Jeseņins, Sergejs (1895.-1925.g.)
Krieviski - Сергей Есенин.
Krievpadomju dzejnieks.
Dzīvesgājums. Dzimis 1895.gada 3.oktobrī Konstantinovas ciemā (Rjazaņas apg.).
Ieradās Pēterpilī, kur viņu poēzijas pulciņā pieņēma Nikolajs Kļujevs (Николай Клюев). Jeseņinam bija lieli panākumi, par viņu daudz runāja. Tomēr Kļujevs neatbalstīja jauna dzejnieka tieksmi pec naktsdzīves, tādēļ dzejnieku duets visai drīzi izjuka. Kopā ar Anatoliju Marjenhofu (Анатолий Мариенгоф) un Vadimu Šeršeneviču (Вадим Шершеневич) Jesenins izveidoja jaunu poēzijas virzienu - imažīnismu
Veda vētrainu dzīvesveidu - neatzina autoritātes, bija daudz mīļāko, skuma pēc sava dzimtā ciema laukos. Pats sevi sauca par "pēdējo lauku dzejnieku." Slava, atzinība, panākumi pie sievietēm, pastāvīgas plītēšanas pamazām pārvērta Jeseņinu no veselīga lauku puiša par histērisku un kaprīzu dzīves baudītāju. Sāka palikt iedomīgs - uzskatīja sevi par labāko Krievijas dzejnieku. Viņam nepatika Majakovskis, kad ieraudzīja avīžu rakstus par majakovski, kliedza: "Es nomiršu pie sētas, kas būs aplīmēta ar Majakovsla dzejas vakara afišām!" Arī draudzība ar Marjenhofu beidzās ar attiecību saraušanu.
No vecās paaudzes cienīja vienīgi Bloku.
Pēc Oktobra apvērsuma Jeseņina slava pieauga vairākkārtīgi, viņu pielūdza miljoni. Notika nedzirdētais - viņu kopā ar Izidoru Dunkani palaida uz Ameriku. Tomēr pats dzejnieks saprata, ka viņa lauku tematika pamazām aiziet pagātnē un jaunajai varai ir citas svarīgas tēmas, ko Jeseņins neizprata.
Traģiski mira 1925.gadā viesnīcā "Angletēra" - drīzi pēc savām trešajām kāzām ar Asju Tolstoju, kņazu mazmazmeitu. padarīja sev galu. Ir hipotēze, ka Jeseņinu nogalinājuši čekisti, pēc tam inscinējot pašnāvību.
