Taču šoreiz tur vairs neatradās dārgi ģērbts un labi saglabājies līķis, bet gan pirms kādiem 50 gadiem miruša vīrieša skelets. Kaut arī brāļi apgalvoja, ka tas nav tas pats nelaiķis, policija līķi apraka tai pašā vietā un izmeklēšanu izbeidza. Tā arī brāļi Kalebaniji neuzzināja, kas tas bijis par vīru.

Matainie līķi. Gadījums aprakstīts žurnālā English Mechanic. Mirušais ekshumēts Aijovā. Klātesošais ārsts ziņoja, ka caur zārka vāka plaisām ārā spraukušies mati. Bet pirms diviem gadiem to apglabāja sakoptu. Galvas matu garums bija 45 cm, ūsu – 20 cm, bet krūšu apmatojums – ap 12 cm.
Par citu gadījumu ziņots 1847.gadā. Kapsētas strādnieki, rokot jaunu kapu, uzgāja ap 10 gadus agrāk apglabātu vīrieša skeletu. Viņa mati nebija sapuvuši, bet paaugušies par 30 cm.

Lāči ēd miroņus Latvijā. Tādi baisi stāstiņi ir par Preiļu novada Saunas pagasta Lielo Ōrīšu kapiem. Tajos skaidri redzamas trīs daļas – jaunie kapi, vecie kapi un pavisam vecie kapi, no kuriem saglabājušās vairs tikai vaļņa atliekas un nedaudzas bezvārda kopiņas.
„Te, kad pirmos cilvēkus glabāja, apkārtne bija mežiem aizaugusi, daudz lāču dzīvoja, mironi aprok, lācis saož, izkašņā un apēd. Tad sāka glabāt ļoti dziļi, lāči mēģināja tos līķus izrakt, bet paši ievēlās bedrē un nevarēja tikt ārā. Tā vietējie apjauta, ka šādā veidā var viegli to lāci noķert, gāja uz kapiem un medīja lāčus.”

Dīvainais apbedījums Pieniņu kapsētā. Šī kapsēta atrodas netālu no Saunas pagasta Lielo Ōrīšu kapiem. Tur, rokot kapu, atraduši cilvēka kaulus. Kad salikuši kopā, izrādījies, ka mirušais ir bijis vismaz par trešdaļu garāks par vidusmēra cilvēku. Pie galvaskausa bijusi nolikta pudele ar kaut kādu šķidrumu iekšā. Viens no puišiem bijis pavisam pārgalvīgs, paņēmis galvaskausu un pudeli uz mājām, galvaskausu izmazgājis un iztīrījis ar sāli, ielējis pudeles saturu un izdzēris, kā no kausa.
Tomēr citā reizē drosminiekam nācies trūkties – nakts vidū, ejot gar kapiem, kur nesen bijis kāds apbedīts, pamanījuši, ka no kapa paceļas liesmiņas un tādā kā cilvēka figūras veidā plivinās. Puiši pārbīstas, sāk skriet, siluets dzenas viņiem pakaļ. Labi, ka ceļmalā bijis šķūnis, kur ieskrējuši, aizbultējuši aiz sevis durvis, siluets atdūries pret durvīm un izjucis.

Kokoriešu jeb Lielo Rumpu kapsētā Preiļu novadā atdusas Rumpu dzimta, kuras mājās pirms kara plosījies poltergeists. Viņu meita Bārbala – saukta par - Čorta Buorbalu, esot ko nepareizi salasījusi Bībelē.

Vēl ir stāsts par mironi rozā ratiņos. Ja kādam nepietiek, zvaniet izstāstīšu!