Izabella, Kastīlijas (1451.-1504.g.)
Kopā ar Izabellu Kastīlijas karalis no 1474.gada, Aragonas karalis no 1479.gada, Neapoles karalis no 1504.gada un Navarras karalis no 1512.gada.
Radniecība. Šie abi bija vīrs un sieva.
Sieva - Kastīlijas Izabella I, saukta arī par Izabellu Katolieti (Isabel I la Católica, 1451.-1504.g.).
Izabellas I un Ferdinanda II dinastiskās laulības aizsāka Spānijas apvienošanu vienotā valstī.
Dzīvesgājums. Ferdinands II dzimis 1452.gada 10.martā.
Ar galmu apmetās Valjadolidā. Ferdinanda II valdīšanas laikā nostiprinājās karaļa absolūtisms, kura svarīgs pamats bija katoļu baznīca.
Izabella. 1478.gadā Izabella deva piekrišanu „pāvesta kancelejas” darbībai Spānijā. Līdz ar to sākās spāņu inkvizīcijas darbība.
Ferdinands. 1479.gadā kļuva par Aragonas karali, no šī brīža sākās mūsdienu Spānijas vēsture. Lai gan Ferdinands nebija tik dedzīgs katolis kā Izabella, tomēr abi veidoja Spānijas politiku tā, lai valsts kļūtu par katolisma bastionu. Tamdēļ pieauga nedrošība Spānijas musulmaņu un žīdu iedzīvotāju vidū.
1480.gadā Spānijā ieviesa inkvizīciju.
1482.gadā Spānijas Ferdinands un Izabella sāka jaunu uzbrukumu Granādai, bet emīrs Mulajs Hasans viņu armiju sakāva 1483.gadā. Toties emīra dēls Bobadils nokļuva spāņu gūstā un deva piekrišanu ar tiem sadarboties.
1484.-1486.gados tika nežēlīgi apspiests Katalonijas krusta karš.
1486.gadā Ferdinands mauriem atkaroja Malagu, un tur dzīvojošos musulmaņus pārdeva verdzībā.
1487.gadā spāņu karaļpāris nosūtīja karaspēku pret Granādas apkaimes pilsētām un apdzīvotajām vietām.
1490.gadā Ferdinands ieņēma Granādas emirāta pilsētu Almeiru. Tādējādi pēdējo 5 gadu laikā Granādas emirāta teritorija tika samazināta par ¾. Pati Granāda gan vēl joprojām nerādījās ieņemama, jo to aizsargāja kalnu grēda, bet Ferdinands aplenca Granādu un izvērsa Santa-Fē militāro nometni.
1492.gada 2.jamvārī pēc 8 mēnešu aplenkuma krita Granādas emirāts Granāda atzina Ferdinanda un Izabellas varu. Pēc 4 dienām abi, tērpušies marokāņu apģērbos, svinīgi iejāja pilsētā, un dāvāja pilsētas iedzīvotājiem tās pašas tiesības, kādas baudīja citi musulmaņu iedzīvotāji Spānijā. Līdz ar to Spānijā bija pabeigta rekonkista.
1492.gadā 3 mēnešus pēc Granādas ieņemšanas Izabella un Ferdinands izdzina no Spānijas žīdus – ap 100 000 tā saucamo sefardu („Spānijas jūdu”) apmetās Vidusjūras Rietumu piekrastē osmaņu turku zemēs.
1492.gadā pievienoja Spānijai Gibraltāru.
Karaļpāris atsaucās Kolumba priekšlikumam sūtīt ekspedīciju pāri Atlantijas okeānam. Izabella I 1492.gadā ieķīlāja savas dārglietas, lai savāktu naudu Kolumba ekspedīcijai.
Galu galā pēc musulmaņu nemieriem Kastīlijas Izabella 1501.gadā izdeva pavēli par visu to musulmaņu izdzīšanu no Spānijas, kas atteicās pieņemt kristietību. Pārgājušie mauri tomēr atradās inkvizīcijas pastiprinātas uzmanības lokā.
1502.gadā Ferdinands un Izabella oficiāli aizliedza islāmu Spānijā.
Tikai pēc veseliem 11 gadiem pēc pāvesta Aleksandra VI 1494.gada aicinājuma uz Krusta karu - 1505.gadā, Spānijas karalis Ferdinands nosūtīja uz Magribu armādu, taču ieņemta tika vien ostas pilsēta Mers al Kabira. Ne sevišķi veiksmīgo militāro operāciju mēģināja sekmēt ar vēl citu nelielu Magribas ostu sagrābšanu. Šī viņa politika izrādījas labvēlīga berberu korsāriem, kas laupīja kristiešu tirgotāju kuģus.
Ferdinands II miris 1516.gada 23.janvārī.
Saites.
Spānijas karalis (?-patlaban.).
