Kārlis Martels
Franku vadonis.
Dzīvesgājums. VII–VIII gadsimtā turpinājās Franku valsts paplašināšanās un nostiprināšanās. Franku vadonis Kārlis Martels, patvaļīgi pārņēmis varu no politiski nespējīgajiem Merovingu dinastijas (Hlodviga pēctečiem) karaļiem (rakstīts arī, ka merovingus 751.gadā gāzis Pipins Īsais), ar militāru spēku no jauna pakļāva senāk iekarotās, bet pēdējā laikā frankiem nepakļāvīgās Reinas upes labā krasta ģermāņu valstiņas – frīzus, bavāriešus, švābus. Balstīdamies uz franku karaspēku, anglosakšu izcelsmes garīdznieks Bonifācijs šajās zemēs izvērsa aktīvu kristianizācijas darbu, ar to liekot pamatus vēlākajai, ar Romu cieši saistītajai vācu katoļu Baznīcai.
Kārļa Martela nopelniem var pieskaitīt Rietumeiropas izglābšanu no islamticīgo arābu ekspansijas: VIII gadsimta sākumā arābi bija iekarojuši Spānijas teritoriju un sāka apdraudēt Franku valsti, bet 732.gadā cieta smagu sakāvi. 732.gadā Francijā arābi sakāva Akvitānijas hercoga Eūdo armiju un ieņēma Bordo. Taču neliela musulmaņu vienība, kas iebruka Francijas ziemeļos, tika sakauta kaujā pie Tūras no Karla Martela. Lai gan franku militārais panākums nebija nekāds lielais, tomēr tas spēlēja izšķirīgu lomu un arābu virzīšanās uz ziemeļiem bija apturēta.
Kārlis Martels nostiprināja arī ciešāku franku sadarbību ar katoļu Baznīcu un 739.gadā palīdzēja pāvestam Gregoram III novērst langobardu iebrukumu Romā. Šī sadarbība turpmākajos gados kļuva vēl spēcīgāka. Kārļa Martela pēctecis Pipins Īsais
