Kuļikovas kauja (1380.g.)
Krieviski - Куликовская битва.
Kauja 1380.gada 8.septembrī Kuļikovas laukā, kurā krievu karadraudžu apvienība sakāva Mamaja komandēto mongoļu-tatāru karaspēku.
Politiskā situācija pirms kaujas. XIV gadsimta vidū mēra epidēmijas izpostītā Krievija, gadsimta otrajā pusē slēpās no mēra neskartās Lietuvas lielkņazu Ģedimina un Aļģirda uzbrukumiem aiz mongoļu-tatāru sabiedroto vairogiem. Bijušās Kijevas Krievzemes teritorijas līdz XIV gadsimta beigām nonāca Lietuvā.
XIV gadsimta otrajā pusē mongoļu valsts sadalījās un to plosīja iekšējie konflikti. Pirms Kuļikovas kaujas par varu bijušās Zelta Ordas teritorijā cīnījās hani Mamajs un Tohtamišs. Mamaja sabiedrotā bija Lietuva. Kad 1371.gadā Maskava un Lietuva noslēdza mieru, visas Krievijas kņazistes atzina sevi par Maskavas padotajām. Tajā pat 1371.gadā Maskavas kņazs Dmitrijs tikās ar hanu Mamaju. Nākamreiz viņi tikās Kuļikovas laukā. Bet 1371. gadā Mamajs deva Dmitrijam lielkņaza tiesības un divus gadus vēlāk izpostīja Maskavas pretinieces Rjazaņas kņazistes zemes.
Divos gadu desmitos pirms Kuļikovas kaujas pareizticīgā baznīca, apvienojot Krievzemi, bija nostiprinājusi Maskavas kņazisti. Un pieradusi vadīt kņazus. Bet jaunais Maskavas kņazs Dmitrijs izrādījās aktīvs un ambiciozs. Tas izpaudās arī vēlmē padarīt savu galma garīdznieku par visas Krievijas patriarhu. Un pareizticīgā baznīca rīkojās - tās pārstāvji izprovocēja konfliktu ar Mamaju.
Vairākus gadus pirms kaujas pieauga spriedze kņaza Dmitrija un Hana Mamaja starpā. Vēsturiski maskavas kņaziste pieauga spēkā, bet orda cieta vienu sakāvi pēc otras. Mamajs titulu "vladimirs" piešķīra Tveras kņazam Mihailam, bet Dmitrijs to neatzina, un drīzumā vispār pārstāja maksāt meslus. Tad Mamajs nolēma krievus pārmācīt.
Dionīsijs, Suzdaļas bīskaps 1374.gadā lika Nižņijnovgorodā nogalināt Mamaja sūtņus. Viņš lieliski zināja, ka mongoļi vienmēr jau kopš Čingishana laikiem izpostīja pilsētas, kur tika nogalināti viņu diplomāti. Pirms Čingishana sūtņu slepkavošana bija ierasta prakse, bet Čingishana stingrība lika stabilus diplomātiskās imunitātes pamatus.
Pēc bīskapa sarīkotās slepkavības notikumi attīstījās lavīnveidīgi. 1377.gadā tika ieņemta un nodedzināta Nižņijnovgoroda.
1378.gadā Mamajs sūtīja klaraspēku maskaviešu pārmācīšanai, bet kaujā pie Vožas upes Maskavas Dmitrijs sakāva Mamaja sūtīto karavadoni murzu Begiču. Tā Maskavas Dmitrijs kļuva par Tohtamiša sabiedroto un, protams, palika tatāru–mongoļu valsts sastāvā, bet Mamajs zaudēja teritorijas pie Volgas.
1380.gadā Mamajs nolēma iznīcināt Donas Dmitriju par katru cenu.
Spēki pirms kaujas. Par kaujinieku skaitu jautājums ir ļoti neskaidrs. Mūsdienu vēsturnieki lēš, ka kaujā varēja piedalīties 40-70 tūkstoši maskaviešu pusē un 90-150 tūkstoši ordiešu pusē.
Kaujā nepiedalījās Rjazaņas kņazi, tomēr "Aizdonā" ("Задонщинa," laikam kāda hronika?) minēts, ka kaujā gāja bojā 70 bajāri no Rjazaņas, kas cīnījušies Donas Dmitrija karaspēkā.
Kauja. Dmitrijs Bobroks-Volīnietis (Дмитрий Боброк-Волынский), kuram pieraksta ideju izdalīt atsevišķu slēpņa pulku Kuļikovas kaujā - to komandēja Vladimirs Drosmīgais (Владимир Храбрый) un tas galu galā noslieca kaujas laimi par labu krieviem. Slēpņa pulks neiesaistījās kaujā ilgu laiku, bet izžķirīgajā brīdī neļāva mongoļiem atkāpties, iedzenot to kavalēriju upē, un radot sajukumu pārējā mongoļu karaspēkā.
Donas Dmitrijs sakāva Mamaju.
Mamaja karaspēka atkāpšanās palika neorganizēta un viņam pašam nācās bēgt.
Tohtamišs pēc tam noķēra Mamaju pie Kalkas upes.
1380.gadā Lietuvas lielkņazs Jagailis noslēdza mieru ar Vācu ordeņa krustnešiem, lai sūtītu armiju uz Kuļikovas lauku palīgā Mamajam. Viņa armija nokavēja par vienu dienu, kas būtiski ietekmēja kaujas rezultātu. Lietuvas armijas jātnieki (kijevieši un baltkrievi) pēc kaujas panāca Maskavas armijas vezumus ar ievainotajiem un nogalināja daudzus.
Rjazaņas kņazs Oļegs uzstājās Toktamiša pusē, tomēr uz kauju nepaspēja, vai nolēma nogaidīt (dažādas versijas).
Kaujas nozīme. Kauja parādīja, ka kopējo mēķu sasniegšanai krievi var apvienoties un gūt panākumus.
Divus gadus pēc Kuļikovas kaujas hans Tohtamišs kavalērijas(!) triecienā ieņēma ar mūriem apjozto, labi nocietināto Maskavu un nogalināja 24 000 maskaviešu. Tas notika ar Tveras kņazistes intrigu rezultātā – hans Tohtamišs noticēja ziņojumam, ka maskavieši gatavojas pāriet Lietuvas pusē.
Bet uz Lietuvu aizbēgušā hana Mamaja dēla Mansura mazmeitas pēctecis Ivans kļuva par Krievijas caru Ivanu Bargo.
Avoti. Nav tiešo avotu, bet viss par šo kauju zināms ir no XVI gs. hroniku kopijām.
"Teiksma par Mamajeva slaktiņu." «Сказание о Мамаевом побоище» Stāsta par krievu varoņiem Mihailu Brenku (Михаил Бренк), Donas Dmitriju, Aleksandru Peresvetu (Александр Пересвет).
Pētījumi.
Kuļikovas kaujas vietu (lauku?), kas atrodas mūsdienu Tulas tuvumā, pētījis krievu arheologs Mihails Goņanovs.
Kritika. Jau vairākus gadsimtus maskavītu arheologi meklē artefaktus, kas apliecinātu Kuļikovas kaujas notikumu, taču pašlaik nesekmīgi. Šai kaujā Dmitrijs Donskojs esot uzvarējis hanu Mamaju.
Saites.
Maskavas kņaziste.
