Dienvidamerikas tuneļi
Garas un sazarotas tuneļu sistēmas Andu kalnu rajonā Dienvidamerikā, daudzos gadījumos gan apšaubāmas.
Apgalvo, ka tādus uzcēlusi sena balto cilvēku rase un tie iet cauri visiem Andiem. 420 km pazemes maģistrāle stiepjoties ZR virzienā no Kuskas uz Limu. Tad tā pagriežas uz dienvidiem mūsdienu Bolīvijas virzienā un iet 1600 km tai virzienā, beidzoties Atakamas tuksnesī Čīles ziemeļos.
Kad spāņu konkistadori Pizarro vadībā saņēma pēdējo Inku Atavalpu par ķīlnieku Kahamarkas pilsētā, viņa sieva spāņiem par atbrīvošanu piesolīja veselu istabu zelta un to arī izdarīja. Taču spāņiem ar to bija par maz un viņi piedraudēja valdnieku nogalināt, ja inki neparādīs ap kilometru garo tuneli, kurā zelts glabājās. Priesteris maģiskajā melnajā spogulī ieraudzīja nākamo ķēniņa nogalināšanu. Tad inkas sieva pavēlēja noslēpt tuneļa ieejas apberot tās ar milzumu klints atlūzu. Ķēniņu spāņi nogalināja, bet viņa sieva padarīja sev galu. Tuneli visādi centušies atrast, taču bez sekmēm līdz pat mūsdienām.
Tunelis no Kuskas uz Saksavamānu. Esot 2 km garš. Jau 1923.gadā šai tunelī, kas sākas zem Korikančas svētnīcas. Pēc nedēļas no ekspedīcijas dalībniekiem esot atgriezies tikai viens pusvājprātīgs ar zelta kukurūzas vālīti rokā. Neko nevarējis pateikt par savu biedru likteni. Šādu vālīti var aplūkot Korikančas svētnīcas muzejā, tiesa gan - no sudraba
Tad tunelis aizmūrēts un atkal atvērts pētījumiem tikai pēc 2000.gada - kāds peruāņu zinātnieks. Oficiālas informācijas maz, tiek turēta noslēpumā.
Markousas plato tunelis. Kaut kur lejā no plato bijis tunelis, uz kuru no akmens plato vedušas kāpnes, bet valdība likusi to aizbērt.
Ekvadoras Taijas alas tuneļi. Izpētot indiāņiem un spāņu kolonistiem jau sen pazīstamo, iespaidīgo, dabīgi veidojušos Taijas alu, tuneļus it kā uzgājis uz dzīvi Argentīnā pārcēlies ungārs Huans Morics (Juan Moritz). Viņš aizvedis arī Dēnikenu uz minēto alu sistēmu. Savā grāmatā Dēnikens apraksta savu ceturto ceļojumu apkārt pasaulei, kas noticis 1972.gadā. Tā laikā viņš Ekvadorā pabijis gigantiskā tuneļu sistēmā, kurā iekļuvis pa slepenu ieeju Taijas alā (Cueva de los Tayos). Kaut kur tuneļos viņš redzējis telpu, kas bijusi līdz augšai pilna ar zeltu.
Citiem pētniekiem, kuri, vadoties pēc Dēnikena stāstiem, arī mēģinājuši izpētīt šo noslēpumaino alu kompleksu, nācas piedzīvot smagu vilšanos. Viņi norādītajā rajonā neko neatrada. Piemēram, 1976.gadā Nīls Armstrongs, kurš iegājis vēsturē kā pirmais cilvēks, kas spēris kāju uz Mēness, piedalījās ekspedīcijā, lai izpētītu alas Ekvadorā, kurās atradusies Dēnikena aprakstītā metāla bibliotēka. Nekas no gaidītā tomēr netika atrasts. Vienīgais, kas saskanēja ar Dēnikena aprakstu bija Taijas alas ģeomorfoloģija. No tuneļiem un zelta nebija ne vēsts.
Argentīniešu pētnieks Huans Morics viens no pirmajiem esot uzsācis Dienvidamerikas tuneļu pētniecību. 1965.gada jūnijā Maronasantjāgas provincē Ekvadorā viņš uzgāja un uzzīmēja kartē līdz tam nezināmu tuneļu sistēmu simtiem kilometru kopgarumā. Tie iesniedzas dziļi zem zemes un veido gigantisku mākslīgas izcelsmes labirintu. Tas izskatoties tā - klints masā izcirsta lplaša un milzīga lejupejoša eja. Tā sasniedz secīgas horizontālas platformas. Galu galā lejupejošā eja sasniedz 240 m dziļumu, kur atrodas taisnstūra formas tuneļi ar mainīgu platumu. Tie pagriežas tikai taisnos leņķos. Sienas ir tik gludas, it kā būtu noslīpētas. Griesti arī ideāli gludi, it kā būtu pārklāti ar laku. Strikti periodiski izvietotas ventilācijas šahtas apmēram 70 cm diametrā. Sastopamas lielas telpas teātra zāles izmēros. Vienā no tādām zālēm tika atrastas tādas mēbeles - galds un 7 krēsli, esot no nezināma plastmasai līdzīga materiāla. Šai pat zālē esot uzietas lietas zelta figūras - dinozauru, zīloņu, krokodili. Te viņš arī esot uzgājis milzum daudz pilnīgi vienādu metāla plākšņu ar iegravētām rakstu zīmēm - saturot informāciju par kosmosu un astronomiju. Mazais Zaļais domā, ka tā ir bezkaunīga diršana!
1976.gadā angļu-ekvadoriešu kopēja ekspedīcija veica viena tuneļa izpēti Taijas alā (uz Peru un Ekvadoras robežas). Arī vienā no alas telpām esot ticis uziets galds un tam apkārt krēsli ar vairāk kā 2 m augstām atzveltnēm, protams, gatavoti no nezināma materiāla. Vēl esot bijusi bibliotēka ar garām ejām. Gar eju malām plaukti ar senām grāmatām. Sējumos esot bijis ap 400 lapu no tīra zelta un nezināmām rakstu zīmēm. Kā jau Mazais Zaļais piezīmēja iepriekš - bezkaunīga diršana!