Aliens

Heišaņa stāsts

Pašā VI gs. sākumā Tanu dinastijas ķēniņa Aidi galmā uzradās neparasts personāžs - klejojošs mūks (bhikšu) Heišaņs, kas izklaidēja cilvēkus ar stāstiem par brīnumainām tālām zemēm.

Viens no apriņķa pārvaldniekiem Jui Cze, kas arī bija klausījies mūkā, sīki pierakstījis viņa stāstu rokrakstā ar nosaukumu "Četru Ļanu dinastijas valdnieku piezīmes" (Ļan si hun czi), kas saglabājies līdz mūsdienām.
Stāsts bija ļoti neparasts, ne velti klātesošie klausītāji izturējās pret stāstīto ar lielu neticību. Tais zemēs esot dzīvojuši "debesu iedzīvotāji," "nemirstīgie" u.c. Pamatā mūka stāsts bija veltīts noslēpumainai zemei Fusanai un tās blakus teritorijām. Tur esot dzīvojuši neparasta izskata cilvēki.
Huišaņs stāstīja, ka pirms vairākiem gadiem viņš devies uz kaut kādu zemi, kas atrodas apmēram 20 000 lī (ap 10 000 km) attālumā uz austreņiem no Ķīnas. Tur saticis tautu, kas atradusies visai augstā civilizācijas līmenī, lai gan zemākā kā ķīniešiem tajos laikos. Līdz mums nav nonākušas ziņas kādā veidā tur nokļuvis un no turienes atgriezies mūks, kā arī cik ilgu laiku viņš bijis projām. Zināms tikai viņa atgriešanās brīdis - 499.gads. Huišaņs apeklējis teritorijas - "Fusanas zemi," "Sieviešu valsti," "Juicze zemes."

Gadījuma izpēte. Šo rokrakstu senajos ķīniešu arhīvos uzgājis franču sinologs De Giņs vēl XVIII gs. beigās. Viņš pats bija ne mazums pārsteigts par šo stāstu:
"499.gadā budistu mūks vārdā Hueišaņs ieradās Ķīnā un pastāstīja par kādu zemi, saucamu par Fusanu. Fusana novietota 20 tūkstošus lī (t.i. ap 10 tūkstošiem km) uz austreņiem no Lielās Haņu valsts. Tāpat tā novietota uz austreņiem no vidējās valsts (t.i. Ķīnas). Tajā aug liels skaits fusanu koku, no kā šī zeme saņēmusi savu nosaukumu. Šī koka lapas - ozola krāsā.Savā agrīnā attīstībā šie koki līdzīgi bambusa asniem. Uz tiem aug ēdami bumbierveida augļi, sarkanīgā krāsā. No koku mizas var pagatavot matēriju, no kuras vietējie iedzīvotāji darina apģērbu. Savu mājokļu būvei viņi gatavo dēļus... Viņu pilsētām nav aizsargsienu. viņiem ir rakstība un viņi gatavo papīru no fusana koka mizas. viņi nekaro, tādēļ viņu valstī nav ieroču. Šai zemē ir cietumi - viens dienvidos un viens ziemeļos. Par nelieliem noziegumiem vainīgos noziedzniekus ievieto dienvidu cietumā, oar nopietnākiem - ziemeļu cietumā. Ja noziedzniekam ir piedots, viņu pārceļ uz dienvidu cietumu., taču, ja tam neizdevās ppanākt apžēlošanu, viņš paliek ziemeļu cietumā. Šie ļaudis, kas ievietoti ziemeļu cietumā, vīrieši un sievietes, var precēties viens ar otru, bet, zaudējuši māsu, viņi sēro trīs dienas, gavē. Šeit uz sienām izkarina garu attēlus, kuriem lūdzas rītā un vakarā. ļaudis nenēsā sēru apģērbu vai kādas citas sēru zīmes.
Savu pirmo triju gadu valdīšanas laikā vietējais valdnieks nenodarbojas ar valsts lietām. agrāk šai zemē nebija nekādas zināšanas par budismu, taču Sunu dinastijas laikā 458.gadāpieci mūki (t.i. Hueišaņa ekspedīcija) devās no Kipiņas (Kabula), sasniedza šo zemi. Atveduši sev līdzi budistu rakstus un attēlus, pastāstot vietējiem iedzīvotājiem par budisma mācību un noraidot viņu rupjos paradumus, viņi izmainīja tos...
Hueišaņs tāpat pastāstīja, ka tūkstoš lī uz austreņiem no Fusanas atrodas Sieviešu valsts. Pēc sava ārējā izskata šīs zems tauta ir tīrīga un akurāta, bet to krāsa - balta. Uz viņu ķermeņiem aug apmatojums, bet mati uz galvām ir ļoti gari un sniedzas līdz zemei. Viņas iebrien ūdenī un top grūtas. Pēc pieciem sešiem mēnešiem viņas dzmdē bērnus. Sivietēm gandrīz vai nav krūšu. Aizmugurē viņas ir ar apmatojumu, piens ir šajos matos. Jau pēc simts dienām bērns spēj staigātun pēc trim vai četriem gadiem vīrišķojas. Un tas viss - taisnība.
Ieraudzījušas cilvēkus, sievietes bīstas un slēpjas. Viņas visai godā savus vīrus. Šī tauta ēd sālītu augu lapas, kas atgādina dažu ķīniešu zāli un tai ir patīkama smarža. 507.gadā vairāki cilvēki no Czinaņas, kurie izdevās šķērsot okeānu, stipra vētra tos piedzina nezināmā krastā. Izkāpuši krastā, viņi uzgāja tautu, kas bija visai līdzīga ķīniešiem, taču vīriešiem ir cilvēka ķermenis, bet suņa galva. Un tie pat izdod skaņas līdzīgas suņu rejām.
Tauta ēd kaut ko līdzīgu nelielām pupām vai graudiņiem. Viņi nēsā apģērbu, kas gatavots no auduma, Viņi drupina zemi un darina apdedzināta māla ķieģeļus savu māju sienām, kas ir apaļas pēc formas, bet durvis vai ieeja ir līdzīga alai."
Vēl Heišaņs pastāstījis, ka šai tautai ir savs ķēniņš - "Daudzuma valdnieks," kas katrus divus gadus manījis sava tērpa krāsu. Vietējie iedzīvotāji aktīvi audzē liellopus, no piena darina kumisu un audzē vīnogas. Šai valstī plaši lietojot zeltu un sudrabu, kas vienlaikus netiek diez ko augstu vērtēti, toties vietējie iedzīvotāji nepazīst dzelzi.
Mūka stāstā bija pavisam neticamas ainas: "Tālu uz dienvidiem no šīs zemes atrodas Jaņšaņa ("dūmojošie") kalni, kuru iedzīvotāji ēd langustus, krabjus un apmatotas čūskas tādēļ, lai sargātos no karstuma. :Ši kalna virsotnē dzīvo ugunīgās žurkas - kāmji vai vāveres, kuru ādiņas izmanto nedegoša materiāla pagatavošanai un ko attīra uguns tāvietā, lai attīrītos ar ūdeni. Tālu uz ziemeļiem no Sieviešu zemes atrodas Melnā Rīkle vai Līdzenums, bet uz ziemeļiem no Melnās Rīkles atrodas tik augsti kalni, ka tie aizsniedz debesis un klāti ar sniegu cauru gadu. Saule šeit vispār nerādās.Stāsta, ka šeit mītot Spīdošie drakoni. Tālu uz rieteņiem no Sieviešu zemes ir strūklakas, kuru garša atgādina vīnu. Šai pat vietā var atrast Laka Jūru, kuras viļņi ir melnu spalvu vai kažokādas krāsā, kas tiktu iegremdēti tajā, bet mazliet tālāk izvietojas vēl viena jūra - piena krāsā. Šo dabas brīnumu ierobežotā teritorija ir visai izstiepta un auglīga. Šeit dzīvo lielu izmēru suņi pīles un zirgi un, visbeidzot, sastopami pat putni,kas dzemdē cilvēkbērnus. Vīriešu dzimuma jaundzimušie, kurus dzemdē šie putni, neizdzīvo. Un izaudzina ar lielu rūpi tēvi tikai meitas, kuri pārnes knābjos vai uz spārniem. Tiklīdz tās sāk staigāt, kļust saimnieki paši sev. Visas viņas ir ārkārtīgi skaistas un visai viesmīlīgas, taču visas tās mirst, nesasniedzot trīsdesmit gadu. Žurkas šai valstī ir baltas un milzīgas, kā zirgi, bet to vilna - vairākus centimetrus gara."

Hronika mums sniedz ķīniešu galma attieksmi pret stāstīto: "Klausītāji galmā visai uzjautrinājās no šī stāstījuma. Tie smējās un aplaudēja, viens otram sakot, ka labāku stāstu viņi nekad nav dzirdējuši." Vārdu sakot, neviens mūka stāstījumu neņēma nopietni. 

VispārHuišaņa stāstījums visailabi sasaucas ar ķīniešu svešo zemju aprakstīšanas tradīciju. Piemēram, pazīstams ķīniešu rakstu darbs "Grāmata apr kalniem un jūrām" apraksta tālas zemes apmēram tāpat.

Fusanas valsts. Šī valsts ieguvusi nosaukumu no tāda paša nosaukuma fusan kokiem, kas tiek saukti arī par kun-san. Tie ir senie dobo zīdkoku nosaukumi un zīdkoks bieži sastopams seno ķīniešu mītos. Piemēram, tieši zīdkoka dobumā tika uziets viedais I Iņs, kas kļuva par pirmās Iņu dinastijas dibinātāja padomnieku.
Citkārt senķīniešu mitoloģijā tiek vēstīts, ka zīdkoki aug kādā svētā zavojot nemirstības dzērienu.emē vai pat uz Mēness. No tā mizas, lapām un augļiem gatavojot ilgmūžības un nemirstības dzērienu. Pulveri dzērienampiestā beržot Mēness zaķis. Zem zīdkoka zariem parasti attēlo dievi Čaņjē, kuras tēls arī tiek saistīts ar nemirstību un mēness cikliem.
Tādejādi zīdkoks šai gadijumā nav vērtējams kā vienkārši koks, bet gan kā kopīgots sakrāls simbols. Tas pats ar Fusanas valsti - tā liekas visai mītiska.

Kukurūza. Ēdamie graudi un pupas. Iespējams, tā bijusi kukurūza.

Mājokļi. Apaļās mājas no māla ķieģeļiem ar šauro ieeju. Vispār šāds apraksts tīri labi atbilst indiāņu mājokļiem Kolorādas teritorijā, piemēram, Mezaverdē, kur dzīvoja anasazi indiāņi.

Laka ezers. Patiesi, tāds ir Labretarpica ezers netālu no Losandželosas. Ja tajā iemērcē spalvu vai vilnas gabaliņu, tad tie patiesi nokrāsojas tumši.

Piena jūra. Iespējams, ka tie bija vēl toreiz galīgi neizžuvušie sālsezeri. 

Vīrieši ar suņu galvām. Iespējams, totēmu dzīvnieku maskas.