Aliens

Kura

"Naidīga svešā zeme." No šumeru vārda "kalns," "sveša, naidīga valsts" - ki-gaļ.
Pazemes valstība šumeru un akadiešu mitoloģijā, kurā nonāk mirušo dvēseles pēc nāves, retāk dzīvie, šķērsojot pazemes robežupi un 7 vārtus, ko sargā briesmonis Neti.

Par Kuras atrašanās vietu nav nekādu skaidru priekšstatu, zināms tikai, ka tā atrodas "3600 divkāršo stundu tālumā," iespējams, no "zemes centra" Nipūras. 

Šumeru vārdam “Kura” ir vairākas nozīmes – kalns, austrumi, pazeme un svešā zeme (Matušeka, 2025.g.). Matušeka norāda, ka vārda “Kura” daudznozīmība šumeru literatūrā tiek izmantota stāstījuma mērķiem un, ja plāksnītes NI 12501 trešās kolonnas rindas apraksta Iškūra govis ēdam zāli “kura,” tad ar to ir domāta pazemes pasaule, nevis Zagrosa kalnu sulīgās ganības, jo kalni šumeriem varēja simbolizēt robežu starp divām kosmiskajām sfērām.

Vārda “Kur” ķīļraksta zīme attēlo kalnu, kas ļauj domāt, ka pazemes valstība, iespējams, atradusies kalnos, kas atradās uz ziemeļaustrumiem no Šumeras austrumu robežas. Šumeru valodā ir vēl divi citi vārdi, kas apzīmēja pazemi – “Ki” un “Aral.” II g.tk.pmē. laikā “Ki” pakāpeniski kļūst par dominējošo pazemes valstības apzīmējumu. Turpretī “kur” turpina lietot, apzīmējot kalnu (Segliņš, 2021.g., 147.lpp).

Šumeru laikos Šumeras austrumu robeža nesniedzās līdz kalniem un līdz ar to tie bija kaut kas tāls un neaizsniedzams. Tāpēc arī pazemes mirušo valstība tika novietota tur. Turpretī Akādas impērija jau ietvēra daļu šo kalnu reģiona un līdz ar to jēdziens “Kur” zaudēja savu ģeogrāfisko piesaisti un apzīmēja pazemes pasauli (Segliņš, 2021.g., 148.lpp).

Saskaņā ar senās Mezopotāmijas mitoloģijas radīšanas stāstu, eposa Atrahasis vēstījuma, dievi cilvēku radīja no māla, klāt piejaucot nogalinātā dieva Ve-ilu asinis. Līdz ar to katrā cilvēka bija dievišķā substance. Dievi bija cilvēku radījuši, lai tas kalpotu dieviem, lai tas veiktu dieviem vajadzīgos darbus.

Tomēr dievišķā elementa klātbūtne nedeva cilvēkam nemirstību. Kā raksta Segliņš, senajiem divupiešiem nebija ne augšāmcelšanās, ne pārdzimšanas, ne dvēseles vai gara pārceļošanas un pāriemiesošanās jēdzienu.

Pēc nāves cilvēks turpināja dzīvot kā “gidim” – spoks vai gars. Atšķirībā no seno ēģiptiešu pēcnāves dzīves koncepcijas, seno divupiešu priekšstatos mirušajiem nebija tiesas vai novērtēšanas procesa; viņi vienkārši parādījās Ereškigalas priekšā, kur viņi tika pasludināti par mirušiem un viņu vārdus pierakstīja rakstvežu dieviete Geštinana.

Pazemē mirušie ēda putekļus un mālu. Mirušā ģimenes locekļi rituāli lēja dzērienus kapā caur māla cauruli, lai mirušais varētu padzerties. Jau šumeru eposā “Gilgamešs, Enkidu un pazeme” Enkidu ēna Gilgamešam pavēsta, ka vislabāk pazemē klājās tiem, kuriem ir daudz pēcnācēju. Pēcnācēju pienākums bija rūpēties par to, lai aizgājējam pietiktu dzēriena vēl daudzus gadus. Ja cilvēks dzīves laikā nebija radījis pēcnācējus, tad pēc nāves viņam pazemē nebija pieejams dzēriens. No šādiem mirušajiem baidījās, jo ticēja, ka tie var vajāt dzīvos. Vairākos avotos minēts, ka pazemē mirušie dzīvo tumsā kaili vai tērpti putnu spalvās. Kopumā Mezopotāmijas iedzīvotāji uzskatīja, ka dzīve pazemē ir tikai zemes dzīves blāvā ēna.

Mirušā statusu pazemes valstībā noteica divi faktori:

1. Sociālais stāvoklis dzīves laikā;
2. Mirušā radinieku rūpes par kapu uzturēšanu un regulāriem upuriem.

Valdnieki, piemēram, Urnamma un Gilgamešs, arī pazemē bija valdnieki un tiesneši u.tml. Šajā ziņā pazemes pasaules sociālā struktūra atdarināja uz zemes zināmo struktūru.

Ūras III dinastijas laikā tika uzskatīts, ka tas, kā cilvēkam klāsies pēcnāves dzīvē, ir atkarīgs no tā, kā viņš tiek apglabāts, vai tiek veikti attiecīgie bēru rituāli. Tiem mirušajiem, kuri tika apglabāti grezni, klājās labi. Savukārt trūcīgi apglabātājiem klājās sliktāk. Cilvēki, kuri netika pienācīgi apbedīti, piemēram, nomira ugunsgrēkā vai viņu ķermeņi sadega, kā arī tie, kas nomira vieni tuksnesī, nenonāca pazemē vai pat vispār pārstāja eksistēt.

Kuras valdniece ir dieviete Ereškigala, kuras priekšā ir bezspēcīgi ne tikai cilvēki, bet pat dievi. Kāds mīts vēsta, reiz dievi debesīs sarīkoja dzīres un ielūdza Ereškigalu. Pazemes mirušo valstības saimniece sava vietā uz debesīm nosūtīja savu vēstnesi Namtaru ar pavēli nosūtīt uz pazemi dievu, kurš viņas vēstneša priekšā nepiecelsies, lai viņa to nolemtu nāvei. Šīs pārdrošnieks izrādījās mēra un kara dievs Nērgals. Vecākajā mīta versijā Nērgals ar varu piespiež Ereškigalu kļūt par viņa sievu un piešķirt viņam pazemes valdnieka varu. Jaunākā versijā Ereškigala pati izvēlās Nergalu par savu vīru.

Avoti. Kura minēta šumeru mītā par Pazemē iesprostoto vētras dievu un viltīgo lapsu. Nepilnīgi saglabājies teksts satur šumeru mītu par vētru dievu Iškūru, kurš ir atbildīgs par lietus atnešanu uz šumeru zemi. Mīts sākas ar Iškūra atrašanos auglīgā ainavā, kuru veido zivju bagātas upes un lieli liellopu ganāmpulki. Šī skaistā idille tiek iznīcināta, kad dievs un viņa ganāmpulks tiek nolaupīts, un aizvests uz pazemes pasauli – Kuru.

Saites.
Šumeru mitoloģija.
Elle, pekle.