Indiešu Plūdu stāsts
Indiešu mīts par Lielajiem plūdiem. Vaivasvata uzbūvējis šķirstu, ko pa trakojošiem Plūdu ūdeņiem veda kāda zivs.
Tieši ar septīto Manu (Manu Vaisvatu) saistīta senindiešu leģenda par Pasaules plūdiem, kas ir analoģiska šumeru, semītu un grieķu mītiem. Manu Vaisvata - apkopojošs vārds, patiesi bija āriešu Noāss. Pirmo reizi šī leģenda izklāstīta darbā Šatapathabvahmana.
Šī leģenda vēsta, ka Manu Vaisvata visu savu mūžu tiecās palīdzēt cilvēkiem. Velēdamies izpelnīties dievu labvēlību un izlūgties kādu dārgu velti visiem cilvēkiem, Manu veica grūtus askēzes varoņdarbus. Viņš atsacījās no visiem laicīgajiem priekiem. Desmittūkstoš gadu viņš nostāvēja upes krastā uz vienas kājas, pret debesīm paceltām rokām. Šajā laikā viņš nedz ēda, nedz dzēra. Manu bija tikai viena lūgsna: „Ak, dievi, ļaujiet man izdarīt varoņdarbu, kas nestu svētību cilvēkiem.”
Tad pie krasta (jebšu peļķē pie mājas?) piepeldēja maza zivtiņa, kas patiesībā bija dievs Višnu. Tā lūdza Manu Vaisvatu paglābt viņu no lielajām zivīm un izaudzēt to lielu. Viņa par to apsolīja izglābt Manu nākamo plūdu laikā. Manu bija laba sirds un viņš izvilka zivi no upes un ielaida māla podā ar ūdeni (lielākā peļķē?). Viņš to baroja. Zivtiņa auga lielāka un pavisam drīz tai kļuva par šauru māla podā. Viņa lūdza Manu Vaisvatu sameklēt plašāku un labāku mitekli. Manu izcēla zivi, kas mirdzēja kā zelts un pārnesa to uz dīķi. Taču arī tur viņai visai ātri pietrūka vietas. Tad Manu zivi ielaida Gangas upē. Tomēr pat šajā platajā upē zivij kļuva par šauru un viņa palūdza, lai Manu viņu pārnes uz okeānu. Kad Manu bija zivi ielaidis okeāna, tā teikusi, ka visai drīz pasauli piemeklēšot drausmīga katastrofa. Būšot visu pasauli aptveroši plūdi, kas apslīcinās visu dzīvo radību. Zivs ieteica Manu uzbūvēt milzīgu kuģi un savākt tajā visu augu sēklas, savietot visus dzīvniekus pa pārim no katras sugas, lai, beidzoties plūdiem, dzīvību uz Zemes no jauna varētu atjaunot. Tādas pašas instrukcijas Vecajā Derībā Noasam deva Dievs.
Vēl zivs Manu sacījusi, ka sākoties plūdiem viņa atpeldēs pie viņa pārvērtusies par lielu zivi ar ragiem.
Manu Vaisvata izdarīja visu kā bija teikusi zivs. Kad sākoties plūdiem Manu uzkāpa uz kuģa, pie viņa piepeldēja zivs ar ragiem uz galvas. Manu apmeta virvi ap zivs ragiem un viņa aizvadīja kuģi līdz visaugstākajam Himalaju kalnam (pāri okeānam aizpeldēja pie kalna ziemeļos?), kura virsotne vientuļi slējās virs ūdens klājuma. Manu piesējis kuģi pie kādas klints palaida zivi brīvībā.
Plūdi beidzās. Dzīvība uz planētas Zeme atdzima visā krāšņumā un daudzveidībā. Manu bija palicis vienīgais dzīvais cilvēks uz zemes. Viņš upurēja dieviem, un no šā upura radās meitene Ila (Ida). Viņi no jauna radīja cilvēci - šajā laikmetā dzīvojošie cilvēki ir Manu Vaisvatas un Ilas pēcnācēji.
Eposs „Mahabhārata” vēsta, ka zivs, kura izglābusi Manu Vaisvatu, bija dieva Brahmas iemiesojums. Uz kuģa kopā ar Manu atradušies vēl septiņi riši.
Savukārt „Mastjapurāna” vēsta, ka zivs bija dieva Višnu avatāra. Un viņa izglāba ne tikai Manu, bet arī neskaitāmas dzīvas radības un dažādu augu sēklas.
Cits indiešu mīts stāsta par puisēnu, kas medījis kalnu kazu. Kad viņš jau bija panācis dzīvnieku un gatavojās izšaut bultu, tā pēkšņi sāka lūgties cilvēka balsī saudzēt to un apsolīja puisim izstāstīt ko ļoti svarīgu. Ar dzīvnieka muti runājis Saules dievs, kas puisēnu brīdinājis par gaidāmajiem Plūdiem.
Puisēns iespēja izgatavot laivu un izglābties.
Lielie plūdi pieminēti arī vissenākajā indiešu astronomijas traktātā Surja Siddhanta (autors - princis Maija). te minētas veselas divas Pirmsplūdu civilizācijas - Saka Dvipa un Rūta.
Seno indiešu teiksma vēsta, ka pēc grēku plūdiem debesīs uzlēca septiņas saules, bet pēc tam viena saule aprija pārējas sešās. Indiešu eshatoloģiskais mīts vēsta, ka katra jūga beidzās ar kosmisko katastrofu: „Jūgas beigās, atsitusies pret sauli, liela zvaigzne krīt no debesīm.”
Saite.
Pasaules Plūdu stāsti.
