Japāņu valoda
Valoda ir savrupa. Pēc dažām iezīmēm līdzinās gan austronēziešu, gan korejiešu, gan tungusmandžāru valodām.
Rakstība. V-Vi gs. pārņemta ķīniešu hieroglifu rakstība. VIII gs. izveidots zilbju alfabēts. tagad lieto jauktu hieroglifu un zilbju rakstību.
Katakana un hiragana.
Literatūra. Sena un bagāta.
Senākie rakstu darbi, kas ir saglabājušies – Fudoki (papildināts ar Kodziki un Nihongi sējumiem) no 712.gada. Balstīts uz senākiem rakstu darbiem, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājušies, jo avoti liecina, ka Kodziki un Nihongi (vēl divu citu senu grāmatu, tagad diemžēl zaudētu) pārrakstīšanu veicis vēl otrais japāņu ķēniņš VII vai VI gs.pmē. Rakstu darbs radīts japāņu kulktūras uzplaukuma periodā, kas pazīstams kā Naras periods.
Aizguvumi no ainiem. Daudzi japāņu senākie vārdi nāk no ainu valodas. Vārdi „dievs,” „lūgšana” un „reliģisks upuris” vēl šodien ir vienādi ainu un japāņu valodās. Domājams, ka „japāņu” ienācēji no Āzijas daudz ko pārņēmuši no ainiem reliģiskajā ziņā.
Saites.
Japāņi.
Valodu koks.
