Irbes, irbju ģints
Fazānu apakšdzimtas ģints.
Mežirbe. Tetrastes bonasia. XXgs. sākumā Latvijā dzīvoja 70-100 tūkstōšu mežirbju, jo tolaik apmēram 40% bija piemēroti šīs sugas dzīvošanai. 2011.gadā mežirbju populācija Latvijā pārsniedza 10 000 pāru.
Mežirbe ir mazāk apar mājas vistu, bet lielāka par balodi. Tēviņiem pakaklē rotājas "melna šallīte."
Putns ir tipisks nometnieks, kas pārvietojas mazā attālumā un nav gājputns. Visbiežāk pavada dzīvi vietā, kur ir piedzimis, mazliet garākus ceļus mēro vien ziemā. Mežirbe reti sastopama ārpus meža, tai nepatīk lidot pār izcirtumiem - tā allaž centīsies rast apkārtceļu. Kailcirtes atstāj mežirbes bez barības un mājvietas.
Mežirbei sastopamas 12 pasugas.
Areāls aptver Somiju, Dienvidskandināviju, Krievijas Eiropas daļas ziemeļus līdz Urāliem.
Smalks, stiepts vairākzilbīgs svilpiens - "sī, sī, sisisī.'
Mežirbe ir ļti atkarīga no lapu kokiem, jo ziemas sniegotajā periodā barojas no to dzinumiem un pumpuriem, it īpaši alkšņa, arī bērza, pīlādža, lazdas, vītola, dižskābarža, tādēļ dienas laikā var būt sastopamas koku vainagos. Vasarā un rudenī putni mielojas ar ogām, īpaši ar mellenēm un brūklenēm, arī ar koku augļiem. Kukaiņi un kāpuri ēdienkartē ienāk vien kopā ar mazajiem cāļiem, kuri ar tiem mielojas uzreiz pēc dzimšanas, bet pēcāk kļūst par veģetāriešiem.
Naktīs guļ, kārtīgos ziemas apstākļos ierokas sniegā, līdzīgi kā pārējie vistveidīgie putni. ja sniega nav, tad nakšņo biezākos koku zaros, piemēram, ielaižoties eglē, kur ir drošāk nekā uz zemes zvēru apdraudējumā.
Mežirbes tradicionāli bijuši medījamie putni.
Laukirbes. Perdix perdix. Latvijas Ornitologu biedriba laukirbi iecēla par "Gada putnu 2021." Latvijas lauku ainavas tradicionāla iemītniece. Dzīvo grupās pat pa 10-20 putniem un bieži uzturas cilvēku apdzīvotu vietu tuvumā.
Laukirbes pelēcīgi raibais zemes toņu ietērps un baloža lieluma izmērs tai ļauj mitināties lauku ainavā teju nepamanītai. Putna noslēgtais dzīvesveids ļauj to ieraudzīt tikai pēkšņi un vien uz neigu brīdi. Tas apgrūtina šo putnu pētīšanu un arī par to populāciju tādēļ zināms visai maz.
Sastopami laukmalās, grāvmalās, mežmalās, krūmājos, pļavās, ganībās, labības laukos, bet ziemā arī apdzīvotuvietu tuvumā. Laukirbei ir vajadzīga atklāta, daudzveidīga, nenoplicināta ainava, kurā nenorit intensīva lauksaimniecība. Laukirbei nelabvēlīgs bija kolhozu laiks, kad plaši tikalietota agroķīmija Populācija sāka atgūties vien XX gs. 80.gados. Mūsdienās atkala laukirbju poulācija samazinās.
Nometniece, visu gadu pavada Latvijā. Putni ziemā ir viegls medījums lapsām, pūcēm. Līdz 1987.gadam laukirbes bija atļauts medīt. Barga ziema laukirbēm nepatīk, bieži vientā samazina populāciju. Biezā sniegā mēdz ierakties. Tomēr gadās, kad tās iesloga sērsna. laukirbes ēd sēklas, graudus, asnus, pumpurus, lapas, ogas, augļus, arī kukaiņus, uzlasot tos no zemes.Līdzīgi citiem vistveidīgajiem,mēdz uzlasīt akmentiņus, lai guzā tie līdzētu sasmalcināt barību.
Laukirbes nelabprāt lido, bēg skrienot ar savām īsajām, bet spēcīgajām kājelēm.
Latvijā ligzdo vien 500-1100 laukirbju pāru - laukirbe ir samērā reta. To balsis labi var dzirdēt aprīlī un maijā. ligzdošanas laikā laukirbes čerkstoso balsi izdodas visbiežāk dzirdēt vakara krēslā. Līdzko nokūst sniegs, laukirbes dodas dzīvesbiedra meklējumos. Atšķirībā no citiem fazānu dzimtas putniem laukirbei gan mātīte, gan tēviņš vizuāli ir līdzīgi, atšķiras melnā, pakavveidīgāplankuma izmērs uz putna vēdera, jo mātītēm tas ir mazāks, neizteiktāks. Laukirbes veido monogāmus pārus, tām ir viens noražīgākajiem olu skaita dējumiem - olu skaits svārstās no 10 līdz pat 20 olām vienādējumā, ko laukirbe veido ieslēptu sausā vietā augājā uz zemes, izkasot seklu bedrīti un izklājot to ar stiebriņiem. Jo jaunāka mātīte, jo mazāk olu, jo vecāka - jo apjomīgāks dējums.
perēšanas laikā vēlā pavasarī laukirbes bieds var būt ilgstošs lietus, kas liedz mātītei izperēt veiksmīgi visu dējumu.
Baltirbes. Klimata izmaiņu dēļ Latvijā izzudušas.
Saites.
Fazānu apakšdzimta.
