Kalnu Karabahas konflikts (1905.-2023.g.)
Militārs konflikts starp Azerbaidžānu un Armēniju armēņu apdzīvotā Kalnu Karabahas apgabala dēļ.
Konflikta gaita. Sadursmes Kalnu Karabahā starp armēņiem un azerbaidžāņiem (tolaik visbiežāk dēvētiem par Azerbaidžānas tatāriem) sākās jau 1905.gada revolūcijas laikā ķeizariskajā Krievijā. Galvenie sadursmju izraisītāji bija dašnaki - Armēnijas vecākās politiskās partijas Dašnakcutjun atbalstītāji, nacionāldemokrāti. Dašnaki un vēl dažas citas partijas XIX gs. beigās par savu mērķi pasludināja vēsturiskās Lielās Armēnijas atjaunošanu, nesmādēja arī mūdienās par teroristiskām dēvējamas metodes. Etniskās sadursmes Kalnu Karabahā prasīja simtiem bojāgājušo no abām pusēm. Upuru skaitu vēl vairāk palielināja nomierināšanai nosūtītais krievu karaspēks.
1918.gadā, kad Krievijas impērijā vērsās plašumā haoss un pilsoņu karš, sadursmes Kalnu Karabahā atsākās ar jaunu sparu. Avotos nereti tās tiek dēvētas par pirmo Armēnijas un Azerbaidžānas karu, lai gan abu armijas kaujas laukos netikās. Tai pašā gadā Kalnu Karabahas armēņi pasludināja neatkarīgu republiku un šī valstiņa pastāvēja līdz 1919.gada augustam, kad, nesaņēmusi palīdzību no Armēnijas, padevās Azerbaidžānai.
Līdz 1920.gada martam saglabājās nosacīts miers, bet tad sākās armēņu sacelšanās, ko pavadīja abpusēji grautiņi un slepkavības. Piemēram, Šušā, uzzinot par sacelšanos, sākās armēņu grautiņi, kuros tika noslepkavoti vairāk kā 500 cilvēki. Azerbaidžāna nemieru apspiešanai ieveda karaspēku - gandrīz visus savus militāros spēkus un to savā labā izmantoja lielinieki, iebrūkot valstī un 1 dienas laikā ieņemot Baku. Lielinieku kontrolē īsā laikā nonāca arī pārējā Azerbaidžāna un ievērojama daļa Kalnu Karabahas - tādēļ 1920.gada 28.aprīlī Azerbaidžānas demokrātiskā republika beidza savu pastāvēšanu.
Tālāk Kalnu Karabahas (arī citu diskutablo Kaukāza teritoriju) statusu risināja personīgi J.Staļins kā PSRS tautību komisārs. Kaukāza komitejas 1921.gada 19.jūlija dokumentā ir teikts - "atstāt Kalnu Karabahu Azerbaidžānas sastāvā." Rezultātā Kalnu Karabaha kļuva par apgabalu ar plašām autonomijas tiesībām vispirms Aizkaukāza Padomju federatīvās, bet vēlāk Azerbaidžānas Padomju sociālistiskās repubikas sastāvā. Šāds lēmums tika pamatots ar ģeogrāfiju, jo Kalnu Karabahai nebija robežu ar Armēniju, un tā atradās azerbaidžāņu apdzīvoto rajonu ielenkumā. Ideoloģiski tas tika pamatots ar tautu draudzību un līdzīgiem argumentiem, tomēr neoficiāli tika uzskatīts, ka Staļins šādi centās nepieļaut armēņu nacionālisma izplatību.
Lai arī situācija reģionā tika stingri kontrolēta, nepieļaujot etnisko vardarbību, Padomju Armēnijas valdība vairākkārt centās panākt Kalnu Karabahas pakļaušanu savai jurisdikcijai, tostarp atsaucoties uz nahičevānas piemēru. Visas iniciatīvas ko mainīt saskārās ar Azerbaidžānas PSR funkcionāru pretestību un situācija palika nemainīga. Tā Maskavas centrālā vara nereti mēdza piesaukt Kalnu Karabahas piemēru kā veiksmīgu padomju tautu draudzības piemēru.
Azerbaidžānā reģions tika administratīvi iedalīts kā armēņu apdzīvotā Kalnu Karabaha un pārsvarā azerbaidžāņu apdzīvoto Līdzenumu Karabahu.Pārsvarā armēņu apdzīvotais apgabals jau kopš krievu ķeizara laikiem tika pārvaldīts no Baku, un tas armēņiem nekad nebija paticis.
Konflikta atsākšanās. Konflikts atsākās 1988.gadā, kad Kalnu Karabahas AA iedzīvotāji, pārsvarā armēņi, paziņoja par izstāšanos no Azerbaidžānas (tolaik Azerbaidžānas PSR). Toreiz 1988.gada 20.februārī Kalnu Karabahas tautas deputātu padome nobaldoja par Azerbaidžānas PSR ietilpstošā autonomā apgabala iekļaušanu Armēnijas PSR.
Pēc šī lēmuma sekoja armēņu grautiņi citviet Azerbaidžānā. Uz ziemeļiem no Mravas kalnu grēdas, bez Šaumjanas rajona (90-95% iedzīvotāju bija armēņi), atrodas Hanlaras, Daškensanas, Kedabekas un Šamhoras rajonu kalnainās daļas, kuru iedzīvotāji ir praktiski tikai armēņi. Gjandžā (toreiz Kirovobada) 1988.gadā dzīvoja 48 000 armēņu. Sākot ar 1988.gadu visas Ziemeļu Arcahas armēņu iedzīvotāji tika azerbaidžāņu (vēl Azerbaidžānas PSR) deportēti. Bija asiņaini grautiņi, no Gjandžas armēņi aizbrauca pilnībā. Kopumā mājvietas pameta 85 000 armēņu. Azerbaidžāni pārņēma arī slaveno Čardahlu ciemu (Šamhoras tuvumā, pie Gruzijas robežas), no kura II Pasaules karā cēlušies 2 maršali (Bagramjans, Babadžanjans), 9 ģenerāļi, 50 pulkveži, 300 virsnieki.
Šī konflikta laikā armēņi pāņēma visu Kalna Karabaha autonomā apgabala teritoriju un vēl 7 Azerbaidžānas rajonus (5 rajonus + 30-40% vēl 2 rajonu teritorijas).
Šī etniskās spriedzes un vardarbības rezultātā simtiem tūkstošu cilvēku devās bēgļu gaitās - armēņi pameta Azerbaidžānu un azerbaidžāņi pameta Armēniju un Kalnu Karabahas reģionu. Maskavas mēģinājumi atjaunot kārtību bija neveiksmīgi un tās bija pirmās PSRS teritorijas, kurās Maskavas okupācijas režīms sāka zaudēt kontroli. Faktiski, toreiz Kalnu Karabahā sākās Padomju Savienības sabrukums.
Rīgas sarunas (1990.g.). 1990.gadā Latvijas Tautas fronte sarīkoja sarunas starp armēņiem un azerbaidžāniem par konflikta noregulēšanu. Tolaik, bez šaubām, latviešu simpātijas šai konfliktā bija armēņu pusē.
Pirmais Karabahas karš (1991.-1994.g.). 1991.gada decembrī pārstāja eksistēt PSRS, Armēnija un Azerbaidžāna kļuva par neatkarīgām valstīm. Azerbaidžāņi likvidēja Karabaha autonomiju un abu valstu starpā sākās karš.
Armēni izrādījās spēcīgāki, pie tam viņiem palīdzēja krievi ar tankiem u.c. 1994.gada maijā tika parakstīta vienošanās par uguns pārtraukšanu, tomēr pilnīgs miers tā arī neiestājās. Armēnija karā bija uzvarējusi - kalna karabaha un arī liela apkārtējā teritorija palika armēņu rokās.
Kalnu Karabahas AA un Šaumjanas rajona (no 1992.gada Azerbaidžānas kontrolē) teritorijās tika pasludināta Arcahas republika. Azerbaidžānas kontrolē palika daļa Mardakertas un Martūnas rajonu - tātad ap 15% Arcahas teritorijas. Armēņi turpretim kontrolēja ap 8,5% Azerbaidžānas teritorijas. Arcahas republika gan de facto ieguva neatkarību, tomēr de jure to neatzina neviena pasaules valsts, pat Armēnija.
Azerbaidžāna guva lielus ienākumus noi savas Kaspijas jūras naftas, kas tai līdzeja modernizēt armiju. Azerbaidžānā Alijevu klans iedibināja stabilo autokrātisku režīmu. 2003.gadā varu Azerbaidžānā no tēva mantoja dēls Alijevs, kurš pastāvīgi pieminēja Kalnu Karabahas atgūšanu. Tikmēr Armēnija cīnījas ar nabadzību un vājas demokrātijas radītu nestabilitāti. Erevāna starptautiski balstījās uz Krieviju, kas deva bruņojumu, instruktorus un ierīkoja militāro bāzi valsts otrajā lielākajā pilsētā - Gimros.
2016.gada uzliesmojums. Saasinājuma kaujas ilga 4 dienas, galvenokārt bija cīņas par T... ciemu. Pēc tam vēl divas nedēļas nomierinājās.
2020.gada 12.jūlijā saasinājās situācija Tovuzas rajonā (Azerbaidžāna) un Tavušas apgabalā (Armēnija) uz abu valstu robežas. Laikā no 12.-16.jūlijam ievainojumus guvuši 39 armēņu karavīri un 4 nogalināti, ievainoti 4 azerbaidžāņu karavīri un nogalināti 13. Uz šī pamata izcēlās sadursmes un grautiņi starp Krievijā dzīvojosajiem armēņiem un azerbaidžāņiem Maskavā, kā arī Londonā un Losandželosā.
Otrais Karabahas karš (2020.g.). 2020.gadā azerbaidžāņi jau sajutās gana spēcīgi un 6 nedēļu ilgā ofensīvā sakāva armēņu spēkus.
Azerbaidžānas armija devās uzbrukumā pašās septembra beigās - 27.septembrī. Pēc dažu pirmo dienu kaujām tapa redzams, ka zibenskars Azerbaidžānai nav izdevies. Azerbaidžānas armija uzbruka ne tikai Kalnu Karabahas teritorijai, bet arī Armēnijas teritorijai - Vardenas rajonā tika apšaudīts ceļš, kas savieno Karabahu ar Armēniju.
Oktobra pašā sākumā nedēļas beigās Armēnija ar raķetēm un artilēriju apšaudīja Gjandžu, svētdienas rīā 3 raķetes tika raidītas uz Mingečeviru (atrodas 100 km no frontes līnijas) - tajā atrodas stratēģiska HES un lielākais aizsprosts Kaukāzā. Viena no raķetēm eksplodējot ievainoja 5 cilvēkus. 2 raķetes sasniedza no Baku netālus rajonus.
Novembra sākumā Azerbaidžānas bruņotie spēki bija ieņēmuši ap 200 apdzīvotu vietu Karabahā. Krievija neko praktiski nespēja palīdzēt.
8.novembrī pēc sīvām kaujām azerbaidžāņi paziņoja par Šušas (11 km attālumā no Stepanakertas) ieņemšanu. Līdz ar to konflikta iznākums bija izšķirts.
Pamiera noslēgšana. Krievijas vadībā 9.novembra vakarā tika noslēgts pamiers. Vienošanās par pilnīgu uguns un karadarbības pārtraukšanustājās spēkā pusnaktī uz 10.novembri. Abas puses atkāpās no saskares līnijas. Pamiers paredzēja, ka 3 rajoni - Agdamas, Lačinas un Kalbadžaras tiks nodoti Azerbaidžānai. Puses vienojās uz 5 gadiem ar iespēju līgumu automātiski pagarināt reģionā izvietos krievu miera uzturētājus. Krievija paziņoja, ka uz Kalnu Karabahu tānosūtīs 1960 karavīrus, 90 bruņumašīnas, 300 automašīnas un speciālās tehnikas vienības. Krievu karavīru nogādāšanu vietā ar 10 idmašīnām IL-76 sāka jau 10.novembra (otrdiena) rītā. Tie tika izvietoti uz karojošo pušu saskarmes linijām kalnu Karabahā un gar t.s. Lačinas koridoru.
Armēnijā militārā sakāve izraisīja krīzi. Naktī uz 10.decembri izcēlās protesti.Simtiem cilvēku ielauzās Armēnijas parlamenta ēkā, pieprasot, lai pie viņiem ierodas premjers Nikols Pašinjans. Protestētāji pie ēkas izvilka no automašīnas Armēnijas parlamenta spīkeri Araratu Mirzojanu un viņu piekāva. Protestētāji ielauzās arī Ministru kabineta ēkā, kur no N.Pašinjana durvīm norāva uzrakstu ar viņa vārdu.
2020.gada 1.decembrī Azerbaidžānas armija izvietojās Lačinas rajonā, un tas bija pēdējais no trim rajoniem, ko armēņiem bija jānodod Azerbaidžānai saskaņā ar miera vienošanos. Tomēr caur Lačinu funkcionēja transporta koridors, kas savienoja Stepanakertu ar Armēnijas teritoriju. Šo ceļu izmantoja armēņu bēgļi, kas ar visu iedzīvi devās uz Armēniju. Daudzi no tiem promejot aizdedzināja savas mājas.
6 nedēļu ilgais karš iezīmēja Minskas grupas (Krievija, Francija, ASV) ietekmes samazināšanos uz procesiem Kaukāzā. Kaukāzs kļuvis par Krievijas un Turcijas spēkošanās vietu.
Etnisko armēņu teritoriju nākotne ir neskaidra, jo Azerbaidžāna pilnīgi noteikti nevēlēsies piešķirt nekādu autonomiju armēņiem. lai gan sakarā ar pamiera noteikumiem teritorija pieder Azerbaidžānai, tagad tajā izvietots liels skaits krievu karavīru. 90 000 armēņu bija spiesti pamest savas mājas, tie pakāpeniski atgriežas.
Pašā Armēnijā kara zaudēšana izsaukusi politisku krīzi, jo armēņi ielās prasīja premjera Nikola Pašinjana atkāpšanos.
Uzvaras parāde. Tādu azerbaidžāņi sarīkoja 10.decembrī Baku. Svinībās piedalījās arī Turcijas prezidents R.T.Erdogans un turku militāristi.
Zaudējumi. Kopš intensīvu kauju sākšanās 2020.gada 27.septembrī krituši 2783 azerbaidžāņu karavīri, vēl 103 līķus identificē ar DNS pārbaudes palīdzību, vēl vairāk par 100 karavīriem tiek uzskatīti par pazudušiem bez vēsts, krituši arī 93 civiliedzīvotāji. Ārstēšanā atradās 1245 karavīri (Azerbaidžānas oficiāls paziņojums).
Armēņi paziņojuši - krituši 2317 karavīri, 50 civiliedzīvotāji.
Pēc kara. Armēnijas premjers Pašinjans ar Krievijas ārlietu ministra Lavrova starpniecību nodeva azerbaidžāņiem mīnu lauku kartes. Azerbaidžāņi par to jūnija vidū (pirms 14.jūnija) atbrīvoja 15 armēņu karagūstekņus. Tikmēr pati Kalnu Krabaha ar tās armēņu iedzīvotājiem palika karājamies "mata galā" - tā bija savienota ar Armēnijas teritoriju tikai pa vienu ceļu caur tā saucamo "Lačinas koridoru."
Konflikta atrisinājums. 2023.gada 19.septembrī vienas dienas laikā azerbaidžāņu armija piespieda atlikušos armēņu karotājus nolikt ieročus. Tam sekoja praktiski visu 120 000 armēņu iedzīvotāju aizbēgšana no Kalnu Karabahas uz Armēniju. Tā ka armēņu Kalnu Karabahā tā arī vairs nav palicis, tad puslīdz droši var apgalvot, ka šis konflikts ir beidzies.
Atšķirībā no 1990.gada šoreiz Latvijas oficiālā nostāja vairāk ir Azerbaidžānas pusē, to panākusi Armēnijas nosliekšanās Krievijas ietekmes sfērā.Bez tam gudri pastrādājusi arī Azerbaidžāna - V.Vīķe-Freiberga kļuvusi par Baku bāzētās Nizami Gandžavi starptautiskā centra valdes līdzpriekšsēdētāju. Arī bijušais prezidents V.Zatlers savās atmiņās ievietojis fotogrāfiju kopā ar Alijevu: "Draugi ir draugi arī Davosas sniegputenī."Saites.
Kzlnu Karabaha.
Armēnija.
Azerbaidžāna.
