Aliens

Idille

Mākslas darbs, kurā attēlotas mierīgas, bezkonflikta dzīves vai dabas ainas ar intīmu, bezrūpīgu un gaišu noskaņu. 

Tie var būt dabas skati, klusi, poētiski stūrīši bez plašāka dabas tēla. Tas var būt arī sadzīves skata attēlojums bez sociālas nokrāsas vai konflikta.  Šādā sadzīvē dominē viegla izklaidēšanās, atpūta, rotaļa vai arī rotaļai līdzīga darba attēlojums. Idilles sākumi vērojami jau antīkajā mākslā. Idilliskas ainas tēlotas, piemēram, Pompeju freskās: dievu un  varoņu atpūta, idilliski mīlas skati.

Ļoti iecienīta idille bija klasicisma laikā, kad vieglas, rotaļīgas aristokrātu izpriecas, bezrūpīgas pastaigas, intīmi sadzīves notikumi attēloti gan griestu un sienu gleznojumos, gan lietišķās mākslas darinājumos: gobelēnos un it sevišķi porcelāna izstrādājumos. Rokoko glezniecībā idilliskie skati ir valdošie. Te gleznoti pastorāli sižeti, antīkās mitoloģijas ainas un erotiski, naivi sadzīves notikumi. 

XIII gs. beigās mākslā radās jauns novirziens - sentimentālisms, kas idilliskajos sižetos ievieš skumīgu un žēlabainu nokrāsu. 

Idilliska dzīves attēlošana viegli noved pie mākslas vulgarizācijas un lētu, bezsaturīgu darbu rašanās. Tikai lieli mākslinieki var idillisku sižetu parādīt meistarīgi, kā, piemēram, K.Hūns savās gleznās "Itāļu pagalmiņš," "Laimīgā māte" u.c.