Aliens

Kannu kauja (216.g.pmē.)

Kauja, kurā kartāgieši sakāva divas reizes lielāku romiešu karaspēku.

Kaujas vieta un laiks. Tā notika 216.gada 2.augustā pmē. pie Kannu ciema starp Hanibāla komandētajiem kartāgiešiem un romiešu armiju, tā bija lielākā kauja Otrā Pūniešu kara laikā. Kannas tolaik bija neliels ciemats DA Itālijā pie Aufīdas upes (tagad Ofonto upe).

Spēki pirms kaujas. Romiešu armijā bija 80 000 kājnieku (to skaitā 8 leģioni +17 000 vezumnieki un nometnes personāls) un 6000 jātnieku. Kaujas dienā armiju komandēja konsuls Terencijs Varons.
Kartāgiešiem – 40 000 kājnieku un apmēram 10 000 jātnieku, armijas sastāvā cīnījās arī galli. Komandieris - Hanibals.

Kaujas plāni. Romiešu konsuli Emīlijs Pauls un Terencijs Varons grasījās sakaut kartāgiešus ar savu neskaitāmo kājnieku spēju uzbrukumu. Viņi tos izkārtoja milzīgā četrstūrī. Flangus aizsargāja kavalērija.
Hanibals saprata, ka viņa karaspēks nespēs ilgstoši turēt naidnieka spiedienu. Taču viņš saprata, ka romiešiem būs jāapstājas, ja viņiem vajadzēs aizsargāt savus flangus un aizmuguri. Hanibals pieņēma drosmīgu plānu – aplenkt romiešus. Kājniekus viņš izkārtoja pusmēness veidā, ar pusloku uz ienaidnieka pusi, bet flangos novietoja labākās kājnieku un kavalērijas vienības.

Kaujas gaita. Kauja sākās ar romiešu kājnieku virzīšanos uz priekšu. Viņi sāka spiest atpakaļ kartāgiešu centru un dziļi iespiedās viņu izvietojumā. Taču tādējādi tie atsedza savus flangus. Tiem tūdaļ uzbruka Hanibala kavalērija, kas sakāva romiešu kavalēriju un no aizmugures uzbruka romiešu kājniekiem. Pēc tam kartāgiešu izlases kājnieki apņēma romiešu kājnieku flangus. Romiešu ciešās rindas izjuka, viņu karaspēks pārvērtās nekārtīgā pūlī, ko lokā ieslēdza kartāgieši. Sākās aplenkto romiešu nesaudzīga nogalināšana – iznīcināja un saņēma gūstā ap 70 000 romiešu.

Zaudējumi. Romiešiem tika nogalināti 48 000 un 10 000 tika sagūstīti. Citur teikts, ka nogalināto bijis 70 000. Milzīgie zaudējumi tā šokēja romiešus, ka varas iestādēm bija jāveic īpaši pasākumi: tika aizliegts sērot par kritušajiem, īpaši sievietēm tika aizliegts raudāt un vaimanāt.
Kad Romā saņēma ziņas par kaujas rezultātiem, tad tur sākās panika. Sabiedrotie pameta savienības līgumu ar Romu, jo nu visai pamatoti uzskatīja, ka Roma nespēj viņus aizstāvēt. Tikmēr pašā Romā sākās masveida upurēšana dieviem - šī esot viena no pēdējām reizēm, kad romieši masveidā upurējuši cilvēkus par labu dieviem. 
Kartāgiešiem - 6000 nogalināto.

Kaujas rezultāti. Pēc kaujas pie Kannām Hanibāla pusē pārnāca daudzas Sicīlijas un Dienviditālijas pilsētas. Tomēr Hanibāls nespēja izmantot kaujā gūtos panākumus spēku trūkuma dēļ, un tādēļ nedevās uz Romu.
Kauja iegājusi vēsturē kā izcils militārās mākslas paraugs.

Nobeigumā citāts no Tita Līvija "Hannibals pret Romu."
KANNU KATASTROFA (216. g.)

Konsuli, labi izlūkojuši ceļu, sekoja Hannibalam. No­nākuši pie Kannām un pie kartāgiešiem, viņi sadalīja, tāpat kā agrāk, karaspēku divās daļās un nocietināja divas nometnes gandrīz tādā pašā atstatumā kā pie Gereonijas. Gar nometnēm tecēja Aulidas upe, un Hanniba­lam tagad bija izredzes sevišķi izdevīgā vietā cīnīties jāt­nieku kaujā, bet šādā cīņā viņš bija neuzvarams. Viņš bija pārliecināts, ka konsuli no cīņas neatteiksies, un tāpēc, nostādījis savus spēkus kaujas ierindā, izsūtīja numidie- šus ar atsevišķām skrejcīņām izaicināt ienaidniekus.
Romiešu nometnē tagad vadoņu starpā atkal izcēlās ass strīds: Pauls pārmeta Varronam Sempronija un Flāminija pārdrošību un neapdomību, Varrons Paulam sekošanu Fabija piemēram, tas esot raksturīgi gļēviem un neuzņēmīgiem karavadoņiem. Dievus un cilvēkus Var­rons piesauca par lieciniekiem, ka neesot viņa vaina, ja Hannibals rīkojoties Itālijā kā savā īpašumā, viņa biedrs to saistot pie rokām un kājām; sašutušajiem kareivjiem, kas gribot cīnīties, ieročus no rokām raujot ārā. Saniknots vērsās pret viņu Pauls: nebūšot viņa vaina, bet tas pats liktenis gaidot kā viņu, tā kareivjus, ja, pārsteidzīgi pieņemot kauju, leģionus raidīšot nāvē. Varrons lai ievērojot, ka tiem, kam valoda lielīga un bramanīga, cīņā ne vienmēr arī roka droša un stipra.
Tā romiešu vadoņiem laiks pagāja strīdoties, nevis apspriežoties, kas darāms. Hannibals šajā laikā līdz vē­lam rītam paturēja savus kareivjus kaujas gatavībā, tad pārējos atveda atpakaļ nometnē, bet numidiešus sūtīja pāri upei uzbrukt ūdens nesējiem no mazās romiešu nometnes. Šis nekārtīgais nesēju bars bēga, līdzko numidieši parādījās upes krastā, bet tie uzbruka arī sarg- nodaļai nometnes priekšā un gandrīz vai iebruka pa vār­tiem pašā nometnē. Ka šie neregulārie kartāgiešu palīgspēki jau apdraud nometni, šķita romiešiem liels negods, viņus no pāriešanas pār upi un tūlītējas nostāšanās kau­jas kārtībā atturēja tikai tas, ka todien virspavēlnieks bija konsuls Pauls.
Nākamajā dienā, kad komandēja Varrons, tas, neapspriedies ar savu biedru, deva signālu iziet no nometnes, izvērsa visus spēkus un pārveda pār upi. Pauls tam se­koja, jo viņš varēja gan nepiekrist Varrona nodomam, bet bija spiests to atbalstīt. Pār upi pārgājušajiem pie­vienojās arī tās daļas, kas bija mazajā nometnē, un nostājās šādā kārtībā: labajā spārnā, kas bija tuvāk upei, nostājās romiešu jātnieki, pa kreisi aiz viņiem — kājnieki; kreisajā atradās sabiedroto jātnieki, aiz viņiem pa labi kājnieki, kas kaujas ierindas vidū sakļāvās ar ro­miešu leģioniem. Konsuli novietojās spārnos, Varrons kreisajā, Pauls labajā, centru vadīt uzdeva Servīlijam Ge- minam. Ierindas priekšā nostādīja lingotājus un citus viegli bruņotos.
Hannibals, gaismai austot, izsūtīja uz priekšu baleā- riešus un citus viegli bruņotos, tad ar pārējiem spēkiem pārgāja pār upi un izvērsa tos kaujas kārtībā: gailu un spāniešu jātniekus pret romiešu jātniekiem kreisajā spārnā, labajā numidiešus, vidū tā nostādīja kājniekus, ka afrikāņi bija abās malās, starp tiem gaili un spānieši. Afrikāņus varēja noturēt par romiešiem, jo viņi bija ap­bruņoti ar ieročiem, ko bija ieguvuši gan pie Trebijas, gan (pa lielākajai daļai) pie Trasumena ezera. Gaiļiem un spāniešiem bija gandrīz vienādi vairogi, bet zobeni dažādi: gaiļiem ļoti gari un bez smailes, spāniešiem, kas bija vairāk paraduši kaujā durt, nevis cirst, īsāki, tāpēc parocīgāki un ar asu smaili. Šīs abas tautas varēja vai­rāk nekā citas iedvest bailes ar savu lielo augumu un briesmīgo izskatu. Kaujas kārtībā tur nostājās četrdes­mit tūkstoši kājnieku, desmit tūkstoši jātnieku. Kreiso spārnu komandēja Hasdrubals, labo — Maharbals, centrā atradās Hannibals ar savu brāli Magoņu. Saules stāvoklis abām pusēm bija ļoti izdevīgs, tā bija sānos, romieši stāvēja ar seju pret dienvidiem, pūnieši pret ziemeļiem. Varbūt tas bija tikai gadījums, varbūt viņi ar nodomu bija tā nostājušies. Sacēlās diezgan stiprs vējš, kas dzina romiešiem tieši sejā lielus putekļu mā­koņus.
Kauju sāka viegli bruņotie palīgspēki, kas kliegdami devās uz priekšu, tad gailu un spāniešu jātnieki krei­sajā pūniešu spārnā uzbruka romiešu labajam spār­nam. Kauja šeit nemaz nelīdzinājās parastajai jātnieku kaujai: manevram nebija vietas, vienā pusē bija upe, otrā — kājnieku ierinda, vajadzēja uzbrukt tieši frontāli. Uz priekšu netika ne vieni, ne otri, un visi sablīvējās īstā mudžeklī, kur vīrs vīru centās noraut no zirga, un kauja vairāk izvērtās par kājnieku kauju, ilga tā nebija, kaut gan ļoti sīva, un sakautie romiešu jātnieki sāka bēgt.
Jātnieku kaujai beidzoties, cīņu saka kājnieki. Sā­kumā, kamēr stingri turējās gaili un spānieši, pārsvara nebija ne vienai, ne otrai pusei, beidzot romieši, neat­laidīgi mākdamies virsū ar savu dziļo ierindu afrikā­ņiem, atspieda tos, uzbruka tagad uz priekšu izvirzīta­jiem spāniešiem un gaiļiem arī no flangiem un sagrāva viņu ierindu, jo tā bija sekla un tātad arī vāja. Viņiem nekārtībā atkāpjoties, romieši turpināja uzbrukumu un nonāca līdz afrikāņiem; tie, kādu gabalu atgājuši, tagad atkal atradās abos spārnos galliem un spāniešiem, kas, vēl tālāk atpakaļ atiedami, izveidoja sirpveidīgu ieliekumu.
Afrikāņi, romiešiem neuzmanīgi uz priekšu laužoties, bija radījuši dziļi aptverošus spārnus un drīz ielenca romie­šus arī no muguras. Tagad romieši, kas bija velti cīnī­jušies pret gaiļiem un spāniešiem, velti dzinuši tos at­pakaļ, bija spiesti sākt jaunu kauju pret afrikāņiem, tur­klāt neizdevīgu, jo viņi bija ielenkti un jau noguruši, bet viņu pretinieki atkal atguvuši spēkus.
Kauja bija sākusies arī romiešu kreisajā spārnā, kur sabiedroto jātniekiem pretī stāvēja numidieši, kas kauju sāka ar novēlošanos un ar pūniešiem parastu viltību. Kādi piecsimt numidieši, bruņojušies kā vienmēr, paslēpa zem krūšu bruņām zobenus, atšķīrās no savējiem un, uzmetuši savus jātnieku vairogus uz muguras, pie­jāja pie romiešiem, izlikdamies par pārbēdzējiem. Viņi nolēca no zirgiem un nosvieda romiešiem pie kājām sa­vus vairogus un metamos šķēpus. Viņiem tad pavēlēja doties uz centra aizmuguri un tur apmesties; kādu laiku viņi izturējās mierīgi, bet, kad kauja visā frontē jau ri­tēja pilnā sparā un romiešu vērība bija pievērsta tikai tai, šie numidieši, sadabūjuši vairogus (starp kritušo kaudzēm to mētājās daudz), uzbruka romiešu ierindai no muguras, daudzus nogalināja un sacēla lielu apju­kumu un izbailes. Tagad dažuviet romieši bēga, citur vēl neatlaidīgi cīnījās, kaut gan cerības vairs nebija ne­kādas.
Konsuls Pauls, kaut gan ievainots ar lingas mestu ak­meni, tomēr vairākas reizes ar izlases jātniekiem devās uzbrukumā pret Hannibalu un dažās vietās guva arī panākumus. Kad konsuls ievainojuma dēļ vairs nevarēja vadīt zirgu, no zirgiem nokāpa ari pārējie jātnieki, un Hannibals esot teicis:
— Vēl labāk būtu, ja viņš šos jātniekus liktu saistīt un man nodot.
Tā jātnieku kauja tagad, kad kartāgiešu uzvara jau bija droša, kļuva par kājnieku kauju, un uzvarētie gri­bēja labāk mirt nekā bēgt, bet uzvarētāji, saniknoti par veltīgo pretošanos, bez žēlastības apkāva tos, kas ne soli negribēja atkāpties. Beidzot tomēr nogurušie un ievai­notie romieši, kas vēl bija palikuši dzīvi, sāka izklaidus bēgt un meklēt zirgus, lai varētu glābties.
Kara tribūns Gnējs Lentuls tad jādams ieraudzīja kon­sulu, kas, asinīm noplūdis, sēdēja uz kāda akmens.
— Lūcij Paul, — viņš izsaucās, — tu vienīgais neesi vainojams šīs dienas sakāvē, ņem šo ziigu, kamēr vēl tev ir kaut cik spēka, es tev palīdzēšu tajā uzkāpt, pa­vadīšu tevi un sargāšu, lai konsula nāve vēl drausmī­gāku nepadarītu šo nelaimi — asaru un bēdu pietiks arī tā.
— Tu, Lentul, esi krietns vīrs, — viņam atteica kon­suls, — bet sargies, gribēdams man palīdzēt, tu veltīgi tērē dārgo laiku, kura jau tā maz, lai izglābtos no kartāgiešiem. Steidzies, ziņo Romā senātam, lai nocietina pilsētu, lai gādā par tās aizsardzību, pirms ierodas uzva­rētāji. Pasaki Fabijam, ka es esmu dzīvojis un miris, se­kodams viņa pamācībām. Ļauj man šeit mirt starp tik daudziem maniem kritušajiem kareivjiem, lai pēc kon­sulāta gada man nebūtu jāstājas tiesas priekšā, lai ne­būtu jāapsūdz mans biedrs, lai nebūtu jāpierāda mana nevainība, pierādot viņa noziedzīgo rīcību.
Tad Lentulu vispārējā juceklī aizrāva sev līdzi bēgošo kareivju bars, kuram tūlīt sekoja arī kartāgieši, kas, konsulu nepazīdami, to nogalināja ar metamajiem šķē­piem. Septiņi tūkstoši aizbēga uz mazo nometni, desmit tūkstoši uz lielo, kādi divi tūkstoši uz Kannu ciematu, kas nemaz nebija nocietināts. Tur tos tūlīt ielenca Kartalons ar jātniekiem. Otrs konsuls vai nu gadījuma dēj, vai ar nodomu nebija pievienojies nevienam no šiem bēgošajiem pūļiem un ar kādiem piecdesmit jātniekiem nonāca Venusijā.
Stāsta, ka krituši četrdesmit pieci tūkstoši pieci simti kājnieku, divi tūkstoši septiņi simti jātnieku, gandrīz tikpat daudz romiešu, cik sabiedroto, krituši arī divdes­mit deviņi kara tribūni, vairāki bijušie konsuli, pretori un edīli, arī Servīlijs Gemins un Marks Minukijs, iepriekšējā gadā jātnieku vadonis, pirms dažiem gadiem arī konsuls, un kādi astoņdesmit senatori, kas brīvprātigi bija kļuvuši par leģionāriem. Sagūstīti šajā kaujā esot trīs tūkstoši kājnieku un tūkstoš pieci simti jāt­nieku.

В 218-216 годах до н. э. великий карфагенский полководец Ганнибал предпринял поход на Римскую империю.

  0 комментариев 1 поделились

Он разбивал поочередно небольшие римские соединения на территории империи, но идти на штурм укрепленного Рима не решался.

Он ожидал, дать бой имперской армии, разгромить ее, а потом уже идти на Вечный город.
Изматывающая тактика Фабия Максима
Успешным походом по империи Ганнибал хотел заставить союзников империи перейти на его сторону. Сенат Рима, узнав о намерениях Ганнибала, назначил консулом Фабия Максима, который не давал карфагенской армии решающей битвы, а следовал за Ганнибалом, подтачивая его силы небольшими боями. Подобная тактика, пагубная для карфагенской армии, не устраивала Рим, и Сенат сменил Фабия, назначив на его место военачальников Варрона и Павела.

Сраженье устье реки Ауфрид
К этому времени Ганнибал захватил в городе Канны римские армейские продовольственные склады, и построил там укрепленный лагерь. Варрон и Паве поспешили в Канны, и римская армия расположилась в двух километрах от карфагенян.

Войска римлян были готовы к бою, но военачальники не могли прийти к единому мнению по поводу того, в каком месте дать сражение Ганнибалу. Павел утверждал, что поскольку у карфагенян многочисленная и первоклассная конница, нужно выбрать место, где римская пехота будет защищена. Варрон настаивал на немедленном сражении на равнине.

В результате победил Варрон, и сражение состоялось 2 автуста 216 г. в устье реки Ауфрид.
В карфагенской армии было 40 тыс. пехотинцев и 10 тыс. конников, а численность римской армии составляла по разным источникам от 60 до 80 тыс. солдат.

Варрон, чтобы свести на нет преимущество конницы еще за день до битвы отправил свои легионы к лагерю противника. Но легкая конница и пехота Ганнибала напали на римлян во время их передвижения. Но Варрон выпустил вперед тяжеловооруженных пехотинцев и конницу, и карфагеняне отступили.

Решающая схватка
На следующий день войска обеих армий были готовы к решающей схватке. Варрон выстроил римлян в виде огромной фаланги, которая была способна маневрировать и перемещаться. Конницу командующий поставил на фланги, и еще оставил в лагере 10 тыс. человек для нападения на карфагенскую стоянку.

Ганнибал пренебрег защитой центра, усилил фланги лучшими воинами. Иберийская и кельтская конница и пехота, подкрепленная ливийскими тяжеловооруженными пехотинцами стояли на левом фланге Правый фланг занимала нумидийская конница.

Бой начался с того, что легковооруженные пехотинцы обеих армий встретились в бою, "прощупали" силы друг друга и разошлись по своим расположениям.
Затем в бой вступила конница Ганнибала. Левый фланг карфагенян напал на правый фланг римской конницы, разбил ее, прошелся по тылам римлян и напал сзади на конницу левого фланга.
Успешно атаковав ее, карфагенская конница отогнала римскую кавалерию далеко от поля боя.
В это время пехота карфагенян сражалась с римскими легионами.
В центре Ганнибал расположил большой отряд кельтов, линия которых не была прямой, скорее, выпуклой в сторону противника. Римские манипулы смяли кельтов и устремились вдогонку, не замечая, что оторвались от своих флангов.

Как только римляне врезались в ряды карфагенской армии, ливийские тяжело вооруженные пехотинцы справа и слева окружили манипулы и атаковали их.

Ганнибал приказал окружить армию римлян с флангов все плотнее сжимая кольцо.
Таким образом, римские легионеры вынуждены были сражаться в условиях, когда могли вести бой только те, кто находился в первом ряду обороны. Таким образом численное преимущество римской армии было сведено Ганнибалом на нет.

В последовавшей резне было убито 48 тыс. воинов и 19 тыс. было ранено.

Читайте больше на https://military.pravda.ru/1412419-bitva_pri_kannah/?utm_medium=cqc&utm_source=military_3

Saites.
Pūniešu kari.
Kannas.